Hlebovickis: "Būt par profesionālu basketbolistu nav viegli, taču pats izvēlējos"

L. Stašule: Kad Tu saprati, ka būsi profesionāls basketbolists?

M. Hlebovickis:Sapnis par to man bija jau mana vecākā dēla vecumā – aptuveni 13-14 gados. Protams, tu par to domā, bet nevari zināt, vai izdosies. To, ka es varētu kļūt par profesionālu basketbolistu, sajutu 17 gadu vecumā, kad spēlēju savā pirmajā basketbola klubā “Polonia Warsaw“ un spēlēju pret 20 gadus vecākiem basketbolistiem. Ievēroju, ka man sāk izdoties. Tad arī guvu pārliecību, ka ar to nodarbošos profesionālā līmenī.

Vai ģimenē jau iepriekš bija kāds profesionāls sportists?

Nē, nedaudz ar sportu ģimenē, protams, nodarbojās, bet ne profesionālā līmenī. Tētis nedaudz spēlēja futbolu, mamma nodarbojās ar aerobiku. Toreiz sports bija nedaudz citādāks, es ģimenē esmu pirmais. Ceru, ka šī tradīcija turpināsies, jo man aug divi dēli – vecākais dēls Oskars, 13 gadi un jaunākais – Lukas, 4 gadi.

Kas ir Tavs paraugs, favorīts starp profesionālajiem basketbolistiem?

Es uzaugu Maikla Džordana laikā, viņš bija pats labākais spēlētājs pasaulē. Es biju liels fans, naktīs negulēju! Toreiz nebija iespēju skatīties “NBA” spēles kā tagad. Bija viena spēle nedēļā un, ja tā bija “Chicago Bulls” spēle un vēl ar Maiklu laukumā, tas bija vienkārši super.
Otrs mans favorīts ir Polijas basketbolists, kurš ir piecus gadus vecāks par mani un savu profesionālo karjeru beidzis pirms diviem gadiem – 41 gada vecumā. Tas ir Adams Voiciks (Adam Woijcik) – Latvijā un Eiropā pazīstams spēlētājs. Viņš bija basketbolists, kuram mēģināju līdzināties, kaut ko no viņa mācīties.

Kādas, Tavuprāt, ir mūsu komandas stiprākās puses?

Mums šogad ir liela spēlētāju rotācija, kas pietrūka pagājušogad. Protams, tagad, kad nav Kaspara (Kaspars Cipruss), rotācija ir mazāka. Lai arī mums ir garš spēlētāju soliņš, tomēr pietrūkst vēl viena basketbolista zem groza, kur šobrīd esam trīs no komandas. Praktiski ikviens mūsu spēlētājs var dod kaut ko jaunu un labu komandai. Spēku samērā mums ir vienlīdzīgs sastāvs, sezonas sākums to ir pierādījis. Šogad esam labāki! Jācer, ka tas tā arī paliks līdz sezonas beigām.

Vai esi domājis par to, kas Tu būtu, ja nebūtu basketbolists?

Grūts jautājums. Kad biju bērns, protams, mans sapnis bija kļūt par ugunsdzēsēju. No sporta veidiem man vēl patīk rallijs. Man ir bijusi iespēja pavizināties ar rallija mašīnām Latvijā un Polijā, Polijā pat pie stūres. Tā ir mana otra “fiška”, mašīnas man ļoti patīk. Jāatzīst, ka agrāk patika ātri braukt, bet tagad, kad ir ģimene, kāja no gāzes jānoņem. Varbūt es būtu braucējs rallijā!

Kādi, Tavuprāt, ir mīnusi, nodarbojoties profesionāli ar basketbolu?

Daudz cilvēku, kas ir tālu no sporta, nesaprot daudzas lietas. Viņiem liekas, ka viss ir ļoti viegli, ja ir labs līgums, ir viegla nauda, neko nevajag darīt. Bet neviens nespēj iedomāties, ka dažreiz, kad citi 24. decembra vakarā sēž un ēd vakariņas, atver dāvanas, mēs esam Ukrainā, Krievijā vai citā valstī un ir jāspēlē spēle. Ļoti bieži esam laukumā, kad citiem ir brīvdienas. Būt par profesionālu basketbolistu nav viegli, bet tā bija mana izvēle!

Kādi Tev vēl ir talanti bez basketbola?

Es bieži esmu bijis viens, dzīvoju un atrados ārpus mājas. Iemācījos pats sev gatavot ēst, un tā nav problēma kaut ko pagatavot. Es bieži mājās ģimenei gatavoju ēst, ir garšīgi, visiem patīk! Un prasa, lai es gatavoju vēl.

