PK un PČ panākumu augļi spēlētāju tirgus vērtībā - nemaz ne tik milzīgi

Starp PČ hokejā un PK basketbolā uzreiz jāsaskata būtiska atšķirība, proti, hokeja PČ tiek izspēlēts sezonas beigās, kamēr PK basketbolā norisinās sezonas sākumā. Attiecīgi PK basketbolā īsti nav piemērots tam, lai uz to brauktu ar noskaņojumu pie reizes atrādīt sevi potenciālajiem darba devējiem. To dara tikai izņēmuma gadījumos (kā šoreiz, piemēram, apstākļi un situācija sakrita Artūram Žagaram), kas atspoguļojās arī PK2023 sastāvos - tajos gandrīz pilnīgi visiem spēlētājiem 32 izlasēs jau bija līgumi uz nākamo sezonu.

Tas, protams, ir loģiski no abām pusēm - pēc iespējas agrāku skaidrību vēlas gan spēlētāji, gan klubi. Ja kādam basketbolistam augusta beigās vēl nav kluba, tad diez vai tas ir tāpēc, ka iepriekšējā sezona sanākusi pārāk lieliska. Un tieši tāpat - ja kādam augsta līmeņa klubam augusta beigās vēl nav pamata saspēles vadītāja vai stāv lieks pusmiljons, ko iztērēt leģionāram-galvenajam punktu guvējam, tad tas nav tāpēc, ka viss noticis pēc plāna.

Hokeja PČ šajā ziņā jau daudzus gadus ir daudz pateicīgāks brīvajiem aģentiem, jo, ja izdodas lielisks sniegums maijā izlases rindās, teorētiski ir vēl visa vasara, lai laicīgi atrastu labu piedāvājumu. Praksē gan ir tā, ka PČ jau labu laiku netiek uzskatīts par galveno mērauklu hokejista vērtības noteikšanai - tie laiki, kad ar ar labām divām nedēļām elites divīzijas konkurencē, varēja nopelnīt pamatīgu līgumu, ir aizgājuši reizē līdz ar publiski pieejamās informācijas paplašināšanos.

Tas arī lieliski atspoguļojas Latvijas hokeja izlases PČ 2023 sastāvā. Mūsu izlase izcīnīja bronzas medaļas, pa ceļam pieveicot Čehiju, Šveici, Zviedriju un ASV, kā arī sarīkojot eiforiju Latvijas fanu nometnēs. Taču jau maija beigās paši hokejisti un treneri gandrīz visi kā viens runāja, ka ilgstošai eiforijai nav pamata, un jau tobrīd ieskanējās piesardzīgas runas no izlases līderu puses, ka Eiropas spēlētāju tirgū jau tāpat lielas pārmaiņas šī bronza neienesīs.

Pienākušas septembra beigas, hokeja sezona ieskrējusies, un šī piesardzība pārvērtusies praksē. Galu galā, kurš no bronzas sastāva pēc PČ ir ticis pie līguma augstākā līmenī? Uvis Balinskis uz Floridas "Panthers", taču viņš šo lēcienu veica uzreiz pēc lieliskas sezonas Čehijā, jau pirms PČ sākuma. Mārtiņš Dzierkals no Čehijas noslēdza līgumu Zviedrijas augstākajā līgā. Kurš vēl? Artūram Šilovam jau bija aktīvs pirmā līmeņa līgums ar Vankūveras "Canucks", kurā palicis vēl gads, un viņš jaunu līgumu nemaz nevarēja noslēgt, taču pat pēc turnīra MVP balvas iegūšanas izskatās, ka vismaz sezonas sākumā Šilovs spēlēs turpat, kur jau spēlēja - "Canucks" fārmklubā.

Drīzāk jau hokeja sakarā jārunā par pretēju tendenci - Kaspars Daugaviņš no DEL uz Slovākiju, Renārs Krastenbergs (vismaz pagaidām) no Zviedrijas 2. līgas uz Šveices 2. līgu, Miks Indrašis no DEL uz Zviedrijas 2. līgu, Rūdolfs Balcers no NHL/AHL uz Šveici, Kristiāns Rubīns no AHL uz Zviedriju, Oskars Cibuļskis no Čehijas uz Dāniju... Daugaviņa gadījumā turklāt vēl jāpieskaita klāt ļoti solīda iepriekšējā sezonā Vācijā (49 punkti 55 spēlēs), kas tāpat beigās noveda pie tā, ka bija jāpieņem Slovākijas kluba piedāvājums. Tas gan nebūt nav uzskatāms par kaut ko 35 gadus vecam uzbrucējam necienīgu - 130 tūkstoši eiro līgumā uz divām sezonām.

