Mingazovs: "Esmu pateicīgs gan Ešvortam, gan Starkovam, gan Paharam"

Ruslan, kā zināms, esi no sportiskas ģimenes. Vai var teikt, ka tavs ceļš dzīvē bija noteikts jau iepriekš?
Tiešām mans tēvs ir futbolists, kurš ir spēlējis futbolu visu savu mūžu un ir sasniedzis lielus panākumus Turkmenistānas futbolā. Tādēļ jau kopš agras bērnības novēroju, kā cilvēki apkārt man mīl futbolu un cik lielu lomu viņu dzīvē ieņem futbols. Kad man bija seši gadi, kādu vakaru palūdzu tēvu paņemt mani līdzi uz nodarbībām, un viņš uzreiz piekrita, domājot, ka jau rītā es par to aizmirsīšu (smejas) . Tomēr nē, septiņos no rīta piecēlos, un tēvs aizveda mani uz futbola skolu. Sākumā nodarbojos vienā grupā ar vecākiem puišiem, jo mana vecuma grupas nebija. Atbildot uz uzdoto jautājumu, varu teikt, ka ģimenes ietekme nospēlēja zināmu lomu, tomēr drīzāk tie ir gēni - pats to gribēju un pašam bija milzīga tieksme spēlēt. Vēl ir jāatzīmē, ka ar katru gadu arvien vairāk gribēju izmēģināt savus spēkus citas valsts čempionātā, un ģimene man šajā ziņā ļoti palīdzēja. Tēvs vienmēr man palīdzēs, jo viņš ļoti labi saprot mani, un vienmēr godīgi pateiks, kad man ir taisnība un kad nav.

Centrālāzijas futbols mums ir zināms, pateicoties Kazahstānas un Uzbekistānas klubiem, savukārt par Turkmenistānas futbola dzīvi mēs nezinām itin neko. Tie, kas jau sen interesējas par futbolu, var atcerēties „Kopetdag”, kurā spēlējis tavs tēvs , un tas laikam arī ir viss…
Vienu gadu esmu nospēlējis „Asgabat” sastāvā, ar kuru guvu valsts čempionu titulu un arī valsts Superkausu. Čempionāts tiešām ir „slēgts”, bet ar katru gadu tas attīstās un kļūst arvien spēcīgāks. Tiek pieaicināti laba līmeņa ārzemju speciālisti, tajā skaitā no Turcijas. Salīdzinot Turkmenistānas un Latvijas čempionātus, varu pateikt, ka līmenis ir visai līdzīgs. Kas attiecas uz valsts izlasi, Turkmenistānas komandā spēlē arī puiši no ārzemju klubiem – dažādiem Centrālāzijas čempionātiem, no Azerbaidžānas, no Krievijas 1.līgas , un arī es, Latvijas virslīgas pārstāvis.

Kā vispār radās variants pāriet uz Rīgas klubu?
„Skonto” un „Asgabat”, kur toreiz spēlēju, piedalījās Turkmenistānas prezidenta kausā, bet spēlēja dažādās grupās. Neskatoties uz to, Ešvorts gāja skatīties mūsu spēles, un toreiz trijos mačos iesitu divus vārtus un vispār izskatījos visai labi, tāpēc arī „Skonto” izrādīja savu interesi. Bija piedāvājums arī no Armēnijas kluba, finanšu ziņā pat labāks, tomēr mēs ar tēvu pieņēmām lēmumu braukt uz Latviju, ko nemaz nenožēloju.

Latvijā tu spēlē ne pirmo gadu. Tavuprāt čempionāta līmenis paliek nemainīgs, vai tomēr notiek kaut kādas izmaiņas?
Teiksim tā, ar katru gadu man ir arvien vieglāk spēlēt Virslīgā. Pirmais gads gan bija nenormāli grūts, jo atbraucu uz Latviju 17 gadu vecumā un bija nepieciešama adaptācija...Pats čempionāta līmenis tiešām paliek nemainīgs, bet šo četru gadu laikā esmu ieguvis tādu formu, kas ļauj man spēlēt jau augstākā līmenī.

