"Metta" kluba galvenajām komandām vēlas būvēt bāzi par 8-12 miljoniem eiro

- Kā radās ideja par skolu?
- Mans sapnis vienmēr bija spēlēt "Milan"", un, kad sapratu, ka pats tur nespēlēšu, tad bija laiks domāt par to, kā tur palīdzēt nokļūt citiem. Atradu kopīgu valodu ar Andri [Rihertu] un paralēli sāku trenēt/asistēt pie Jura Docenko. Tajā laikā FK "Auda" sākās pārmaiņas, tā sadalījās vairākās organizācijās, un mums ar Andri bija iespēja veidot savas komandas zem FK "Auda" vārda. Tie bija 89.-92. gadā dzimuši puiši, kuri jauktās grupās trenējās pie mums. Ar viņiem un piepalīdzot dažiem pieredzējušākiem spēlētājiem, jau zem "Mettas" karoga arī uzvarējām pirmo līgu 2011. gadā. Kad sākām un "Daugavas" stadiona vecajā mākslīgajā laukumā aizvadījām treniņus, mums bija viena bumba un pāris micītes, bet 80 spēlētāji. Diez vai tie bija labie apstākļi, kas viņus aizrāva, varbūt tā degsme un fanātisms, kas mums piemita. Kādu laiku turpinājām, bet tad bija laiks veidot kaut ko nopietnāku. Piedāvājām šo attīstības modeli FK "Auda", bet viņu viedoklis atšķīrās, un mēs nolēmām iet savu ceļu.

Mēs jau pašā sākumā sapratām, ka nedrīkstam melot un jāsaka, ka par profesionāļiem kļūs vien 1-2%, tāpēc devāmies pie Latvijas Universitātes. Viņi bija pretimnākoši, un tā arī uzsākām sadarbību. Sākums bija grūts. Treniņi sākās 20:30 un beidzās tikai vienpadsmitos. Nevienam tas nav viegli. Vairākas reizes ir bijis tā, ka liekas - vairs nav spēka, bet izeja vienmēr ir atradusies, un esam raduši spēkus turpināt. Šis spīts, vēlme pierādīt un apliecināt arī ir tas, kas nepieciešams katram futbolistam Latvijā. Tagad klubā ir iesaistīti jau vairāk nekā 30 cilvēki, un tas, kā mēs esam satikušies, joprojām šķiet kā brīnums. Dažbrīd šķiet, ka kāds mūs ir vadījis. Tu uzdodot jautājumu noformulē savu mērķi un agri vai vēlu atbildes atnāks.

-Kā radās nosaukums "Metta"?
- Mēs vēlējāmies nosaukumā ietvert tās īpašības, kuras vēlamies iedzīvināt klubā. Likām kopā pirmos burtus, meklējām variantus. Kāds mums deva padomu, ka nosaukumam ir jābeidzas ar patskani, lai līdzjutējiem vieglāk veidot saukļus. Saliekot šo visu kopā, mums sanāca FK "Zambo". Labi, ka tajā laikā mums pietika prāta šo nosaukumu neizmantot. Nav grūti iztēloties, kādas asociācijas sabiedrībā rastos. Galu galā nonācām pie "Metta", kas no senindu valodas nozīmē vēlēt un darīt labu. Tas arī lieliski simbolizē to, ko mēs vēlamies, – vēlēt un darīt labu futbolistiem, Latvijas futbolam un sistēmai kopumā.

- Neesat vienīgais, kurš no Jūsu ģimenes ir iesaistīts "Mettā". Pastāsti par to, kā ģimene uztvēra šo visu un kā nonācāt pie tās iesaistīšanas.
- Vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši un bijuši kā paraugs. Tēvs vienmēr atrada laiku, lai aizvestu mani uz Rīgu uz treniņiem vai turnīriem. Arī pēc 1-45 [pirmajā pārbaudes spēlē] es nekad nedzirdēju pārmetumus treneriem, es nekad nedzirdēju, ka futbols nav mans sporta veids, ka futbols man nekad nepadosies. Viņi motivēja mani ieguldīt darbu un radīja pārliecību, ka šie rezultāti neizpaliks. Tas maina attieksmi, un tas ir tas, kas motivē palikt, kas motivē tiekties uz ko vairāk. Jauniešu vecumā, lai tiktu uz turnīriem, vecāki ne tikai pārdeva visus sertifikātus, bet arī bija gatavi uz laiku nonākt vietējās avīzes kauna lapā, kur tiek ievietoti parādnieki. Viss tikai tādēļ, lai es tiktu uz Zviedriju. Tas man bija tik nozīmīgi un motivējoši, ka spilgti iespiedies manā atmiņā.

