LVF prezidents Sausnītis par prioritātēm, "superklubu" un tuvāko gadu plāniem

Jau vēstīts, ka janvāra sākumā par Volejbola federācijas prezidentu tika ievēlēts Atis Sausnītis. Uz amatu kandidēja četri kandidāti – līdzšinējais LVF prezidents Almers Ludviks, uzņēmējs un jau LVF prezidenta amatā kādreiz bijušais Atis Sausnītis, uzņēmējs Ainārs Vanags un olimpiskais vicečempions Pāvels Seļivanovs. Pirms balsojuma savas kandidatūras noņēma Almers Ludviks un Pāvels Seļivanovs. Par Ati Sausnīti vēlāk nobalsoja 47 no 67 LVF biedriem, kas nozīmēja, ka nākamos četrus gadus sporta veida dzīves soļus valstī noteikts tieši viņš.

Kas bija tās lietas, kas pēc četru gadu pārtraukuma lika Jums atgriezties federācijas prezidenta amatā?
Nevar teikt, ka esmu bijis prom no volejbola. Visu laiku esmu bijis kopā ar „Lāses kausu”, „Lāses” vīru komandu. Teikt, ka esmu bijis prom, laikam nebūtu īsti pareizi. Kāpēc atgriežos federācijas prezidenta amatā, acīmredzot jūtu, ka šobrīd varu izdarīt ko labu sporta veidam kopumā, bez tā, kas jau līdz šim brīdim ir paveikts. Pirms astoņiem gadiem teicu, ka volejbols reiz būs olimpiskajās spēlēs. Toreiz daudzi vīpsnāja, redzam, ka šobrīd mums jau ir medaļa. Tas ir kopīgs treneru, sportistu, sporta skolu, skolu, skolotāju darbs, kuram pateicoties to ir izdevies sasniegt. Pateicoties Sporta spēļu asociācijas izveidei, finansējums tiek dalīts krietni samērīgāk, un arī volejbolam ir iespēja apliecināties. Tiku uzrunāts un atsaucos šim aicinājumam atkal kļūt par federācijas prezidentu. Kopā ar jauno valdi, kurā ir daudz jaunu seju, tuvāko četru gadu laikā centīšos darīt visu iespējamo, lai mūsu izlases, jaunieši, pludmales volejbolisti varētu Latviju pārstāvēt vēl labāk. 2012. gads Latvijas volejbolam bijis ļoti veiksmīgs, un jācenšas, lai nākamie būtu ne mazāk labi. Arī volejbola augstais novērtējums „Gada Balvā sportā” apliecina, ka darbs tiek veikts pareizajā virzienā un esam uz pareizā ceļa. Volejbola saime ļoti priecātos par vīru izlases startu Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas ir mūsu tuvākais mērķis.

Finanšu līdzekļi bija un būs ierobežoti, tāpēc nāksies virzīt prioritātes. Kādas tās būs?
Pirmā prioritāte noteikti ir jaunatne. Ja varam izveidot šo trijstūri – skola, sporta skola un pašvaldība, protams klāt arī vecāki un sponsori, tad mums jāiet šis ceļš. Volejbols nav nekāds izņēmums, lai gan tas ir nedaudz specifiskāks sporta veids. Ar to var sākt nodarboties sākot ar desmit vai vienpadsmit gadu vecumu, un tā ir atšķirība gan treneru darbā, gan jauniešu atlasē. Otrā prioritāte – studentu sports, kuru īsti atjaunot šajos 20 gados nav izdevies. Man ir bijušas sarunas ar Rīgas Tehniskās universitātes rektoru, un domāju, ka šis virziens būtu jāvirza par prioritāti. Trešā lieta – „Schenker” līgas paplašināšana. Vēlētos, lai līgā spēlētu arī Lietuvas klubi. Viena Lietuvas komanda savulaik līgā jau uzspēlēja, ilgtermiņā nekas nesanāca. Tāpat arī Kaļiņingradas klubs uzspēlēja vienu gadu, bet arī nepalika. Bijušas sarunas arī ar baltkrieviem, arī nekā. Šajā virzienā būtu jādarbojas, jo Eiropas Volejbola konfederācija mūs ievērojami atbalsta. Savulaik saņēmām daudz komplimentu, kad tika nodibināta Austrumeiropas Zonālā Asociācija (EEVZA), un kāpēc, lai pēc šī formāta nespēlētu arī pieaugušie? Var runāt par spēlēšanu Krievijas Superlīgā, taču tas ir dārgs prieks. Kongresa laikā man bija tikšanās ar Genādiju Paršinu, un viņš pauda viedokli, ka tā ir laba doma, taču ģeogrāfiski tas varētu būt pasmagi. Var sanākt tā, ka komandai jātrenējas lidmašīnā. Nevajag uzskatīt, ka ir tikai jāspēlē, ir arī nopietni jātrenējas. Vēl viens virziens nešaubīgi ir pludmales volejbols, kurā mums ir ļoti labi rezultāti. Šodien sīkāk uzzināju, cik lielas izmaksas ir pludmales halles „Brazīlija” uzturēšanai, un ar pilnu atbildību varu teikt, ka šādas halles uzturēšana nav bizness, bet gan sociāla funkcija. Ja turpinu par prioritātēm, tad uz Olimpisko centru bāzes būtu jāveido sporta skolas.

