Klanu cīņas: bagātie klubi Virslīgu pacēla, bagātie klubi to var arī nogremdēt

Par spīti aizliegumam liegt īrētajiem spēlēt viņi nespēlē tik un tā
Līdz īres spēlīšu priekšvēsturei vēl tiksim, bet tā nav jauna problēma. Vēl krietni pirms kovida tā sākās ar lielo klubu liegšanu īrētajiem spēlēt pret sevi (kas pats par sevi nav nekas traģisks un nebijis – tā ir bieži sastopama prakse, arī Anglijas Premjerlīgā īrētie spēlēt pret mātes klubu pēc noklusējuma nedrīkst), taču situācija samilza tik tālu, ka pērn Latvijas Futbola federācija (LFF) beidzot deva skaidru signālu, ka tā turpināties vairs nevajadzētu. 11. oktobra valdes sēdē LFF lēma turpmāk liegt tiešā vai netiešā veidā aizliegt īrētajiem spēlēt pret savu klubu. No valdes vienīgais pret nobalsoja BFC "Daugavpils" ģenerāldirektors Nauris Mackevičs, par balsoja arī "Super Nova" un "Ogre United", kas tobrīd vēl bija tikai ceļā uz Virslīgu, galvenie cilvēki Jānis Engelis un Emīls Latkovskis. Pārējie valdes locekļi ar Virslīgas klubiem tiešā veidā nav saistīti (Tukuma Sporta skolas direktors un LFF viceprezidents Sergejs Kovaļovs līdz 2021. gadam bija "Tukums 2000" valdes loceklis, tomēr vairs šādā statusā nav).

LFF reglamentā par spēlētāju statusu un pārejām tagad ir atrodams šāds apakšpunkts:

7.3.1.
Īres līgumā nedrīkst iekļaut nosacījumus, kas aizliedz vai ierobežo futbolista tiesības piedalīties spēlēs pret klubu, kurš viņu izīrējis. Tāpat īres līgumā nav pieļaujami arī netieši nosacījumi, tostarp finansiāli ierobežojumi, piemēram, noteikumi par kompensācijas maksājuma saņemšanu no kluba, kurš izlaiž īrēto futbolistu spēlē. Šādi ierobežojumi ir uzskatāmi par spēlētāja tiesību nepamatotu ierobežošanu un ir aizliegti.

Jauni noteikumi – jauna Virslīga? Tad nu gan sadomājāties! Federācija var aizliegt iestrādāt nespēlēšanas punktus īres līgumā, taču federācija nevar (vai, precīzāk, tas būtu absurdi) pavēlēt īrniekiem šos spēlētājus sūtīt laukumā. Seši futbolisti, kurus RFS izīrējusi citiem Virslīgas klubiem, pret RFS aizvadījuši 14 no 1080 minūtēm – arī tas vienīgais Mamadū Sillā izgājiens bija jau pie 1:3. Pieci "Liepājas" izīrētie spēlētāji no 810 minūtēm pret "Liepāju" nav aizvadījuši ne sekundi un reti kad bijuši kaut pieteikumā – ar Virslīgas labāko bombardieri Džozefu Edi priekšgalā, taču arī Ogres pamatvārtsargs Ņikita Parfjonovs un perspektīvais Markuss Ivulāns (atgādinājums par Latkovska balsojumu). Jāpiebilst, ka Aleksandrs Molotkovs pēc Oskara Kļavas futbola invalīda komentāriem no īres "Grobiņā" jau ir atsaukts.

