Kate Vilka: "Lai mīlestība nogalina materiālismu!"

Otrā vasara Komandu sporta spēļu hallē dāvā nebijušas sajūtas. Otrdienas pusdienlaikā “Daugavas kanjona” plašumos redzami četru komandu pārstāvji. Pērnavas ielas pusē sākas treniņš U16 meitenēm, centrā sievietes atsildās un vīrieši iesildās, Tallinas ielas pusē redzami U16 puiši.

Piektdien kapteine pārkārto plānus un atsteidzas dažas sekundes pēc treniņa, lai intervijai veltītu visu sarunāto laiku. Standarta protokols ārpus mediju dienām – saruna notiek nepilnu stundu pēc nodarbības, lai varētu nomazgāties un paēst. Tā ir labi un cilvēcīgi. Kate negaidīti pielāgojas intervētāja ērtībām. Mazs žests, kurš daudz nozīmē. Pusstundā var pateikt ļoti daudz.

Maijā pabeidzi divu sezonu ciklu Klaipēdas “Neptūnas” – ar diviem Lietuvas un vienu Baltijas sudrabu, pirmo iekļūšanu Eiropas kausa “play-off” kluba vēsturē. Pieļauju, ka otrajā sezonā vairāk sasniegt liedza finanšu problēmas un iztrūkumi komandas priekšējā līnijā – Egles Šventoraites pārcelšanās, Keitlinas Biklas aiziešana, Ligitas Tamutītes savainojums.
Mans secinājums: profesionālajā sportā sportistiem vajadzētu pievērsties tikai treniņprocesam. Augstāks vai zemāks līmenis, taču, ja veido komandu ar ambīcijām, jānosaka precīzus mērķus. Piemēram, trīs gados vēlamies tikt Eirokausā, piecos gados – Eirolīgā.

Kad noteikti mērķi, jāizveido menedžmenta komanda to sasniegšanai. Nerunāšu citu cilvēku vārdā, jo nezinu kluba definēto mērķi, taču... Varbūt vajadzēja nogriezt “pelēko naudu”, bet visvairāk nesaprotamais – spēlētājām nekas netika teikts.

Tas ir pats sliktākais – cilvēks nenāk un neinformē. Sezonas astoņos mēnešos nekas nenotika laikā, algas spēlētājām nav samaksātas joprojām. Nekas nav pateikts aci pret aci. Tā ir arī pasaules lielākā problēma, jo raustāmies pateikt, ja kaut kas nav labi.

Ja izdomā pareizo veidu, kā to pasniegt, nevienam nevajadzētu būt problēmām. Sports ir mūsu darbs. Par tādiem gadījumiem jārunā un jāraksta, lai cilvēki zina. Mūsu darba attiecības turpinās astoņus mēnešus, Francijā – desmit mēnešus.

Nevajadzētu dzirdēt frāzes, “Jums jāsaprot, profesionālajā sportā tā notiek.” Bet – man ir parakstīts līgums par saistību izpildi, saistošs ABĀM pusēm. Te ir mans līgums, lūdzu, ievērojiet manu līgumu. Ja nevarat izpildīt nosacījumus, pasakiet, ka šajā sezonā būs citādāk.

Esmu ļoti neapmierināta. Dažādi cilvēki saka, “bet tā jau notiek katrā otrajā klubā”. Nē, tā tiešām nav! Tā tiešām nenotiek katrā otrajā klubā, jo zinu cilvēkus, kuri spēlē citur. Nesaukšu uzvārdus, bet, ja dzīvo ar attieksmi “katrā otrajā klubā”, tad tā arī būs katrā otrajā klubā.

Ja neiestāsies par lietu maiņu, tās nekad nemainīsies. Profesionālā komandā divarpus mēnešus nebija fizioterapeita. Meitenēm kaut kas sāp, nav fizioterapeits. Tu spēlē Eirokausa komandā, jūs gribat, lai mēs uzvaram Viļņas “Kibirkštis”.

Ja būvē komandu, izdari to līdz galam. Tā nesastāv tikai no 12 spēlētājām un trenera, svarīgs ir viss apkārt uzbūvētais. Jātiek ārā no burbuļa, no filozofijas “jums neko nevajag”. Jums tikai jāparāda rezultāts. Parādiet rezultātu, tad mēs jums kaut ko iedosim.

Tā nav. Neprasām automašīnas un restorāna ēdienu. Ja līgumā ir punkts, ka meitenes jāpaēdina pēc katra treniņa, menedžerim vai komandas direktoram tas jāizlasa. Izlasiet visu līgumu. Tās nav pārdabiskas prasības.

