Aģents Hohlovs: "Izlases pieraksts skontiešiem ir liels bonuss"

Tiekamies ar Dmitriju vēl februāra sākumā, taču saruna par futbolu izvēršas tik ilga un plaša, ka šis materiāls top tikai tagad – marta vidū. Tāpēc lūgums ņemt vērā, ka pēc mūsu sarunas šis tas ir mainījies, piemēram, Karašausks vairs nav jauna kluba meklējumos, diviem labi zināmiem klubiem nav piešķirta licence startam Virslīgā un tā tālāk. Turklāt uzsvēršu – šī ir tikai intervijas 1. daļa (kurā lielākais uzsvars ir uz ziemas periodā notikušajiem un nenotikušajiem Latvijas futbolistu transfēriem, kā arī Hohlova Virslīgas vērtējums).

Tuvākajās dienās tiks publicēta arī 2. daļa, kurā savukārt uzsvars būs uz aģenta darba specifiku, kā arī to, kā Hohlovs līdz šim lauciņam nonāca. Pirms aģenta karjeras uzsākšanas Hohlovs daudzus gadus strādāja FK „Ventspils” un šķīrās no kluba ne tai patīkamākajā veidā – arī par to būs 2. daļā. Bet šobrīd jūsu uzmanībai intervijas 1. daļa.

""Skonto" spēlētājiem ir vieglāk tikt izlasē"

Vai tev pašam kā futbola aģentam ir izskaidrojums, kāpēc tieši šajā transfēru periodā bijis mūsu futbolam salīdzinoši daudz skaļu darījumu?
Nevaru teikt, ka tikai šajā periodā ir interesanti transfēri. Tāpat nevar teikt, ka mēs šos transfēros iesaistītos spēlētājus nezinājām – nebija jau tā, ka tie būtu kaut kādi dublieri, kuri pēkšņi nākamajā dienā nonāk “Brugge”, Šveicē vai Čehijā. Nē, visi šie spēlētāji, kas tagad ir ar labiem līgumiem, ne vienu vien sezonu ir spēlējuši mūsu čempionātā vadošajās pozīcijās, turklāt viņi spēlē arī izlasē. Bija jau laiks šiem spēlētājiem kaut kur aizbraukt. Nav arī noslēpums, ka mūsu čempionātā līmenis gadu no gada nepieaug, finansiālā situācija klubiem arī nav tā labākā. Šobrīd ir tikai daži klubi, kuriem ir stabila situācija ar finansēm, bet pārējiem ir lielas problēmas – piemēram, visi zinām “Skonto” gadījumu. Tāpēc spēlētājiem nav viegli.

Populārs ir viedoklis, ka “Skonto” daļējā pajukšana un finanšu trūkums ir īstais iemesls, kāpēc daudzi spēlētāji aizgāja un tika pie jauniem klubiem, taču mans viedoklis ir tāds, ka, pat ja ar “Skonto” viss būtu kārtībā, jebkurā gadījumā šie spēlētāji, kas aizgāja uz Čehiju, Ukrainu, Beļģiju, būtu laimīgi. Jo tas jebkurā gadījumā ir labāks variants nekā “Skonto” - pat ja "Skonto" maksā algas. Tāpēc es šīs daudzās pārejas nesaistu ar “Skonto” problēmām. Kādi, tavuprāt, varētu būt citi iemesli? Varbūt aģenti labāk strādā?
Nevaru teikt, ka šajā gadā aģenti vai klubi labāk strādā transfēru jomā. Tā vienkārši sanācis, ka šajā periodā spēlētāji aizgāja, un tas ir normāli un labi. Ja mums katrā transfēru logā tik daudzi spēlētāji aizies uz tādiem čempionātiem kā Šveice, Čehija, Beļģija, tas nāks par labu izlasei. Spēlējot augstākā līmenī, augs mūsu izlases līmenis un pie reizes augs prestižs arī mūsu čempionātam – jo mūsējie vairs neies uz 1. līgām, bet spēcīgām Eiropas vidusmēra augstākajām līgām.