Ļoti uzkrītoša statistika, pat ņemot vērā, ka ne visi īrētie ir savu komandu pamatrotācijā vai ne visi īrētie iztikuši bez traumām. Tā, piemēram, "Super Nova" nosacītais pamatvārtsargs Sergejs Vilkovs no ierindas izkrita vēl pirms pirmā apļa spēles pret "Riga", kad nācās veikt nulto maiņu, un arī pēc atgriešanās ierindā sēž aiz Dāvja Veisbuka muguras. Tādēļ viņa nespēlēšana pirms divām nedēļām visdrīzāk bija objektīvi sportisks lēmums. Veselības dēļ daudz pavasarī izlaida arī RFS piederošais Tukuma ukrainis Maksims Derkačs, taču pirms izlašu pauzes viņš sāka četras no pēdējām piecām spēlēm un, kāda sakritība, vienīgo maču izlaida tieši pret RFS. Kaut dienu iepriekš dublieros 1. līgā Derkačs aizvadīja 63 minūtes pret "Smilteni"…Uz šā fona jāizceļ "Riga", pret kuru Jelgavas un Ogres trīs futbolisti nospēlējuši 315 no 360 pieejamajām minūtēm. "Audai" izīrētie gan sakrājuši tikai 29 no 360 minūtēm, tomēr viņi arī ikdienā nav "Audas" pamatrotācijā (tāpat kā Karls Vasoms pretējā virzienā).

Citām Virslīgas komandām izīrētie spēlētāji

Ar dzeltenu krāsu izceltas spēles pret savu mātes klubu. Apzīmējumi: rez – palika rezervē, dsq – diskvalificēts, (v) - vārtsargs.

Slēptās īres
Var domāt, kā mainīt spēlētāju izīrēšanas regulāciju, taču liela problēma ir tā, ka īres ir tikai daļa no problēmas. Tā nu sakritis, ka tieši pret RFS spēles laiks vienā vai abos mačos samazinājies arī "Super Nova" senegāliešiem Amadū Samatē jeb 'Bambā' (13', rez) un Ibrahīmam Ndiajam Diopam (rez, rez) un pamatsastāva uzbrucējam Valerijam Lizunovam (60', rez), daugavpiliešiem Jānim Bekam (rez, 90') un Papam Gnengam (rez, dsq) un tukumniekiem Alanam Enjū (-, rez) un Ruslanam Deružinskim (rez, rez - kopā ar Derkaču dublieros dienu pirms RFS spēlēja arī Deružinskis). Savukārt "Audas" pirmajā mačā pret "Riga" laukumā neizgāja Deniss Meļņiks un Husaini Ibrahīms un otrajā spēlē – Eduards Dašķevičs un Musa Uedraogo. Dašķevičs un Ibrahīms izlaida arī otras spēles, taču tās visdrīzāk var norakstīt ar traumām. Vismaz pēc publiskās informācijas neviens no viņiem nepieder lielklubiem. Jāpiebilst, ka norotēto spēlētāju sarakstā nav atrodami, piemēram, bijušie RFS spēlētāji Mārcis Ošs un Gļebs Žaleiko vai bijušie liepājnieki Alans Kangars un Roberts Meļķis.

Auda

Minūšu atšķirības ar sarkanu vai zaļu krāsu izceltas, ja tās sasniedz |30| minūtes.

Daugavpils

Minūšu atšķirības ar sarkanu vai zaļu krāsu izceltas, ja tās sasniedz |30| minūtes.

Super Nova

Minūšu atšķirības ar sarkanu vai zaļu krāsu izceltas, ja tās sasniedz |30| minūtes.

Tukums 2000

Minūšu atšķirības ar sarkanu vai zaļu krāsu izceltas, ja tās sasniedz |30| minūtes.

Trīs sarkanie karogi vienā spēlē
Ik pa brīdim radās sajūta, ka oktobra valdes lēmums un marta brīdinājums no Ētikas komitejas devis vismaz kaut kādu efektu – Lizunova un Beka sākšanu pamatsastāvā, piemēram. Tomēr tad nāca 29. maijs, kad "Super Nova" pat ieguva agru vadību uz četrām minūtēm un salūza tikai astoņas minūtes līdz beigām – vārtsargam Dāvim Veisbukam stāvot uz galvas, galotnē tomēr sīvs 1:2 pret RFS. Tovakar bija pat trīs negaidītas sakritības. Pirmkārt, nespēlēja īrētie. Otrkārt, nespēlēja ne tikai īrētie. Treškārt, ļoti neloģiskas maiņas otrajā puslaikā pie rezultāta 1:1. Ja pie pirmajiem diviem punktiem diemžēl jau pierasts, tad trešais (cerams) bija kas jauns un šokējošs.

