Viedoklis: LBL sezonas labākie - Janičenoks, Peiners, Galvanovskis

Finālsērijas MVP: Kristaps Janičenoks (Rīgas VEF)

- Finālsērijā nebija viena izteikta līdera, taču tas apliecina par VEF komandas spēku – pēdējā mačā šo godu varētu atdot Gatim Jahovičam, trešajā – Kērtisam Miledžam un tml. Tomēr Janičenoks bija tas vīrs, kurš ņēma spēli savās rokās tad, kad tas bija vajadzīgs. Baudīja neierobežotu trenera uzticību un ne jau velti. Laukumā vidēji pavadīja gandrīz 31 minūti, guva 18,0 punktus, atdeva 3,4 rezultatīvas piespēles, izcīnīja 1,4 bumbas, vidēji tikai reizi mačā pieļāva kļūdu, kas ir vērā ņemams rādītājs uz nospēlēto minūšu fona un tā, cik daudz Kristaps ir ar bumbu. Bija precīzs no tālienes, gāja caurgājienos, neskopojās ar piespēli, nemaz nerunājot par lomu uz soliņa un ģērbtuvē – īsts komandas līderis. Ja regulārajā sezonā trāpīja vien 65% soda metienu, finālsērijā tie bija jau 87%. Vidēji katrā spēlē izprovocēja piecus pārkāumus.

Labākais treneris: Agris Galvanovskis (Liepājas Lauvas)

- Ar krietni ierobežotu resursu izveidoja bronzas komandu, un ļoti uzskatāmi parādīja, ka tas notiek. Atšķirībā no iepriekšējās sezonas, šogad trenera rīcībā bija krietni jaunāks sastāvs. Atšķirībā no iepriekšējās darba vietas, šajā Galvanovskim uzticējās līdz galam, lai gan rezultāti sezonas pirmajā pusē pie nepacietīgākas kluba vadības varētu maksāt krēslu. Mērķtiecīgs darbs visas sezonas garumā nesa augļus. Kārtējo reizi apliecināja, ka māk strādāt ar jaunajiem - progress vērojams gan spēlētāju individuālajā meistarībā, gan komandas sniegumā. Tāpat kā pirms gada, arī šosezon nebaidījās uzticēties jaunajiem atbildīgos brīžos. Šosezon gan tas bija neizbēgami, ņemot vērā sastāva iespējas. Neskatoties uz sniegumu laukumā, nebaidījās atbrīvoties no komandas mikroklimata bojātājiem (Beilijs). Būs interesanti pavērot, vai izdosies saglabāt komandas kodolu un kāda izskatīsies vienība jaunajā sezonā. Vēl gan arī nav akmenī cirsts, ka Galvanovskis paliks Liepājā.

Labākais spēlētājs: Žanis Peiners (Latvijas Universitāte)

- LU veiksmes stāsta pamata ir vairāki faktori, un viens no tiem ir Žaņa Peinera nozīmēšana par komandas kapteini sezonas ievadā. Cilvēks ar pareizām vērtībām dzīvē un lielisks piemērs ne vein jaunajiem, bet arī krietni pieredzējušākajiem kolēģiem. Laukumā apliecināja, ka ir spēris vēl vienu soli uz priekšu savā attīstībā, kļūstot par stabilu komandas līderi. LBL līmenī var spēlēt četrās pozīcijās, šosezon jūtami uzlabojis metienu no distances. Vidēji sezonā 18,1 punkts un pāris neaizmirstamas izrādes. Piemēram, 39 punkti, piecas bumbas, piecas piespēles, trīs pārtvertas bumbas neticamajā LU uzvarā pār "Lauvām" sezonas ievadā (103:101 otrajā pagarinājumā). Tikai vienā spēlē paslīdēja zem desmit gūto punktu robežas (pret VEF 13. februārī). Izslēgšanas mačos uzlaboja rādītājus metienu precizitātē, visos mačos pret Valmieru pārsniedza 20 gūto punktu robežu. Vajadzīgākajā brīdī, kad komandai nevarēja palīdzēt Kristaps Dārgais, pacēla savu sniegumu vēl plauktiņu augstāk.

