Kols: "Pašmērķis nav olimpiskās medaļas, bet gan emocijas un lepnums"

- Pēcolimpiskajā sezonā sportisti un treneri meklē cenšas atgūt emocijas un meklē motivāciju. Ar ko federācijas vadībai pēcolimpiskā sezona atšķiras no olimpiskās?
- Ne ar ko. Visi risināmie jautājumi palikuši tie paši. Pirmkārt, finansiālie – ja ir nauda, tad ir labs inventārs, labas algas treneriem un motivēti sportisti, kas dod rezultātu. Federācijas budžets ir nostabilizējies noteiktā līmenī, bet labākais ir tas, ka finansējuma avotu proporcija ir pateicīgāka nekā pirms iepriekšējās olimpiskās četrgades. Tad sponsori nodrošināja 60% nepieciešamā finansējuma, bet valsts – 40%, taču pēdējos četros gados šī proporcija ir pretēja. Šāda tendence nodrošina stabilitātes sajūtu. Tas palīdz plānot uz priekšu, kurās sacensībās un ar cik ekipāžām piedalīties. Finansiālā situācija šobrīd ir laba un, kas no manas puses skanēs neraksturīgi, vēlos pateikties arī Latvijas Olimpiskajai komitejai. (Smejas) Šobrīd patiešām ir izpratne, sadarbība un atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Vārdi ar darbiem iet roku rokā.

- Ja reiz pieminējāt LOK, tad 2016. gada rudenī atkal būs prezidenta vēlēšanas…
- Es domāju, ka nekādu pārsteigumu nebūs. Savu kandidatūru vairs neizskatu. (Smejas) Neredzu ne iespēju, ne vajadzību to darīt sev, savam sporta veidam vai sportam kopumā. Gan jau kāds parādīsies, bet jau šobrīd redzu lielisku kandidātu uz šo posteni – LOK viceprezidentu Žoržu Tikmeru. Ja viņš pats to gribēs, tad alternatīvas viņam nebūs. Domāju, ka arī Aldonam Vrubļevskim ir savi nākotnes plāni. Sports nebeidzas tikai ar Latvijas olimpisko kustību. Ir arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK), kuru šobrīd vada Aldona profesijas pārstāvis, jurists Tomass Bahs. Jurists juristu sapratīs…

- Tātad LOK attieksmē un darbībā pēdējā laikā saskatāt pozitīvas pārmaiņas?
- Pirmkārt, ļoti labā līmenī notiek informācija apmaiņa. Otrkārt, atbilstošāki ir izstrādātie normatīvi, kas savulaik radīja šaubas par iespējām adekvāti novērtēt situāciju. 2006. gadā, kad atnācu strādāt uz LBSF, finansējuma nodrošinājuma struktūra vispār nebija saprotama. Tas bija laiks, kad tika izstrādāti normatīvi, kurus sasniedzot, sportists var pretendēt uz valsts līdzfinansējumu. Tobrīd federācijai nebija atbilstošu rezultātu ne bobslejā, ne skeletonā, bet tika uzlikta latiņa, ka vieta konkrētās sacensībās dos finansiālu atspaidu. Pēc četriem gadiem mēs nosacījumus izpildījām un tas ļāva iepriekšējā olimpiādē justies diezgan droši. Šīs sistēmas ieviešana, kuru vairs nevar balstīt uz subjektīvām jūtām vai nopērkot kādas sīkas federācijas draudzību, finansējuma sadalīšanas procesu ir padarījusi caurspīdīgāku. Tāpat biežāk notiek LOK tikšanās ar federāciju pārstāvjiem un sportistiem.