Kalendāra struktūra jau vairākus gadus ļauj kā uz delnas salīdzināt, kādus sastāvus kuras komandas laiž pret abiem galvaspilsētas lielklubiem, jo pret tiem jāspēlē secīgi – piecas dienas iepriekš "Super Nova" tikās arī ar "Riga" (0:3). No "Skonto" stadiona pamatsastāva pret RFS pat pieteikumā nebija RFS piederošā argentīnieša Fakundo Garsijas jeb Faku, bet rezervē palika un laukumā tā arī neizgāja Lizunovs, Bambā un Diops. Viskvalitatīvākā nomaiņa bija aizsardzības labajā malā, kur Diopa vietā izgāja Milāns Tihonovičs, kurš pat ir drusku vecāks un līdz tam bija nospēlējis vairāk minūšu (1035 pret 844). Samērā pieklājīga maiņa bija arī laukuma vidusdaļā, kur Faku vietā sāka Ralfs Šitjakovs (1097 minūtes pret 770 latīņamerikāņa labā), kaut argentīnietis, protams, ir starp neapšaubāmiem komandas līderiem un arī piecus gadus vecāks. Savukārt uzbrukuma grupā Lizunovu un Bambā aizstāja dažus gadus jaunākie Kristers Skadmanis un Alens Grikovs, kuru minūšu bagāža bija daudz, daudz mazāka (1200 un 1052 pret 239 un 332).

Pirmo puslaiku noslēdzot ar 1:1, pārtraukumā Maksims Rafaļskis veica divas maiņas – savu vienīgo Latvijas izlases spēlētāju Eduardu Emsi un centra aizsargu Jegoru Cīruli aizstāja pret Ņikitu Barkovski un Kristapu Romanovu (minūtes 1042 un 1001 pret 515 un…19). Otrā puslaika vidū sekoja vēl divas maiņas – 64. minūtē Grikova un 69. minūtē Skadmaņa vietā gāja Mikus Vasiļevskis un Arams Bagdasarjans (minūtes 332 un 239 pret 56 un 0). Zīmīgi, ka pirmās trīs maiņas veiktas kreisajā flangā, kam bija jāaizstāvas pret Roberta Savaļnieka un Gotjē Mankendā labo malu. Tieši no labās malas Mankendā arī veica rezultatīvo centrējumu, 82. minūtē uzliekot bumbu uz galvas Darko Lemajičam. Minūti iepriekš "Super Nova" bija veikusi arī piekto maiņu, labā spārna Agra Glaudāna vietā sūtot Virslīgas debitantu Kristapu Maksimovu, kurš dublieros spēlē kā labais aizsargs.

Tas, protams, ir normāli, ka sastāvs tiek atsvaidzināts un ka otrā puslaika sastāvs pēc statusa kļūst vājāks, ja pieņem, ka visi labākie ir gājuši pamatsastāvā. Taču te ir runa ne tikai par to, kuri tika nomainīti un pret kuriem tika nomainīti, bet arī par to, kuri palika malā. "Super Nova" noņēma centra aizsargu, taču izlaida Romanovu, nevis Diopu (var spēlēt gan aizsardzības malā, gan centrā). "Super Nova" noņēma uzbrūkošos spēlētājus, taču izlaida Vasiļevski un Bagdasarjanu, nevis Bambā un Lizunovu. "Super Nova" uzbrūkošā Glaudāna malā izskaņā vēlējās vairāk aizsardzības tipa spārnu? Labi, taču izlaida debitantu Maksimovu, nevis Diopu (senegālieti arī varētu samainīt pozīcijām ar Tihonoviču, Milānu sūtot augstāk un atbrīvojot viņu no gaisa dueļa pret Lemajiču). Un visas šīs maiņas pie rezultāta 1:1, kad visa cīņa par punktu vēl priekšā, nevis jau ir 0:3 (kā tas pēc puslaika bija pret "Riga") un jāgaida izlašu pauze.