Skarbā patiesība gluži vienkārši ir tāda, ka Latvijas hokeja PČ bronzu ieguva ar it kā klišejām, kuras spēja pārvērst realitātē - komandas darbu, iestāšanos citam par citu, pašaizliedzību un cīņas sparu. Šīs visas īpašības strādāja izlasē, kur kopīgiem spēkiem izdevās piesegt tehniskos trūkumus, taču Zviedrijas, Šveices un Somijas klubi no leģionāriem tomēr vēlas citas lietas. Varam sašutumā kliegt, ka Latvijas hokejistus apceļ un Rihardam Bukartam, vienam no PČ rezultatīvākajiem spēlētājiem, spītīgi nedod līgumu augstāka līmeņa komandā. Taču klubu menedžeri gluži vienkārši vispirms skatās uz viņa sniegumu sezonas garumā Austrijas līgā un tikai pēc tam vienādojumā ieskaita 11 sakrātos punktus pasaules čempionātā. Cilvēcīgi saprotams, ka Bukarts šovasar, kad ir karjeras pilnbriedā (27 gadi), vēlējās augstāka līmeņa līgumu un dažus pirmos piedāvājumus atsijāja, taču praksē tas šobrīd novedis pie tā, ka viņš vēl septembra beigās ir bez līguma.

Proti, bronzas medaļa savā karjeras CV ir lieliska lieta, taču nebūt nav tā, ka tas acumirklī izmaina spēlētāja vērtību. Tāpat vispirms tiek vērtēts viņa ātrums, spēks, tehnika un rezultativitāte, un tieši tas pats attiecas arī uz basketbola izlasi, kas nule kā izcīnīja piekto vietu Pasaules kausā, paveicot to bez vairākiem potenciālajiem līderiem.

Basketbola izlases dalībnieku tirgus vērtību izmaiņas gan pārsvarā kļūs par aktuālu tematu tikai nākamajā pavasarī, jo, kā jau norādīts, gandrīz visiem PK dalībniekiem līgumi kabatā bija jau pirms turnīra sākuma, attiecīgi tas, ka šobrīd par viņiem ir lielāka interese, praksē nemaz tik daudz nenozīmē. Ja, piemēram, Klāvs Čavars nebūtu līgumu ar Japānas B3 līgas komandu noslēdzis vasaras sākumā, tad šobrīd viņš noteikti saņemtu labākus piedāvājumus. Taču sporta aģentu viedoklis šeit ir gandrīz vienbalsīgs - tā būtu liela neprātība, ja noraidītu normālu piedāvājumu tikai tāpēc, lai paskatītos, vai pēc Pasaules kausa (pāris nedēļas pirms sezonas sākuma) lielas apstākļu sakritības gadījumā kāds nepiedāvā vairāk/labāk. Jo liels ir arī traumu risks.

Savas akcijas Pasaules kausā Latvijas izlasē pacēla praktiski visi. Sevi ļoti labi apliecināja Rodions Kurucs, Artūrs Kurucs un Rolands Šmits, protams, par sevi daudz lika runāt Andrejs Gražulis. Parādījās pat runas, ka Gražulim vajadzētu gaidīt piedāvājumus no Eirolīgas klubiem, lai tie izpērk viņa līgumu no Itālijas "Trento". Bet jau atkal - Eirolīgas klubiem septembrī par savu sastāvu jau ir skaidrība.

Vai par Rodionu un Gražuli būs augsta līmeņa klubu interese arī pavasarī, nākamajā starpsezonā? Jā, interese būs, taču basketbola aģenti šeit norāda uz to, ka sniegums Pasaules kausā nebūs izšķirošais faktors, vai spēlētājs paceļas līmeni augstāk vai nē - to tāpat noteiks tas, ko viņš būs parādījis aizvadītajā sezonā, kamēr Pasaules kausa piektā vieta un tur samestie punkti būs kā patīkams papildinošais apstāklis.