Kāpēc lielākoties tie bija “Skonto” spēlētāji, nevis čempiones “Ventspils” spēlētāji? Jo, pat neskatoties uz to, ka Ventspilī ir stabila finansiālā situācija, arī Ukraina, Šveice, Čehija ventspilniekiem, manuprāt, neapšaubāmi būtu labāks variants nekā palikšana “Ventspilī”. Kāpēc viņiem nav piedāvājumu un skaļu līgumu?
Šeit nav viena iemesla, tie ir vairāki, atkarīgs no cilvēka un no tā, kādas viņam ir ambīcijas. Vienam piezvana un piedāvā variantu, un viņš uzreiz brauc, cits gaida labāku piedāvājumu.

Tomēr nav noslēpums, ka spēlētājiem no “Skonto” ir tāds bonuss, ka viņiem ir vieglāk tikt spēlēt izlasē, nekā no cita Latvijas kluba. Šie spēlētāji, kas ziemā tika pie darba ārzemēs, jau ilgāku laiku spēlē izlasē. Negribu teikt, ka viņi nav pelnījuši spēlēt izlasē, bet, ja viņi spēlētu citā klubā, izlasei varbūt pievienotos divus gadus vēlāk, un situācija būtu citāda.

Tāpat ir arī sakritības aspekts. Nav korekti salīdzināt, piemēram, Tarasovu no “Ventspils” un Siņeļņikovu no “Skonto” - viņi spēlē dažādās pozīcijās un ir dažāda plāna spēlētāji, bet ir no viena čempionāta, atradās vienā klubā [čehu “Banik” – aut.]. Viens parakstīja līgumu, otrs nē. Nevaram apgalvot, ka viens ir labāks nekā otrs. Nē, vienkārši viņi ir dažādu pozīciju spēlētāji. Varbūt Siņeļņikova pozīcijas spēlētāju “Banik” vajadzēja vairāk. Iespējams, varēja gadīties arī otrādi – ka Siņeļņikovs neparaksta, bet Tarasovs paraksta.

Tas pats Suhanovs atradās Krievijas Premjerlīgas klubā „Volga”. Viņš labi sevi pierādīja pirmajā nometnē, un, cik zinu, otrajā nometnē klubs jau bija gatavs parakstīt līgumu, bet nākamajā dienā pārbaudes spēlē viņš guva traumu, un pašreiz šī situācija ir neskaidra. Ja Suhanovam un vēl pāris ventspilniekiem nebūtu tā neveicies, un viņi parakstītu līgumu, mēs ar tevi šeit jau runātu par citām likumsakarībām.

Tai pašā laikā atzīšu, ka “Skonto” iet labāk ar transfēru darījumiem, un izlase šī kluba gadījumā ir kā bonuss. Taču ne jau tikai šajā transfēru periodā “Skonto” futbolisti dabū labākus kontraktus, tā ir bijis arī daudz senāk.

Viens no iemesliem, kāpēc “Ventspilij” nav tik daudz transfēra darījumu, tomēr ir tā pati finansiālā situācija - ne vienmēr spēlētāji grib riskēt braukt kaut kur uz kaut kādām pārbaudēm. Redzi, ja tu esi Ibrahimovičs un tev beidzas līgums, tu esi brīvais aģents. Bet, ja Latvijas futbolistam beidzas līgums, tu esi... bezdarbnieks. Jo Latvijas situācijā – pamēģini un atrodi jaunu klubu – tas nav tik vienkārši. Tāpat var atšķirties spēlētāja filozofija – vienam kaut ko solīs, un viņš aizskries, cerībā, ka solījumi tiks izpildīti. Bet cits paliks “Ventspilī”, zinot, ka tur viss ir stabili. “Skonto” gadījumā spēlētājiem nebija, kur atkāpties – viņiem bija jāiet un jāmeklē.

Par izlases tēmu, kuras sakarā tu minēji, ka tas ir liels bonuss. Piekritīsi tādam apgalvojumam, ka, ja 5-6 “Ventspils” spēlētāji būtu izlases pamatsastāvā, tad būtu cita aina un transfēri būtu citādi, un, visticamāk, vairākiem “Ventspils” futbolistiem pavērtos iespēja pamest Latviju un doties uz labākiem klubiem Rietumeiropā?
Citām futbola valstīm mūsu čempionāts nav tik interesants, tāpēc tikt pie jauna kluba var, pateicoties divarpus iespējām, – viena iespēja ir spēlēt Eirokausos, otra izlasē, un tā pusiespēja ir nometnes, pārbaudes, piemēram, tai pašā Turcijā. Tāpēc izlase, protams, ir liels pluss spēlētājam, viņa CV, jo, ja kāds klubs, piemēram, no Beļģijas skatās uz spēlētāju un redz, ka viņš spēlē Latvijas čempionātā, bet nespēlē izlasē, kas arī ne tuvu nav labākā Eiropā, tad šim klubam rodas daudz jautājumu... Tāpēc izlase, protams, ir liels pluss.

