Kazakevičs slavē Dašķeviču un ir gandarīts par ļoti emocionālu uzvaru

- Kādas ir pirmās pārdomas par spēles saturu un ritējumu?
- Tā noteikti bija ļoti emocionāla spēle! Runājot par saturu, mums izdevās divas būtiskas lietas, kuras līdz noraidījumam ievirzīja spēli šādā gaitā. Pirmām kārtām, tas, ka atšķirībā no spēles Erevānā centāmies uzbrukuma pirmajā veidošanas fāzē daudz vairāk spēlēt ar bumbas kontroli, pieturēt un mēģināt viņus piespiest nākt aktīvāk pretī un presingot. Ja viņi presingotu, tad mēs varbūt pamēģinātu spēlēt vertikālāk, bet, tā kā viņi īpaši nepresingoja, tas mums deva pārliecību pirmajā stadijā ar bumbu. Izdevās arī diezgan agresīva spēle bez bumbas. Jā, kad pretinieki ieguva bumbas kontroli mūsu aizsardzības trešdaļā, mums radās problēmas, bet kopumā arī spēle bez bumbas, īpaši pirmajā puslaikā, bija ļoti laba. Un, jā, ātrums! Varu palielīt Eduardu Dašķeviču, kurš malā iedeva ļoti labu ātrumu un labu dinamiku. Ja Cigaņiks vienā vai divos pieskārienos ātri spēlēja uz priekšu, tad pie viņu taktiskās shēmas ļoti bieži gadījās, ka viņu centra aizsargam bija jāspēlē pret mūsu ātru malējo pussargu, kas mums deva iespējas nonākt labās situācijās. Kopumā mums izdevās pretiniekus mazliet pārsteigt, bet pamats laikam bija tieši tas, ka šodien uzvarēt gribējām vairāk.

- Pirmsspēles preses konferencē teicāt, ka parasti uzvar spēlētāji, bet zaudē treneris. Kurš šodien uzvarēja?
- Spēlētāji! Visu cieņu viņiem par laukumā parādīto gan meistarības, gan attieksmes ziņā, un šoreiz tas vēl arī vainagojās pozitīvā rezultātā. Ik pa laikam mums ir bijušas šādas spēles, bet ir pietrūcis punktu. Tā ka vislielākā cieņa spēlētājiem par parādīto laukumā gan pirmajā puslaikā, gan jo īpaši otrajā, kad nonāca mazākumā. Tā neapšaubāmi ir liela viņu uzvara.

- Vai šī lielā gribēšana bija saistīta ar publikas radīto spiedienu?
- Arī spēlētāji droši vien bija tādā situācijā, kad ir kā atsperes – jo stiprāk spiež, jo stiprāk atlec. Bet tā, manuprāt, nav tā lieta, kas kalpo par labu. Negribu teikt, ka šī situācija bija baigi laba un forša un ka tās dēļ stipri labāk spēlējam. Drīzāk pats spēles ritējums un draivs, ko izdevās noķert, kad viena laba epizode seko citai, ir labi uzbrukumi, bumbas kontrole, ātrums. Un bija redzams, ka pretinieki ik pa laikam ir apjukuši. Tas ievirzīja spēli tādā gultnē, jo, atkārtošu, ļoti daudzās spēlēs tieši par pašatdevi daudz ko pārmest nevarēja. Un šoreiz tam klāt vēl nāca arī kvalitāte – atsevišķiem spēlētājiem tā bija labākā vai viena no labākajām spēlēm.

- Ņemot vērā spiedienu uz treneri, par ko ir lielāks gandarījums – par saturu vai par rezultātu?
- Komandas sapulcē šodien pirms spēles teicu, ka mums ļoti, ļoti būtu vajadzīga uzvara – vienalga, kāda. Bet šāda uzvara ir ļoti vērtīga – tieši spēlētāju pārliecībai, pašapziņai un lai galvā nesēdētu tikai tās spēles, kuru galotnēs nenoturējām punktus un piedzīvojām vilšanos. Būtisks bija rezultāts, bet pie šāda scenārija, kurā tas tika sasniegts, mentāli tā bija ļoti būtiska spēle. Īpaši mūsu jaunajai komandai, jo bija vairāki spēlētāji, kuriem starptautiskā līmenī šī bija viņu līdz šim lielākā spēle. Un viņi bija vieni no labākajiem laukumā – tas tiešām priecē.