Katrā likumā gan ir izņēmumi, un arī šajā rakstā izņēmums tika pietaupīts beigām, un šī izņēmuma vārds ir Artūrs Žagars. Kā ar basketbola apskatniekiem smējāmies podkāstā "Ārpus kadra", Žagars Pasaules kausa gaitā no bezdarbnieka kļuva par brīvo aģentu, bet šajā jokā taisnība ir tikai daļēji. Tiesa tas, ka robeža starp "bezdarbnieku" un "brīvo aģentu" sportā ir visai šaura, taču Žagaram iespēju parakstīt jaunu līgumu vasarā netrūka. Esot bijuši tīri pieklājīgi līguma piedāvājumi turpat Lietuvā, arī citās solīdās līgās kā Vācija un Polija, taču Žagars apskatījās apkārt, redzēja situāciju izlasē ar savainojumiem un saprata, no kuras puses pūš vējš, proti, Pasaules kausā trenerim Banki nebūs daudz variantu, kā vien daudz spēles laika dot viņam un Kristeram Zorikam.

Žagars izvēlējās ar līguma parakstīšanu pagaidīt un pamēģināt savu vērtību potenciālo pircēju acīs uzsist, apzinoties, ka viņa iepriekšējo sezonu statistika un traumu vēsture īsti objektīvi tomēr neapliecina viņa talantu un spējas, taču Pasaules kausā to varētu nodemonstrēt. Visi Latvijas līdzjutēji labi redzēja, kā tas viņam izdevās spēlēs pret basketbola lielvalstīm, turklāt - kas ļoti svarīgi - uzvarētās spēlēs. Šis apzinātais un aprēķinātais risks attaisnojās ar noslēgtu trīs gadu līgumu ar Turcijas grandu "Fenerbahce", pirmo gadu pavadot Lietuvas ambiciozajā klubā "Wolves", kas Žagaru vēlējās jau iepriekš un beigās arī dabūja, taču par jau pavisam citu cenu.

Bet arī Žagara sakarā nevar apgalvot, ka visas lielā līguma saknes aug tikai Pasaules kausā. Žagars sevi kā ļoti talantīgu spēlētāju apliecināja jau U18 vecumā un agri tika pie iespējām Spānijas ACB līgā, kur gan dažādu apstākļu dēļ neizdevās nostabilizēties. Iepriekšējā sezona Lietuvā bija labs atspēriena punkts, parādot stabilitāti, taču Pasaules kauss bija lieliska iespēja nodemonstrēt, ka Žagars šo stabilitāti var noturēt arī augstākā līmeņa pretiniekiem. Tas viņam izdevās tā, ka līguma piedāvājumu vērtība auga burtiski no spēles uz spēli, un risks attaisnojās pēc pilnas programmas.

Šur tur gan tāpat tika manīti viedokļi, ka līgums ar "Fenerbahce" un īre Lietuvā nav nekāda "pilnā programma", jo Žagaram pēc parādītā snieguma jāpošas uz NBA. Patiešām, NBA klubu interese par Žagaru ir fakts, taču šeit jāsaprot, ka vārdiņš "interese" bieži vien nozīmē sen nesatikta paziņas zvanu aģentam ar vārdiem "klau, man te no Denveras vaicāja, vai Žagaram ir plāni nākamajai vasarai?". Arī NBA komandu sastāvi šobrīd jau ir praktiski aizpildīti, un, ja vien nav vēlmes bez jebkādām garantijām (labākajā gadījumā - ar divvirzienu līgumu) braukt uz treniņnometni ar lielu risku oktobra vidū tikt atskaitītam, tad pa taisno no Pasaules kausa ielauzties NBA nevar. Galu galā, iemesli, kādēļ Žagaru NBA draftā neviens klubs tā arī neizvēlējās, nekur jau nav pazuduši, un viens trīs nedēļas ilgs izlašu turnīrs šeit brīnumus nevar paveikt. Taču - kā Žagara gadījumā - tas var dot vajadzīgo grūdienu virzienā, kas uzņemts jau iepriekš.