Man kā neitrālam līdzjutējam (šobrīd neesmu neviena kluba darbinieks) savukārt ir jautājumi, kāpēc viens vai otrs spēlētājs joprojām nespēlē izlasē. Ja par uzvārdiem, piemēram, Uvarenko. Es viņu pazīstu, kopā Ventspilī sākām spēlēt futbolu. Tas, kā viņš aizvadīja to pussezonu 2012. gadā pēc atgriešanās Ventspilī... jā, brīžiem viņš varbūt nebija izcils 2013. gada sezonas sākumā, taču manā skatījumā, raugoties no perspektīvas un stabilitātes viedokļa, viņš ir otrs labākais aiz Vaņina. Protams, agrāk vai vēlāk viņš spēlēs izlasē, bet nesaprotu, kāpēc viņam šajos divos gados neiedeva pat iespēju, ņemot vērā, ka viņš spēlē tepat Virslīgā visu acu priekšā un spēlē stabili čempionu rindās. Es nerunāju par spēles laiku izlasē – Uvarenko pat ne reizi nav uzaicināts uz izlases treniņnometni.

Arī Dubra nospēlēja ļoti labu sezonu. Es negribu teikt, ka kāds spēlētājs, kurš spēlē izlasē, nav to pelnījis. Ir pelnījuši! Bet ir taču arī, piemēram, pārbaudes spēles... Bet tas ir tikai mans viedoklis, negribu nevienu kritizēt. Protams, saprotu, ka ir izlases treneri, ir citi funkcionāri gan izlasē, gan klubos, kas to lemj. Ja spēlētājs no jebkura kluba (vai tas būtu “Skonto”, “Ventspils” vai jebkurš cits) spēlē izlasē, viņam tas ir pluss un klubam viņu ir vieglāk pārdot uz ārzemēm.

"Reti gadās, ka aģentam ir gan tiešais kontakts ar klubu, gan vajadzīgais spēlētājs"

Par šīs ziemas pārejām - Bulvītis, Rode, Fertovs, Siņeļņikovs, Šabala - varbūt tev kā aģentam ir kas interesants, ko pastāstīt par šo transfēru virtuvi - par aizkulisēm, īpašiem apstākļiem, aspektiem, specifiskām lietām, ko parastais līdzjutējs nezina?
No manas puses nebūtu korekti komentēt tos transfērus, kuros es pats nepiedalījos, kuros darbojies cits aģents vai klubs. Man ir sava darbība, citiem aģentiem sava. Taču varu teikt, ka veiksmes faktors vienmēr ir milzīgs. Tu vari atbraukt uz līguma parakstīšanu un dabūt traumu absolūti nevainīgā situācijā.

Publiski īpaši neizskan, kuram futbolistam kurš ir aģents... Pastāsti tad varbūt par saviem gadījumiem – Bulvīti, varbūt bija vēl kāds.
Ir tāda mājas lapa transfermarkt.de (par futbolistiem, klubiem, aģentiem un dažnedažādu futbola statistiku), taču jāatzīst, ka arī tur informācija nav pilnībā precīza, bieži vien novecojusi. Ja par Bulvīti, kurš šai transfēru logā kļuva par brīvo aģentu, tad viņu pazīstu jau kopš laikiem, kad viņš spēlēja Ventspilī - 2009. gadā viņš bija „Tranzītā”, pēc tam „Ventspilī”, vēlāk aizgāja uz Skotijas „Inverness” uz īres noteikumiem, pēc tam atbrauca un vēl pussezonu spēlēja Ventspilī. Tā ka pazīstu viņu sen. Kad viņš ieguva brīvā aģenta statusu, Bulvītis piezvanīja man un palūdza, vai nevaru viņam palīdzēt. Parakstījām līgumu un sākām strādāt kopā. Pēc dažām dienām jau kopā lidojām uz Turciju, uz „Aarau” klubu pārbaudīties. Nākamajā dienā bija pārbaudes spēle pret vācu „Hertha”, viņš nospēlēja visu spēli. Kādu nedēļu viņš bija Turcijā „Aarau” rīcībā, pēc tam, kad atbrauca uz Rīgu, Šveices klubam 2-3 dienu laikā bija jāpaziņo lēmums. Viņi noteiktajā laikā piezvanīja un pavēstīja, ka ir gatavi parakstīt līgumu. Nākamajā dienā lidojām uz Šveici, kur viņš izgāja medicīniskos un fiziskos testus, un parakstījām līgumu.

