Ābols. Sarkanais?

Viens vārds – Stambula. Latvijas basketbolisti superpilsētā ir pieprasīti un tas ir labi.

Stambulas vārdu Latvijas basketbola kartē pirmais ierakstīja Armands Krauliņš. Viņa vadītā vīriešu valstsvienība 2001. gada 3. septembrī Eiropas čempionāta astotdaļfinālā Ankarā uzvarēja Lietuvas izlasi, atņemot dienvidu kaimiņiem ceļazīmi uz izslēgšanas spēlēm Stambulā.

Trīs dienas vēlāk latvieši Konstantinopoles mūru pakājē sāka un beidza “Top 8” cīņas, ceturtdaļfinālā “Abdi Ipekči” arēnā zaudējot nākamajai čempionei Dienvidslāvijai – 78:114.

Līdz nākamajam vīriešu ceturtdaļfinālām nācās gaidīt 14 gadus, taču latvieši Stambulā ieradās uz palikšanu. Jau 2001./2002. gada sezonā divus tobrīd vadošos pilsētas klubus – abi spēlēja nesen izveidotajā ULEB Eirolīgā – pārstāvēja Roberts Štelmahers un Kaspars Kambala.

Kaspars Kambala un “Anadolu Efes Pilsen” bija tuvu, lai iekļūtu “Četru finālā”. Toreiz turnīrā nebija “play-off” kārtas (ceturtdaļfināli sērijā līdz trīs uzvarām), tādēļ četriniekam kvalificējās tikai “Top 16” grupu uzvarētāji. “Efes Pilsen” ierindojās otrajā vietā aiz tābrīža Eirolīgas čempioniem “Virtus Bologna” (boloņieši startēja ar sponsora “Kinder” vārdu).

Latvijas valstsvienības saspēles vadītāju Robertu Štelmaheru noskatīja cits Stambulas klubs – Āzijas pusē bāzētais “Fenerbahce”. Štelmahers un “kanārijputniņi” tāpat kā “Efes Pilsen” kvalificējās “Top 16” turnīram, bet turpinājumā D grupā palika ceturtie aiz Telavivas “Maccabi”, Vitorijas “Baskonia” un Maskavas CSKA.

2002. gada 30. oktobrī Kambala “Abdi Ipekči” zālē sasniedza Eirolīgas rezultativitātes rekordu, gūstot 41 punktu “Anadolu Efes” zaudējumā pret “FC Barcelona” – 91:92. Oktaja Mamuti vīri kvalificējās “Top 16” turnīram, taču “Četru finālā” tāpat netika.

Četras sezonas vēlāk, 2007. gada sezonā, Kambala apmetās konkurentu nometnē, nēsājot dzelteni-melnās “Fenerbahce” krāsas. “Kanārijputniņi” regulārajā sezonā izcīnīja piecas uzvaras 14 spēlēs un netika tālāk.

Jauna lappuse tika atvērta 2011. gada janvārī. Anete Jēkabsone-Žogota pēc pusotra gada uzturēšanās Vidnojē un pirmā Eirolīgas titula izcīnīšanas “Sparta&K” sastāvā pārcēlās uz Stambulu, lai “Fenerbahce” sastāvā kļūtu par Turcijas čempioni.

Tā paša gada maijā līgumus ar “Fenerbahce” noslēdza uzreiz trīs Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības spēlētājas un treneri – Zane Teilāne un Elīna Babkina apvienojās ar galveno treneri Džordžu Dikeulakosu.

Trio palīdzēja “Fenerbahce” iekļūt FIBA Eirolīgas vēsturē pirmajā “Astoņu finālā”, kas norisinājās nekur citur kā Stambulā. “Kanārijputniņi” izcīnīja 16 uzvaras pēc kārtas un beidzot tika pusfinālā, taču izšķirošajā cīņā par finālu zaudēja Madrides klubam “Rivas Ecopolis”. Mierinājuma balva – Teilāne un Babkina kļuva par Turcijas čempionēm.

2013. gada 24. martā notika pirmais FIBA Eirolīgas fināls ar divu latviešu spēlētāju līdzdalību. Ieva Kubliņa un “Fenerbahce” finālā zaudēja Anetes Jēkabsones-Žogotas pārstāvētajam Jekaterinburgas UGMK. Arī Kubliņa “kanārijputniņu” sastāvā kļuva par Turcijas čempioni.

Šoruden Latvijas pārstāvniecība Bosfora krastos ir vēl iespaidīgāka. Aija Putniņa noslēdza līgumu ar “Istanbul Univesitesi”. Ainars Bagatskis, Oskars Ernšteins un Dairis Bertāns apvienoja spēkus ULEB Eirolīgas klubā “Daruššafaka”, bet Eiropas čempionu trenere Marina Maļkoviča “Galatasaray” rindās vēlējās redzēt Kristīni Vītolu.

Kāpēc virsrakstā minēts “Sarkanais ābols”? Nē, tā nav “Rimi” karte.

“Turku metafora pasaules valdīšanai bija Sarkanais ābols. Tika uzskatīts, ka Sarkanais ābols ir apaļa lode Austrumromas imperatora Justiniāna rokā – milzīga statuja Svētās Gudrības (Hagia Sophia) baznīcas priekšā Konstantinopolē,” grāmatā “Konstantinopole: pasaules iekāres pilsēta, 1453-1924” (Constantinople: City of the world`s desire, 1453-1924) raksta Filips Mensels (Philip Mansel).

“Sarkanais ābols” ir skaistā, neaprakstāmi haotiskā, trokšņainā un unikālā pilsēta Bosfora krastos. Izstiepusies tālu uz abām pusēm gar Marmaras jūru, pagriezusies ar muguru pret Melno jūru, aizpildījusi katru līdzeno vietu un aprijusi piekrastes pakalnus.

Sengrieķu apmetne Bizantija. Kristīgās pasaules centrs Konstantinopole. Austrumromas impērijas
metropole vairāk nekā 1000 gadu garumā. Osmaņu impērijas galvaspilsēta. Turcijas Republikas vārti uz pasauli. Viena pilsēta divās pasaules daļās.

Pilsēta, kurā valda kaķi. “Ja tu esi nogalinājis kaķi, tev jāuzceļ baznīca, lai saņemtu Dieva piedošanu,” vēsta vietējais teiciens.

Pilsēta, kuras paugurainās ielas lietus laikā pārvēršas ūdens tērcēs. Pilsēta, kuras ielās nav satiksmes noteikumu. Var šķērsot ielu jebkurā virzienā, neuztraucoties par vietējo skatieniem. Viņi dara tāpat.

Ielu malās no pavērtām lūkām plūst svaigi ceptas maizes smarža. Eminonu prāmju piestātnē par dažiem eiro var nobaudīt Bosfora zivju burgeru.

Stambulā var viegli iemīlēties un ir grūti to ienīst. Tā ir atvērta pilsēta. Tās haosā slēpjas ātra organizācija. Tur nevar stāvēt uz vietas, jo tur nav daudz vietas.

Pilsēta, kurai nav līdzīgu. Pilsēta, kura liek pārskatīt stereotipus un paskatīties uz pasauli plašāk.

Video: Kedi jeb deviņas dzīvības

Sportacentrs.com dodas uz Stambulu, lai atspoguļotu Eiropas kausa izcīņas spēli starp "TTT Rīga" un "Galatasaray" komandām.