Viedoklis: "Tēvs un dēls" - vai Fokerotam būtu jāturpina spēlēt kopā ar Pļaviņu?

Šis gads abiem tiešām bijis galvu reibinošs. Pļaviņš un Fokerots kopā šogad startējuši vien četros starptautiska mēroga turnīros. Sasniegto rezultātu un turnīra skaita koeficients latviešiem ir neticams. Jūnijā Jūrmalā notiekošajā Nāciju kausa turnīrā abi centās iekāpt pēdējā vilciena vagonā uz Parīzes olimpiskajā spēlēm, taču beigu galā vilciens no stacijas aizbrauca bez latviešiem. Nopietnu nospiedumu īpaši Kristiana noskaņojumā atstāja dopinga skandāls, kas viņa karjerai varēja pārvilkt treknu svītru, taču viss beidzās labi. Juristi kabinetos prata pierādīt, ka visu līdz galam korekti nebija paveikuši Latvijas Antidopinga biroja darbinieki, kā rezultātā Latvijas pludmales volejbola talanta karjera netika iepauzēta. No šīs situācijas jaunietis daudz mācījies, saņemot tēvišķus padomus arī no Pļaviņa, kurš pēc dalības Nāciju kausā jau sāka domāt par nopietnāku pievēršanos trenera darbam, volejbola spēlēšanu atstājot, ja ne trešajā, tad otrajā plānā pilnīgi noteikti.

Visu mainīja Eiropas čempionāts augusta otrajā pusē, kur mūsējie pārsteidzoši triumfēja. Jā, triumfēja šī vārda vistiešākajā nozīmē, lai gan līdz tam bija aizvadījuši tikai vienu kopīgu turnīru. Neticami! Lai gan turnīrā nepiedalījās lielākā daļa vadošo Eiropas duetu, kuri pēc dalības olimpiskajās spēlēs jau bija devušies atvaļinājumos, turnīra finālā latvieši apspēlēja olimpiskos vicečempionus Nilsu Ēlersu un Klemensu Vikleru (Vācija). Šis panākums spārnoja latviešus oktobra un novembra panākumiem Brazīlijā. Vispirms 5. vieta “Elite” sērijas turnīrā Žuaunpesoas smiltīs, bet aizvadītajā nedēļā izcīnīta bronza Brazīlijas metropolē Riodežaneiro.

Rio smiltīs no Pļaviņa un Fokerota rokām krita pēdējo divu olimpisko spēļu čempioni. 1/4 finālā tika pieveikti Dāvids Omans un Jonatans Helvigs (Zviedrija), bet cīņā par bronzu norvēģi Anderss Mols un Kristians Serums. Kā jau tautā smejas, latvieši viena turnīra laikā kļuva par divkārtējiem olimpiskajiem čempioniem…

Atkāpei…

Kā darvas karote medus mucā jāpiesauc gan Pļaviņa paša teiktais pēc pēdējā turnīra Riodeženeiro. “Spēlēs pret favorītiem mums nav, ko zaudēt, tāpēc varam spēlēt brīvi un atraisīti. Pusfinālā pret argentīniešiem bija neliels spiediens, jo sapratām, ka spēlējam pret vājāku, nosacīti līmeni zemāku komandu un zaudējām. Iepriekš bijām uzvarējuši zviedrus, tad vēl emocijas, slikti gulēta nakts, viss kopā. Pieļāvām daudz kļūdu,” teica Pļaviņš. Turnīri Brazīlijā ne tuvu nebija paši spēcīgākie, lielākā daļa komandu pēc olimpiskajām spēlēm jau atpūšas un gaida Ziemassvētku vecīti, bet vēl daļa spēlētāju maina pāriniekus un “jaunu dzīvi” uzsāks pēc gadu mijas.

Vidējais līmenis šādas raudzes turnīros ierasti bijis un arī būs krietni augstāks nekā bija tagad. Jā, klāt bija abas titulētākās pēdējo gadu Eiropas komandas (zviedri un norvēģi), taču bija ļoti maz to duetu, par kuriem Pļaviņš varētu teikt “spēkos līdzvērtīgas”. Pļaviņš un Fokerots lieliski izmantoja mirkli, kad paņemt reitinga punktus, kad “ievainot” zviedrus, gan “pazemot” norvēģus, kad Brazīliju pamest ar bronzu kaklā. Cepuri nost, uzdevums izpildīts, bet…

…kas tālāk?

