Džordžs un Babkina

Līdzjutēju un pie interneta atsauksmju rakstītāju upuriem tonis mainījās pēc nākamajiem diviem mačiem, kad tika uzvarēta Francija un Horvātija. Uzvaras tika izcīnītās kā jau sieviešu basketbolā ierasts - ar piedzīvojumiem, ar nervu šūnu bendēšanu, taču ir pilnīgi vienalga, kāds stils tiek ievērots. Ka tikai uzvara. Un ir pilnīgi vienalga, vai viena vai otra spēlētāja guva visus komandas punktus, vai izdarīja tika daudz kļūdu, ka vienai otrai spēlētājai pietiktu visai dzīvei.

Kad no spēlēšanas izlasē atteicās Anete Jēkabsone, daudzi skrēja uz apbedīšanas birojiem, lai sieviešu izlasi izvadītu pēdējā gaitā. Nav Anetes, uzvaras neredzēt kā savas ausis. Anete izlasē nav spēlējusi jau divas vasaras un nav zināms, vai kādreiz viņu vēl redzēsim pārstāvam valstsvienību, taču der atcerēties tos laikus, kad Anete bija kopā ar izlasi. Ikvienam, kuram nav slinkums, ir iespējams uzšķirt vajadzīgo vietu interneta tīmeklī un atrast spēļu tehniskos protokolus ar Latvijas izlases piedalīšanos un papētīt, ko sadarījusi Jēkabsone, cik liels labvēlības statuss viņai bija no treneru puses. Vai izlasi vadīja Raivo Otersons, Ainārs Čukste vai Ainārs Zvirgzdiņš. Labvēlības statuss bija maksimālais - Anetei laukumā tika atļauts darīt visu. Sākot ar saspēles veidošanu un beidzot ar pretinieku groza nomētāšanu. Ja šādu labvēlības statusu Anetei būtu izrakstījis viens treneris, varētu vērpt dažādas intrigas, bet to darīja visi izlases treneri, pie kuriem spēlējusi Jēkabsone. Ja visas kārtis uz Aneti liktu viens treneris, varētu viņu nosaukt par galīgo nejēgu, bet ja trīs, tad nez vai visi ir vienlīdz dumji. Ja viens konkrēts cilvēks dod konkrētu rezultātu, tad nav un nedrīkst būt nekādu iebildumu par to, ka viņai no trenera puses tiek vairāk kā citiem. Tāda nu reiz ir līderu loma komandā. Anete treneru uzticēšanos izmantoja par visiem 100% un nav ne mazākā iemesla mest bumbas treneru virzienā, ka viņi ieciklējušies vienā virzienā.

Izlasē nav Anetes, bet ir uzradusies Elīna Babkina. Nav tā, ka Elīna basketbolā ir uzradusies pavisam pēkšņi un neviens nezināja, kas Babkina par putnu. Elīna izlasē parādījās vēl Zvirgzdiņa laikos un, ja arī treneris nepateica tieši, tad tāpat visiem bija redzams, kas Elīnai padodas labāk, kas ne tika labi. Tāpat nevarēja nepamanīt, ka Babkinai ir īpašības, kuras tik ļoti pietrūkst daudzām izlases spēlētājām, kuru spēļu skaits valstsvienībā sniedzas pāri simtam. Vēl būdama padsmitgadniece, viena no Babkinas kā basketbolistes rakstura īpašībām bija drosme uzbrukt pretinieku grozam. Tāda pati īpašība, kā Jēkabsonei. Neatkarīgi no situācijai - vai spēle iet uz nažiem, vai komanda atrodas dziļos mīnusos. Anete pazuda no izlases redzesloka un brēka par to, kura spēlētāja uzdrošināsies mest pa pretinieku grozu, ar katru nākamo dienu kļuva arvien lielāka. Līdz pat Eiropas čempionāta finālturnīram. Anetes vieta nav palikusi tukša, jo ir cita "trakā" metēja - Babkina, bet, vienalga, lubeņu cienītājiem viss šķiet aizdomīgi.

Kāpēc Džordžs viņai tik daudz uzticas? Ja daudzi tagad meklē "romānu" starp Džordžu un Elīnu, tad kāpēc Džordža vietā netiek likts Ainārs Čukste? 2005. gadā, kad Elīnai bija tikai sešpadsmit, Čukste viņu laukumā turēja vidēji katrā spēlē pa 23 minūtēm. Ja kāds ir piemirsis, tad 2005. gadā U-20 izlase no Eiropas čempionāta atveda bronzu un tajā spēlēja arī Babkina. Gadu iepriekš U-16 izlasē Babkinas spēles laiks bija 35 minūtes katrā mačā, taču tad neviens nemeklēja neesošos notikumus ārpus basketbola laukuma. 2009. gadā U-20 izlase tepat Liepājā tiek pie vēl vienas bronzas medaļas un atkal varam bakstīt treneru virzienā. Šoreiz Mārtiņam Zībartam un Gundaram Vētram. Abi ļāva Babkinai katrā spēlē laukumā būt pa 33 minūtēm. Sanāk, ka Babkinai pārāk ilgu spēles laiku devuši jau pieci treneri. Vai visi treneri ir muļķi? Šaubos, vai kāds treneris labprātīgi šaus sev kājā un laukumā turēs spēlētāju tikai tāpēc, ka viņas uzvārds ir Babkina (vai Jēkabsone).