Zvirgzdiņš: Nebiju domājis, ka strādāt Jūrmalā būs tik grūti

Zvirgzdiņš atklāja, ka pirms sezonas saņēmis vairākus labus piedāvājumus no Eiropas klubiem, taču nolēmis palikt mājās, jo vēlējies atpūsties no leģionāra gaitām: "Tagad varu palīdzēt sakārtot basketbola vidi savā pilsētā, un arī tā ir spēcīga motivācija, kas varbūt atsver citas lietas, kuru te pietrūkst. Jūrmalā ir radīts klubs, kas attīstās, ceru, ka līdz ar to beidzot tiks realizēts arī plāns par jaunas zāles celtniecību, kā rezultātā šeit būtu jāstāda augstāki mērķi. Man šķita, ka šajā\ situācijā, paņemot pauzīti un varbūt pat to pastiepjot ne tikai vienas sezonas garumā, es varu palīdzēt un pamazām kopā ar klubu stādīt arvien augstākus mērķus. Bez šaubām, šogad vēl nav tik lielas finanses un nav to spēlētāju, kādus mēs vēlētos, bet nu – soli pa solim. Es varu palīdzēt sākt ar profesionālu pieeju treniņdarbā."

"Diezgan vienkārši – man gribas ar komandu tikt "play-off" sešniekā," sezonas mērķi skaidroja Zvirzgdiņš. "Es gan uzskatu, ka, ja reiz palielināja komandu skaitu un līmenis ir tik vienāds,"play-off" vajadzēja iesaistīt astoņas komandas, bet nu – kā ir, tā ir. Otrs mērķis – iedot vīriem jaunu spēles redzējumu. To, kā es to redzu un jūtu. Mēģinu ieviest vairākas lietas, kas, manuprāt, varētu dot rezultātu – kas viņiem liek domāt un paskatīties uz spēli citādi, analizēt to. Lai viņiem būtu izaugsme."

"Man kā trenerim grūti nolaisties zem kaut kāda līmeņa, man tomēr ir savs redzējums un savas konkrētas prasības. Vispirms jau man pašam tas ir ārkārtīgi grūti, to varu pateikt atklāti," atzina treneris. "Tas, ka daļa trenējas divas, bet daļa – tikai vienu reizi dienā, sekmē ļoti nestabilu komandas darbību. Vieni ir labāk trenēti, citi mazāk, bet tajā pašā laikā iespējas jādod visiem un komandas līderi vienalga ir tie, kuri ir – vienalga, trenējies maz vai daudz. Jāmēģina prognozēt, jācenšas izvilkt maksimumu no tā, kas ir, un man pašam tas ir ārkārtīgi grūti. Nemelošu – nebiju domājis, ka tas būs tik grūti. Šķita, ka šeit, pie vīriem, viņi visu uztvers ātrāk un realizēs vienkāršāk. Izrādījās, ka uztvert spēj, bet realizēt ne vienmēr. Tajās niansēs, kas citviet profesionālās komandās tiek izskaustas, jau viss beigās arī paliek – neprecīzās piespēlēs, brīvo metienu realizācijā utt. Neko darīt, cenšos pielāgoties – mainu treniņplānus, atkāpjos no savām ambīcijām līdz apmēram 50% līmenim, meklēju kompromisus gan pašam ar sevi, gan ar to, ko vēlos no viņiem panākt."