Šī ģimenes loma gan manā, gan Andra dzīvē ir ļoti nozīmīga, un vēlējāmies to nodot arī saviem audzēkņiem. Bērnus un futbolistus izaudzina ģimene, un "Mettā" ir vide, kas ļauj papildināt šo vecāku darbu. FS "Metta" ir vieta, kurā futbolists ir gaidīts. Vecāki iesaistījās paši. Un pēc kāda laika sapratām, ka mums ir vajadzīgi palīgi uz pilnu slodzi. Visi papīri, grāmatvedība, finanšu lietas…. Tā ir manas mammas pasaule un nopelns. Tikai viņas dēļ esam tik sakārtota organizācija. Principā visi, kas šeit ir iesaistīti, kaut kādā jomā ir stiprāki par mani un Andri. Tas arī ir viens no "Mettas" kluba virzieniem – veidot spēcīgākus cilvēkus. Katrs "Mettas" ģimenes loceklis padara mūs labākus. Ir elites futbols, un ir šī sociālā puse, kuras ieguldījums nav tikai futbolā, tā ir daļa no ģimenes.

- Kad sapratāt, ka tas var izaugt par kaut ko lielu?
- Ka tas izaugs tik nopietni saistībā ar elites futbolu, izlašniekiem, kontaktiem, pat nevarējām iedomāties, un, ja man jautātu, vai es to darītu vēlreiz, es teiktu nē. Es noteikti būtu nobijies. Mēs bijām naivi un neapzinājāmies, uz ko parakstījāmies. Iespējams, tas pagrieziena punkts bija 2010. gadā, kad ar Andri mēs pusgadu nesarunājāmies, mēs varējām viens otru pasūtīt, un viss beigtos. Mūsu komunikācija bija tikai saistībā ar klubu un tas bija laiks, kad sapratām, cik daudz mums tas viss nozīmē.

Mēs ziedojām desmit gadus. Mums nebija nedz algas, nedz personiskās dzīves, nekā. Es dzīvoju pie tantiņas Mežciemā, un vecāki mani visu laiku finansiāli atbalstīja. Ar sabiedrisko transportu vadājām bumbu maisus un ēdām vienreiz dienā Makdonaldā, jo tā bija vislētāk. Un tad pienāk arī noguruma brīdis, kad Tu atjēdzies – man nav draugu, nav privātās dzīves, nav nekā. Mums bija jāaprod, ka mums var būt gan ģimene, gan iesaiste klubā, un neviens no tā necietīs. Priecājamies, ka daudzi "Mettas" treneri savas ģimenes izveidojuši jaunākā vecumā.

- Kāds būtu pareizais jaunā futbolista attīstības ceļš?
- Agrāk par četriem gadiem noteikti nevajadzētu sākt. Pirms tam var veltīt laiku citām nodarbēm – peldēšanai, skriešanai, vingrošanai. Ja patīk futbols, tad var pāriet uz to. Jāseko, lai bērns ir apmierināts un jūtas droši šajā vidē. Ļoti svarīgs aspekts ir arī regularitāte. Treniņiem ir jābūt visu gadu. Ja vasarā trīs mēnešus bērns netrenēsies un tas atkārtosies trīs gadus pēc kārtas, tad nav jābrīnās, ka bērns vairs netiek līdzi, un ja klubā nav iespējams sadalīt bērnus pa līmeņiem, tad tā kļūst par nopietnu problēmu. Vēlāk objektīvi jānovērtē, vai bērnam patiešām ir spējas, vēlme sacensties un pēc tā arī jāvadās turpmāk. No desmit gadu vecuma jau sākas profesionāla ievirze. 13 gados sāk spēlēt futbolu 11 pret 11 un gada laikā vajadzētu nonākt pie pirmajiem secinājumiem, vai vēlies iet profesionāla futbolista ceļu. Galvenais - nedrīkst vecākus un bērnus mānīt. Ja bērnam labāk koncentrēties citām kvalitātēm, tad tas treneriem arī ir jāpasaka. Vidusskola jau ir laiks, kad tuvojies Virslīgai, un tas ir nākamais izvērtējuma punkts, kad jāsaprot – futbols vai mācības. Šajā brīdī es redzu 3+8 sistēmas priekšrocības. Mums nav jārada ilūzija, ka Tu būsi profesionāls futbolists, bet patiešām jāsagatavo konkurētspējīgs spēlētājs. Ja Tu vidusskolas vecumā neesi tuvu spēlēšanai Virslīgas līmenī, tad, visticamāk, vajadzētu koncentrēties mācībām, bet tiem, kuri Virslīgas līmenī sāk spēlēt jau jaunā vecumā, ir jāpalīdz ar skolu. Lielākoties gan tādi jaunieši ir ļoti motivēti abās jomās.

