Anete Šteinberga: "Nekad nesaki nekad"

Spēka uzbrucēja 18. oktobrī aizvadīja pirmo pilno spēli pēc pērn gūtā pleca savainojuma. Lai gan Anete todien spēlēja nepilnas 13 minūtes, viņas iznāciens Eiropas Superkausa spēlē pret “Sopron Basket” daudziem bija negaidīts. Vēl septembrī medijos parādījās ziņa, ka viņa varētu atgriezties laukumā pēc diviem mēnešiem. Realitātē – tas notika pēc trīs nedēļām.

“Visu vasaru strādāju pleca rehabilitācijai. Klubam devu ziņu, ka būšu gatava – un biju, taču pēc pirmajām pārbaudēm...gandrīz nepaliku klubā. Mani apskatīja komandas ārsts un ķirurgs. Pēdējais bija ļoti skeptisks – nekas nepatika. Viņam šķita, ka plecs nekustas un rehabilitācijai nepieciešami vairāk nekā divi mēneši. Pārbaude notika deviņos no rīta – nākamajā dienā pēc ierašanās Francijā.”

Komandas ārsts nolēma latvietei dot iespēju. “Viņš redzēja, ka esmu labā fiziskajā gatavībā. Uzskatīja, ka pēc diviem mēnešiem viss būs kārtībā un paskaidroja situāciju kluba vadībai, aicinot visu uztvert mierīgi. Sāku strādāt ar komandas fizioterapeitu. Pirmais pārsteigums – plecs jutās daudz labāk. Pašsajūta uzlabojās – pēc nedēļas sāku mētāt (bumbu) un trenēties individuāli.”

Kluba pārstāvji bija izbrīnīti par neatlaidīgās latvietes progresu. “Viņi nepārbaudīja, ko varu laukumā, bet interesējās tikai par pleca stāvokli. Redzētais sagādāja prieku. Tālāk vajadzēja gaidīt ārsta atļauju. Viņš man atļāva piedalīties Eiropas Superkausa spēlē – bet ne vairāk kā sešas minūtes puslaikā.”

Trīs dienas vēlāk “Halle Carpentier” zālē Parīzē notika “Match des Champions” jeb Francijas Superkausa izcīņa. “Pamazām sāku spēlēt un iejusties, lai gan šķita, ka pārtraukums bez spēlēšanas bija ļoti ilgs. Esmu priecīga, jo viss notika mēnesi ātrāk. Plānoju atgriezties novembrī, lai varētu spēlētu izlasē. Klubā sākumā teica – decembrī, bet gribēju pierādīt pretējo. Un man izdevās!”

Buržas kalendārs ir piesātināts – no 18. oktobra līdz 18. novembrim klubs aizvadīja 10 spēles, tai skaitā viesojās Boloņā un Valensijā. “Plecs vēl nav 100% gatavībā, taču ir lietas, kuras varu izdarīt. Viss notiek ļoti profesionāli. Medicīna, atjaunošanās, fizioterapija – viss ļoti patīk. Īpaši pēc tāda savainojuma – man ir paveicies ar iespēju spēlēt tādā klubā.”

“Tango” spēlētājām ir pamatīgs darbs, kurš nebeidzas ar spēlēšanu laukumā, atzīst Anete. “Katrai ir pēcspēles pienākumi. Trīs spēlētājas paraksta plakātus vai bildes, trīs iet uz VIP vakariņām, vēl trīs – uz intervijām pie faniem. Divas spēlētājas apsveic kādu fanu dzimšanas dienā. Vakars beidzas tuvāk pusnaktij – tikai tad var tikt mājās.”

Pirms debijas Eiropas čempionātā Anete izteicās, ka Francija ir viņas sapņu zeme. “Man tiešām agrāk tā šķita. Tad uzspēlēju Beļģijā, kur cilvēki runā franciski. Priekšstats tika nedaudz sabojāts. Ilgi teicu, ka negribu spēlēt Francijā, lai gan vietējais čempionāts ir ļoti spēcīgs – visas komandas labi nokomplektētas, neatkarīgi no vietas tabulā.”

“Runājot ar (“Bourges” kapteini) Elodī Godēnu, smējos – agrāk teicu, ka nespēlēšu Turcijā, taču spēlēju. Par Franciju teicu tāpat, tāpēc – nekad nesaki nekad. Pieredze ir absolūti pozitīva. Ritms ir diezgan intensīvs – treniņi, ceļošana, spēles, taču uzskatu, ka tādā veidā ātrāk atgūšu spēles sajūtu.”

Sezonas pirmajās četrās dienās komanda izcīnīja divas trofejas. “Treneris teica, lai nepierodam, ka pēc katras uzvarētas spēles pasniedz kausu (smejas). Domāju, ka mums ir laba komanda – tāpat jāsaspēlējas, lai atrastu īsto rokrakstu un sasniegtu rezultātu, kādu vēlamies. Jā, esam zaudējuši Prāgai un Valensijai, bet – ar mazu punktu skaitu. Tas otrajā aplī var pavērsties mums par labu un varam cīnīties par augstu vietu Eirolīgas grupā.”

Pērn bija vienīgā sezona pēdējo 26 gadu laikā, kad “Bourges” nespēlēja Eirolīgā. Klubs atgriezies, lai cīnītos par augstiem mērķiem. “Manuprāt, Eirolīga šogad ir ļoti interesanta. Nav Krievijas superklubi, daudzas komandas ir spēkos līdzvērtīgas un nevar paredzēt, kura izšaus. Eirolīga kļuvusi vēl neprognozējamāka – nav neviena komanda, kura var uzvarēt ar 40 punktu pārsvaru.”

Sievietēm basketbols ir populārākais komandu sporta veids Francijā – nacionālā federācija reģistrējusi vairāk nekā 240 000 spēlētāju. “Priecē, ka valstī ir daudz labu jauno spēlētāju. Piemēram, Polīna Astjēra 19 gadu vecumā rāda fenomenālu basketbolu. Klubā labi sakārtots darbs ar jaunatni.”

Lāčplēša diena dāvāja īpašu notikumu – vīriešu valstsvienība kļuva par otro Latvijas basketbola komandu, kurai izdevies kvalificēties Pasaules kausam (pieaugušo konkurencē). Krētas salā todien bija arī Anetes brālis. “Apsveicu Mārci uzreiz pēc spēles Grieķijā Ļoti forši, ka viņam agrā vecumā ir iespēja būt tik talantīgā komandā un daļai no šī panākuma. Tas ir vēsturiski.”

Anetes uzmanība šonedēļ veltīta Eiropas čempionāta kvalifikācijai. “Uzvara pār Izraēlu ir vienīgais iznākums, kādu gribu redzēt. Viņām pievienojušās divas amerikānietes, tiesa, par vienas spēlēšanu vēl nav zināms. Liels ieguvums, taču Latvija ir nopietna pretiniece. Tāpat Zviedrija piesaistījusi Abdi un Zahui – dažas no viņu līderēm ir atgriezušās komandā.”

Latvija šonedēļ var spert trešo soli finālturnīra virzienā. “Mūsu astotie, devītie gadi – Aija, Elīna, deviņdesmitie plus Kitija un Kate – esam ilgi spēlējušas kopā. Zinām viena otru, tāpēc ar komandas ķīmiju nevajadzētu būt problēmām. Jāslīpē taktiskais izpildījums, metienu precizitāte un aizsardzība. Ļoti gribu, lai nokārtojam darbu tagad, neatstājot “asti” februārim.”