"Spartaka" jaunais treneris: "Klubs meklēja Eiropas treneri, kurš prot krieviski"

Atšķirībā no iepriekš piekoptās prakses, šoreiz "Mettas"/LU organizētajā preses konferencē abu komandu galvenie treneri uzstājās un atbildēja uz jautājumiem pa vienam. "Spartaka" jaunais treneris Jozefs Vukušičs palūdza ar viņu komunicēt angliski, nevis krieviski - valodā, kurā viņš spēles laikā sazinājās ar savas komandas spēlētājiem.

Jozefs Vukušičs: "Tā mums bija svarīga spēle, jo tā bija pirmā spēle man un pirmā spēle pēc Čempionu līgas un ilgas pauzes. Tā bija specifiska spēle, jo tādi bija apstākļi - sintētika, kas mums ir grūti un mājinieku komanda ir pieradusi šeit spēlēt. No šī aspekta bija grūti. Otrkārt, tas bija grūti psiholoģiski, jo ieradāmies šeit kā favorīti. Taču apliecinājām savas ambīcijas un sniegumu. Bija svarīgi gūt pirmos vārtus. Otrajā puslaikā jau kontrolējām spēli un pēc otrajiem vārtiem viss bija beidzies. Svarīga uzvara un trīs punkti."

Vai piekrītat, ka līdz gūtajiem vārtiem 44. minūtē jūsu komandai pārāk daudz momentu nebija?
Vukušičs: "Jā. Bija divas trīs iespējas, bet ne pietiekami labas. Viena divas iespējas bija arī pretinieku komandai. Taču beidzot guvām pirmos vārtus, jaukus vārtus un tie šai spēlē izrādījās izšķiroši."

Vai varat pastāstīt, kurš no Jūrmalas "Spartaka" puses jūs uzrunāja, lai jūs kļūtu par galveno treneri?
Vukušičs: "Pēdējais mans darbs bija Kazahstānā un cilvēki mani zināja. Kad Mareks [Zubs] devās prom, viņi meklēja Eiropas treneri, taču tādu, kurš runā arī krieviski, lai komunicētu ar komandu. Viņi piedāvāja man šo darbu un es ierados šeit, lai sāktu strādāt. Noskatījos divas "Spartaka" spēles - izbraukuma spēli Astanā un mājas spēli ar "Babīti". Redzēju, ka komandas gars ir OK. Tas deva cerību, ka mūsu sadarbība būs laba."

Ko zinājāt par Latvijas futbolu pirms ierašanās šeit?
Vukušičs: "Protams, ka zināju Latvijas futbolu. Atceros, kā Latvija spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā - tās ir manas pirmās atmiņas [par Latvijas futbolu]. Kopš tā laika sekoju [šīs valsts] futbolam un spēlētājiem. Uzskatu, ka Latvija [futbola ziņā] ir eiropeiskāka nekā Kazahstāna, kur spēles stils ir krieviskāks. Domāju, šeit viss būs OK."

Kāpēc nevienā klubā nepaliekat uz pārāk ilgu laiku?
Vukušičs: "Ai, nē, esmu bijis vienā klubā piecus gadus - savu māju klubā "Košice". Pēc tam lielākoties parakstīju līgumus uz vienu gadu. Lībijā bija īpašs gadījums, jo sākās karš - domāju, būtu varējis palikt tur ilgāk. Kazahstānā ir ierasti, ka līgums tiek parakstīts uz vienu gadu un treneriem tur ir īpatnēji apstākļi. Tā nu ir gājis. Man patīk strādāt ārzemēs, iepazīt dažādas valstis, dažādas kultūras, dažādu futbolu. Esmu arī nostrādājis trīs gadus DĀR [2010.-2012. gadā "Cape Town" - aut.], tā ka... jā, jā, zinu, ir bijuši arī īsi pieturas punkti dažos klubos, taču tas ir futbols."

Ko varat pateikt par savu komandu un spēlētājiem? Kāds ir viņu spēles stils, stiprās un vājās puses?
Vukušičs: "Esam tagad iepazinuši viens otru, jo tās ir dažādas lietas - iepazīt komandu neklātienē un strādāt ar to treniņos. Esmu iepazinis spēlētājus individuāli. Šodien mums trūka trīs ārzemnieku, bet kopumā uzskatu, ka mums ir labs sastāvs šīm sacensībām. Man patīk komandas raksturs, jo komanda cīnās par rezultātiem. Ceru, ka kā komanda progresēsim un ceru, ka spēlētāji progresēs arī individuāli."

Kuru trīs spēlētāju trūka?
Vukušičs: "Ibragimova, Šimuniča un beidzot esam parakstījuši līgumu ar bosniešu centra aizsargu Aleksandru Kosoriču [30 gadus vecs aizsargs, kurš 2016. gadā pārbaudes mačā debitēja Bosnijas un Hercegovinas izlasē, bet pēdējie viņa klubi ir bosniešu "Željezničar" un "Radnik", pirms tam izspēlējies arī Serbijas augstākajā līgā - aut.]. Šī trijotne šodien nevarēja spēlēt, bet ceru, ka tuvākajā laikā viņi varēs spēlēt un ar viņiem mums ir 20 labu futbolistu."