Zinu, ka Lietuvas valstsvienības un jaunatnes izlašu kontekstā lietas ir pat ļoti sakārtotas. Jaunākais piemērs – vakar uzzināju, ka U20 izlases meitenes saņems bonusu par “Top 6” finišu Eiropas čempionātā. Lielajām meitenēm – lieli bonusi par Eiropas ceturtdaļfinālu.

Varat teikt, varat neteikt, taču nauda stimulē sportistu. Valstsvienībā nauda ir filozofisks jautājums. Treneri saņem atalgojumu, meitenes nē. Ja var pastāvēt vecā domāšana, domāju, ka drīkst būt arī jaunā domāšana.

Pabeidzot par “Neptūnas”. Galvenais treneris Martins Airošus izskatījās izdedzis. Kate Vilka, Marina Solopova, Dominika Paļulīte, Brigita Sinickaite bija kodols, kurš “izvilka sezonu” līdz beigām pat šādos apstākļos?
Dominika bija savainota un gandrīz vispār nespēlēja. Grūti pateikt, kas “izvilka”. Dzīvojām neziņā. Vienā treniņā treneris pateica, ka mums jādomā arī par savu nākotni, lai nākamajā sezonā tiktu pie līgumiem. Tāpēc jāspēlē un jāturas kopā, lai pabeigtu sezonu.

Kad emocijas sit augstu vilni, gribi boikotēt notiekošo. Ja pie tevis nenāk un neko nesaka, centies savu attieksmi parādīt citādi. Viss joprojām ir “galvā”, jo situācija nav atrisināta.

Pirms trīs gadiem teici: “Tiešām gaidu, kad Latvijā pienāks pirmais jūnijs, kurā klubi varēs izteikt apsolījumus – finansējums ir piešķirts, zinām budžeta iespējas, vēlamies parakstīt līgumu ar tevi. Novēlu to klubam, novēlu Latvijai, lai varētu lietas sākt menedžēt ātrāk, nevis staipīt deķi katrs uz savu pusi.” Vai Viļņas “Kibirkštis” šobrīd ir profesionālākais sieviešu klubs Baltijā?
Ja nemaldos, šī būs trešā sezona, kurā Viļņā sakārtoti sponsoru jautājumi. Nezinu, vai visas lietas ir sakārtotas, taču piesaistīto augstas klases spēlētāju saraksts liecina par lielākām ambīcijām un lielākiem mērķiem. Arī lielākām spējām runāt ar sponsoriem un piesaistīt naudu.

Viļņas apstākļi nav perfekti, bet “dienas beigās” atgriezīšos pie sākumā teiktā. Jebkurai organizācijai jānosaka mērķi un jāpaziņo tie spēlētājām. Protams, trenerim var būt savs mērķis, taču uzskatu, ka galvenie mērķi jānosaka kluba vadībai.

Kluba vadītājam jāatnāk uz pirmo, vēlākais, otro treniņu. Vai jāuzaicina pusdienās, jāpieceļas un jānosauc mērķis. Tādas ir manas cerības. Esmu pateicīga par šiem diviem gadiem.

Meitenēm vienmēr saku – ja šķiet, ka tagad ir slikti...paiet četri mēneši, nokļūsti citur un saproti, bāc, Francijā nebija tik slikti. Paiet vēl četri mēneši, ā, Lietuvā vai Spānijā nebija slikti. Visu laiku dzīvo tābrīža situācijā. Ar laika distanci novērtē – šis nav ok, tas īstenībā bija ok.

Gadiem ejot, paplašinās vērtējums, kādu komandas izveidi vēlies redzēt. Daudzi bijušie spēlētāji var būt izcili menedžeri, jo – esam tur bijuši, zinām, ko mums vajag pieprasīt. Biznesa cilvēkam, kurš nav bijis sportists, daudzas lietas nav saprotamas.

Tu nevari būt kardiologs ar lielu vēderu un televīzijā runāt par sirds veselību. “Tagad visi ejam pārbaudīt sirdis!” Pats – ne brauc ar riteni, ne savāc 100 tūkstošus soļu. Tu nevari.

Runāju patiesi, cilvēkiem tas jādzird. Treneri, vecākas spēlētājas – tie ir piemēri, jo jaunās spēlētājas skatās uz vecākām, skatās uz treneri. Ja esi fiziskās sagatavotības treneris, tev jāmāk pacelt stieni un izpildīt vingrinājumus.

Tā ir jebkurā nozarē. Ja veido komandu, dari to ar cilvēcīgu attieksmi. Nonākam pie tā, ka mūsu pasaulē sabojājies cilvēciskums. Dziļi sirdī ticu, ka cilvēciskums ir saglabājies, taču reālajā pasaulē viss mainās.

