Smirnovs: "Ar septiņiem cilvēkiem mēs nevienu neapspēlēsim"

"Domāju, ka mums bija visas iespējas ieņemt devīto vietu (un palikt elitē). Cīnīties ar pirmā astoņnieka komandām neesam gatavi - viņi vienmēr tur galvu augšā, viņiem ir labāka fiziskā un tehniski-taktiskā sagatavotība, tas ir cits meistarības līmenis gan individuāli, gan kā komandai. Pret Baltkrieviju gan sanāca līdzīga cīņa, kurā zaudējām vienu no trīs centra uzbrucējiem Ralfu Vjateru. Neizdevās labi nospēlēt vairākumā. Otro maču aizvadījām ļoti labi un uzvarējām 3:2, bet trešajā spēlē pieļāvām bērnišķīgas kļūdas, arī baltkrievi saspēlējās labāk.

Puiši negaidīja, ka pretinieku komandas būs tik stipras. Februārī aizvadījām pārbaudes turnīru, kur nospēlējām tikai trīs mačus - pret Dāniju, Norvēģiju un Baltkrieviju. Pasaules čempionātā uzreiz bija citi ātrumi. Tomēr katrā spēlē izveidojām vismaz četrus-piecus simtprocentīgos momentus, kur varējām iemest. Te jau ir meistarības jautājums.

Sagatavošanas posmā divas maiņas trenējām uz vairākumu, bet izmantot skaitlisko pārsvaru izdevās tikai divās spēlēs pret Baltkrieviju, grupu turnīrā nekas nesanāca. Pretinieki bija meistarīgāki, visi spēlēja ar galvu, katrs hokejists zināja, kas un kam jādara. Čempionātam gatavojamies vien astoņas dienas, bet "pilnā komplektā" ar visiem ārzemniekiem pat mazāk - piecas dienas. ASV, Kanāda, tie paši baltkrievi - viņi ar savu U-18 komandu spēlē vietējā čempionātā, mums (hokeja skolas "Rīga" komandai Latvijas Virslīgā, aut.) MHL hokejisti, izņemot Ģēģeri un Bērziņu, pievienojās pēc Jaunā gada. Ārzemnieki spēlē trešajās un ceturtajās līgās, kur ar galvu neviens nedomā, vien skrien.

Traumu dēļ komandai nevarēja palīdzēt divi malējie uzbrucēji Rihards Melnalksnis un Sandis Drāznieks. Tomēr manā skatījumā galvenā problēma ir tāda, ka elites divīzijas līmenī ir gatavi spēlēt tikai divi no astoņiem izlases aizsargiem. Arī vietējais junioru čempionāts nav tik stiprs. Ja vēl komanda visu sezonu spēlētu kopā, plus mīnus trīs maiņas, tad sniegums varētu būt labāks. MHL viņi praktiski dzīvo autobusā. Mums Virslīgā gājis labāk, bet tie spēlētāji nav izlases līderi un spēlē trešajā ceturtajā maiņā.

Pirmais periods mačā pret Kanādu bija labs, bet tad sākās kļūdas un noraidījumi, kas mūs iegāza. Pret Šveici spēlējām otro spēli divās dienās, kamēr pretiniekiem tā bija pirmā spēle turnīrā. No sava dēla (Deniss Smirnovs spēlē Ženēvas "Servette" U-20 komandā) zinu - šveiciešiem bijis uzstādījums, ka galvenā spēle turnīrā būs tieši pret Latviju. Mačs pret Šveici parādīja, ka mēs neesam tik spēcīgi, ka bijām domājuši pirms tām - neteikšu par visiem, bet kāda trešdaļa no puišiem bija domās, ka viņi ir baigi labi hokejisti, kuri visu prot, bet tad nācās saskarties ar situāciju, kad tu neko nevari izdarīt laukumā.

Ar treneriem visu laiku likām uzsvaru uz to, ka spēlējot hokeju ir jādomā ar galvu. Pirms pasaules čempionāta nedaudz pastrādāju ar Bobu Hārtliju, kurš sniedza dažus padomus, bet paša galvenā atziņa, kas attiecās gandrīz uz visiem Latvijas hokejistiem - mēs nerunājam laukumā. To prasījām arī no U-18 izlases spēlētājiem - lai tik runā, būs vieglāk spēlēt. Daudzi momenti pie mūsu vārtiem tika izveidoti tikai tāpēc, ka spēlētāji nesarunājās savā starpā. Otrajā spēlē pret baltkrieviem puiši ieklausījās un sākuši runāt, kas uzreiz deva rezultātu. Bet trešajā cīņā viss atkal bija pa vecam.

Vēl viena nianse - mēs vienmēr gribam izspēlēt līdz tukšiem vārtiem, bet pretinieki paradīja, kā jāspēlē tādā līmenī - daudz jāmet un jāiet cīņā par atlēkušo ripu. Tas, kas sanāc Latvijas Virslīgā, nesanāks pasaules čempionātā, jo tiklīdz tu esi ar ripu, tev uzreiz skrien virsū, lai to atņemtu.

Atpaliekam meistarībā un fiziskajā sagatavotībā, bet astoņu dienu laikā to visu nav iespējams uztrenēt. Viņiem jau ir 17-18 gadi, bet daži joprojām slikti slido, neko tādu neredzēju pretinieku komandās. Visbeidzot, Niklāvs Rauza tikai pēc Jaunā gada kļuvis par pamatvārtsargu savā komandā, bet sezonas pirmo daļu bijis bez prakses.

Pēc turnīra teicu puišiem, ka priekšā ir smags darbs, ja viņi vēlās spēlēt hokeju kā profesionāļi. Jau esmu teicis par diviem aizsargiem, bet kopumā tikai kādi septiņi spēlētāji - divi aizsargi, četri uzbrucēji un plus mīnuss viens vārtsargs atbilst šīm līmenim. Skaidrs, ka ar septiņiem cilvēkiem mēs nevienu neapspēlēsim, bet izņemot hokejistus ar traumām - šīs esot bijis spēcīgākais sastāvs uz doto brīdi. Izlasē nebija neviena blatņika, bet biju ievērojis vienu nepatīkamu lietu – daži spēlētāji beiguši cīnīties līdzko iekļuvuši izlasē, uz čempionātu viņi devušies praktiski kā tūristi. Nu nedrīkst tā būt, kad pārstāv savu dzimteni, savu valsti."