Stokholmas ATP turnīra 1. diena: Pirmie mači aizvadīti, līdz Gulbim jāpagaida

Roberts Urdziņš 2013-10-14 21:43

Tā kā pamatturnīra pirmajā dienā bija paredzēts izspēlēt izšķirošos kvalifikācijas mačus, uz Stokholmu ar prāmi devos tikai svētdienas vakarā. Kā noskaidrojās, tas bija pareizs lēmums, jo Ernestam spēle ir tikai otrdien un ar pusi dienas ir pilnīgi pietiekami, lai saprastu šeit esošo kārtību un spētu uzzināt visu, kas nepieciešams, lai veiksmīgi darbotos nākamajās dienās.

Nonākot Stokholmā, ar kājām centos mērot ceļu līdz hotelim, kuru iepriekš biju norezervējis, taču tas noteikti nebija gudri, apzinoties, ka ar metro palīdzību ceļā pavadīto laiku būtu samazinājis par aptuveni pusotru stundu. Dodoties uz Stokholmas tenisa centru, izmēģināju iepriekšminēto metro un tas attaisnojās – klāt biju pēc aptuveni 20 minūtēm.

Ieejot kortos un tur esošajiem darbiniekiem sakot, ka meklēju mediju centru, mani ātri nosūtīja pie darbinieces, kas piecu minūšu laikā bija sagādājusi man akreditācijas karti un izrādījusi visu svarīgāko. Atziņa viena – darba organizācija ir augstā līmenī. Bez lieka laika tērēšanas viss tiek noskaidrots un parādīts, lai katrs, kurš šeit ir ieradies, spētu koncentrēties uz saviem darbiem, nedomājot par blakus lietām.

Kad ierados arēnā, redzēju abus noslēdzošos kvalifikācijas mačus, un abos piedalījās zviedru tenisisti. Tas bija ļoti pateicīgi, jo jau laikus varēju novērtēt, cik aktīvi mājiniekus spēj atbalstīt līdzjutēji. Gan Johansons, gan Sekuličs savus mačus uzvarēja, iekļūstot pamatturnīrā, tāpēc atbalsts bija diezgan skaļš. Daži līdzjutēji, protams, izcēlās vairāk, tomēr jāatzīst, ka vairāk vai mazāk viss notiek tenisa ētikas normu robežās. Vienīgā problēma, kas varētu traucēt tenisistiem, ir blakus esošo telpu trokšņi, kas ne brīdi neapklust. Salīdzinot ar „Arēnu Rīga”, šeit galvenais korts nav slēgtā telpā – gar vienu malu iet celiņš, kas savieno visu arēnu, un ir tikai loģiski, ka pa to regulāri staigā daudz cilvēku, radot nepārtrauktu čaboņu.

Nepatīkams pārsteigums radās brīdi, kad aizgāju uz otro kortu. Salīdzinot ar centrālo, tas ir uzlikts pašā ēkas stūri. Tribīnes ir tikai vienā pusē un vietu skaits varbūt sasniedz kādu simtu, varbūt nedaudz vairāk. Tas ļāva atskārst, ka ATP 250. sērijas turnīrs nav nekas ļoti iespaidīgs un, ka visa uzmanība tiek koncentrēta uz vienu kortu.

Interesanti bija redzēt organizatoru veikumu saistībā ar skatītāju izklaidēšanu spēļu starpbrīžos. Vienā stendā pat skatītājus priecēja Kolumbijas tenisists Alehandro Falja, reklamējot jauno „Babolat” raketes modeli, ar kuru patlaban spēlē Žo-Vilfrīds Tsonga. Dažus metrus tālāk varēja mēģināt pārspēt čeha Tomaša Berdiha ātrāko servi, kas ir 226 km/st. Pats gan vēl šo iespēju neizmantoju, bet noteikti kādā no dienām pamēģināšu un padalīšos ar rezultātu. Tikmēr bērni varēja spēlēties speciāli izveidotos mini tenisa kortos, sitot pa attiecīgi sagatavotām, mīkstām bumbiņām.

Nedaudz pārsteidza arī tas, ka staigājot pa iepriekšminēto celiņu, kas savieno visas četras arēnas daļas, diezgan bieži var gadīties sastapt pašus tenisistus, kas citos sporta veidus lielākoties nav iespējams. Visas dienas laikā redzēju gan spāni Verdasko, gan jauno poli Janoviču, gan arī mūsu pašu Ernestu, kas laikam tikko bija aizvadījis treniņu un devās prom no arēnas.

Tie arī bija mani galvenie piedzīvojumi Stokholmas turnīra pirmajā dienā. Vēl tikai jānovēl veiksmi Ernestam rītdienas spēlē pret francūzi Šardī un jācer, ka Latvijas tenisistam būs iemesls uzkavēties Stokholmā līdz pat pašām nedēļas beigām.