Labākais ārzemnieks - Džošua Mejo (Liepājas Lauvas)

- Liepājas recepti amerikāņu meklēšanai varētu pamācīties abi mūsu lielklubi. Ar sezonas otrajā pusē ieradušos Džavanu Beiliju ilgi neauklējās, bet sezonas sākumā nolīgtais Džošua Mejo pamazām kļuva par absolūtu komandas līderi. Iesāka nepārliecinoši, un arī komanda tāpat. Tikko iespēlējās, arī komanda sāka demonstrēt aizvien labāku sniegumu. Atrada lielisku vidusceļu starp "shoot-first" un "pass-first" mentalitāti - prot vienlīdz labi darīt abus darbus, uz ko norāda arī statistika (17,8 punkti - otrais labākais līgā no sezonu pabeigušajiem un vismaz 10 spēles aizvadījušajiem, 5,0 piespēles - labākais līgā). Spēka pietika līdz pat beigām, lai gan spēlēja teju bez maiņām. Sadzīvē atvērts, pieklājīgs, gudrs, bez liekām ārišķībām - atstājis patīkamu iespaidu par sevi arī ārpus laukuma.

Labākais debitants: Kristaps Dārgais (Latvijas Universitāte)

- Ja par Žani Peineru jau var sarakstīt grāmatu, tad vismaz biezu žurnālu ar skaistu epizožu bildēm pielikumā arī par viņa vienaudzi un komandas biedru Kristapu Dārgo. Jumpravas spēks pierādīja, ka ir kas vairāk nekā tikai vasaras sezonas karalis strītbola laukumos un danku konkursos. Aizvadot debijas sezonu, kļuva par otru rezultatīvāko komandas spēlētāju (13,3 punkti) un par vienu no labākajiem atlēkušo bumbu izcīnītājiem visā līgā (7,9). Joprojām spēlē ir daudz trūkumu, lai gan jau šīs sezonas laikā cītīgi strādāts pie to novēršanas, un ir jūtami uzlabojumi. Spēlē ar jaudu, kas ar enerģiju apgādā arī citus. Tāpat kā Peiners, arī Dārgais ir piemērs arī ārpus laukuma. Lai pakāptos nākamajā līmenī, jāuzlabo spēle pirmajā stāvā un no distances. LU komandā bija daudzi debitanti un noteikti var uzteikt arī citus, piemēram, Mārci Vītolu, kurš par savu sniegumu izpelnījies vietu Latvijas B izlasē.

Labākais aizsardzības spēlētājs: Jēkabs Rozītis (Valmiera)

- Valmieras komanda šosezon atstāja neviennozīmīgu iespaidu, taču Jēkabs Rozītis bija retais tās komponents, ar kuru varēja rēķināties par konkrētu lietu paveikšanu. Varbūt nedaudz paredzams, taču labā nozīmē. Izcīnīja 6,0 bumbas pie sava groza ik spēli (otrais rādītājs aiz Jūrmalas Ervīna Jonāta - 6,3) un bija labākais metienu bloķētājs līgā (1,6). Pēdējā sezonas spēlē pret Ventspili bloķēja piecus metienus, dodot iespēju cīnīties līdz pat pēdējām sekundēm (82:83). Pieci bloki ir arī labākais vienā spēlē iespētais rādītājs šosezon starp visiem LBL spēlētājiem. Noteikti šajā kategorijā vērts pieminēt labāko bumbu pārtvērēju līgā (2,6) Kērtisu Miledžu, arī LU nepiekāpīgo aizsargu Armandu Ošiņu (1,6 pārtvertas bumbas, 4,9 atlēkušās bumbas).

Labākais LBL2 spēlētājs: Klāvs Strazdiņš (DSN)

- Starp trim kandidātiem - Mihals Hlebovickis, Andrejs Gražulis un Klāvs Strazdiņš - izvēle krita uz pēdējo. 193 centimetrus garš otrās pozīcijas spēlētājs, kurš vidēji spēlē savāc "double-double". Pēc neizteiksmīgās vasaras U18 čempionātā Polijā Klāvs pacēla savu spēli jaunā kvalitātē. Protams, var smīkņāt par LBL2 kvalitāti, taču Strazdiņš LBL2 turnīrā, kur spēlē arī t.s. veču komandas, aizvadīja labāku sezonu nekā U19 čempionāta regulārajā turnīrā. Vairāk nekā pusē spēļu (16) tika pie "double-double", apveltīts ar labu bumbas izjūtu. 11 spēlēs atdeva vismaz četras rezultatīvas piespēles. Spēlējot gandrīz 35 minūtes ik maču un ļoti daudz ar bumbu kļūdījās tikai 2,1 reizi. Progress gada laikā ir ievērojams. Ja 2011. gada vasarā zaudēja vietu U18 izlases pamata pieciniekā, tad šovasar kandidēs uz vietu U20 izlasē pie gadu vecākiem puišiem.