Zvirgzdiņš norādīja, ka pēc iespējas vairāk vēro basketbolu un analizē visas jaunākās tendences tajā: "Spēlētāji kļūst arvien garāki un atlētiskāki, un tā ir pirmā tendence, kas būtu jāņem vērā arī mums – lai pēc tam nav jāsaka, ka mūs nospieda uz "fiziku" un atlētismu. Citādi esmu dzirdējis, ka par to pēc zaudējumiem sūdzas vairāki Latvijas treneri. Tagad tā ir ļoti izplatīta parādība – spēlētāji topa komandā kļūst arvien garāki, sākot ar pirmajiem numuriem un beidzot ar centriem. Turklāt kā likums runa ir par kombo spēlētājiem, kas var darboties ne tikai vienā pozīcijā. Tas savukārt rada ķēdes reakciju – spēle kļūst dinamiskāka, grūtāk organizēt aizsardzības. Sāk dominēt spēle viens pret vienu, "punktējot ārā" pretinieku vājās vietas – tas ir uzskatāmi novērojams gan Eiropas čempionātā, gan Eirolīgā. Būtu ļoti svarīgi, lai mēs Latvijā to nenogulētu, citādi varam attapties jau par vēlu. Jāstrādā pie atlētisma, jāmeklē gara auguma spēlētāji, turklāt nedrīkstam viņus likt spēlēt kā centrus – jau no mazajām grupām jādresē ārējā spēlētāja īpašības. Īpaši tad, ja, paskatoties uz vecākiem, redzams, ka viņi var arī neizaugt. Labāk jau no mazotnes sākt savas gaitas kā ārējam spēlētājam un tad pakāpeniski pāriet uz ko citu nekā iemācīties spēlēt kā centram, bet beigās par tādu neizaugt. Tā šobrīd ir arī "Jūrmalas"' problēma – mēs esam augumā ļoti īsi. Mums nav neviena centra spēlētāja, līdz ar to visus esmu pabīdījis uz augšu – vienkārši lai nosegtu pozīcijas, kas mums šobrīd objektīvi ir tukšas."

Treneris Zvirgzdiņš sekojis arī VEF gaitām un par problēmām komandas sniegumā izveidojies savs viedoklis: "Tas ir tīrs galvenā trenera un viņa palīgu darbs. Ja ir kādas problēmas vai nesaskaņas, tās jārisina kolektīva iekšienē – tāpēc jau galvenais treneris ir savā vietā, lai mācētu no spēlētāja izspiest maksimumu. Tā ir psiholoģija. Vismaz no tā, ko redzu un esmu dzirdējis, VEF galvenajai problēmai nevajadzētu\ būt komplektācijā – jo atšķirībā no amatieru klubiem, kam jāņem spēlētāji, kas vienkārši ir brīvi un kurus var atļauties, "vefā" treneris pats atlasa un izvēlas sastāvu, ņemot tajā savām vajadzībām un spēles koncepcijai atbilstošus spēlētājus. Attiecībā uz VEF gan mani šobrīd tik daudz neuztrauc spēlētāju personālijas, kā tas, ko jau minēju – vienas un tās pašas sistēmas gadu garumā. Mani tas diezgan izbrīna. Man kaut kā vienmēr šķitis – ja mainās spēlētāji, jāmaina un viņu spējām jāpiemēro arī sistēmas. Jā, šis tas jauns VEF spēlē ir parādījies, taču, tiklīdz pienāk problemātiskās minūtes, atkal tiek grieztas vecās sadarbības, ko visi jau zina! Savā Eirokausa nišā VEF ir pietiekami vadoša komanda, lai mēs nelolotu ilūzijas, ka tā sen jau nav izpētīta. Tieši tāpat izpēta arī spēlētājus, kas nāk no Eiropas klubiem. "Vefam" redzu tikai vienu ceļu – ar agresīvu spēli, cīņassparu un aktīvu jauno spēlētāju iesaistīšanu jāmēģina lauzt situāciju."

"Es labprāt pieņemtu piedāvājumu vadīt kādu izlasi – kaut vai kā trenera asistents vai konsultants. Ja tas ir vajadzīgs Latvijai. Zināšanas tomēr ir sakrātas, analīzes spējas man vēl aizvien piemīt, arī savs atšķirīgs skatījums uz basketbolu, tāpēc es labprāt palīdzētu. Nekad neesmu teicis, ka to nevēlos vai atsakos. Vienīgā reize, kad nācās pateikt nē – kad jau biju apstiprināts un parakstījis līgumu Krievijas izlases treneru korpusā," atzina Zvirgzdiņš.

Plašāka intervija ar Aināru Zvirgzdiņu, tostarp par darbu Krievijas izlasē, lasāma jaunajā "Sporta Avīzē".