"Super Nova" šosezon pret RFS spēles sākusi ar vienu un diviem leģionāriem – visus pārējos mačus ar vismaz trim, bet pret "Riga" pat ar četriem un pieciem. Oktobrī "Super Nova" prezidents balsoja par regulējuma izmaiņām, taču tieši "Super Nova" ir pārņēmusi sastāva sakritību līderes godu. Par pagājušā gada intrigām pat nerunājot. Sīkāk par "Super Nova-RFS" spēli un sakritībām tajā varat lasīt kolēģa Edmunda Novicka plašajā rakstā.

Blakus spēlētājiem norādīts sezonā aizvadīto minūšu skaits līdz attiecīgajam mačam.

2/2. Futbolā vienmēr būs emocijas un dažādi viedokļi. Tas ir normāli. Taču būtu svarīgi, lai publiski secinājumi tomēr balstītos faktos, statistikā un spēles loģikā, nevis pieņēmumos. pic.twitter.com/Vc4f0VWApE

— Maksims Rafalskis (@MRafalskis) June 1, 2026

Izīrēšanas lūzuma gads un titulcīņas eskalācija

Varbūt atkal tikai sakritība, bet 2016. gadu, kurā Virslīgā debitēja RFS un "Riga", gribas dēvēt par lūzuma brīdi Latvijas īrēto spēlētāju praksē. Taču ne tajā virzienā, kurā, iespējams, padomājāt. 2016. gada aprīlī tā brīža čempione "Liepāja" Hanzas vidusskolā ar 0:1 zaudēja RFS, kuras rindās pilnu maču aizvadīja Raivis Jurkovskis un Andris Krušatins – divi "Liepājai" piederoši spēlētāji. Savukārt oktobrī RFS ar 1:0 uzvarēja arī Liepājā – Jurkovskis atkal bija pamatsastāvā, turpretī Endijs Šlampe, kurš RFS tika izīrēts vasarā, palika ārpus pieteikuma. Kaut gan tabulā augstāk finišēja "Liepāja", RFS tosezon savstarpējās spēlēs bija pārāka ar 2-1-1. Gan Jurkovskis, gan arī Roberts Savaļnieks, kurš bija īrē "Riga", 2016. gada Virslīgā pret "Liepāju" guva pa vieniem vārtiem. Jāatgādina, ka ilggadējais RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis tolaik vēl strādāja "Liepājā".

Neļaušana spēlēt pret mātes klubu bija grandu kopēja prakse, un šajā ziņā ļoti interesants bija "Daugavpils" 2021. gada modelis. Kaut gan jau iepriekšējos gados "Daugavpils" no RFS īrēja topošos izlašniekus Danielu Balodi, Maksimu Toņiševu, Marko Regžu, vēl 2021. gadā sastāvā bija īrētie spēlētāji no abiem lielklubiem – Frenks Orols, Raivis Ķiršs un Matija Pejovičs no "Riga", Juki Ogaki, Adama Dumbijā un Valentīns Raļkevičs no RFS. Neviena pret mātes klubu nebija pat pieteikumā, un tā, piemēram, pret "Riga" vārtus vajadzēja sargāt Raļkevičam, tiesa gan, Orols arī pret RFS saņēma tikai vienu maču. Amizanti, bet Orols īrē uz "Daugavpili" karjeras laikā paguvis braukt no abiem milžiem – vēlāk arī no RFS.