No klubu līmeņa pāriesim uz augstāko – valstsvienību līmeni. Pirmajos 15 gados pēc neatkarības atjaunošanas izteikta prioritāte bija vīriešu izlasei – pat līdz neoficiālām runām, ka sieviešu basketbolam jāveido atsevišķa federācija. Gunta Baško sākumā sēdēja pie reklāmas sienas bez reklāmām. Situācija strauji pamainījās pēc kvalificēšanās 2008. gada Olimpiskajām spēlēm. Tālāk gāja dažādi, pēdējos 10-12 gados notikusi stabilizēšanās un pakāpenisks progress.

Sistēmā pastāv trīs lietas, kuras savstarpēji mijiedarbojas. Politiskā līmenī pieņem lēmumus un pasaka – sieviešu un vīriešu valstsvienības ir vienlīdzīgas. Solījumu patiesību apliecina piešķirtais vai nepiešķirtais finansējums. Trešā lieta – lēmumu reālais izpildījums ar pieejamo finansējumu. Izpildījums no trijiem nosauktajiem ir augstākajā līmenī. Tam ir vārds un uzvārds – Edijs Eglītis. Vai karjeras laikā jūti pozitīvās pārmaiņas izpildījuma kvalitātē?
Tādā ziņā esmu ļoti pateicīga par Komandu sporta spēļu halles tapšanu. Liels paldies Latvijas Basketbola savienībai. Manuprāt, svarīgi, ka meitenes un puiši var būt kopā vienā zālē. Pēc treniņa ej garām, redzi sejas tuvumā, vari pateikt “sveiki”. Veido basketbola kultūru, basketbola saimi.

Rodas interese vienam par otru, sarunas. “O, varētu aiziet uz spēli!” Var apmainīties viedokļiem, gudrībām. Viss sākas ar pasveicināšanu. Tā jau mēs katrs dzīvojam savā burbulī – sieviešu, vīriešu. Superīgi, ka “Kaizen gym” apmeklē gan sieviešu, gan vīriešu izlases. Var satikties arī tur.

Šī zāle ir mīļākā zāle manā karjerā. Aura, mājīguma sajūta. Liels paldies federācijai un Edijam Eglītim par viņa rūpēm. Protams, viņam nav viegli. Edijs nav vienīgais noteicējs. Ir prasītas lietas, kuras nevar realizēt, jo tās nav atkarīgas no viņa.

Tā ir jebkurā darbā – tiešajam priekšniekam ir vēl trīs priekšnieki. Paldies par visu, kas ir, novērtēju. Jāmācās un jābūt pateicīgam par esošo. Jo būsi pateicīgāks, jo vairāk piesaistīsi labas lietas. Neburkšķi, cīnies par sevi.

Daudz esmu mācījusies no (ilggadējās valstsvienības kapteines) Anetes Šteinbergas. Čau, Anete! Ceru, ka viņai viss kārtībā. Par sevi ir jācīnās. Jāatrod, jāizdomā veids, kā runāt, kā pajautāt cilvēkiem. Saņemt “nē” nav sliktākais – vienkārši vairāk nedzīvo ar kādreizējo pieņēmumu.

Nesen bija trīsdesmitā dzimšanas diena. Nekad dzīvē neesmu runājusi tik daudz, kā tagad. Dalos ar savu viedokli – nav taču aizliegts izteikt savas sajūtas un domas? Vienmēr būs burkšķētāji. Cik daudz cilvēki var atnākt un pateikt – dzirdēju tavu teikto, man ir tāds viedoklis. Varam apmainīties viedokļiem?

Turpinot – pastāv atšķirīga lietu kārtība starptautiskajos un nacionālajos līmeņos. Ja vīriešu “EuroBasket” nosacīti ir 10, sievietēm ir 8. Tas ir atbilstoši komercloģikai – televīzijas un sponsoru interesei sasniegt lielāku auditoriju, kurai pārdot piedāvāto preci. Piemēram, 3x3 basketbolā tas ierakstīts oficiālajos noteikumos – “World Tour” sabraukumus vīriešiem apzīmē ar līmeni 10, “Women`s Series” ar 8.

