Viedoklis: Vai dalība izlasē ir pienākums, par kura nepildīšanu noteikt sankcijas?

Principā diskusija par sportistu vēlēšanos un nevēlēšanos pārstāvēt izlasi nav nekas neierasts, bet šobrīd tā ir pieskaņota Latvijas U20 izlases izkrišanai no EČ elites divīzijas (16. vieta Eiropā – tiešām tik liela traģēdija?). Skaidrs, ka pēc zaudējumiem nekad netrūkst vainojamo, un šoreiz tiek piesaukts iemesls, ka U20 sastāvā nebija veselu deviņu potenciālo izlases dalībnieku. Vairākiem bija traumas, dažiem iebildumus cēla viņu pārstāvētie klubi, par dažu iemesliem bija neskaidrība, bet skaitlis “deviņi” bija pietiekami iespaidīgs, lai tiktu piesaukts vietā un nevietā.

Aizgāja pat tik tālu, ka LBS valdes loceklis Edgars Jaunups, kurš ir arī “VEF Rīga” valdes priekšsēdētājs, publiski pauda ieceri LBS valdes sēdē virzīt konkrētus ierosinājumus par iespējamām sankcijām tiem spēlētājiem, kuri nepamatotu iemeslu dēļ nolemj konkrētajā vasarā (bet ne vispār) atteikties no dalības izlasē.

“Nevēlos nevienam liegt iespēju spēlēt izlasē, tā noteikti nav,” portālam Sportacentrs.com paskaidroja Edgars Jaunups. “Taču aicinu noteikt vadlīnijas, lai panāktu labāku attieksmi pret izlasi. Šobrīd reāli notiek tā, ka atsevišķas pseidozvaigznes sev vajadzīgajā brīdī izmanto Latvijas izlasi, bet vēlāk, sniedzoties pēc pašlabuma, izlasei atsaka. LBS būtu jātiek skaidrībā, kā tikt galā ar šādiem gadījumiem – ja spēlētājs nepamatoti atteicis, piemēram, jauniešu izlasei, vai viņam vēl ir tiesības pretendēt uz vietu pieaugušo izlasē? Kāpēc lai viņam būtu priekšroka salīdzinājumā ar kādu, kurš iepriekšējās vasarās vienmēr bijis izlasē. Un nav tā, ka es piedāvāju kādam aizliegt spēlēt izlasē – tā tik un tā būs tikai pašu spēlētāju izvēle.”

“Turklāt tad arī nespēlēšana izlasē būtu skaidra zīme, ar kuru tad arī var rēķināties nākotnē.” turpināja Jaunups. “Šobrīd ir tā, ka vairākām pseidozvaigznēm tiek radīts maldīgs iespaids par to, ko nozīmē spēlēt izlasē. Virkne aģentu sastāsta viņiem muļķības un pieliek galvu ar nevēlamām domām, kas vērstas uz pašlabuma gūšanu. Vai es runāju par kādiem konkrētiem aģentiem vai vispārīgi? Runa ir konkrēti par Artūru Kalnīti, kurš šajā sakarā ticis piesaukts arī iepriekš.”

Kalnītis, kurš pārstāv U20 izlasē nespēlējušo Rodionu Kurucu, pieaugušo izlasei atteikušo Anžeju Pasečņiku un vairākus šobrīd Latvijas pieaugušo izlases kandidātu sastāvā esošus spēlētājus, portālam Sportacentrs.com nevēlējās ne komentēt Jaunupa izteikumus, ne arī izteikt savu viedokli par piedāvātajām sankcijām izlasei atteikušajiem spēlētājiem.

Šobrīd var tikai minēt, vai nosakot īpašas vadlīnijas par atteikumiem dalībai izlasē LBS varētu panākt Latvijas basketbola pozitīvu rezultātu. Šovasar, piemēram, Kuruca un Pasečņika gadījumā, iepriekšējos gados Kristapa Porziņģa gadījumā. Iespējams, ka konkrētajā turnīrā izlases sastāvs būtu nedaudz spēcīgāks (arī negarantējot lielākus panākums), iespējams, ka LBS iedzītu sevi strupceļā, viena basketbolista atteikšanas dēļ nākamvasar solot dot priekšroku citam spēlētājam. Vai pagājušajā vasarā "Knicks" tik ļoti rēķinātos ar LBS, ka mainītu savas domas par Porziņģa dalību izlasē un dotu zaļo gaismu?

Tiek runāts, ka Latvijas basketbolā tiek pamazām radīta atmosfēra, ka izlasei atteikt ir normāli. Šo rindu autors vēlas iebilst, ka atteikt izlasei ir patiešām normāli. Var saprast līdzjutēju neapmierinātību, ka izlase svarīgā turnīrā nav labākajā sastāvā, taču tā ir īpaši Latvijai kā mazai valstij sāpīga problēma. Gan basketbolā, gan citos komandu sporta veidos Latvijas rezerves ir visai niecīgas, un katra potenciālā līdera iztrūkums atstāj nopietnu iespaidu. Bet vai atbildība par to jāuzņemas sportistam, kurš līdz galam nesadziedētas traumas, kluba ieteikumu, apdrošināšanas trūkuma vai gluži vienkārši atvaļinājuma vai kāzu dēļ nolemj atteikt izlasei?

“Nevienu nevar piespiest izlasē, un patiešām ir labāk, ja tā spēlē tikai tie, kas vēlas,” izteicās Jaunups. “Es personīgi gan uzskatu, ka spēlēt izlasē ir sportista pienākums. Viņš iepriekš ir saņēmis atbalstu un izaudzis par sportistu Latvijā, un, pārstāvot izlasi, viņš nes tās vārdu pasaulē.”

Pagaidām gan nekur nav definēts, ka spēlēt izlasē patiešām ir sportista pienākums. Jaunupa rosinātās LBS vadlīnijas, kam varētu sekot sankcijas par to nepildīšanu, varētu to panākt. Tas varētu dot piemēru arī Latvijas hokeja un futbola saimēm, reizē radot nepatīkamus precedentus par atsevišķiem lēmumiem. Kā tieši tiks izlemts, vai risks ar mikrotraumas saasināšanos ir pietiekami liels, lai atteikums izlasei skaitītos “pamatots”? Kā lai prasa spēlētājam klaji rīkoties pretim kluba, savas algas devēja, rīkojumiem? Kā lai nolemj, kuram spēlētājam patiešām pēc sezonas vairs nav spēka neko darīt un kurš “izmantos vasaru pašlabuma gūšanai, aizmirstot par izlasi”?

Tie ir jautājumi, kas pēc Jaunupa ierosinājuma noteikti tiks izrunāti LBS valdes sēdē, bet pagaidām spēlēt izlasē nav nevienā pantā ierakstīts pienākums un pašlabuma gūšana joprojām ir tas, uz ko tiecas arī ļoti patriotiski cilvēki, patīk tas vai nē. Vai tikai drīzāk neprasītos mainīt uzsvaru jautājumos – nevis kāpēc U20 izlasē nebija vairāku potenciālo līderu un ko sastāstījuši viņu aģenti, bet kāpēc pārējais sastāvs izrādījās tik nekonkurētspējīgs? Taču tā jau ir tēma, ko nevar atrisināt ar vienā valdes sēdē pieņemtu lēmumu.