- Cik grūta bija pamatsastāva izvēle: vārtsarga, kreisā aizsarga pozīcijas, Dašķeviča iekļaušana, pāreja no diviem uz vienu uzbrucēju?
- No taktikas tā nebija grūta izvēle, jo no spēles struktūras viedokļa redzējām, ka iepriekšējā spēlē ar diviem uzbrucējiem nespējām izdarīt to, ko vajadzētu. Ņemot vērā ierobežotos laika resursus, kuros nevaram daudz ko koriģēt treniņprocesā, sapratām, ka gribam veidot citādu uzbrukuma struktūru. Tādēļ tieši taktiski daudz šaubu nebija, bet bija šaubas par dažām pozīcijām. Ne par Eduardu, jo viņš ar katru iepriekšējo nometni sevi parādīja arvien labāk, regulāri gāja uz maiņu un sapratām, ka viņš var būt ļoti vērtīgs tieši šodienas spēlē, kura var nebūt tik atlētiska un kurā mums vajag ātrumu. Bija jautājums par vārtsarga pozīciju, centra aizsargu pāri, par ko bija diskusija, bet beigās atradām labu risinājumu.

- Mārča pirmā kartīte, otrā kartīte, Eduardam [Emsim] pie stūra karodziņa, Armēnijas vārtsargam neiedota dzeltenā – kādi ir komentāri par tiesnešu darbu?
- Ļoti lielu komentāru man nav. Domāju, ka tas, ka tiesnesis ļāva spēlēt atlētisku futbolu un daudz nesvilpa, bija mūsu priekšrocība. Mārča otrās dzeltenās kartītes video neesmu redzējis, tādēļ man ir grūti spriest. No soliņa nesapratu, par ko bija otrais brīdinājums un noraidījums, bet šobrīd nevaru komentēt, jo neesmu redzējis video. Pirmā dzeltenā kartīte bija samērā skaidra. Komentēt nav lielas jēgas, jo to nevar ietekmēt, bet pats stils, kādā viņš tiesāja, parocīgs drīzāk bija mums nekā pretiniekiem. Viņš ļāva spēlēt, cīnīties, spēlēt fizisku kontakta futbolu, kas mums pret dienvidnieciskāku komandu bija labāk.

- Andrejs Cigaņiks un Eduards Dašķevičs dod lielus plusus uzbrukumā, bet ir ar mīnusiem aizsardzībā. Cik liels risks un sarežģīta bija šī izvēle, cik daudz nācās ar viņiem runāt par taktiku, pozīcijas izvēli?
- Apzinājāmies, ka tas ir risks, bet redzējām, ka mums ir vajadzīgi risinājumi spēlē ar bumbu, uzbrukumu veidošanā. Iepriekšējās spēles rādīja, ka, nonākot pie iespējas spēlēt ar pozicionālu bumbas kontroli, ļoti daudz paļāvāmies uz diviem uzbrucējiem – lai spēlētāju vertikāli, cīnītos, nomestu otrās bumbas. Mums vajadzēja opcijas malās. Tas bija risks, kuru diezgan skaidri apzinājāmies, bet mums nebija šaubu, ka Andrejs aizsardzībā nospēlēs aktīvi, agresīvi. Ņemot vērā pretinieku tehnisko spēles stilu, sapratām, ka tas nav slikts risinājums, jo Andrejs labi strādā ar kājām, māņkustībās var tikt līdzi ātriem pretiniekiem. Eduarda lielākā priekšrocība, protams, ir uzbrukuma darbības. Viņš [mīnusus aizsardzībā] centās kompensēt ar lielu kustību apjomu, bet divcīņās, bumbas atņemšanā, protams, viņam vēl ir vieta progresam.

- Gutkovskis bieži vien izvēlēts Uldriķa vietā, jo labāk spēlē ar galvu un labāk pieliek korpusu – var nospēlēt kā mērķa uzbrucējs. Šajā ciklā Robertam tas ne vienmēr izdevās labi, bet šajā spēlē gan ļoti labi. Ko viņš pamainīja – kas bija tā atslēga?
- Domāju, ka liela loma bija arī Jānim Ikauniekam, kurš radīja diezgan daudz situāciju, kurās aizsardzības līnijai nācās starp viņiem dalīt uzmanību. Tas iedeva variācijas iespējas. Ja visu laiku iet tikai vertikālās piespēles Roberta virzienā, tad aizsargiem ir iespēja adaptēties. Bet, ja var pieslēgt malu, var saņemt starp līnijām, var dot vertikālās piespēles, tad ir lielākas iespējas izveidot labvēlīgākas epizodes divcīņām un aizķerties aiz bumbas. Un plus arī Roberts vienkārši aizvadīja ļoti labu maču – labi kustējās, veica lielu apjomu, svarīgos brīžos spēja uzspiest divcīņas pretinieku aizsargiem. Tas bija komplekss tam, ka pamainījām taktiku, kas vairs nebija tik prognozējama un ko pretinieki nebija gaidījuši – kamēr viņi adaptējās, pagāja daudz laika.