- Vai LBSF salīdzinājumā ar citu valstu federācijām dzīvo labāk?
Es teiktu, ka citādāk. Būtiskākā atšķirība ir sportistu motivācijā. Mēs esam spiesti paredzēt finansiālos līdzekļus no sporta naudas, lai vispār piesaistītu sportistus. Turpretī vadošajās valstīs tās šos sportistus jau algo tiešā veidā, kā piemēram, caur iekšlietu vai aizsardzības sistēmām. Tādējādi uzreiz tiek sasniegti vairāki mērķi. Pirmkārt, viņi jau ir štata darbinieki tajās struktūrās, kurās viņiem iz garantēts darbs un pensija pēc sportista karjeras beigām. Otrkārt, sistēma iegūst sportiskus cilvēkus, kurus nav kauns izlikt prezidenta apsardzē vai iesaistīt darbam policijā. Sportistam tas kalpo par motivāciju paildzināt savu karjeru, jo viņš apzinās, ka apmaksāta pensija tāpat viņam pienāks. Nesens piemērs ir stūmējs Raivis Broks, kurš arī aizgāja uz drošības struktūrām, kur šādi cilvēki ir vajadzīgi. Ja viņš jau tiktu algots no iekšlietu sistēmas kā darbinieks, tad viņš vēl būtu palicis sportā.

- Kas traucē Latvijā ieviest līdzīgu kārtību?
- Traucē tas pats, kas visās biznesa nozarēs Latvijā. Pats esmu saskāries ar to, ka daudzi normatīvie akti, kuru ieviešana Eiropā vēl tiek apspriesta, ierēdniecības augstākā līmeņa aktivitātes rezultātā Latvijā jau ir pieņemti uzreiz. To visu var sakārtot, sākot ar to, kam tad ir pakārtota sporta nozare. Izglītības un zinātnes ministrijā, kurā es kādu brīdi biju ministra padomnieks, sports neiederas, jo ministrs pārsvarā risina izglītības jautājumus, labākajā gadījumā pievēršoties arī zinātnes tēmām. Sporta jautājumiem nekādi neatliek laika. Savukārt, pieliekot sporta nozari pie iekšlietu vai aizsardzības ministrijām, nevarēs piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus, kurus sporta struktūrām ir iespēja izmantot sporta būvju celtniecībā. Mans modelis būtu tāds, ka sports ir kā nodaļa zem premjerministra biroja, kurā ir nodaļas vadītājs, atbildīgais par sportu. Turklāt tādā veidā nepalielinātos arī ierēdņu skaits, bet būtu iespēja pa tiešo sazināties ar premjeru, kurš ir Latvijas Nacionālās sporta padomes priekšsēdētājs. Jautājumi tiktu risināti ātrāk, taču tagad tie bieži vien iestrēgst uz ministrijas hierarhijas kāpnēm.

- Kādi ir federācijas mērķi nākamajai četrgadei?
- Martins Dukurs jau pieradināja pie zelta godalgām un neviens vairs negribēja dzirdēt frāzi: „Mēs cīnīsimies par medaļām.” Kad arī bobslejā beidzot dabūjām sudrabu, īsti alternatīvas vairs nav. Protams, jācīnās par augstākā kaluma medaļām, tātad divām zelta godalgām.

- Pavasarī intervijā izteicāties, ka rezerve tiks meklēta tehnikas pilnveidošanā, konkrēti slieču uzlabošanā, un bija pat uzsāktas sarunas. Kamaniņu sportisti sadarbojas ar Rīgas Tehnisko universitāti. Kā ir ar jums?
- Arī mēs sadarbojamies ar RTU. Viņi piedalījās Eiropas naudu programmās, iegūstot tehnoloģijas, kuras var izmantot ne tikai slieču izgatavošanā, bet arī tautsaimniecībā. Tās ir progresīvas metodes. Iespējams, negatīvais šajā jomā ir tas, ka Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (FIBT) materiālu tehniskajā komisijā no bobsleja netika ievēlēts Sandis Prūsis. Uzskatu, ka Sandis ir ne tikai pieredzējis sportists un treneris, bet arī izcili orientējas mehānikā, tādēļ no viņa vienkārši baidās, tādēļ „gaisa jaucēju” vēlējās noturēt drošā attālumā. Mēs noteikti meklēsim iespējas, jo joprojām nav konkrētas atbildes uz jautājumu, kas notika Soču olimpiskajās spēlēs? Kas tika izdarīts no dažu valstu puses un kāpēc pēkšņi vieniem sāka slīdēt labāk nekā citiem? Teorijas un aizdomas ir, taču tās vairāk ir balstītas uz neformālām sarunām, kurās konkurenti atklāti pasaka – patiesībā jūs esat zelta medaļu ieguvēji, bet neko darīt…

- Kas to saka?
- Arī paši krievi. Ne jau federācijas prezidenta Georgija Bedžamova līmenī, bet zem tā ir šāda atziņa. Bija daudz teoriju par plazmas apstrādi un likās, kā tā arī bija. Zintis Ekmanis olimpiādē provocējot piegāja pie krievu kamanu sliedēm un fotografēja, bet Krievijas izlases treneris Pjērs Lidērs uzreiz nesās klāt. Jā, Lidērs ir psihs, bet viņa reakcija tiešām bija neadekvāta. Kādi gan tur noslēpumi, ja jau visiem noteikumi ir vienādi? Bet sliecēm iedarbību no ārpuses nav nemaz tik viegli noslēpt.

- Pirmoreiz no valsts piešķirti līdzekļi jauniešu programmai – 71 000 eiro.
- Tas ir pareizi, jo bobslejā un skeletonā nav sporta skolu. Mēs balstāmies uz atlasi fiziskajos testos. Šī nauda ir ideāla, lai Eiropas kausos sāktu jauno sportistu apmācību. Jo īpaši tagad, kad vecuma latiņa, no cik gadiem atļauts startēt bobslejā, ir neadekvāti samazināta. Neadekvāti! Tagad tie ir jau 15 gadi, kas ir ar ļoti augstu riska faktoru.

- Droši vien līdz pirmajiem nelaimes gadījumiem…
- Es pat gribētu teikt, ka pirmie nelaimes gadījumi jau notiek, taču ir jautājums, kad tie rezumēsies lielajās sacensībās. Tepat Siguldā pirms pusotras nedēļas bija četri gadījumi vienā dienā. Cietušo vidū bija krievi un ungāri, bet ne jau tādi, kuri pirmoreiz sēžas kamanās. Smadzeņu satricinājumi un lauzti atslēgas kauli. Un tas bija puišiem, kuri ir vecāki par 20 gadiem. Bet, kas notiks ar jaunajiem? FIBT no šīs sezonas ir ieviestas vairākas pārmaiņas, kura manā uztverē ir ļoti ārišķīgas. Vienlaikus es nesaskatu, ko ar šīm pārmaiņām iegūs sporta veids kopumā. Tās ir tādas šovmena akcijas. Un FIBT prezidents Ivo Feriāni arī ir šovmenis. 1998. gadā viņš kā Francijas izlases treneris apsolīja – ja Bruno Minžons izcīnīs medaļu, viņš gar trasi pa sniegu noskries vienā apakšveļā. Franči ieguva bronzu un Feriāni doto solījumu izpildīja. Arī tagad viņš izmanto katru iespēju, lai liktu runāt par bobsleju. No šīs sezonas vīriešu sacensībās var piedalīties arī sievietes, ko es vispār nespēju saprast. Ja jau runājam par dzimumu līdztiesību, tad rodas loģisks jautājums – kāpēc dāmu divnieku sacensībās otrs nevarētu būt džeks? Ja jau vienlīdzība, tad vienlīdzība. Teikšu godīgi – man būtu kauns pārstāvēt valsti, kura bobslejā bijusi jau vairākas desmitgades, un atzīties, ka mums vairs nav neviena kārtīga veča… (Smejas)
Arī paraolimpiešu kustība, kas pati par sevi ir viennozīmīgi atbalstām, taču līdz noteiktam līmenim. Starp citu, aizpagājušajā svētdienā Siguldā krita arī viens no paraolimpiešiem. Jā, viņi brauc ar monobobu un neriskē ar citu veselību, taču vienlaikus to pārvērst par sacensībām… Es neesmu pārliecināts, ka tas ir pareizi. Tad jau tikpat labi cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu braukt arī F1. Tas nav cirks, bobslejs ir nopietns sporta veids. Es turos pie konservatīviem uzskatiem un domāju, ka elitārs sporta veids prasa atbilstošu attieksmi gan no sportistiem, gan no skatītājiem. Bobslejā nebūtu jāstartē padsmitgadniekiem un esmu arī pret sieviešu bobsleju kopumā.

- Tāpēc Latvijā nav dāmu bobsleja ekipāžas?
- Mēs jau mēģinājām. Starp citu, tas bija viens no maniem solījumiem, kad stājos LBSF prezidenta amatā. Komanda bija, meitenes strādāja ar atdevi un izmaksas bija identiskas vēl vienas vīru ekipāžas izmaksām, bet atdeve sporta veida popularizēšanā… Es neredzu sievieti kā svarcēlāju, kā vesera metēju. Ir sporta veidi, kuros sievietēm nebūtu jāstartē. Uzskatu, ka bobslejs nav tas sporta veids, ar kuru sievietes sev piesaista uzmanību.

- Vasaras sākumā pēc FIBT kongresa Monako teicāt, ka pārmaiņas ir vērtējams pozitīvi, bet pirmssezonas preses konferencē šķita, ka domas ir mainījušās. Kas šajā laika posmā notika?
- Krievi piečakarēja – tas arī mainījās. (Smejas) Sev raksturīgajā manierē viņi parunāja, skatījās acīs, bet mūsu, latviešu lētticīgā dvēselīte lika noticēt solījumiem. Solījumi bija ne tikai mums, bet arī bobslejam kopumā. Protams, primārais bija tas, ko mēs no tā iegūtu, ja atbalstītu Feriāni pārvēlēšanu un Bedžamova ievēlēšanu par vienu no viceprezidentiem. Bet ne jau tikai mēs noticējām solījumiem, jo abi tika ievēlēti ar nospiedošu balsu pārsvaru. No Krievijas nāk finansiālais atbalsts un FIBT tas ir nepieciešams.
Krievi strādā radoši un to apliecina tas, kā tika piestrādāts pie Bedžamova imidža. Lai gan pēc izskata viņš ne tuvu nav sportisks, reklāmas rullītis bija nostrādāts lieliski. Viss zibsnīja kā Holivudas filmās –Bedžamovs šeit, Bedžamovs tur, Bedžamovs no augšas, Bedžamovs tikko apsolīja to un šito. Koncentrēta informācija piecu minūšu garumā, pēc kuras cilvēki saskatījās – vai viņš kaut ko nepateica? Viņš pateica visu! (Smejas) Krievi strādā profesionāli, ne tā, kā pirms 15 gadiem. Viņi māk to darīt un māk arī apčakarēt.

- Par ko tad apčakarēja?
- Piemēram, par to, kāda būs latviešu ietekme un amati, uz kuriem varēs pretendēt mūsu cilvēki. Jau minēju Prūsi. Tāpat uzskatu, ka paraolimpiešu kustībā neviens nav devis vairāk par Kristapu Kotānu. Viņš ir veltījis daudz laika izpētei, kā to padarīt pieejamu pēc iespējas vairāk cilvēkiem ar kustību traucējumiem, turklāt viņa monoboba variants, manuprāt, bija vislabākais no piedāvātajiem. Uzskatu, ka viņš bija pelnījis vietu FIBT viceprezidenta postenī, taču ir nadzīgāki un ietekmīgāki cilvēki. Piemēram, amerikāņi, kuri visu Kristapa sagatavoto informāciju kongresā uzdeva par savējo, lai gan apakšā teksts pat bija latviešu valodā! ASV Bobsleja un skeletona federācijas vadītājs Džons Rouzens to pasniedz kā kopīgu ieguvumu, bet, uzsverot, ka tas ir amerikāņu. Zinot Kristapa pieticību, viņš par šādiem apgalvojumiem augšā nelēca, bet manā uztverē viņš ir paveicis vislielāko darbu. Tāpat bijām domājuši, ka augstāku amatu ieņems Gatis Gūts, kurš ir Eiropas kausa sacensību rīkotāja asistents.
Iepriekš minētās intereses bija materiālas un savtīgas, taču bija arī runa par to, ka jāizbeidz atsevišķu valstu monopolstāvokli tehnisko jautājumu risināšanā, jo pārkāpumi, par kuriem mūsējos diskvalificē, vadošo valstu sportistiem tiek izteikti vien brīdinājumi. Līdzīgi kā Oskara Melbārža ekipāžai pagājušajā sezonā svara pārkāpumi bija arī amerikāņiem.

- Kāpēc par to nerunājāt uzreiz pēc mačiem?
- Tādēļ, ka pret mums pielietoja to, kas ir paredzēts noteikumos. Jā, mēs tos pārkāpām un to atzīstam. Bet palika jautājums – kādēļ pret citiem nepielietoja identiskus soda mērus? Kongresā par to tika runāts – ir beidzies olimpiskais cikls, pavelkam svītru un nosakām vienādas starta pozīcijas. Taču par šādu ierosinājumu nav intereses, jo daudziem ir labas iestrādes, kuras tie vēlas turpināt.

- Amatā esat jau vairāk nekā astoņus gadus. Beidzot ir olimpiskā medaļa arī bobslejā. Kas vēl dzen uz priekšu un motivē meklēt naudu sportam?
- Pašmērķis noteikti nav zelta medaļas nākamajās olimpiskajās spēlēs. Drīzāk ir runa par prieku, ko sagādā tikšanās ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, kuri atzīst, ka ziemā ir bauda brīvdienās ieslēgt televizoru un skatīties kā mūsu puiši izgriež pogas lielvalstīm. Tas ir lepnums par to, ka esi daļa no tā. Emocijas patiešām ir neizmērojamas. Man bija iespēja būt klātienē pēc sudraba finiša Soču olimpiādē un redzēju, kā Zintis Ekmanis sāka raudāt pilnā balsī, kas nav raksturīgi bijušajiem sportistiem, kuri paši ir daudz sasnieguši. Tas ir tā vērts. Kaifs.

- Arī Jānim Kolam acis bija slapjas?
- Nē, man tajā brīdī nebija. (Smejas) Emocionālāks mirklis man bija tad, kad puiši stāvēja uz goda pjedestāla blakus lielvalstīm – Krievijai un ASV. Turklāt apzinoties, kādas bobsleja lielvalstis netika uz pjedestāla. Nevajag jau daudz. Ja izdodas salasīt kopā izcilu komandu, trenerus un tehnisko personālu, ja ir valsts izpratne un atbalsts, tad astoņu gadu laikā tas ir paveicams. Redzu, ka pašlaik uz šī ceļa ir dienvidkorejieši, kas mani pārsteidz. Ja agrāk viņi cīnījās par vietu divdesmitniekā un iespēju veikt otro braucienu, tad tagad Eiropas kausā viņi iebrauc trijniekā.

- Cik tad maksā olimpiskā medaļa?
- Šķiet, ka krievi bija aprēķinājuši – federācijai tas izmaksā vienu miljonu eiro. Četru gadu laikā uz vienu ekipāžu. Tas ir tāds pats rādītājs, kā tad, ja tev paprasa, cik maksā viens kilometrs ceļa vai viens kilometrs kabeļu līnijas. Ja Latvijā būtu iespēja nodrošināt šādu finansējumu daudzām federācijām, tad rezultāti neizpaliktu. Kamanu cenas ir ļoti svārstīgas. Cena var būt atkarīga no tā, vai ir sezonas sākums vai beigas, kā arī no tā, vai tas ir jauns bobs vai ar to jau ir gūtas uzvaras, panākumi. Šobrīd četrinieks bez sliecēm varētu maksāt no 80 000 līdz 110 000 eiro. Pirms diviem gadiem divnieka bobu nopirku pats personīgi par 70 000 eiro, jo tas tirgū parādījās uz ļoti īsu brīdi. Dabūjām šīs kamanas caur n-to sētu durvīm, jo, kad beigās uzzināja, ka mēs esam tās dabūjuši, iepriekšējie īpašnieki nebija priecīgi. Daudziem produktiem ir nosacījums - visiem, izņemot... Un tad seko valstu uzskaitījums. Mēs nebijām vēlamo skaitā, tāpēc bija ļoti īss brīdis - ņemiet vai neņemiet, bet federācijai liekas naudas tobrīd nebija. Bobam uz sāniem ir uzraksts Elizabete un manai meitai toreiz tieši iekrita dzimšanas diena, tādējādi tā bija kā dāvana. Tas joprojām ir privāts bobs, nevis federācijas īpašums.
Kamanu cenas nav samazinājušās. Vismaz pēdējo astoņu gadu laikā, kamēr esmu federācijas prezidents. Cita lieta, ka agrāk bija daži ražotāji un sportisti cīnījās par iespējām braukt ar šiem bobiem, tad tagad ir otrādi - ir vairāk spēkos līdzīgu ekipāžu un vairāk ražotāju, kuri cīnās par iespējām piesaistīt vadošos sportistus. Tas ir pozitīvi. It kā tam vajadzētu samazināt cenas, taču arvien vairāk tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas. Turklāt tas jau nav bizness, ar kuru pelnīt. Tā vairāk ir blakus nodarbe, ar ko vēl vairāk popularizēt uzņēmuma vārdu. Jā, ir Bobsleja tehniskais centrs, bet viņi ir fanātiķi. Labas bobsleja kamanas cenas ziņā var salīdzināt ar ekskluzīvas automašīnas cenu.

- Ar "Ferrari"?
- Protams. Varu pateikt, ka četrinieks maksā aptuveni tikpat, cik 2007. gada ražojuma "Ferrari Spider".

- 80-to gadu sākumā pats kā daudzcīņnieks esat piedalījies bobslejistu atlases testos. Kādas atmiņas saglabājušās par to laiku? Ir kāda nožēla?
- Nē, drīzāk pat gandarījums, ka dzīve šādā veidā pagriezās. Iespēja bija un daudzu no tiem, ar kuriem kopā trenējos, turpināja nodarboties ar bobsleju diezgan augstā līmenī. Laikam jau jāsaka paldies dievam, ka augsto sasniegumu sports nebija priekš manis, jo es pieturos pie tā, ka, ejot uz pilnu klapi un iegūstot PSRS sporta meistara nosaukumu, automātiski tika sasniegts arī noteikts garantētas invaliditātes līmenis. Vēl jo vairāk tieši tādēļ uzskatu, ka bobslejs nav sporta veids, ar kuru nodarboties padsmitgadniekiem. Ir svarīgi, ka uz bobsleju atnāk jau nobriedis džeks, kurš apzinās, ka tas būs saistīts ne tikai slavu, ja paveiksies, bet arī ar dažādām veselības problēmām. Tādēļ esmu pateicīgs liktenim, ka tajā laikā iepazinos ar savu sievu, kura teica: „Bet tu taču mācies, tev jāpabeidz augstskola.” Pēc atlasēm bobslejā pieliku punktu sportošanai, lai gan nebiju arī nekādā augstajā līmenī – starp 1. klasi un meistara kandidātu daudzcīņā, tolaik tādu bija daudz.

- Pats esat nobraucis pa trasi?
- Jā, bet ne kā pilots. Gan 80-jos, gan tagad. Redzi, mani tas neaizrāva, jo, ja es pats nevadu, tad man nav kaifa. Tāpat kā braucot ar mašīnu. Ja kāds ātri brauc, bet es tikai sēžu blakus, tad adrenalīns neizdalās.

- Kas interesē sponsorus? Ko Jūs sakāt viņiem, kad aicināt atbalstīt bobsleju?
- Savulaik man paveicās, ka laikā, kad sāku darboties LBSF federācijā, bija ziedu laiki basketbolam. Bet, tad pienāca „tagad vai nekad” turnīrs un parādījās basketbola ēnas puses. Daudziem uzņēmējiem bija rūgtums, sak, kāpēc mēs ieguldām savu naudu viņos? Un tad nāca alternatīva – paskatieties, te ir citi puiši, kas šādi trenējas…

- Un tad Jānis Miņins ņem un aiziet no bobsleja!
- (Smejas) Tas jau bija pēc tam.
Ja reiz pieminēju Miņinu, vai tā bija lielākā vilšanās, grūtākais brīdis šajos gados federācijas vadītāja amatā?
Tā nebija vilšanās, tas drīzāk bija pārsteigums par to, ko nozīmē, ja cilvēki savā starpā neizrunājas, tā vietā nostājoties katrs savā pusē ar savām ambīcijām. Manuprāt, Miņina gadījumā tieši tā arī notika. Domāju, viņš joprojām uzskata, ka netika novērtēts. Un paldies Dievam, ka šis jautājums pacēlās tieši tajā brīdī, jo federācijas politika – visu labāko labākajai ekipāžai – nebija īsti pareiza. Situācija parādīja – ja labākās ekipāžas pilotam uznāk melnie no sērijas „to darīšu, to nedarīšu, tam klausīšu un vispār es te esmu galvenais”, tas ir pārāk liels risks dzīvot ar šādu politiku. Kopš tā brīža šo principu vairs nepiekopjam. Protams, stūmēji tiek salikti atbilstoši vajadzībām, bet nav tā, ka pirmajam numuram tiek labākais bobs, labākās slieces utt. Miņins aizgāja ar rūgtumu un arī mums palika rūgtums. Taču tāds jau tas sports ir – jo talantīgāki cilvēki, jo lielākas ambīcijas.

- Tobrīd izvēle bija tikai viena – Prūsis vai Miņins?
- Jā, to arī nekad neesmu slēpis. Un vienmēr esmu uzskatījis, ka nedrīkst mainīt kareivi pret ģenerāli. Miņins bija algots kareivis, bet ģenerālis ir atbildīgs par armiju, ar ko es saprotu gan federāciju, gan valsti kopumā.

- Nepopulārs lēmums.
- Jā, bet tāpēc arī turpmāk var izslēgt dažādas spekulācijas, ja kāds man sāks stāstīt, ka Sandis ir tāds un šitāds. Daži jau tagad saka, ka viņš ir despotisks. Nu, pieņemsim, ka tā. Ja tev būs tādi rezultāti gan ar šo, gan citas valsts komandu, un tu būsi tāda autoritāte – lūdzu, darbojies. Taču pateikt, kamēr vēl pats neko neesi sasniedzis… Atgriežoties pie Miņina, viņš sāka sastapties ar veselības problēmām, uz kurām viņa organisms līdz tam nebija tendēts. Fiziskajā viņš bija visvājākais no vadošajiem pilotiem un pats to juta.

- Atzīšos, ka biju pārliecināts – pēc gada vai diviem viņš tomēr vismaz mēģinās atgriezties. Vai šajā laika posmā nebija nekādas sazināšanās ar viņu?
- Sazināšanās bija vairāk nekā vajag. Apzinoties, ka šeit, Latvijā dažādi apstākļi varētu traucēt satikties, tikāmies Sanktmoricā, ļoti šaurā lokā – tikai es, viņš un fiziskās sagatavotības treneris Jānis Ozols. Pat Zinti neņēmām līdzi, lai nebūtu tik emocionāla saruna. Tad arī Ozols viņam pateica: „Klau, Janka, man ir baigi neērti tev acīs skatīties, jo es rakstu treniņu plānus un redzu, ka tu viņus nepildi, bet vienkārši haltūrē. Un ne jau attiecībā pret mani, bet pret pārējiem džekiem.” Un tad Miņins sēdēja, galvu nokāris, jo saprata savas fiziskās iespējas. Viņam tiešām bija problēmas ar muguru un savu fizisko spēju maksimumu viņš bija sasniedzis. Ja runājam par braukšanu, tad viņš bija viens no labākajiem pasaulē. Es domāju, ka pat tagad, ja mačos pilots sēdētu bobā un viņu startā iestumtu, tad Jānis būtu viens no labākajiem.

- Kā izskatīsies Latvijas bobslejs un skeletons pēc nākamajiem astoņiem gadiem?
- (Pauze) Tas vēl ir ļoti tālu, bet četri gadi ir laika posms, par kuru vismaz kaut kas ir zināms.

- Pēc četriem gadiem mums būs divas zelta medaļas, to jau mēs noskaidrojām…
- (Smejas) Nu tad pēc astoņiem gadiem mums būs jau četras zelta medaļas, jo Latvijas sabiedrība citādi mums nepiedos. Pretējā gadījumā būsi lūzeris.

- Tātad mērķis ir nekļūt par lūzeriem!
- Pēc astoņiem gadiem daudz kas būs mainījies, jo tagad daudz kas ir atkarīgs no SOK pieņemtajiem lēmumiem par finanšu ietaupījumiem. Tie nav viennozīmīgi uztverami un tiem cauri spīd atsevišķu valstu un trašu savtīgas intereses. Parādoties trasei Dienvidkorejā, korejieši kļūs par vēl labākiem braucējiem nekā braucot Amerikā. Turpat blakus ir Nagano, bet uz 2022. gada ziemas olimpiādi pretendē Pekina, kam ir viss, lai sarīkotu ziemas olimpiskās spēlēs. Tātad vēl viena trase Āzijā. Tad vēl Soči, Eiropas un Ziemeļamerikas trases. FIBT kongresā jau pavīdēja tas, ka amerikāņi un kanādieši ir uzmetuši lūpu par viņu nenovērtēšanu pasaules bobslejā un skeletonā. Viņi uzskata, ka posmu skaitam Ziemeļamerikā un Eiropā vajadzētu būt proporcionālākam.
Principā visas trases, izņemot Laplaņu, kura ir maksimāli uzlikta uz tūristiem, strādā ar zaudējumiem, jo uzturēšanas izmaksas ir mērāmas miljonos. Tagad Bedžamovs, apmaksājot loģistikas izdevumus, var Sočus paturēt Pasaules kausa apritē, bet kā būs nākotnē? Soču trase kļūs par vienu no spoku trasēm. Krievi joprojām tomēr braucu uz Siguldu, jo ir daudz plusu - tā ir Eiropa, tātad komandējuma naudas, ir servisa apstākļi un uzturēšanās. Sočos trase pēc dizaina ir izcila, taču tur tuvumā nekā nav, bet tās ekspluatācijas izdevumi noteikt ir vēl lielāki nekā citām trasēm.

- 2018. gadā renes sporta veidi olimpiskajās spēlēs varētu braukt Nagano trasē?
Jā, tā ir viena no opcijām. Saprotams, ka arī japāņu interesēs nav tas, lai trase parādītos arī Dienvidkorejā. Taču valsts pretendēja uz olimpiādes rīkošanu un nosacījumos bija teikts par trases būvniecību, kam paši korejieši jau ir nobrieduši. Tagad pateikt nē būtu pliķis sejā Dienvidkorejai. Korejieši jau nesaka, ka negrib būvēt, to saka SOK. No otras puses ir saprotama arī SOK nostāja – izvairīties no sporta būvju celtniecības, kas pēc tam kļūst par pieminekļiem.

- Bet tā taču nav SOK atbildība un nauda…
- Tur jau tā lieta. Tas ir Dienvidkorejas valdības lēmums un atbildība.

- Ja būs trīs trases Āzijā, Soči, vismaz pa četrām trasēm Eiropā un Ziemeļamerikā, tad Pasaules kausa ģeogrāfija kļūs finansiāli vēl dārgāka, bet sezona vēl garāka.
- Viņiem diezgan augstā līmenī ir Āzijas sporta spēles, kuras ir prestižas. Vēl jau ir Austrālija un Jaunzēlande. Arī PSRS savulaik medaļu kopvērtējumā zaudēja tikai tādēļ, ka nebija bobsleja. Iemeslus trases esamībai var atrast. Ekonomēt vajag, taču šādus lēmumus var pieņemt attiecībā uz nākamo četrgadi. Arvien mazāk paliek valstu, kuras grib un var sarīkot ziemas olimpiskās spēles. Izņemot Ķīnu, šobrīd vairāk nevienu neredzu. Ja nu vienīgi Kazahstāna, bet pieļauju, ka tas atkarīgs no pasaules naftas un gāzes cenām. Tie varētu būt līdzvērtīgi pretinieki, taču citu nav – poļi atteicās, norvēģi atteicās. Poļi pērn 8. martā atbrauca, stāstīja, ka pie Katovices būvēs trasi 180 miljonu eiro vērtībā, vajadzēs gan mūsu trenerus, gan mūsu trases darbiniekus, taču beigās tika sarīkots referendums un iedzīvotāji nobalsoja pret. Trases būvniecība maksā līdz 200 miljoniem un tās ir lielas izmaksas.