Nesaki konkrēti par Bulvīti, bet vai šādos gadījumos Latvijas spēlētājs cīnās par savu algu, vai arī ir gatavs parakstīt līgumu kaut vai pa minimumu, jo tas viņam ir jebkurā gadījumā ir progress un solis uz priekšu?
Tas arī ir atkarīgs no katra cilvēka. Cits grib iespējami lielāku algu un „sitas”, cits saprot, ka nevajag riskēt, jo jebkurš ārzemju piedāvājums labā līgā ir izdevīgāks un finansiāli interesantāks nekā šeit Latvijā. Protams, katrā gadījumā klubs grib piedāvāt pēc iespējas mazāk, bet spēlētājs vēlas dabūt pēc iespējas vairāk. Tāpēc, protams, nepareizi būtu uzreiz reaģēt uz pirmo piedāvājumu un teikt „jā” - kaulēšanās jau parasti notiek, kaut vai par kādiem bonusiem vai līguma termiņiem.

Šādos gadījumos spēlētājs pats izsaka savas vēlmes, vai aģents dod padomu riskēt vai nē?
Katram attiecības ar spēlētāju ir citādas. Manuprāt, aģents nav tas, kurš atved spēlētāju pie rociņas uz klubu, spēlētājs paraksta līgumu, aģents pat nelasa līgumu un pasaka „čau”. Ja spēlētājam ir līgums ar aģentu, tad viņam gan jāsniedz juridiskās konsultācijas, gan jānodarbojas ar līguma izstrādi, gan jādod padomi, gan arī jārisina visas pārrunas ar klubu, federāciju. Ja spēlētājam ir kādas domstarpības ar klubu, aģents iesaistās pārrunās. Vismaz tādas ir manas attiecības ar spēlētājiem. Nezinu, kā ir citiem.

Nauris ir adekvāts un normāls cilvēks, tāpēc arī reaģēja uz pirmo piedāvājumu – tas bija pareizi, jo piedāvājums bija labs. Teicu Naurim, ka varam padiskutēt ar viņiem par algu, varbūt kaut kas iznāks. Kad runāju ar „Aarau” direktoru, Bulvītis arī bija klāt – nav tā, ka bez viņa klātbūtnes kaut kas tiktu risināts. Varu atzīt, ka šādā veidā mazliet spējām uzlabot Naura personīgā līguma finansiālos noteikumus.

Savā stāstā mazliet „pārlēci” tam, kā vispār tika sarunāta viņa vieta uz pārbaudes spēli Turcijā pret „Hertha”? Kā viņš tika pie šādas iespējas sevi parādīt?
Mūsu kontakts ar „Aarau” tika nodibināts caur partneriem un uzzinājām, ka viņiem vajadzēja centra aizsargu. Klubs negribēja ņemt aizsargu no bijušās Dienvidslāvijas valstīm, bet gan no Eiropas Savienības. Mēs piedāvājām Nauri kā izlases spēlētāju. „Aarau” reaģēja pozitīvi.

Tātad būtībā tas notika caur starpnieku?
Jā. Protams, aģentam tas ir „džekpots”, ja tev ir savs spēlētājs, ja tev ir pašam tiešais kontakts ar klubu, un tu ar visu pats vari nodarboties. Taču dzīvē reti tā sanāk - biežāk ir situācija, ka ir kontakts ar klubu, bet nav atbilstoša spēlētāja un tu „piedāvājies” citam aģentam, vai otrādi – ir spēlētājs, bet nezini, kam viņu piedāvāt. Starpniecība – tā ir normāla situācija futbola transfēru tirgū.