Ventspilī jauniešiem šķiet nav iespēju nodarboties ar volejbolu…
Jā, tā ir viena no pilsētām, pie kuras noteikti jāstrādā. Tikšos ar atbildīgajām amatpersonām, lai pie tā uzsāktu kopīgu darbu. Tāpat vēlos apkopot informāciju un noskaidrot, kur Latvijā ir uzbūvētas jaunas sporta zāles, kas bija visa Latvijas sporta vājais punkts vēl pirms vairākiem gadiem. Ir jāsaprot, kur varam spēlēt volejbolu, kur šīs halles atbilst mūsu sporta veida prasībām ar izmēriem, apgaismojumu, palīgtelpām. Vēl viens būtisks jautājums, kas jārisina šajā ziņā ir izpratne par sporta izglītību. Ir jāpanāk, lai fizkultūras skolotājs, pedagogs, treneris tiktu pielīdzināts tādām pašām likmēm, kā citu priekšmetu skolotāji. Diemžēl šobrīd fizkultūras skolotājs tiek vērtēts kategoriju zemāk.

Atgriežamies vēl nedaudz pie superkluba izveides tēmas. Jūsu galvenais konkurents uz prezidenta amatu aktīvi par to runāja kongresā. Kāda ir Jūsu nostāja?
Šī ideja nav nekas jauns. Par to ir runāts un domāts arī iepriekš. Lai uzturētu šādu klubu, ir nepieciešams apmēram vienu miljonu eiro liels budžets.

Tas ir konkrēts aprēķins komandas startam Krievijas Superlīgā?
Jā, tas ir viena gada budžets šādam projektam. Ja šādus līdzekļus varam atrast, tad nav problēmu, esmu par. Ja mēs par sevi liksim runāt un mūsu spēlētājiem būs iespēja spēlēt augstā līmenī, tad tas būs ļoti labi. „Dinamo” sakarā daudz runāts par to, ka valsts uzņēmumiem būtu jāsniedz zināms atbalsts komandai, kas patiesībā ir izlases bāzes komanda. Līdzīgs formāts varētu būt arī volejbolā, kur mūsu izlases pamatkodols varētu spēlēt tieši šajā superklubā. Šim projektam, ja tāds tiek veidots, jābūt ilgtermiņa, ne viena vai divu gadu. Ja ir garantijas, ka šāda komanda var pastāvēt vairākus gadus, tad ir vērts par to domāt. Sporta nav kampaņa, vēlēšanas – tā ir kampaņa.

Saprotu, ja šāds klubs tiktu veidots, tad pilnīgi no nulles, ne uz kāda esošā kluba bāzes…
Pilnīgi pareizi. Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka lielam partnerim šāda kluba dibināšanā būtu jābūt Rīgai. Tā ir liela pilsēta ar vārdu, te ir iespējas pulcēt skatītājus un veidot labu tēlu. Ja skatāmies no otras puses, Rīgā šobrīd nemaz nav volejbolam piemērotas halles, kur varētu spēlēt šāds superklubs. „Arēnā Rīga” bieži vien vietas nav hokejam, basketbolam un kultūras pasākumiem, kur nu vēl volejbolam.

Vai Jums nešķiet, ka medijos un presē informācijas par volejbolu un labajām lietām šajā sporta veidā ir daudz par maz?
Jā, esmu par šo domājis un varu piekrist. Mums noteikti ir pārāk mazs kontakts ar presi un medijiem. Arī pats bieži jūtos vīlies, ka par savām labajām lietām nepavēstam nekur tālāk. Esmu runājis ar vienu no taviem kolēģiem - Arturu Vaideru un viņš man teicis, ka volejbols ir specifisks sporta veids, par kuru uzrakstīt nav nemaz tik vienkārši, tajā ir jāorientējas. Domāju, ka Latvijā tikai uz vienas rokas pirkstiem varam uzskaitīt tos, kuri par volejbolu var izteikties un uzrakstīt tā, lai lasītājam rastos pareizais viedoklis. Jāatzīst, ka sabiedrisko attiecību jautājumā mums būs jāstrādā krietni nopietnāk, gan valdē, gan sekretariātā.

Vai arī federācijas sekretariātā varētu notikt kādas izmaiņas?
Jaunnedēļ ir pirmā jaunās valdes sēde, domāsim un lemsim. Skaidrs, ka kaut kādas detaļas noteikti mainīsies, taču radikālu izmaiņu domāju, nebūs. Pēdējos gados darbs ir veikts pareizajā virzienā un šajā virzienā arī jāturpina. Valdē tagad ir labs sajaukums – jaunie un pieredzējušie, kas katrs savā ziņā ir bijuši vai ir saistīti ar volejbolu.

Ko sakāt par sieviešu volejbola attīstības iespējām?
Patīkami, ka lielo dāmu izlasi mums ir izdevies atjaunot, taču atkal jāsaka tas pats – izlasei ir jābūt valsts atbildībai. Ļoti lielas cerības dāmu sakarā lieku uz universitātēm un augstskolām, ka jau minēju iepriekš. Statistika liecina, ka jaunietes ar volejbolu nodarbojas krietni vairāk, nekā jaunieši. Tas tomēr par kaut ko liecina.