Vai pārcelšanās no Ašgabatas uz Rīgu bija grūta? Kā nekā, tā ir pavisam cita valsts, ar citu klimatu un cilvēku mentalitāti? Ir tas, kas te pietrūkst visvairāk ?
Sākumā bija visai grūti adaptēties. Bet jau minēju, ka man bija mērķis, kas bija jārealizē. Bija ļoti auksti, bet beigu beigās pieradu arī pie tā. Kā pietrūkst? Protams, ka saules (smejas) . Es tagad labprāt pasauļotos!

Tas, ka ir jāspēlē valstī, kurā futbols nav tik populārs, tev traucē?
Protams, tas ir ļoti slikti, ka futbols te ir interesants tikai tiem, kas ar to nodarbojas. Varbūt iemesls tam visam ir ne īpaši veiksmīga Latvijas klubu piedalīšanās Eirokausos. Bet, ja cilvēki aktīvāk nāktu uz Virslīgas spēlēm, šis atbalsts dotu papildus motivāciju Latvijas komandām labāk nospēlēt tajos pašos Eirokausos. Ļoti ceru, ka ar laiku Latvijas futbols izraisīs tādu interesi, kādu tas ir pelnījis.

Nesen ar komandas biedriem apmeklēji Rīgas „Dinamo” hokeja spēli. Vai Tev patika?
Jā, tas man patika! Hokeja spēles sāku apmeklēt tieši šeit, Latvijā, jo Turkmenistānā zināmu iemeslu dēļ šis sporta veids nav attīstīts. Jā, šad tad izdodas apmeklēt kādu spēli, atbalstīt mūsējos, jo kā nekā Rīga un Latvija man jau nav svešas.

Izņemot futbolu, kādi sporta veidi ir populāri tavā valstī?
Bokss, cīņas sporta veidi, smagatlētika… bet futbols ir bezierunu līderis! Ir uzcelti vairāki jauni stadioni un to apmeklētība ir ļoti labā līmenī. Biļetes pārsvarā ir bezmaksas, skolēni tiek aktīvi aicināti nākt uz spēlēm. Mūsu valstī cilvēkiem patīk futbols!

Turkmenistānā esi labi zināms?
Var teikt, ka esmu. Galvenokārt pateicoties spēlēšanai valsts izlasē, zina arī to, ka spēlēju Eiropā. Bija ļoti patīkami, kad iesitu vārtus U-21 izlases labā 30 tūkstošu skatītāju priekšā. Jau nākamajā dienā mani sāka atpazīt uz ielām. To sajūtu ar neko citu nevar salīdzināt, kad nodarbojies ar to, kas pašam ļoti patīk un pārējie to novērtē.

Pats seko līdzi kādas valsts čempionātam? Varbūt fano par kādu komandu?
Jā, interesējos par vairākiem čempionātiem. Vai fanoju par kādu? Tagad jau nē, bet savulaik atbalstīju Milānu.

Varbūt ir klubs, par kura spēlētāju tu sapņo kļūt?
(neliela pauze) Vēlos pakāpeniski progresēt kā futbolists un šādā veidā nedomāju par savu nākotni. Bet visvairāk mani piesaista Anglijas futbols. Šajā ziņā man blakus ir lielisks piemērs – mans treneris. Gribētu sasniegt to, ko ir sasniedzis viņš.

Pahars kā treneris ir diktators vai vienmēr ir gatavs uzklausīt?
Otrais variants. Vasiļjevičs vienmēr uzklausīs un mēģinās saprast spēlētāju. Tieši man šo divu gadu laikā viņš ir daudz ko devis un var teikt, ka iegrieza pareizajā virzienā.

Esi strādājis ar Polu Ešvortu, Aleksandru Starkovu, un šobrīd – ar Marianu Paharu. Kurš no šiem treneriem tev pašam ir tuvākais?
Esmu pateicīgs katram no šiem speciālistiem. Ešvortam – par to, ka atvedis mani uz Latviju un devis man iespēju spēlēt Eiropā. Starkovs ir lielisks treneris, un 2010.gada tituls ir lielisks apliecinājums tam. Un tieši tajā gadā es strauji progresēju kā spēlētājs. Paharam esmu pateicīgs par Baltijas līgas titulu, Latvijas kausu, un arī šī gada čempionātā vēl nekas nav zaudēts. Ļoti daudz runāju ar Paharu, viņš ir ļoti tuvs man kā cilvēks.