"Infrastruktūras dēļ Virslīgas video ārzemēs labāk nerādīt..."

Pie aģentu darba specifikas vēl atgriezīsimies, bet šobrīd nedaudz par citu tēmu. Minēji par tām divarpus iespējām, kā Latvijas spēlētājam sevi pierādīt un tikt pie līguma. Virslīga šajās divarpus iespējās neietilpa. Vai tas nozīmē, ka ikdienā Virslīgas čempionātu ārzemju klubu skauti neapmeklē?
Nē, paši viņi nebrauc... Skauti ir jāatved, ja tev ir konkrēts futbolists, ko parādīt. Ja no Latvijas uz ārzemēm sūta CV vai kādus DVD ierakstus, tas viņiem nav interesanti. Ar ārzemju klubiem, skautiem vajag strādāt, runāt, vajag viņus ieinteresēt. Mūsu čempionātu viņi neskatās.

Ja man ir kāds ārzemju tirgum atbilstošs Virslīgas futbolists, es varu nosūtīt kādu video ierakstu, taču tikai no „Skonto” vai Liepājas stadiona un viss. Jo šajos stadionos ir atbilstošs fons - futbola fons, tribīnes (kaut vai tukšas!) un tamlīdzīgi. Citos stadionos, piedodiet man, fonā brauc vilciens, mašīnas vai, tēlaini runājot, vecmāmuļa rokas dārziņā, un tas jau vairs nav nopietni. Ārzemnieki uzreiz redz, kādā līgā spēlētājs spēlē... Tāpēc mūsu spēļu video ierakstus labāk nevienam nerādīt [smejas]. Ja šie skauti atbrauc apskatīties klātienē, tad tas kaut kādā mērā vēl der. Bet viņus vajag ieinteresēt, aicināt uz spēlēm, taču tādā gadījumā klubam vispār jābūt kādam konkrētam spēlētājam, uz ko skatīties.

Tev kā aģentam arī pašam ir jādabū uz šejieni kluba pārstāvis, viņam viss jāapmaksā?
Pagaidām man tādi gadījumi nav bijuši, jo es nestrādāju par aģentu tik ilgi, bet vispār tā ir normāla situācija, ka, piemēram, viens aģents vai kluba direktors brauc pie otra. Ja abas puses (gan aģents, gan klubs) ir ieinteresēts pārdot spēlētāju, un viņiem savstarpēji ir normāls kontakts, tad viņi var strādāt kopā ar vienu mērķi un vienoties, kurus potenciālos pircējus aicināt uz spēlēm. Tomēr, protams, gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā, neviens tāpat uz vienu čempionāta spēli nebrauc. Uz izlases spēlēm un Eirokausiem jā, bet uz nacionālajiem čempionātiem... nu nē. Es zinu, ka „Club Brugge” arī Šabalu vēroja ilgāku laika posmu. „Skonto” arī ar viņiem sāka runāt jau labu laiku iepriekš. Varbūt viņi bija arī šeit uz kādām spēlēm, nezinu, bet tas ir laikietilpīgs darbs.

Iztēlojamies, ka pēkšņi parādās supertalants Daugavpils Daugavā, 19 gadi, perspektīvs, meistarīgs spēlētājs, taču bez spēcīga CV. Kāds ir viņa ceļš uz Rietumeiropu? Vispirms jātiek lielākā Latvijas klubā un izlasē, vai varbūt aģents var paātrināt šo procesu un karjeras progresu?
Teorētiski visādi var būt (ka var paātrināt), taču paskatoties vēsturiski – cik mums vispār ir bijis tādu lielu transfēru? Ir Cauņa, ir tāds ūnikums Rudņevs, bet arī viņš no Daugavpils uzreiz neaizgāja uz Bundeslīgu, bet caur starpposmu - Ungārija, kuras čempionāts nav nemaz tik stiprs, Polija un tikai tad Vācija.