- Par sastāvu: 1) kādēļ Dubra palika rezervē, 2) uz maiņu Regža, nevis Krollis, gāja nepieciešamā stila dēļ vai tādēļ, ka hierarhijā nokļuvis augstāk?
- Par Kasparu – tas bija saistīts ar mūsu stilistiku. Šoreiz gribējām spēlēt augstāk, agresīvāk, fiziskāku futbolu un redzējām, ka Daniela un Mārča agresijas līmenis, šis konkrētais pāris šim stilam der labāk. Kaut gan arī Kaspars treniņprocesā izskatījās ļoti labi – centra aizsargu pāris laikam bija mūsu grūtākā izvēle. Nolēmām, ka gribam spēlēt ar agresīvāku un augstāku līniju, un redzējām, ka Daniels ar Mārci tam atbilst nedaudz vairāk. Par Marko – nedomāju, ka tas ir hierarhijas jautājums, bet gan konkrētās spēles vajadzība. Spēlējām mazākumā, un mums bija būtiski, lai centra uzbrucēja pozīcijā izietu spēlētājs ar labām presinga iemaņām. Manā skatījumā Marko to prot labāk, un viņš arī labi izgāja uz maiņu un sev dotās minūtes izmantoja veiksmīgi. Uzbrucēju izvēle būs atkarīga no spēles uz spēli – ar Raimondu rēķināmies kā ar ļoti nopietnu komandas spēlētāju. Arī Eduarda Dašķeviča gadījumā maiņa vairāk bija taktisku iemeslu dēļ, jo palikām mazākumā un bija vairāk jāaizsargājas.

- Izsverot centra aizsargu izvēles, cik nopietns faktors ir Oša tālie auti? Un vai pēc viņa diskvalifikācijas varētu tikt izsaukts vēl kāds centra aizsargs vai, piemēram, Vientiess pārlikts uz centra aizsargu rotāciju?
- Par papildu spēlētāju tas laikam ir jautājums, kas šodien vēl būs jālemj. Šobrīd man vēl nav skaidras atbildes. Ja runā par autiem, tad nē – tas nav izšķirošs faktors, jo arī bez Mārča ir vēl kāds, kurš var mest ne gluži tik tālu, bet kuru varam šajā ziņā izmantot. Nē, nē, tas nav izšķiroši. Kad viņš ir laukumā, tad šo iespēju izmantojam, bet ir svarīgs arī pretinieku stils. Arī šodien spēles sākumā pamēģinājām, bet pēc tam teicu, lai drusku iepauzējam un katru reizi neskrien uz autu, jo pirmajās epizodēs neizspiedām to, ko gribējām.

- Kristers Tobers balsta pussarga pozīcijā vairāk ir fiziski spēcīga spēlētāja tips, ne tik tehnisks kā Emsis vai Saveļjevs. Vai, Kristeram esot laukumā, mums tas rada problēmas, ka viņš, saņemot bumbu ar muguru, ne vienmēr var apgriezties un sākt uzbrukumu, bet šodien bija kustīgāks centrs, kas uzbrukumus varēja veidot dinamiskāk?
- Pirmkārt, uzskatu, ka Kristers ir viens no mūsu līderiem, kurš laukuma vidusdaļā ir ļoti būtisks spēlētājs. Stila ziņā jums ir taisnība, bet tas arī ir ļoti atkarīgs no pretinieka. Pret Armēniju ar viņu shēmu, kurā ir trīs uzbrūkoši spēlētāji, bet balsts spēlē diezgan dziļi, bija lielākas iespējas veidot situācijas, kurās pussargi saņēma bumbu bez pārāk liela spiediena. Ja, piemēram, pretinieki spēlē ar 4-3-3 ar balstu un diviem centra pussargiem, kuri visu laiku izdara spiedienu, tad izvēles ir citas. Tas ir atkarīgs gan no mūsu spēlētāju stila, gan pretinieku taktiskās shēmas. Jā, Kristers ir nedaudz fiziskāks spēlētājs, bet arī ar bumbu viņš var spēlēt pietiekami sekmīgi – lielu problēmu neredzu.