Un tad ir attieksme nacionālā līmenī – runāju tikai par valstsvienībām un jaunatnes izlasēm, nevis profesionālo sportu. Ar uzsvaru uz publisko, nevis privāto finansējumu. Sākšu ar “USA Basketball” – ASV standartiem visai pieticīga budžeta organizāciju, kura Devītā panta – Title IX – garā nodrošina sieviešu un vīriešu izlasēm līdzvērtīgus apstākļus. Eiropā vienlīdzīga attieksme federācijas līmenī ir Somijā, Zviedrijā, Spānijā, Francijā. Mēs tuvojamies. Kādu atzīmi ieliktu Latvijā?
Neesmu gājusi un jautājusi vīriešiem, kādus labumus viņi saņem. Vai esmu tiesīga izteikt viedokli? Paldies manam vīram, kurš māca – tu nebiji klāt, tu nezini. Ja man pastāstītu no malas, teiktu, ka neredzēju un nebiju klāt. Nezinu, vai tam var ticēt. Ja būtu bijusi klātienē, teiktu – klausies, vēlos pārbaudīt, gribu pajautāt aci pret aci. Jā, tiešām nezinu, cik dod vīriešiem. Pieņemu, ka vairāk. Nezinot un neredzot dokumentus, atturēšos no atzīmes likšanas. Tiesa, ne visi dokumenti ir patiesi.

Dienas beigās – ceru, ka katrs savu darbu dara no sirds. Bez blēdīšanās un savtīguma. Egoisms nespiežas ārā. Kā cilvēki gribam “Sev, Sev”. Ja vairākums to saprastu un mainītos, palīdzētu viens otram, varētu trīskāršot nepieciešamās lietas – ne tikai naudu. Trīskāršotu savu veselību, palīdzot viens otram.

Atzīmes vietā ir novēlējums. Lai visi, kas ir augšā, visi lejā un visi pa vidam, dara darbu godīgi un atceras par citiem cilvēkiem. Visi dzīvojam uz vienas planētas un vienā dienā tāpat nomirsim. Vai pēc nāves atcerēsimies sakrāto bagātību? Atcerēsimies, kā tu man liki justies, par ko varējām parunāt, kādi bija mūsu piedzīvojumi. Bērēs neuzskaitīsi, ka viņam bija pieci moči, trīs automašīnas un septiņi dzīvokļi. Atvadās tas vispār nebūs svarīgi. Lai mīlestība nogalina materiālismu!

Katru vasaru notiek komandas saliedēšanas pasākums. Pirms diviem gadiem brauciens ar vilcienu un pikniks pie jūras. Pērn kokteiļu pārgājiens Siguldā. Kas notika trešdien?
Devāmies uz keramikas darbnīcu. Trīs stundas veidojām krūzītes. Ļoti kolosāls pasākums. Rezultāts vēl jāpagaida. Tā nebija pirmā reize, kad rīkojos līdzīgi. Tu ieej tādā kā meditācijas procesā. Esmu priecīga par meiteņu atsaucību. Tas ir veids, kā satuvināties ar sevi un citām meitenēm. Daudz nerunājām, taču satuvināties var arī bez runāšanas. Kad redzi radošo procesu no malas, tas rada patīkamas sajūtas.

”Depeche Mode” dziesmā “Enjoy the silence” teikts: vārdi ir lieki un nevajadzīgi, tie var tikai kaitēt (words are very unnecessary, they can only do harm).
Lieki un nevajadzīgi vārdi var kaitēt. Par citām lietām ir jārunā.

Matīss Rožlapa, sieviešu valstsvienības galvenais treneris

“Pirmā kopīgā darba pieredze – biju sācis trenēt “Kolibri” meitenes. Kate atgriezās laukumā pēc krustenisko saišu plīsuma. Pirmajā treniņā bija bail dot uzdevumus – jautāju, vai viņa ir gatava trenēties. Viņa atbildēja – viss kārtībā, dod vingrinājumus.

Katei vienmēr piemitis cīņasspars un attieksme. Rūpes par savu ķermeni, disciplīna. Šobrīd to redzam. Liels prieks, ka viņa spējusi tik ilgi saglabāt disciplīnu un motivāciju. Katei neapnīk trenēties, rāda labu piemēru jaunajām spēlētājām.

Kā kapteinei novēlu Katei būt, kāda viņa grib būt. Nebaidīties no tā. Sagaidu komunikāciju ar mani, ja rodas kādas grūtības. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Treneri ir ļoti un priecīgi apmierināti ar Kates redzējumu, kā būvēt komandu.

Katei komanda ir svarīga. Viņai ir svarīgi, lai spēlētājas labi jūtas. Arī, nebūdama kapteine, viņa rīkojās līdzīgi. Sagaidu, ka viņa turpinās to darīt.”

Izmantotie resursi:
Kate Vilka: “Sports palīdz visām superīgajām mammām”
Kate Vilka: “Lai dzīvotu, jāmāk izdzīvot vienam pašam”
Lietuvas basketbolistēm – solīdas prēmijas par Eiropas ceturtdaļfinālu
Dienas nauda bez prēmijām: cik saņem Somijas basketbolisti?
Māris Noviks Amerikā: KKK un Devītais pants