Pajautāšu citādi - vai ir iespējams tikai Rudņeva pakāpeniskais ceļš uz virsotnēm, vai arī, piemēram, „Club Brugge” līmeņa klubs varētu paņemt spēlētāju no maza Latvijas kluba, ja aģents spētu viņu noreklamēt, parādīt?
Viss ir reāli, bet mums ir maza valsts, un nav tik daudz futbolistu un tik daudz talantu. Ja tas ir talants, ko zina aģents un ārzemju klubs, tad šeit uzreiz rodas jautājums, kāpēc viņu nezina izlases vai jauniešu izlases treneris, un kāpēc viņš nespēlē izlasē. Tādus piemērus neatceros. Var jau, protams, neesot izlasē, no Ventspils vai Daugavpils aizbraukt uz kādu Polijas vai Krievijas 1. līgu. Taču kurš no turienes ir ticis uz lielām komandām?

Vai vari vēl paraksturot Virslīgas čempionātu no transfēru viedokļa? Kas ir tie mīnusi, kāpēc no Virslīgas grūti tikt augstāk un kas ir tie plusi, kāpēc šeit būtu vērts spēlēt?
Mīnuss ir kopējais čempionāta un tā spēļu līmenis - tas nav tik augsts, un spēlētāji neprogresē tik ātri, kā progresētu, spēlējot citur, kaut vai tai pašā Polijas augstākajā līgā. Pluss ir tas, ka atsevišķi labi spēlētāji mums ir, ko redzam šajā transfēru periodā. Un pluss ir tas, ka klubi ar nelielu budžetu var spēlēt Čempionu līgā, Eiropas līgā [domāts – kvalifikācijā – aut.]. Mums ir piemēri – „Jelgava” ir spēlējusi Eirokausos, un futbolistiem tā ir liela iespēja. Netrūkst piemēru, ka klubs spēlē Eirokausos, zaudē, taču vēlāk uzvarējušais klubs nopērk kādu zaudējušās komandas spēlētāju. Tā ka tas, ka klubs ar nelielu budžetu var tikt Eirokausos, ir liels pluss.

Par to Virslīgas līmeni. Saprotu, ka tās bija tikai divas spēles un čehu „Liberec” bija tikai sezonas sākums, kamēr mums tā ritēja pilnā sparā, bet tomēr – „Skonto” ar viņiem spēlēja kā līdzīgs ar līdzīgu, kaut arī „Liberec” budžets ir daudzkārt lielāks. Arī „Ventspils” spēlēja cienīgi. Vai nav tā, ka mūsu līmenis nav nemaz tik zems, ja patur prātā milzīgās budžetu atšķirības?
Futbolu spēlē spēlētāji, nevis budžets vai algas. Abās komandās ir 11 spēlētāji un spēle sākas ar 0:0. Tās ir tikai divas kausa spēles, un viss var notikt. Kad „Ventspils” 2009. gadā iekļuva Eiropas līgas grupu turnīrā un trīs reizes nospēlēja neizšķirti ar „Heerenveen”, „Sporting” un „Hertha”, tas uzreiz nenozīmē, ka mēs esam vienā līmeni - tā ir cita planēta.

Jā, jā, es tikai saku to, ka šie piemēri parāda, ka mēs (Virslīga) neesam galīgi miskastē metami un nožēlojami, un mūsu spēlētāji arī var būt pieprasīti...
Tāpēc mēs sākām sarunu ar to, ka šajā transfēru periodā ir parakstīti daudz labi līgumi (un ne viens vai divi, bet krietni vairāk), un būs vēl. Ja tie būs 10 cilvēki, tad tas izlasei jau ir gandrīz vesels sastāvs.

Protams, „Ventspils” un „Skonto” nospēlēja cienīgi, arī Latvijas čempionātā „Skonto” spēlēja ļoti labi, it sevišķi tai brīdī, kad tikās ar „Liberec”. Visi pat domāja, ka „Skonto” būs čempioni, jo viņi tiešām spēlēja skatāmu un interesantu futbolu. „Ventspils” gan spēlēja stabilāk, no pirmās līdz pēdējai spēlei. Katrā ziņā abām šīm komandām bija labi spēlētāji, un tās nospēlēja cienīgi. Tai pašā laikā pretinieki „Liberec” un „Maccabi Haifa” ir labi klubi no labiem čempionātiem, bet tie nav TOP klubi, un tiem, kā tu pats pareizi sacīji, bija tikai sezonas sākums – tas arī jāņem vērā. Redzēju abas Ventspils spēles pret „Maccabi” – kā Izraēlas komanda ieslēdza ātrumus, tā „Ventspils” spēlētāji uz to varēja noskatīties, gluži tāpat kā es no tribīnēm... „Maccabi” spēlēja tik daudz, lai uzvarētu. Jā, „Skonto” varēja tikt tālāk, bet „Ventspils” gadījumā „Maccabi” Rīgā parādīja savus 40%-50% [nospēlēja 0:0 – aut.], bet tur viņi ātri iesita vienus vārtus, otros vārtus, trešos vārtus un pie 3:0 sāka spēlēt „kvadrātus”.