Vai turpināt spēlēt kopā? Vai Pļaviņam jāpievēršas trenera darbam? Ko darīt Gustavam Auziņam, kurš kopā ar Fokerotu šajā vasarā kļuva par Eiropas U20 čempionu, pirms tam abiem izcīnot godalgas arī vairākos zemākas raudzes turnīros arī pieaugušo kārtā? Mīlas trijstūru Latvijas pludmales volejbolā bijis daudz, taču, kā jau lielā daļā mīlas stāstu, korekcijas ievieš nauda. Eiropas zelts Pļaviņam un Fokerotam automātiski nodrošina jūtamu valsts atbalstu, kas gan būtu arī gadījumā, ja Fokerots nolemtu turpmāk spēlēt kopā ar Auziņu, bet Pļaviņš kļūtu par abu treneri. Skaidrs, ka beigt spēlēt un aiziet brīdī, kad esi Eiropas čempions, būtu skaisti, bet… kāpēc gan kaut kur iet, ja pulveris vēl sauss?

Vēl viena milzu vērtība ir reitinga punkti, kas visos laikos pludmales volejbolā noteikuši spēlētāju iespējas startēt augstāka vai zemāka līmeņa turnīros. Pēdējos gados punktu skaita nozīme ievērojami palielinājusies, bet, Pļaviņam aizejot, viņš tos varēs iemarinēt gurķu burciņās ziemai… Neskan loģiski! Nelieli aprēķini ļauj apgalvot, ka arī nākamo gadu Pļaviņš un Fokerots varētu uzsākt “Elite” sērijas turnīru pamatsacensībās, pat ja dalībnieku sastāvi šajos turnīros būtu spēcīgāki (kādi tie arī būs).

Klīst runas, ka nākamajā sezonā izsēšanai turnīros tiks ņemti vērā punkti, kas iegūti pēdējos sešos turnīros. Jāatminas, ka līdzīgās starta pozīcijās (kā tagad Pļaviņš un Fokerots) pirms savas “pēdējās kopīgās dejas” bija Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. Sezonas ievadā punktu skaits bija pietiekams startiem “Elite” turnīros, taču sekoja vairāki neveiksmīgi turnīri, netikšana klāt augstas raudzes sacensībām, kas tālākos plānus par sapņiem un misiju “Parīze 2024” lika mainīt… Augstākās raudzes pludmales volejbols ir nežēlīgs: “Neesi gatavs, tur ir durvis!”

Lai nekāptu uz tiem pašiem “grābekļiem”, Pļaviņam un Fokerotam nākamā gada ievadā būs jārāda augstas raudzes sniegums, uz ko abi noteikti ir spējīgi. Ķīmija, kas nereti pludmales volejbolā ir ļoti būtiska, šajā duetā ir ļoti laba līmenī. “Tēvs” ieguvis trešo jaunību, bet viņa talantīgais “dēls” gan uzklausa savu pieredzējušo pārinieku, gan gatavs izpildīt, ko tas viņam saka. Šis ir būtiski. Turklāt trīs reizes jāspļauj pār plecu un jāvēl Pļaviņam laba veselība. 39 gadi – nav maz, taču Mārtiņa rūpes par savu organismu visas karjeras laikā ļauj cerēt, ka viss būs kārtībā.

Skaidrs, ka sapņot olimpiskos Losandželosas sapņus Pļaviņam un Fokerotam būtu pāragri, taču pamēģināt vēl vienu pilnvērtīgu sezonu uzsākt kopā un doties uz lielo mērķi soli pa solim (sezonu pēc sezonas) būtu tikai prātīgi. Iepriekš gan šis plāns korekti jāizrunā ar Auziņu, jo skaidrs, ka arī viņa dotumi, lai mēģinātu ielēkt pieaugušo līmenī, ir ja ne pietiekami, tad daudzsološi noteikti. Vai tagad un tūliņ, plecu pie pleca ar vēl vienu jauno? Diez vai…