Ko Tu dari tad, kad nespēlē basketbolu?

Sezonā es atpūšos, brīvdienas pavadu ar ģimeni. Ja varu, tad ņemu bērnus līdzi uz treniņiem. Manam dēlam bieži ir spēles, jo viņam arī ir sezona – viņš ir basketbolists! (lepni). Dažreiz ir tā, ka visi paliek mājās, jo Oskaram ir spēle un viņi nevar atbraukt uz manu spēli.

Mums ir ļoti maz laika kopā. Man bieži brīvdienas ir darba dienā, kad bērni ir skolā, bērnudārzā, sieva ir darbā (Ilze Ose-Hlebovicka – Latvijas sieviešu basketbola valstvienības bijusī spēlētāja).

Kad skola un basketbola sezona beidzas, mēs ar bērniem braucam uz Poliju pie manas mammas. Tāpēc mūsu bērni labi runā poliski. Vecākais dēls Oskars pārzina četras valodas, Luka runā latviski un poliski bez problēmām. Mums mājās ir nerakstīts likums, ja es esmu mājās, mēs visi runājam poliski, kad Ilze ir ar bērniem, viņi runā latviski.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlas profesionāli nodarboties ar basketbolu?

Pirmais un svarīgākais – trenēties un klausīties treneri. Ne visi var kļūt par profesionāļiem. Protams, talants ir ļoti svarīgs, bet nevar arī teikt, ka bez talanta nevar kļūt par profesionālu basketbolistu. Man ir daudz draugu, par kuriem neviens neuzskatīja, ka viņi var kļūt par profesionāļiem, bet ar smagu darbu viņi to panāca. Ir brīdis konkrētā vecumā, kad vari visvairāk iemācīties. Ir svarīgi nepalaist garām, nepazaudēt šo momentu! Ir pārbaudījumi karjerā, kad vari pacelties vai nokrist uz leju, tas ir ļoti svarīgi. Veselīgs dzīvesveids ir svarīgs! Profesionāli basketbolisti arī ir cilvēki, bet ir jāsaprot īstais brīdis, kad, ko un kā vari atļauties vairāk. Pa savām karjeras kāpnēm tā arī esmu kāpis. Pēc pāris dienām man būs 37 gadi un, kā redzi, es vēl skrienu (smejas).

Tu ļoti labi runā latviešu valodā, vai to bija grūti apgūt?

Pirmos divus, trīs gadus es tikai klausījos, un pēc tam kādi vārdi aizķērās. Pirmo tekstu latviešu valodā es iemācījos tad, kad iepazinos ar Ilzes mammu. Gribēju atstāt labu iespaidu. Divas dienas mācījos – “Labdien! Mani sauc Mihals Hlebovickis, ļoti patīkami!” (smejas). Lielākais vairums spēlētāju Latvijā prot krievu valodu, tāpēc krievu valoda bija pirmā, ko apguvu, un tā ir līdzīga poļu valodai.

Iepriekš, kad es vēl nesapratu latviešu valodu, bērni mani varēja izjokot. Viņi savā starpā runāja latviski, bet tagad jau es saprotu, un viņi mani vairs nevar izjokot (smejas).

Vai esi domājis par to, ko darīsi tad, kad beigsi profesionālo basketbolista karjeru? Turpināsi karjeru kā treneris vai uzsāksi kādu biznesu?

Deviņdesmit astoņi procenti manu draugu, kas ir spēlējuši basketbolu, ir palikuši sportā – kļuvuši par treneriem. Man arī ir tāda doma. Vēl Polijā esot, mācījos trenera kursos, lai strādātu ar bērniem. Pēdējos trīs gadus vasarās es braucu uz bērnu nometni un strādāju kā treneris. Tas, protams, ir cits darbs – būt par treneri bērniem un cits – pieaugušajiem. Šogad es pavisam nedaudz palīdzu BK “Jēkabpils” galvenajam trenerim Edgaram Teterim pirms spēlēm ar savām idejām, bet, protams, Edgars visu izlemj pats. Par biznesu arī ir idejas, tomēr vistuvākais variants ir sporta trenera amats.

Galvenais, ko es esmu sapratis – basketbolisti, kas ir sasnieguši labus rezultātus, basketbolā ir laimīgi cilvēki. Viņi dara to, kas viņiem patīk, un viņiem vēl par to maksā. Bet, lai līdz tam tiktu, ir jāiegulda smags darbs, ne visi var to sasniegt!

Interviju sagatavoja:
Līva Stašule
BK “Jēkabpils”
Sabiedrisko attiecību speciāliste