Kad galvenais ir braukšanas prieks, nevis sacensība. Roberta Zīles vaļasprieks – “L’Eroica” velobraucieni

“L’Eroica” dibināja itālis Džankarlo Broči, un tā “sejas” ir Paolo Rinaldi (kuru visi šai kustībā pazīst kā Gino Eroico) un Marko Džiamelo. Starp citu, 2023. gadā, Roberta Zīles aicināti, viņi piedalījās arī Latvijas Riteņbraucēju vienības braucienā. “L’Eroica” izveides pamatā ir divas mīlestības: viena ir Džankarlo mīlestība pret savu dzimto vietu – nelielo Gaiole in Kjanti ciematiņu Itālijā, otra ir viņa mīlestība pret riteņbraukšanu. “L’Eroica” būtība nav tik daudz sacensības, cik piedalīšanās tajās. To mērķis ir iepazīt un saglabāt kultūras mantojumu, pievērst uzmanību vides saglabāšanai un nodot tālāk nākamajām paaudzēm vērtības, kuras nevar izmērīt naudā. Vismaz puse “L’Eroica” trases Toskānā ved pa grants ceļiem cauri nelieliem ciematiņiem un gar vīnogulāju laukiem (turpat, kur “Strada Bianchi” trasē mūsu Toms Skujiņš šogad izcīnīja otro vietu profesionāļu konkurencē), dodot iespēju izbaudīt lauku ainavu burvību. “L’Eroica” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē ‘varonība’. Savulaik riteņbraukšana prasīja daudz lielāku izturību un piepūli, tāpēc ne velti pasākuma devīze ir “Īstā garša slēpjas ieguldīto pūļu skaistumā”.
Noteikumi paredz, ka sacensībās drīkst piedalīties tikai ar velosipēdu, kas ražots līdz 1987. gadam. Raugoties nākotnes perspektīvā, vismaz pagaidām organizatori neplāno šos noteikumus mainīt. Pateicoties tam, ir atdzimis vēsturisko velosipēdu tirgus, amatniekiem ir interesants darbs un “L’Eroica” kopiena veido brīnišķīgu vērtību mantojumu nākamajām paaudzēm.

Roberts Zīle šajās sacensībās ir piedalījies piecas reizes, kā arī organizējis “L’Eroica” izstādi Eiropas Parlamentā. Viņš pats saka: “Ja es varu šo filozofiju kaut nedaudz ienest arī Latvijā, tad pūles ir tā vērtas.” Šobrīd gan ir pāragri runāt par iespēju organizēt kādu no “L’Eroica” posmiem Latvijā, jo nespējam uzņemt tik daudz dalībnieku (Itālijas posmā piedalās pat 9000 braucēju), bet “Nova Eroica” (ar moderniem gravel divriteņiem) Latvijai ir sasniedzams mērķis. Taču dalībnieku skaits šajās sacensībās nav prioritāte. Piemēram, Japānas posmā piedalījās 300 braucēju, Dienvidāfrikas posmā bija 200 dalībnieku, bet tas nav būtiskākais rādītājs, jo šo sacensību galvenais mērķis ir gūt prieku. Atšķirībā no profesionālā un amatieru sporta “L’Eroica” dalībnieki nesteidzas sasniegt finišu. Sacensību laikā braucēji ietur maltītes, iemalko vīnu un veido patiesu draudzību cits ar citu. Var teikt, ka “L’Eroica” ir kā karnevāls gan pašiem braucējiem, gan skatītājiem.

Pateicoties “L’Eroica” formātam, šīs sacensības nav traumatiskas. Varētu likties, ka, braucot ar veclaicīgu velosipēdu, traumu risks ir augsts, tomēr ir tieši pretēji – ar jaunajiem, modernajiem velosipēdiem var gan braukt krietni ātrāk, gan nobremzēt daudz straujāk, kas liela mēroga sacensībās var beigties ar smagām traumām ne tikai pašam braucējam, bet arī konkurentiem. Roberts Zīle atminas sacensības, kurās daži viņa paziņas guva tik smagas traumas, ka bija pat komā, jo kritieni ir strauji un neprognozējami. “L’Eroica” sacensībās braukšanas ātrums ir pavisam cits, līdz ar to arī kritiena gadījumā traumas nav tik nopietnas.

Vēl viens interesants, bet ne mazāk svarīgs “L’Eroica” priekšnoteikums ir dalībnieku vizuālais tēls. Daudzi sacensībām sāk gatavoties jau laikus – piemēram, vīrieši uzaudzē ūsas un bārdu, lai līdzinātos Lučiano Berruti (kaislīgs velobraucējs, kurš atvēris restaurēto velosipēdu muzeju). Gan kungi, gan dāmas domā par autentisku apģērbu. Pamatā tas ir no vilnas auduma, kas šodienas kontekstā šķiet nepraktisks, tomēr tas pasargā gan no aukstuma, gan karstuma. Īpaši interesants šis sacensību formāts šķiet sievietēm, jo dod iespēju likt lietā radošu pieeju apģērba sagatavošanā. Lai gan lielākā daļa dāmu izvēlas autentiskus vilnas šortiņus, tomēr ir arī tādas, kas brauc kleitā – dažas pat garā 20. gadsimta sākuma stila kleitā.

“L’Eroica” ir kā liela kopiena, kas pulcē dažādu profesiju cilvēkus ar dažādām interesēm, bet visus vieno kopīgas vērtības, kas dalībniekus padara par labiem draugiem. Tā ir patiesa draudzība, kas pierādās arī sacensību laikā – ja kādam gadās pārdurt velosipēda riepu, garāmbraucējs vienmēr apstāsies un palīdzēs to nomainīt. Varētu teikt, ka “L’Eroica” velobraucienos apvienojas labākais gan no sporta, gan no kultūras un cilvēciskajām attiecībām, tādēļ ikviens, kurš piedalījies “L’Eroica”, vēlas atgriezties šajos braucienos atkal un atkal.

Tā kā “L’Eroica” galvenais nav labākā rezultāta sasniegšana, arī ģērbšanās stils ir atbilstošs. Vilnas apģērbs varbūt nav pats ērtākais, bet ērtība arī nav pats svarīgākais. Tāpat kā tiek izbaudīts brauciens ar vēsturisku velosipēdu, tiek baudīts arī ģērbšanās stils.

Roberts Zīle ar savu “L’Eroica” divriteni – astoņdesmitajos gados Itālijā ražotu, atjaunotu velosipēdu ar “Colnago” rāmi un “Compagnolo” detaļām. Arī apģērbs no vilnas auduma atbilst “L’Eroica” stilam.


Roberts Zīle šā gada “L’Eroica” sezonas atklāšanas pasākumā Romā, Eiropas mājā.