Pļaviņš par Fokerotu kā nākotnes labāko pasaulē: ''Kāpēc ne?''
Šodien mājās no Nīderlandes atgriezās 2024. gada Eiropas čempioni pludmales volejbolā Mārtiņš Pļaviņš un Kristians Fokerots. Turpat lidostā sarunā ar medijiem Eiropas čempioni atskatījās uz aizvadīto turnīru, Pļaviņš komentēja Fokerota potenciālu kļūt par labāko pludmales volejbolistu pasaulē un apgalvoja, ka turpinās karjeru.
Kas, tavuprāt, bija panākumu atslēga?
Mārtiņš Pļaviņš: Varbūt tas, ka bijām bez nekāda spiediena. Pēdējā brīdī, piektdien, tikai nopirkām biļetes un pirmdien jau bijām tur. No rezerves saraksta, no mums neviens neko negaidīja. Katrā spēlē nebijām favorīti un spējām spēlēt bez spiediena un izbaudīt. Pat tajos brīžos, kad kaut kur neaizgāja, ātri savācāmies, nomierinājāmies un turpinājām spēli. Mums tādas lielas bedres nemaz nebija. Domāju tikai tāpēc, ka gribējām sevi parādīt. Šādi parādīt – tas bija negaidīti.
Kristian, tev tā bija debija Eiropas čempionātā. Kādas sajūtas? Ko tev nozīmē šī uzvara?
Kristians Fokerots: Gan jau, ka, uzvarot pirmo Eiropas čempionātu, ir ļoti lielas gaidas par nākamo. Mārtiņš jau teica: ''Piezvani man, kad dabū vēl kādu medaļu.'' (smejas) Sajūtas ir tiešām labas. Gājām uz katru spēli kā melnie zirdziņi. Ticējām, ka varam uzvarēt, bet negaidījām.
Kas bija grūtākais, kas bija vienkāršākais turnīrā? Mārtiņš pāris treniņus ar bumbām bija aizvadījis.
Pļaviņš: Kristians vislaik bija formā, trenējās un gatavojās U20 sacensībām. Mums bija sešas dienas tad, kad jutām, ka būs – kad komandas teica, ka nebrauks. Oficiālā informācija vēl nebija, zvans arī vēl nebija, bet mēs jau to nedēļu pēc pilnas programmas trenējāmies. Bija grūta nedēļa, vajadzēja pēc tam pāris brīvdienas. Laikam pats grūtākais bija tas, ka punkti nāca grūti, bet mēs tos viegli atdevām. Pats grūtākais bija astotdaļfināls pret šveiciešiem, kad bijām vadībā ar 15:10, bet minūtes laikā jau bija 15:15. Pēc tā uzvarēt setu – man liekas, ka tas ir grūti. Vieglākais laikam bija pusfinālā, kad zaudē 11:16 un minūtes laikā dabū atpakaļ 16:16. Līmenis ir augsts, jo olimpiskie vicečempioni bija finālā, bet tajā pašā laikā tie pieci punkti, tos uzvarot vai zaudējot – nekas nav garantēts. Nē, spēle beidzas pie 21 ar divu punktu pārsvaru. Tā arī šajā turnīrā bija. Mēs nocīnījāmies līdz galam un svarīgos brīžos paņēmām garās izspēles. Tas bija vienkārši unikāli.
Mārtiņ, pirms diviem gadiem Kristians teica, ka viņa mērķis ir kļūt par labāko spēlētāju pasaulē. Kā tu skaties uz viņa potenciālu?
Pļaviņš: Ja viņš nostājas man pretējā komandā, viņam ir grūti mani apspēlēt. Ir vēl ko trenēties. Ļoti labs mērķis. Tagad ir uzvarēts Eiropas čempionāts vīriešiem. Kāpēc ne? Pienāks tas brīdis, kad pasaulē dominēs viņa paaudze. Agrāk vai vēlāk tā būs. Ja viņš ir tagad starp viņiem, kāpēc lai nebūtu pēc tam? Tikai, lai ir kāds, kas viņu pietur pie zemes.
Kā ir spēlēt ar pārinieku, kuram tu principā esi arī treneris?
Pļaviņš: Ļoti labi, vispār nav diskusiju. Kā es pasaku, tā arī notiek. Galvenais ir tas, ka viņš spēj to visu izdarīt. Tas līmenis ir tāds, ka, ja mēs kaut ko sarunājam, mēs to izpildām un tas daudz nostrādā, par to nav šaubu. Es jau viņam nelieku lidot. Es zinu, ko viņš var, pasaku, un viņš to izpilda. Protams, ka visiem ir kļūdas – man, viņam, pretiniekiem. Tā ir spēle, bet, kad varam taktiku realizēt spēlē, tas, manuprāt, ļoti labi strādā.
Kā ir sadzīvot ar pārinieku, kurš ir kā treneris, esot 20 gadus vecāks?
Fokerots: Īstenībā vieglāk nekā man likās pašā sākumā. Gan pirms Edgara Toča, gan pirms Mārtiņa likās, ka viņi ir 20 gadus vecāki, nezini īsti, kāda būs dzīve, kad aizbrauksi ar viņiem uz nometni vai sacensībām, dzīvojot kopā. Īstenībā saproti, ka tas ir gandrīz tas pats, kas ar sava vecuma čali vai draugu aizbraukt. Te ir pluss, ka tas ir pieaudzis cilvēks, un vari no viņa daudz ko iemācīties. Vispār bez problēmām.
Kovida laikā trenējies basketbolā ar Latvijas jaunatnes izlašu kandidātiem. Federācija izdarīja lielu darbu, lai tevi noturētu volejbolā. Cik tuvu vai tālu biji no domām, ka dzīvē varbūt jādara kas cits?