Var teikt, ka visu šo treneru vadībā tu esi progresējis . Pastāsti sīkāk, ko tieši tev ir devis katrs no viņiem?
Izturīgāks es kļuvu pateicoties Ešvortam. Viņš ir norūdījis manu raksturu. Ešvorts nekad neapstādinātu treniņu, pat, ja redzētu, ka tev iesita. Pat, ja asins tek no deguna – nekas, ieliek vati un turpini! Starkovs ir ļoti labs cilvēks un psihologs. Mana problēma bija vārtu gūšanas momentu realizēšana – varēju iesist vienu no septiņām 100% iespējām. Starkovs iemācīja mani koncentrēties uz epizodes beigām, tādēļ es sāku sist iekšā: 2010.gadā iesitu astoņus vārtus, starp tiem bija arī ļoti svarīgi. Pahara laikā sāku spēlēt daudzveidīgāk, uzlaboju savu tehniku. Šogad noteikti esmu sācis spēlēt vēl kreatīvāk.

Mērķi izcīnīt čempionu titulu šogad, cik saprotams, neviens nav atcēlis?
Tieši tā. Un domāju, ka „Daugava” vēl paklups.

Nākamais jautājums var būt ne visai patīkams. „Skonto” mēdz labi un izteiksmīgi nospēlēt pret Top4 komandām, bet zaudēt punktus mačos pret nomināli vājākiem klubiem. Kāpēc tā?
Šo četru gadu laikā esmu sapratis, ka pret „Skonto” noskaņojas visi. Teju katrā klubā ir cilvēki, kas savulaik bija saistīti ar „Skonto”. Bet mums pašiem tiešām šad tad pietrūkst īstā noskaņojuma: varam atslābināties pēc tam, kad iesitam , tad paši ielaižam, un pretinieks pāriet uz aizsardzības taktiku. Tādēļ arī zaudējam punktus. Esmu pārliecināts, ka visās atlikušajās mums ir jāiesit, cik vien iespējams un nedrīkst paļauties uz 1:0 noturēšanu. Visi puiši saprot, ka šajās spēlēs ir jāizcīna 12 punkti un ne mazāk. Mums tas ir jāizdara, viss pārējas ir Dieva rokās.

Kurš no Virslīgas dueļiem Tev pašam ir pats principiālākais? „Skonto” pret...
(pauze) pret „Liepājas metalurgu”. Pat no malas ir labi redzama šo spēļu spriedze, pat līdz kautiņiem. Daudz sadursmju, neviens nepiekāpsies. Mačos pret Liepāju vienmēr spēlējam ar maksimālo atdevi.

Laikam bija ļoti nepatīkami izlaist pēdējo spēli pret „Metalurgu”? [„Skonto uzvarēja ar 3:1, Ruslans to izlaida diskvalifikācijas dēļ]
Jā, bija ļoti grūti. Spēlējot laukumā, nav nekādu pārdzīvojumu, jo pilnīgi koncentrējies spēlei, bet, skatoties no malas, protams, ka ļoti pārdzīvoju. Kas attiecas uz diskvalifikāciju – pats esmu vainīgs, nedrīkstēju cīņas karstumā tā reaģēt uz tiesneša lēmumu. Tā bija mana kļūda un ar šo arī pievīlu komandu, jo šīs spēles bija ļoti svarīgas.

Vēl viens kutelīgs jautājums. Dažādu iemeslu dēļ klubu pamet spēlētāji un daži no viņiem, pievienojas citiem Latvijas klubiem. Kā ir spēlēt pret bijušajiem komandas biedriem?
Man no pašas bērnības iemācīja, ka laukumā nav draugu un brāļu. Spēlējot nepievēršu tam nekādu uzmanību. Pēc mača gan varu paspiest roku, parunāties ar to pašu Kasparu Dubru vai Igoru Tarasovu. Šie puiši ir mani biedri, ar kuriem biju vienā laivā un ēdu vienu maizi.

Kurš ir tavs labākais draugs starp spēlētājiem?
Bija Žuniors, bet viņš ir aizbraucis. Cik zinu, viņš ir pametis to Austrijas klubu, kurā spēlēja vienu sezonu. Kaut kas viņam tur nesanāca. Man ir ļoti labas attiecības ar Igoru Savčenkovu, ar Sergeju Šmatovalenko. Ar visiem puišiem - leģionāriem : Romanu Amirhanovu, Adilu Ibragimovu, Aleksandru Kukanosu, Minori Saro, Hulio Riosu. Cenšamies turēties kopā ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā, vienmēr palīdzam viens otram.

