Kur ir labākie līdzjutēji?

Divdesmit un vēl pāris gadu laikā, kopš strādāju žurnālistikā, nācies pabūt daudzās valstīs, bijusi iespēja redzēt kaudzi ar visdažādākā ranga sacensībām (pārsvarā sporta spēlēm) un tāpēc man ir iespēja salīdzināt vienas vai otras komandas (izlases) līdzjutēju uzvedību tribīnēs. Svaigākie iespaidi par līdzjutējiem nemaz nebija jāmeklē kaut kur Austrālijā vai Ziemeļamerikā. Svētdienas vakarā šādu iespēju deva pasaules čempionāta basketbolā U-19 izlasēm fināls starp Lietuvu un Serbiju. Kad vēl nebija zināmi finālisti, no leišmales puses pienāca ziņa, ka, ja Lietuva iekļūs finālā, tad visas vai gandrīz visas biļetes nonākšot lietuviešu rokās. Lietuva iekļuva finālā un svētdien pa dienu laiku pa laikam iemetot aci biļešu tirdzniecības vietā, "draudi" par izpirktajām biļetēm bija īstenoti. Ap pusdienas laiku varēja nopirkt vien pārdesmit biļešu...

Uz arēnu devos savlaicīgi lai pirms fināla iesildītos ar mazo finālu, ar spēli par trešo vietu starp Argentīnu un Krieviju. Pārsteidza arēnas darbinieku muļļāšanās ar iekšā laišanu. Pie vienīgajām ieejas durvīm leišu tūkstošu pūlis. Pēcāk ar izkļūšanu no halles tas pats - viena vienīga izeja. Neko daudz nesaprotu no drošības pasākumiem, bet iedomājos, kad notiktu, ja hallē spēles laikā trāpītos kāds čēpē, kas tad notiktu? Visi spiestos ārā pa vienām durvīm riskējot vienam otru samīdīt? Labi, negāju taču pārbaudīt drošības pasākumus. Gāju baudīt basketbolu un izbaudīju to pārpārēm. gan uz basketbola grīdas, gan tribīnēs. Tribīnēs tikai vienas krāsas līdzjutēji - dzeltens, zaļš, sarkans. Krievija un Argentīna dala bronzas medaļas, lietuviešu fani ar skaļiem un skaļākiem aplausiem novērtē katru izdevušos epizodi. Pārsteidza, ka lielākas emocijas izpelnījās krievu varējums, tikai nesapratu kāpēc - vai tāpēc, ka eiropieši, vai tāpēc ka skaistāk spēlēja? Taču tas lietas būtību nemainīja - katrai no izlasēm tika sava deva lietuviešu emociju.

Kad Krievijas un Argentīnas spēle bija sasniegusi trešās ceturtdaļas vidu, tribīnes aizmirst par laukumā notiekošo. Zālē tobrīd ierodas viena no finālistēm... Serbijas izlase. Reakcija ir atbilstoša. Lai ko laukumā nedarītu mazā fināla komandas, visas balsis, visa svilpošana tiek veltīta serbiem. Lai savlaicīgi saprot, kurš šodien būs saimnieks! kad serbi pazuduši ģērbtuvēs, atliek laiks pievērsties notikumiem laukumā. Līdz brīdim, kad laukuma tuvumā parādās kāds no Lietuvas izlases spēlētājiem. Atkal bronzas dalīšanas vērošana tiek aizmirsta un nu jau gandrīz pilnā arēna stāv kājās vienojoties skaļam kopkorim - Lietuva, Lietuva, Lietuva! Īsi, bet skanoši un ausīs uz visu nakti paliekošs troksnis.

Veltījuši jaunajiem krievu basketbolistiem pelnītus aplausus, līdzjutēji jau kārtojas finālam. Pirmie laukumā parādās Lietuvas basketbolisti un emocijām ir pavisam citi apgriezieni. Arī pretinieku iebiedēšanai pavisam cits skanējums, pavisam citi ūjināšanas un svilpošanas toņi, kad laukuma centrā izskrien serbi. Komandas iesildās un spēles dīdžejs atskaņo, šķiet, Lietuvas basketbola himnu. Atskaņotas tikai pirmās taktis, kad visi desmit tūkstoši līdzjutēju ir kājās un dzied līdzi. Skaļi, skaisti, emocionāli. Citzemju fotogrāfi un filmētāji savas kameras vērš pret tribīnēm ķerot laimīgās sejas, smaidus, katru izdziedāto vārdu!

Klausoties un skatoties kārtējos Lietuvas basketbola svētkos, mēģināju atcerēties, kad iepriekšējo reizi basketbols arēnā tika novērtēts ar 10 tūkstošiem līdzjutēju? Nemaz tik sen nebija - 2009. gadā, kad Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā spēlēja Latvijas un Krievijas dāmas! Arī toreiz bija troksnis, arī toreiz bija tikai vienas komandas līdzjutēji, bet, ja abu spēļu līdzjušana piedalītos kādā realitātes šovā un man par izpildījumu vajadzētu izlikt atzīmes, tad par uzvarētājiem nāktos atzīmēt lietuviešus.

Pagājušajā gadā biju Viļņā, kur mūsu U-18 puikas izcīnīja Eiropas bronzu. Lietuviešiem bronza, sudrabs un zelts jebkurā līmenī ir teju kā ikdiena. Savukārt mums iespēja pacīnīties par jebkuras kvalitātes bronzu ir kā svētki! Līdz Viļņai no Rīgas braucami nepilni 300 kilometri. Iekāp vieglajā autiņā un pēc pāris stundām esi Lietuvas galvaspilsētā! Ja Latvijā tiek kultivēts mīts, ka esam basketbola zeme, ka pie mums ir labākie līdzjutēji pasaulē, tad būtu bijis loģiski, ja Viļņa izsēstos vismaz pāris tūkstošus liels līdzjutēju pūlis. Kaut kā nemanīju šos tūkstošus...

Vakar mēģināju skaitīt, cik veidu un cik līdzjutēju ir ģērbušies nacionālo krāsu kreklos, kuri nepārprotami ir basketbolsiki. Pareizāk sakot, centos saskaitīt, cik bija līdzjutēju, kuriem nav šo pareizo basketbola kreklu. Ātri sapratu, ka nav jēgas. Nelietuviski ģērbtas bija tikai divas tribīnes. Tās, kuras domātas komandām un visādiem fibistiem. Pats sev pajautāju - vai Latvijā maz ir saražoti tik daudz līdzjutēju basketbola kreklu, cik to vienā vakarā bija arēnā? Kaut kā neticas, ka pa visu Latviju ir nopirkti 10 tūkstoši basketbola līdzjutēju kreklu ar Latvijai atbilstošiem simboliem.

P.S. Mums ir ar ko lepoties. Latvieši kārtējo reizi pierādījuši, ka mums var uzticēties rīkot visnopietnākās sacensības. Kā 2006. gadā pasaules čempionātu hokejā, kā 2009. gadā Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm, kā 2011. gada pasaules čempionātu basketbolā U-19 izlasēm. Ar to mēs lepojamies!