Tarasovs, Smirnovs, Karašauks – manuprāt, diezgan laba līmeņa futbolisti, taču viņi joprojām turpina meklēt klubus. Kāpēc viņiem šobrīd februārī vēl nav līguma? Kaut vai ar kādu zemākas līgas klubu...
Tam pašam Tarasovam sezonas beigās bija trauma un operācija – nezinu gan, kāds pašreiz ir viņa fiziskais stāvoklis, kur un kā viņš trenējas, nezinu, kādus soļus ir spēris viņa aģents. Man pašam nešķiet, ka viņš neatbilstu Čehijas apakšgala komandas līmenim [Tarasovs neizturēja pārbaudi „Banik” – aut.]. Manuprāt, viņš Čehijā varētu spēlēt. Tālāk viņš mēģināja norvēģu „Bodo Glimt” – arī nav tāda līmeņa klubs, kurā Tarasovs nevarētu spēlēt. Varbūt neveiksmīgas sakritības. Kā Gabovam, kurš ieradās Blekpūlē, bet jau nākamajā dienā šīs komandas galvenais treneris zaudēja darbu. Futbolā visādi gadās.

Smirnovs... nezinu, kādos klubos viņš ir bijis pārbaudēs, taču, cik zinu, viņam arī pagājušās sezonas beigās bija savainojums. Nezinu, vai tas ir galvenais un vienīgais iemesls. Taču, vispārīgi runājot, ir tādi futbolisti, kuri prot sevi labi parādīt tajā sev dotajā vienā pārbaudes spēlē, bet pēc tam sezonas gaitā sagādā vilšanos. Smirnovs ir cita tipa spēlētājs – viņam ir izteiktas kapteiņa dotības, kas pierādās ilgākā laika posmā. Viņa attieksme gan laukumā, gan ģērbtuvē, gan kontaktā ar treneri ir kā labs piemērs citiem. Ventspils laikos man bija patīkami ar viņu strādāt. Taču tās nav tās kvalitātes, kuras var redzēt pārbaudes laikā tajās dažās dienās un vēl jo vairāk – ārzemju klubā, kur papildus ir arī valodas barjera. Smirnovs savas labākās kvalitātes var parādīt garas sezonas gaitā.

Karašausks? Visi zinām viņa problēmas ar disciplīnu, bet tai pašā laikā viņš ir talants. Diemžēl arī praksē nezinu nevienu talantu, kuram nebūtu problēmu ar disciplīnu – nesaku, ka tā ir likumsakarība, taču ko tādu novēroju. Kad strādāju „Ventspils” klubā, man bija interesanti un liels izaicinājums strādāt tieši ar šādiem spēlētājiem. Šādi futbolisti grūtā situācijā prot izgrozīties – izdomā nestandarta risinājumu, smagos brīžos spēj vilkt komandu uz priekšu, parāda raksturu. Bet mīnuss ir disciplīna, un ne katrs treneris ar tādiem vēlas strādāt. Ļoti svarīgi, lai šādam talantam blakus atrastos cilvēks, kurš spētu viņu novirzīt pareizā virzienā.

Karašausks bija CSKA – pat ja tā bija stažēšanās, nevis pārbaude, viņam tā bija iespēja. Transfēru periods vēl nav beidzies. Pats uzskatu, ka Polijas čempionāta līmeņa turnīrā viņš varētu spēlēt bez problēmām. Vai viņš kā Cauņa uzreiz var spēlēt CSKA? Varbūt pagaidām par agru. Varbūt Polijas čempionāta klubs viņam šobrīd būtu labākais risinājums, tiesa, tad ne vienā klubā ar Rakelu [smejas]. Pēc Polijas jau var tēmēt augstāk. Katrā ziņā Karašauskam ir talants.

Tuvākajās dienās sekos intervijas 2. daļa.

Dmitrijs Hohlovs: