Peiners: "Cilvēki šeit sapratuši, ka latviešiem var uzticēties"

28 gadus vecais Peiners vasarā parakstīja līgumu ar Stambulas "Darussafaka", kas pēc uzvaras ULEB Eiropas kausā gatavojās atgriešanās sezonai Eiropas prestižākajā klubu turnīrā ULEB Eirolīgā. Žanim pirmie soļi uz lielākās Eiropas skatuves izdevušies spoži - 12 punkti pret aktuālo čempionvienību Madrides "Real", bet pirmajā komandas uzvarā pār "Budučnost" latvietis izcēlās ar 15 punktiem un četrām rezultatīvām piespēlēm. Arī Turcijas čempionātā individuāli labs sniegums, gūstot 16 un 18 punktus mačos pret "Gaziantep" un "Anadolu Efes", tomēr pirmā uzvara vietējā mērogā vēl jāpagaida. Dienā pēc spēles pret "Budučnost" Peiners pa ceļam uz lidostu, lai dotos uz Maskavu, kur jau ceturtdienas vakarā nākamais mačs pret CSKA, atrada laiku telefonsarunai ar Sportacentrs.com, lai pastāstītu par pirmajiem iespaidiem Eirolīgā un Turcijas basketbolā.

Pagājušonedēļ aizvadīji debijas spēli Eirolīgā, bet no otras puses - tevi gluži par jauno spēlētāju saukt nevar. Vai biji satraucies spēles dienā?
- Vaerbūt pāris dienas pirms spēles aizdomājos, kā būs, bet spēles dienā satraukuma vairs nebija. Varbūt palīdzēja arī tas, ka kā komanda apzinājāmies - uzvarēt "Real" būs grūti, un tas noņēma satraukumu. Tā nebija spēle, kas obligāti jāuzvar vai kas kaut ko izšķirtu. Tajā mačā negāju arī pamatā. Plus man tomēr jau izdevies piedalīties divos "EuroBasket" [finālturnīros] un, kā teici, neesmu vairs gluži jaunais.

Parasti saka - jo augstāks līmenis, jo lielāki ātrumi. Vai juti atšķirību ātrumos - fiziski, lēmumu pieņemšanā?
- Spēles ritms bija ļoti augsts. Abas komandas sameta daudz punktu. Neteikšu, ka "Real" ļoti iespringa uz spēli aizsardzībā. Viņi juta, ka var iemest tajos brīžos, kad tas vajadzīgs. Jā, bija nedaudz kā zvaigžņu spēle (smejas). Temps bija milzīgs. Par lēmumu pieņemšanu - "Real" meta pie pirmās iespējas un meta ar labu precizitāti. Viss bija ļoti vienkārši un ātri. Tie droši vien arī ir tie labie lēmumi - neko nesarežģīt un izdarīt to, ko un kad vajag. Savukārt Turcijas līgā daudz spēlē leģionāri un, ja viņiem laukumā jāpavada pa 30 vai vairāk minūtēm, tad intensitāte nomierinās. Protams, individuālā meistarība tāpat ir ļoti augsta, šeit spēlē spēlētāji ar NBA vai Eirolīgas pieredzi, to var just.

Savā debijas spēlē vairākkārt iesaistījies sarunās ar slaveno itāliešu tiesnesi Luidži Lamoniku. Par ko runājāt?
- Viņš manas spēles jau iepriekš bieži tiesājis. Tāpat esmu skatījies televīzijā un brīnījies, ko viņš svilpj (smejas). Vairāk prasīju nevis par savām, bet citu komandas spēlētāju epizodēm. Gribēju saprast, kā viņš var izdomāt to, ko neierauga citi tiesneši. Atbildēja mistiskas lietas {smejas}. Tomēr viņš skaitās viens no labākajiem tiesnešiem Eiropā, tātad ir nopelnījis šādu statusu.

Zaudējums Madridē Eirolīgas un Spānijas čempionei droši vien bija, ja ne plānots, tad saprotams, bet Turcijas līgā pirmajā mačā mājās zaudējāt Gaziantepai. Pēc tam sāpīgs zaudējums galotnē arī citai Eirolīgas komandai "Anadolu Efes". Kāda bija reakcija no vadības?
- Protams, bija nedaudz nepatīkami. "Efes" zaudēt izbraukumā vēl ir pieņemami, lai gan divas minūtes pirms beigām mums bija plus seši. Bet pirmā spēle sanāca pavisam nesmuka. Varbūt nedaudz pārdegām, šķita, ka šie pretinieki noteikti ir jāuzvar. Taču arī Gaziantepai ir nopietni, pieredzējuši leģionāri. Negāja tik viegli, kā šķita, ka būs. Viss izšķīrās pēdējos metienos, tāpat kā pret "Efes". Būtu vairāk paveicies, varbūt tagad būtu pavisam citādāk. Protams, tagad ar diviem zaudējumiem sajūta nav patīkama, bet sezona ir gara un būs daudz iespēju uzlabot sniegumu. Arī treneris saka, ka ar katru nākamo spēli jāpieliek kaut kas, lai uzlabotu kopējo spēli.

Pirmssezonā Stentons Kids bija tavs tiešais konkurents par minūtēm laukumā. Pret Gaziantepu viņš netika pieteikts. Vai tas nozīmē, ka šobrīd esi šajā konkurencē izvirzījies vadībā?
- Esam septiņi leģionāri, bet Turcijas līgā drīkst spēlēt pieci, līdz ar to uz katru maču jāpaliek malā diviem. Sanācis tā, ka mēs jau četras spēles esam aizvadījuši ar pieciem ārzemniekiem sastāvā, jo treneris vēlējās šādā rotācijā spēlēt arī pēdējās divas pārbaudes spēles. Ja godīgi, esmu nedaudz pārsteigts, ka visās četrās šajās spēlēs esmu bijis sastāvā, jo šķita, ka tieši uz pozīcijām, kurās man jāspēlē, ir vairāk ārzemnieku, ko mainīt. Tas, ka esmu vienmēr bijis pieteikumā, iedevis pārliecību. Treneris uzticas, dod minūtes un mēģina mani izmantot. Droši vien kādā brīdī jau tik un tā būs jāizlaiž spēles Turcijas līgā. Tagad treneris mani iespēlē arī otrā numura pozīcijā, bet Kids spēlē kā trešais - sākam spēles pamata pieciniekā reizē. Laikam trenerim tā šķiet optimālāk, arī komandas sniegums tagad uzlabojies. Epizodiski esmu spēlējis arī kā ceturtais numurs gandrīz katrā spēlē. Vai nu tajos brīžos, kad vajadzīgs pamainīt spēles ritējumu vai galotnēs, kad arī pretinieki uzliek īso sastāvu. Viss atkarīgs no trenera, pagaidām esmu spēlējis no pirmā līdz ceturtajam numuram.

Viena lieta ir tas, kādu sniegumu esat parādījuši līdz šim, cita - kādu basketbolu treneris vēlas redzēt. Cik tuvu vai tālu šobrīd, tavuprāt, esat no tās spēles, kādu treneris grib redzēt no jums?
- Lai kāda būtu bijusi spēle, katrs treneris vienmēr grib, lai komanda nospēlē vēl labāk. Ļoti daudzi no mums Eirolīgā spēlē pirmo reizi, daudzi nāk no NBA vai Attīstības līgas, un viņiem ir amerikāņiem raksturīgas problēmas, piemēram, nostaigāts uz pirmo soli, uzsākot garāmgājienu. Treneris gribētu redzēt eiropeiskāku basketbolu, bet jāpaiet laikam, lai visi pie tā pierastu.

Dačkā pēdējos gados latvieši regulāri bijuši cieņā (klubā strādājuši treneris Ainars Bagatskis un Oskars Ernšteins, spēlējis Dairis Bertāns). Kāpēc viņi tā mīl latviešus?
- Šogad nomainījusies vadība un treneri, jāprasa iepriekšējai vadībai (smejas). Palicis apkalpojošais personāls. Droši vien pirmais, kurš uz šejieni atbrauca, parādīja sevi no labākās puses gan cilvēciskā, gan profesionālā ziņā, tāpēc tagad klubs ņem nākamos latviešus. Cilvēki šeit sapratuši, ka latviešiem var uzticēties. Arī man šeit ir prasījuši par citiem Latvijas spēlētājiem, varbūt plānos ir kādreiz paņemt vēl kādu. Varbūt, labi sevi apliecinot, ir iespēja palīdzēt tikt pie darba vēl kādam.

Kāds izveidojies kontakts ar galveno treneri Ahmetu Čaki?
- Kontakts ar treneri ir labs. Man patīk, ka viņš solīdi pasniedz informāciju, arī es komunikācijā esmu piezemēts. Izveidojusies laba komunikācija. Esmu vienīgais ārzemnieks no Eiropas, neesmu vairs tik jauns un šur tur esmu jau Eiropā uzspēlējis. Viņš mani redz kā to, kurš var palīdzēt komunicēt laukumā ar pārējiem leģionāriem, palīdzēt sakārtot spēli, kad tas prasās.

Šogad Turcijā sarežģījusies finansiālā situācija, un pirms sezonas vairāki klubi no pirmajām divām līgām izstājās. Arī par Dačku vasarā tika runāts kā par vienu no klubiem, kam varētu būt problēmas savākt budžetu. Līdz šim algu esi saņēmis laikā?
- Pagaidām viss ir kārtībā, viss ir laikā. Vadība pateica, ka viss ir labi. Arī citus gadus nav bijušas kavēšanās, redzēsim, kā būs turpinājumā. Citiem klubiem it kā esot problēmas, bet tagad arī tabulas apakšgala komandas paraksta ļoti labus spēlētājus ar NBA pieredzi vai dažādu līgu vērtīgākos spēlētājus. Jā, turkiem varbūt ir mazākas algas, nekā tās bija iepriekš. Lirās atalgojums varbūt tik būtiski neatšķiras, bet valūtas kurss ir ļoti krities un daži saņem pat četras piecas reizes mazāk nekā agrāk. Leģionāru ziņā gan - joprojām šeit ir ļoti daudz ļoti labu spēlētāju. Varbūt tā starpība atalgojumā vairs nav tik liela, salīdzinot ar citām līgām, bet tā joprojām ir.

Vai esi apradis ar Stambulas sadzīvi? Kas visgrūtākais?
- Dzīvoju foršā rajonā, gan treniņzāle, gan spēļu zāle atrodas tuvu. Teritorijā ir viss nepieciešamais, lai gan tagad sezonas laikā grafiks ir ekstremāls un nav nemaz laika kaut ko darīt ārpus treniņiem un spēlēm. Ja nu tomēr, tad, protams, jārēķinās ar satiksmi - citreiz, lai aizbrauktu līdz centram, vajadzīga pusstunda, citreiz - pusotra stunda. Pēc pieciem vakarā labāk uz ceļiem ar auto nerādīties. Lūgšanas naktīs nedzirdu un arī pa dienu laižu gar ausīm. Ciemos bija atbraukuši draugi, viņi piefiksēja, bet es jau laikam esmu pie tā pieradis.

Kuru spēli Eirolīgā gaidi visvairāk - pret kuru komandu, pret kuru pretinieku gaidi visinteresantāko spēli?
- Laikam jau pret CSKA, ar ko tieši rīt spēlējam. Tā ir labākā komanda Eirolīgā. Manuprāt. Tas būs vislielākais izaicinājums. Jā, "Real" nekad nav bijusi Rīgā un redzēta tikai televizorā, bet domāju, ka tādā ilglaicīgākā posmā CSKA tomēr būs labākā komanda Eiropā. Ir jau daudz komandu, pret ko nav spēlēts un katra nākamā spēle būs īpaša. Arī pret "Budučnost" nupat bija ļoti īpaša spēle, jo tā bija pirmā savā laukumā un zināju, ka ir laba iespēja uzvarēt.

Šajā pirmajā mājas spēlē protokolā redzu ierakstītu tikai tūkstoš līdzjutēju.
- Jā, šeit uz spēlēm nenāk pārāk daudz skatītāju. Stambulā tomēr ir astoņas komandas, kas spelē Turcijas augstākajā līgā un nav tā, ka šīm komandām būtu ļoti labs apmeklējums. Varbūt vairāk nāk uz "Fenerbahce", jo tā atrodas Āzijas daļā un tur cilvēki ir nedaudz citādāki, azartiskāki savu komandu atbalstītāji. Mūsu rajons skaitās diezgan elitārs, uz mūsu spēlēm vairāk nāk ģimenes ar bērniem. Protams, ja būs uzvaras un ja par kaut ko cīnīsimies, būs arī vairāk skatītāju.