Fokerots: Bija diezgan tuvu. (smejas) Kad piedāvāja spēlēt kopā ar Edgaru Toču, tad sapratu, ka esmu visu dzīvi trenējies volejbolā. Kāpēc man neizmantot šo iespēju? Dzīve vienmēr pati saliek pa plauktiņiem tā, kā tam jābūt.
Pastāstiet par taktiku finālā. Kāda tā bija?
Pļaviņš: Taktika pavisam vienkārša pret visām komandām, kas ir virs tevis – izturēt pirmā seta spiedienu. Tās komandas vienmēr uzliek ar servi, bloku, ar savu fizisko. Tad pa to setu, pustoru, kamēr turam līdzi, jāsaprot, kā nospēlēsim galotni. Ar vāciešiem finālā tas izdevās vienkārši – bijām iedzinējos. Pašiem bija sajūta, ka mums ir jātur līdzi, nevis mēs dominējam. Otrā seta galotnē garais nokļūdījās un mums uzreiz automātiski bija skaidrs, kā jādara. Jo līmenis ir augstāks, jo kļūdas ir grūtāk sagaidīt. Neesam tā izcilākā komanda ar servi, līdz ar to mums pacietīgi jāuzņem un precīzi jāspēlē, lai turētu līdzi. Pārējās spēlēs vācieši servēja tā, ka likās pavisam cits līmenis. Bet viņiem arī ir cits līmenis, salīdzinot ar pārējiem. Prieks, ka izturējām. Varbūt kādā brīdī kaut kur mazliet paveicās, bet arī viņiem paveicās. Galvenais bija tas, ka visās spēlēs izturējām pirmo pusotru setu.
Pirms desmit gadiem Saša ar Jāni daudz turnīrus uzvarēja, abi nebija divmetrīgi. Tagad arī olimpiskajās spēlēs var uzvarēt bez divmetrīga bloķētāja. Arī Eiropas čempionātā. Kādas ir pludmales volejbola tendences?
Pļaviņš: Jā, es biju domājis, ka vajag garo spēlētāju, bet tagad liekas, ka ir jābūt ļoti tehniskiem un daudzveidīgiem spēlētājiem. Pasaule ir pierādījusi, ka Latvija nevienu komandu ne puišiem, ne meitenēm nevar apsist. Jā, pārējie var apsist mūs, bet mums to neviens neatļaus. Tie, kas māk daudzveidīgāk ar māņu sitieniem spēlēt, var turēt līdzi. Piespiedām vāciešus bišķīt padomāt. Viņi ir pieraduši pie savas spēles, nācās pamainīt arsenālu. Tas viņiem neizdevās. Viss ir iespējams. Atliek tikai trenēties un sapņot. Tie, kas daudz trenējās, ar laiku sasniegs rezultātu. Talantīgs – ātrāk, mazāk talantīgs – tāpat ar darbu var ļoti daudz sasniegt.
Bija daudz pozitīvu apsveikumu, bet sociālajos tīklos cilvēki saka, ka nebija trīs favorītkomandu, paveicās ar zaru un tamlīdzīgi. Kas jums sakāms šajā sakarā?
Pļaviņš: Mums, protams, bija daudz apsveikumu. Arī apsveica norvēģu pludmales volejbolists Kristians Sērums, kurš olimpiskajās spēlēs izcīnījis zeltu un bronzu. Viņš man rakstīja, ka apsveic, es atbildēju – paldies, ka neatbraucāt. Viņš teica, ka tas neko nebūtu mainījis. Visi sekoja līdzi šim čempionātam. Par mūsu sniegumu spēlētājiem nebija jautājumu.
Loģisks jautājums – kas tālāk?
Pļaviņš: Noteikti jāspēlē. Nekāda aiziešana. Kāpēc kaut kur jāiet? Iepriekš teicu, ka, lai Latvijā mani kāds vispirms apspēlē, bet tagad arī Eiropā. Varbūt sakritība. Tā ir varbūt zīme no augšas, ka var vēl spēlēt. Man patīk. Kāpēc beigt? Tagad Pasaules kausā ir pauze, paskatīsimies, kas ar punktiem. Izdomāsim sezonas beigas, jo kalendārs tiks papildināts. Sagaidīsim to, kad sarēķinās punktus, paskatīsies kas kur nebrauc un domās. Ir vēl kādi seši posmi. Gaidām no pasaules reakciju, kā tiks izplānotas sezonas beigas.
Kristian, vēl gribi spēlēt kopā ar Mārtiņu?
Fokerots: Gribēt jau gribu, kāpēc ne? Ja mēs varam uzvarēt Eiropas čempionātu, kāpēc lai es negribētu? Protams, laiks rādīs, ar ko spēlēs kopā, kur brauks spēlēt. Tagad jāaizbrauc mājās izgulēties, lai var vispār padomāt, ko tālāk darīt.
Tevi vēl gaida vai negaida klasiskā volejbola U20 izlase. Esat izrunājuši?
Fokerots: Tagad nevaru pateikt vienu atbildi jā vai nē. Sākumā jāizrunā ar pašu treneri viss simtprocentīgi. Tad varēšu pateikt jā vai nē.
+2 [+] [-]
Nesapratu, ko tas nozīmē?
[+] [-]
+1 [+] [-]
Jo mazāk gatavojies, jo mazāks stress, neviens neko nepārmetīs, jo vieglāk spēlēt
[+] [-]
+1 [+] [-]
Jautājums vai Fokerots gribēs spēlēt ar Mārtiņu, kurš pats ar un bez iemesla ir mainījis pāriniekus neskaitāmas reizes - ka tik šoreiz pašu nenomaina .... Arī jauno un perspektīvo spēlētāju pārvilināšana ir ne visai
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
https://www.youtube.com/watch?v=iLn...