- Futbols tagad vairs nav tikai 11 pret 11. Ir minifutbols, telpu futbols, pludmales futbols…. Varbūt Latvijai jāliekas mierā ar centieniem kaut ko sasniegt lielajā futbolā un jākoncentrējas kam citam?
- Uzskatu, ka ir futbols un ir pārējais sports. Visi pārējie veidi ir tāpēc, ka ir liela daļa, kuri nespēj konkurēt futbolā. Profesionālais futbols ir ļoti smags darbs, un tas nav domāts visiem. Jā, mums obligāti ir jāattīsta arī citi futbola paveidi un tas jādara tādēļ, lai saglabātu bērnos un jauniešos sportisko garu un veicinātu veselīgu dzīvesveidu.

- Turpinot šo tēmu, vai "Mettai" ir jāizveido sava telpu futbola komanda?
- Jā! Mēs skatāmies arī šajā virzienā. Mazie 4-5 gadu vecumā trenējas tikai telpu futbolā, zālē ar bortiem. Arī 12, 13, 14 gadus veciem bērniem, lai viņus noturētu futbolā, šāds virziens ir atbalstāms. Tāpat arī tehnikas pilnveidošanas nolūkos telpu futbolu var izmantot, bet arī šeit visi ir jāiedala pēc spējām. Nedomāju, ka elites līmeņa futbolistiem vajadzētu piedalīties ielu pasākumos un skolu turnīros, tādējādi apdraudēt savu veselību un potenciālo karjeru.

- Vai jātiecas uz rezultātiem jau agrīnā vecumā?
- Mēs Latvijā esam tādā kā starpposmā uz šo īsto koncepciju. Kādreiz visi sacentās par visu, tagad sabiedrībā valda uzskats, ka rezultātam vispār nav nozīmes. Esmu drošs, ka nonāksim arī līdz zelta vidusceļam. Sacensībām ir jābūt, bet jau no U10 vecuma mums ir jānodala tie, kuri vēlas ar futbolu nodarboties nopietnāk, no tiem, kuri koncentrējas uz pašu procesu, un viņi lai sacenšas savā starpā. Mēs tā darām jau krietnu laiku un redzam, ka tas strādā.

- Kāda ir "Mettas" filozofija? Vai šajā vecumā uzvara ir galvenais?
- Futbols ir sporta spēle, kurā sacenšas par uzvaru un uzvarētājs ir tikai viens. Nekur dzīvē arī nav citādi. Esam izvēlējušies grūtāko ceļu. "Metta" vēlas uzvarēt ar instrumentiem un principiem, kurus pielieto treniņos. Tajā pašā laikā arī uzvara nav otršķirīga un trenera nozīme, loma, protot šīs lietas apvienot, ir nepārvērtējama. Tas ir kolektīvs darbs, un, lai katram līmenim būtu atbilstošas prasības, ir jānodala profesionālais sports no futbola kā sociālās funkcijas. Tās abas sistēmas viena otru papildina, bet prasības sportiskajos jautājumos ir atšķirīgas.

- Daudzi, vēloties Jums "ieknābt", atzīmē Jūsu saukli par 2020. gadu. Kāds bija un varbūt arī ir Jūsu mērķis?
- Mūsu mērķis bija un ir būt tik sakārtotai organizācijai un spēt sagatavot tik labus spēlētājus, lai ar savas akadēmijas spēlētājiem spētu pacīnīties par Virslīgas titulu. Vai tituls būs vai nebūs, tas jau ir cits jautājums. Tas ir futbols – notikt var viss. Šeit arī lieki piebilst, ka kluba mērķi un spēlētāju mērķi var atšķirties, un, ja mēs nespējam noturēt spēlētājus, mums ir jāļauj viņiem iet. Arī tas var būtiski ietekmēt klubu spēku samērus.

- Latvijā grasās ieviest 3+8 sistēmu, atļaujot laukumā būt līdz pat astoņiem leģionāriem. Tas var veicināt arī kāda pieredzējuša latviešu spēlētāja pieejamības pieaugumu. Kāds būs FK "Metta" ceļš?
- 2015. gadā stingri nolēmām iet profesionālu kluba ceļu, un ja līdz tam mums nebija neviena spēlētāja ar profesionāļa līgumu, tad tagad tādi ir praktiski visi. Ja runājam par leģionāriem, tad arī viņi ir daļa no iespējas sagatavot vietējos spēlētājus gan konkurencei, gan citām kultūrām. Pašlaik mēs varam atļauties apmēram sešus leģionārus. Tajā pašā laikā ja vietējais ir vienādā līmenī ar leģionāru, tad spēlēs vietējais. Arī turpmāk negrasāmies mainīt kursu, un akadēmijā izaugušie ir "Mettas" prioritāte. Runājot par pieredzējušiem latviešu spēlētājiem, tad jāizvērtē, ko viņi var sniegt klubam. Jebkurā gadījumā labprātāk izmantojam vietējos spēlētājus. Ar leģionāriem viss ir krietni sarežģītāk.

- Viena no sāpīgākajām tēmām Latvijas futbolā vienmēr ir bijusi infrastruktūra. Kuri ir tie jautājumi, kuru risināšanu nevar atlikt?
- Primāri būtu jāatrisina iekštelpu trūkuma problēma. Galvenokārt jau Rīgā un pēc tam jāiet tālāk, vadoties pēc akadēmiju reitinga. Nu, nevajag mums pašlaik 5-7 miljonu EUR vērtus haļļu projektus. Uzpūšamā halle maksā 750 tūkst. eiro. Federācijai sadarbībā ar klubiem, pašvaldībām un investoriem to ir iespējams realizēt. Otra lieta ir sintētiskie āra treniņlaukumi. Jāatrod risinājums, lai tie būtu pieejami reģionos un jo īpaši Rīgā un Pierīgā, kur koncentrējas lielākā futbolistu daļa. Turpinām ar dabīgajiem laukumiem. Visām Virslīgas komandām, cik laikapstākļi atļauj, jāspēlē uz dabīgā zālāja laukumiem. Tas ir sakārtojams. Sakārtojam apgaismojumu Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, drīz būs labs laukums arī Valmierā. Laiks sakārtot šo jautājumu arī Rīgā.

- Kādi ir Mettas plāni infrastruktūras jautājumu risināšanā?
- Mēs plānojam Virslīgas un dublieru komandu dabūt ārā no Rīgas. Pašlaik skatāmies vairākas zemes iegādes iespējas Pierīgā Daugavas labajā krastā. Bāzei nepieciešami apmēram astoņi hektāri zemes, un kopējās projekta izmaksas varētu būt no 8-12 miljoniem EUR. Šobrīd meklējam dažādus investīciju piesaistes veidus. Redzēsim, vai tas izdosies vai nē. Ja runājam par laika termiņu, tad bāzes pirmie aizmetņi varētu būt 2021. gadā. Savukārt akadēmijai vēlamies attīstīt Hanzas centru. Hanzas centra projekts ir gatavs, atliek tikai piesaistīt līdzfinansējumu projekta realizācijai apmēram miljona EUR apmērā.

- Jūs nebaidāties izteikt savu viedokli un nereti varbūt skarbāk, kā citi gribētu dzirdēt. Vai viss ir tikai balts, vai melns?
- Mums daudzi ir norādījuši uz to, ka nav taču tikai melns un balts. Īpaši sākumposmā. Domāju, ka pirmsākumos mēs bijām pārāk nepieredzējuši, lai kāds mums noticētu, tajā pašā laikā, ja tagad kāds pie manis atnāktu ar iniciatīvu, es nekad to nenorakstītu. Jānis Mežeckis mums 2006. gadā teica: “Es ceru, ka Jūs iziesiet pa šīm durvīm un tā būs pēdējā reize, kad Jūs redzu!”. Liels paldies viņam par šiem vārdiem. Tas mūsos radīja neapvaldāmi lielu spītu. Mēs sapratām, ka, kamēr mēs nebūsim futbola skolu (tagad akadēmiju) reitinga pirmajā vietā, attieksme nemainīsies. Mums izdevās sakustināt ļoti daudzas lietas, bet tas prasīja piecpadsmit gadus. Ja pirmsākumos mēs runājām par lietām, kurām teorētiski vajadzētu būt, tad tagad jau mēs runājam par to, ko esam paši pārbaudījuši. Mēs skaidri saprotam, kā ir jābūt un ko ir reāli ieviest arī Latvijā.

- LFF pašlaik notiek lielas pārmaiņas. Kā Tu redzi šo notikumu turpmāko attīstību?
- Latvijas futbols nav slims. Es vienmēr esmu ticējis Latvijas futbola sabiedrībai, un ja mēs esam kaut kur pieļāvuši kļūdas, tad ticu, ka spēsim rast arī risinājumu. Pirms sešiem gaidem jau sākām saprast, ka mums ir jāpievērš pastiprināta uzmanība mūsu lielākajai vērtībai – spēlētājiem un viņu ceļam. Tagad tas arī tiek darīts un pamazām sāk nest augļus. Visi jauniešu komandu panākumi jau neradās vienā dienā. Skaidrs, ka nekas nav beidzies un vēl ir daudz vietas uzlabojumiem, bet, turpinot pirms sešiem gadiem iesākto ceļu un stiprinot profesionalitāti visos līmeņos, rezultāti neizpaliks.

Pilnu interviju lasiet ŠEIT un ŠEIT.