- Vakar par to prasījām varbūtības formā, tagad tas piepildījās: pirmajā puslaikā tukšs H sektors ar trenerim neglaimojošu plakātu. Kādas tobrīd bija sajūtas?
- Nezinu, cik ilgi man būs uz to jautājumu jāatbild. Jau vakar pateicu, man īsti nav nekā sakāma. Cilvēki parāda savu attieksmi, viņiem uz to ir tiesības. Es koncentrējos savam darbam, savai komandai – tam, ko varu izdarīt. Nezinu, vai ļoti gribu tanī visā iedziļināties, un arī ļoti neiedziļināšos. Vienkārši ceru, ka komanda šodien parādīja, ka tā ir pelnījusi, lai to atbalstītu visas spēles garumā. Un ceru, ka nākamajā spēlē fani būs visas spēles garumā. Dziļāk šajā tēmā neiešu, nediskutēšu, nevienu nepārliecināšu – lai katrs izdara savas izvēles. Cienu katru, kurš atnāk un atbalsta Latvijas izlasi, un cienu, ka katram ir tiesības pieņemt tādus lēmumus, kādus uzskata par pareiziem.

- Bet pareizi sapratu, ka pēc spēles nepiegāji pie H sektora?
- Es? Nē, es nepiegāju ne pie viena sektora, izņemot pie bērniem. Ari citreiz īpaši nestaigāju apkārt stadionam pie sektoriem. Šad tad pieeju, bet tad, ja tiešām jūtu, ka tobrīd gribu kaut ko pateikt. Negāju riņķī arī uz citiem sektoriem, un tas nav tādēļ, ka atbalstīja vai neatbalstīja. Blakus H sektoram aiz vārtiem bija pilns ar sektoriem, kuri atbalstīja visu spēli. Nekādas dalīšanas [pie kā iet] nebija. Vēlreiz teikšu, ka netaisos nevienu pārliecināt.

- Vai šī bija lielākā uzvara jūsu trenera karjerā?
- Nē, domāju, ka nē. Spēlē pret Moldovu, ņemot vērā tās cenu, tā bija lielāka un svarīgāka uzvara. Šī varbūt ir emocionālāka uzvara – būtiskā, grūtā brīdī. Katram laikam ir kaut kas savs. Varbūt 2010. gadā man šķita, ka lielākā uzvara ir Latvijas kausa izcīnīšana ar FK "Jelgava". Tad pēc 10-15 gadiem ir citas spēles. Ceru, ka lielākās uzvaras vēl ir priekšā.

- Eduardu Dašķeviču pelnīti paslavēji. Ne gluži pirmā, taču reta iespēja bija arī Aleksejam Saveļjevam – kā viņš sevi parādīja?
- Viņš aizvadīja lielisku spēli. Godīgi sakot, pēc tādas spēles negribētu pārāk daudz komplimentu veltīt atsevišķiem spēlētājiem, jo jāpiemin būtu daudzi, bet tieši Alekseju vēlos pieminēt. Viņš ir ļoti talantīgs puisis, kuram ir potenciāls un ko līdz šim nekādi nav spējis realizēt. Ļoti ceru, ka šāda spēle viņam var kļūt par uzrāvienu karjeras attīstībā, jo viņa stilistika un spēja spēlēt ar bumbu ir tas, kas mums ir vajadzīgs laukuma vidusdaļā. Ja viņš turpinās progresēt, viņš arī dos iespēju mums progresēt kā komandai. Tā ka arī šai gadījumā ceru, ka tā nebija vislabākā spēle viņa karjerā un ka labākās vēl tikai būs. Bez eiforijas. Šodien bija daudz emociju, bet šis līmenis ir jānostiprina. Jāgatavojas nākamajai spēlei, ir lieli izaicinājumi – jāatjaunojas divu dienu laikā, atkal atstājām ļoti daudz spēka. Ir svarīgi fokusēties katram nākamajam solim, un nākamais solis ir svētdien pret Turciju – ļoti sarežģīta spēle izbraukumā pret ļoti spēcīgu pretinieku. Mums priekšā vēl ir daudz lielu izaicinājumu.