Klīda baumas, ka par tevi interesējas „Tottenham Hotspur” un brauci atrādīties uz Londonu?
Nē, tā nebija. Bija interese no cita kluba puses, bet tas nebija „Tottenham”.

Bet kuru valsti pārstāv šis klubs? Eiropas valsts? Krievija?
Tas bija Eiropas klubs. Ne Krievijas.

Ar kuru spēlētāju šo četru gadu laikā tev radusies labākā savstarpējā sapratne laukumā?

Cauņa, protams, deva lieliskas piespēles, pēc kurām viss bija atkarīgs jau no tevis paša. Žuniors varēja ļoti labi pieturēt bumbu, dot piespēli, ar viņu viegli varēja izspēlēt sieniņu. Ar Vladimiru Koļesņičenko bija lieliska saprašanās. Šogad varu atzīmēt Minori Sato, kas var atdot man piespēli, mani neredzot. Viņš vispār ļoti labi redz laukumu - žēl, ka spēlēšanas laiks viņam šogad nav tik liels.

Bet pret kuru pretinieku ir visgrūtāk spēlēt?
Pat nezinu, kuru izcelt... Kā jau runājām, visgrūtāk ir spēlēt pret tabulas lejasgala komandām.

Atceries savus pirmos vārtus „Skonto” sastāvā? Un kurus no saviem vārtiem un piespēlēm tu varētu nosaukt par skaistākajiem?
Pirmos vārtus? Protams, atceros! Tie tika gūti spēlē pret FK „Jūrmala” (tagadējā FK „Daugava”), kad abi komandas uzbrucēji Dvališvili un Lukjanovs kādu iemeslu dēļ nevarēja spēlēt, un man ar Žunioru (pussargam un labās malas aizsargam) bija viņi jāaizvieto. Izgāju un iesitu. Žuniors arī iesita, un tie vārti arī viņam bija pirmie. Pašus skaistākos vārtus, manuprāt, iesitu „Ventspilij”, kad mājās apspēlējām viņus 1:0. Piespēle? Tā laikam bija piespēle Šabalam Baltijas Līgas finālā.

Nesen tev sanāca nospēlēt vienu spēli Latvijas 1.līgā („Skonto-2” pret „Ventspili-2”). Kā tu varētu novērtēt „Skonto” dublierus, un varbūt varētu izcelt kādu no otrās komandas spēlētājiem?
Ir tomēr jāņem vērā, ka 6-7 spēlētāji, kas spēlē 1.līgā, trenējas ar pirmo komandu. Bet no tiem, kas vēl nav galvenās komandas pieteikumā, varu izcelt Gutkovski. Ja viņš tieksies uz priekšu un cītīgi strādās, viņam viss sanāks.

Pēdējais nepatīkams jautājums, no kura tomēr nevar izvairīties. Kā zināms, klubam ir visai grūts finansiālais stāvoklis un izskanēja informācija, ka tiek aizkavēta spēlētāju algu izmaksa. Ir kādas izmaiņas šajā ziņā?
Pagaidām izmaiņu nav. Situācija tiešām ir smaga, bet visi spēlētāji ir noskaņojušies nospēlēt atlikušas spēles ar maksimālo sparu un atdevi, lai izcīnītu pēc iespējas augstāku vietu. Bet viss pārējais jau nav atkarīgs no mums. Mēs zinām, ka mūsu kluba vadība tagad cīnās par mums un dara visu iespējamo, lai šo situāciju atrisinātu. Bet mums atliek cerēt, ka klubam ar tādu vārdu viss būs labi.

Kad tu saprati, ka esi viens no komandas līderiem?
Godīgi sakot, es tā nemaz neuzskatu . Vienkārši nedomāju par to. Daru savu darbu tik labi, cik vien spēju, bet tālāk lai citi izlemj un vērtē.

Kuru no „Skonto” spēlēm Eirokausos tu pats izceltu?
Spēli mājās pret „Hajduk”. Tā parādīja, uz ko mēs īsti esam spējīgi. Nospēlējām ne sliktāk par horvātiem, bet, ja vien Šabala būtu realizējis savu momentu izbraukumā... Mēs vēl pacīnītos ar „Inter” (smejas) . Uzvara spēlē pret „Hajduk” ir liels solis uz priekšu - tā palīdzēs mums psiholoģiski un tai ir jākļūst par pamatu mūsu nākamajām uzvarām.

Pēc tās spēles bija piedāvājumi no citiem klubiem?
Izņemot jau pieminēto? Nezinu, varbūt bija.

Tev ir aģents?
Nav. Tā vienkārša iemesla dēļ, ka ar visām lietām, kas skar manu iespējamo pāreju, nodarbojas kluba vadība. Un ļoti gribu, lai klubs, kas izaudzināja mani, nopelnītu naudu no manas pārejas – tāpat kā Cauņas gadījumā.

Ko tu varētu mums pastāstīt par savu valsti? Turkmenistāna mums ir tāda terra incognita [nezināma zeme], laikam tāpat kā Latvija tev pirms atbraukšanas uz šejieni.
Galvenais ir tas, ka Turkmenistāna ir silta un viesmīlīga zeme, kur dzīvo labi un atsaucīgi cilvēki. Pēdējos gados mūsu valsts ļoti strauji attīstās, visur būvē kaut ko jaunu. Kad atbraucu uz mājām, nevaru atpazīt savu dzimto pilsētu - tik krasi tā mainās, kļūst labāka. Vienmēr atklāju kaut ko jaunu. Ziniet, savu karjeru gribētu pabeigt dzimtenē. Domāju, ka tajos laikos futbola līmenis Turkmenistānā būs pietiekami augsts.

Tev ir liela ģimene?
Man ir divas māsas - trīs gadus vecāka un 14 gadus jaunāka. Jā, mums visiem tas ir bijis liels un ļoti patīkams pārsteigums (smejas). Tagad jaunākai māsai ir septiņi gadi.

Vēcākā māsa ar sportu nenodarbojas?
Agrāk nodarbojās ar vieglatlētiku. Bet tagad gan viņa mācās institūtā un viņai ir citas prioritātes.

Pašam ir vēlme iegūt augstāko izglītību?
Jau to daru. Mācos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, uzņēmuma menedžmenta programmā. Man ir jāmācās klātienē, jo Turkmenistānā joprojām ir obligātais kara dienests un par mani jau interesējās (smejas) . Var iesaukt līdz 27 gadu vecumam, vai nu ir jābūt divu bērnu tēvam.

Saki godīgi, kur meitenes ir skaistākas?
Provokatīvs jautājums (smejas)! Rīdzinieces ir skaistas, bet man tomēr ir tuvāks austrumniecisks sieviešu tips. Mana mīļotā arī ir no Turkmenistānas.

Vai tev sanāk paceļot pa Latviju ne tikai komandas autobusā?
Jā, esmu bijis Siguldā, Liepājā...tur atradu savu tautieti . Paciemojos , paēdu plovu (smejas). Tagad taisos braukt uz Ventspili – Igors Savčenkovs aicina ciemos.

Ja jau pieminēji plovu – varbūt vari ieteikt kādu labu restorānu ar Centrālāzijas virtuvi?
Man patīk „Uzbekistāna”, visai bieži tur iegriežos .

Kā pavadi savu brīvo laiku?
Mācos, cenšos apmeklēt lekcijas, bet ne vienmēr tas sanāk. Ar komandas biedriem varam aiziet uz kino vai to pašu hokeju. Pēc treniņiem varam paši uzspēlēt futbolu brīvā režīmā .

Tātad neesi no tiem, kas visu vakaru var spēlēt „PlayStation”?
Neesmu gan (smejas). Protams, varu uzspēlēt, bet ne tik daudz. Un kādēļ lai es to darītu, ja tepat ir trenažieru zāle, baseins, basketbola laukums? Ir, ar ko nodarboties .

Un alus?
Tas nu noteikti mani neinteresē. Kā nekā priekšā vēl ir četras spēles, kuras ir jāuzvar. Tad arī varēsim iedzert kādu aliņu.

Tad jau labāk šampanieti. Cerams, tam būs iemesls!
Es arī uz to ceru. Mums ir jārada pašiem šie svētki, it īpaši tāpēc, ka daudz kas ir atkarīgs no mums.

Izmantotie resursi:
Skonto FC unOfficial Website