Kādi ir pirmie iespaidi par turnīru kā tādu?
Vukušičs: "Domāju, šodienas spēle neatspoguļoja līgas līmeni - apstākļu dēļ, pretinieku dēļ. Šādi apstākļi nav piemēroti šim gadalaikam. Sintētika ir piemērota ziemai. Domāju, īstās spēles vēl tikai sekos. Nākamā spēle būs ar "Riga", kurai ir ļoti laba komanda, ļoti spēcīgi futbolisti. Tā ka uzskatu, ka šodien uzvarēt bija svarīgi, bet īstie mači sāksies pēc nedēļas."

Andris Riherts, "Mettas"/LU galvenais treneris: "Spēles sākuma stadijā bijām līdzīgā situācijā - abām komandām pie 0:0 bija iespēja gūt vārtus un arī pie 0:1 mums bija iespēja gūt vārtus. Pretinieks momentus realizēja, mēs to nepratām. Tas neiepriecina, bet tai pašā laikā mani iepriecina, ka spēles kvalitātes ziņā mēs ļoti tālu no valsts čempiona neatpalikām. Domāju, ka, parādot lielāku raksturu un cīnīšanos līdz galam katrā epizodē, ne tikai spēlē, rezultāts būtu pozitīvs. Šobrīd diemžēl ir 0:2."

Līdzīga rakstura spēle ar "Spartaku" jums bija arī iepriekšējā aplī, kad zaudējāt ar 0:1 - līdzīga spēle, maz momentu, bet uzvar pretinieks. Kas to izšķir - tikai cīņasspars vai vēl arī pieredzes trūkums?
Riherts: "Pieredze noteikti arī. Kaut vai tas pats Abasa izskrējiens viens pret vienu - kaut gan leģionārs, viņš jauns puika. Saku: "Kāpēc nekriti?", viņš saka, ka nezināja, kā rīkoties. Viņu reāli tur ar divām rokām - principā, ja kāds teiks, ka jākrīt, lai būtu 11 metru soda sitiens, tad laikam viņam nav taisnība. Abass teica, ka nezināja, kā rīkoties. Kaut gan, zinot tiesāšanas manieri, es arī nezinātu, kā rīkoties - pēc tam krita [runa par citu epizodi pie soda laukuma robežas - aut.], tik un tā neko nedeva [smejas]. Pieredze ir ļoti būtisks moments, bet profesionālajā sportā tas nevienu neinteresē."

Ir skaidrs, ka pārkāpums jāfiksē arī tad, ja spēlētājs nekrīt [bet pārkāpums ir], taču vai piekrīt, ka tiesneši biežāk reaģē, ja seko kritiens?
Riherts: "Es pat negribu iedziļināties, kam viņi [tiesneši] pievērš uzmanību. Es zinu, ka cilvēks ar rokām atsit bumbu un viņi tam nepievērš uzmanību [runa par "Mettas" iepriekšējo maču Ventspilī, kur Žuļevs atvairīja bumbu, atrazdamies uz savas komandas vārtu līnijas - aut.]. Tā ka pat negrasos iedziļināties."

Pēc tās otrās epizodes, kur krita, bet svilpe nesekoja, sākās asumi, kuru rezultātā Kalniņš nopelnīja septīto dzelteno kartīti Virslīgas sezonā un izlaidīs nākamo spēli pret RFS. Nav par daudz dzelteno kartīšu Gatim?
Riherts: "Domāju, ka nav. Esam no tiem klubiem, kas ar tiesnešiem runā visos līmeņos. Man pirmssezonas periodā tiesnešiem un inspektoriem, kur gan nebija visi, bija viens lūgums - mums komandā ir divi cilvēki, kuri var saņemt kartītes, jo viņi ir pieredzējušāki. Kalniņam ir par 20 gadiem vairāk nekā Renāram Varslavānam. Bet tiesneši katru reizi Kirilam [Ševeļovam] vai Gatim piespriež dzelteno kartīti par to, ka viņi sevi vienkārši aizstāv. Kurš tad cits vēl viņu aizstāvēs? Rihards Ozoliņš, 16-gadīgs? Kurš vēl? Tur ir vēl vesela rinda ar jauniešiem, kuriem vēl nav izveidojusies personība līdz konkrētam līmenim. Pa vienam dursta un katru reizi iedur viņam - vai tad Gatis kaut ko ne tā prasīja? Rēķinies, viņš ir vecāks par tevi! Kalniņš par to pašu Maļcevu ir vecāks par 10 vai 11 gadiem - vienkārši respektē cilvēku!"

Kod kurā rokā gribi, ir sāpīgi, bet kas ir sāpīgāk - būt bez Indrāna šodien vai bez Kalniņa nākamajā mačā pret RFS?
Riherts: "Bez abiem. Mūsu jaunajam cilvēkam katrs cilvēks ir zelta vērtībā. To arī spēlētājiem saku. Tas pats Kabelo Seriba ir vērtīgs spēlētājs - diemžēl viņš nevar piedalīties. Kalniņam, jūs redzējāt, muguru savilka, tā ka nezinām, kad viņš varētu atgriezties, arī bez tām kartītēm."

Kāpēc Mijazaki, nevis Ņikita Ivanovs?
Riherts: "Viens ir pussargs, otrs uzbrucējs."

Mijazaki pildīja otrā uzbrucēja lomu šodien.
Riherts: "Nezinu, jūs skatāties citādi, es citādi. Man viņš ir pussargs. Ivanovam bija jākonkurē ar Kalniņu."