Aizmetņi mūsdienu problēmām bija jau krietni pirms tam (starp citu, bija arī gadījums, kad bijušais izlašnieks Dāvis Indrāns pēc pilnvērtīgas pārejas uz "Jelgavu" nākamajā sezonā pret RFS nespēlēja - pat kausa finālā ne), bet lielā eskalācija notika 2022. gadā līdz ar "Audas" – "Riga" jaunās sabiedrotās - ierašanos Virslīgā. Spēlētāju staigāšana šurpu turpu pa komandām kā pa dzīvokļa istabām, infrastruktūras un pat treniņnometņu dalīšana, sakritības pēc liela sastāva rotēšana pret "Riga" un vairākus gadus ārprātīgi viegli prognozējami spēļu scenāriji. Pirmajās deviņās savstarpējās spēlēs Virslīgā "Riga" uzvarēja ar 1:0 vai 2:0, pirmajās 11 spēlēs uzvarēja ar tikai vieniem ielaistiem vārtiem un pirmo 13 spēļu pirmajos puslaikos guva tikai trīs vārtus (2-9-0, vārti 3:1, kaut pilna laika bilance bija 11-2-0, vārti 20:5). Nu jau vairākus gadus šīs tendences ir mainījušās – gan "Auda" divreiz atņēmusi punktus, gan "Riga" uzvarētajos mačos vārtus sit jau pirmajos puslaikos, gan arī norotēto spēlētāju skaits būtiski rūk (tiesa, 2024. gadā īrētais Režinaldu Ramiriss un 2025. gadā savējais Kemelo Ngenā izlaida visus Virslīgas mačus pret "Riga" – kausa finālā Ngenā gan puslaiku nospēlēja un ārkārtīgi motivētais Eduards Dašķevičs ar 1+1 kaldināja trofeju (2:1) un Eirokausu ceļazīmi).

RFS pirmajā savstarpējā spēlē Virslīgā ar 0:1 zaudēja Daugavpilī, bet kopš tā laika līgas spēlēs iekrājusi iespaidīgu bilanci 30-2-0 (vārti 86:18). Tomēr 2019. gadā Viktora Moroza pēdējā sezonā "Daugavpilī" un 2020. gadā Moroza pirmajā sezonā RFS savstarpējās kaujas vēl bija ļoti spraigas. Kaut gan RFS šajās divās sezonās uzvarēja visās septiņās spēlēs, divreiz rīdziniekiem vajadzēja glābties no 0:2 (abās reizēs izrauts 3:2) un galotnēs izcīnītas vēl divas uzvaras. Kopš 2021. gada gan RFS dominējusi ar 21-1-0 (vārti 69:12), 12 uzvaras izcīnot ar 3-6 vārtu pārsvaru. Pirms diviem gadiem "Daugavpilij" mājās gan izdevās atspēlēties (1:1), un daugavpilieši vienus vārtus iesituši septiņās no iepriekšējām deviņām savstarpējām spēlēm (ielaiduši gan arī 25).

Auda (2022.-2025.)

Daugavpils (2019.-2025.)

Tieši pret "Audu" un "Daugavpili" arī bijušas abu klubu būtiskākās bilanču atšķirības. Kopš 2022. gada "Riga" pret "Audu" ieguvusi par 10 punktiem vairāk (16-2-0 pret 12-4-2), savukārt RFS pret "Daugavpili" ieguvusi par septiņiem punktiem vairāk (17-1-0 pret 14-3-1). Pa pieciem punktiem vairāk "Riga" ieguvusi pret "Metta" (15-1-0 pret 13-2-1) un RFS - pret "Tukums 2000" (17-1-0 pret 15-2-1). Lai atgādinātu, cik līdzvērtīgi ir abi grandi, atliek paskatīties uz savstarpējo bilanci šajā laika posmā (4-9-4) un arī kopējo punktu skaitu - 385 pret 383 RFS labā. Abi milži arī vienlīdz briesmīgi spēlējuši pret "Valmieru" (pa 4-3-5).

RFS un "Riga" pretinieču bilances Virslīgā kopš 2022. gada

Jauno talantu dzīve starp laukumu un tribīnēm
Bagātie (un arī ne tik bagātie, protams) klubi dara ļoti daudz izcilu darbu. Infrastruktūra, akadēmija, spēles un ap spēles līmeņa celšana un tostarp arī daudzu vietējo talantu iegāde, kas nozīmē gan nelielas transfēru naudiņas mazajiem klubiem, gan arī iespēju tikt pie laba atalgojuma un treniņu apstākļiem pašiem spēlētājiem. Ja nebūtu bagātu, ambiciozu īpašnieku un cilvēku komandu ap viņiem, tad arī Virslīga nebūtu izrāvusies no nemaz ne tik senā purva un nebūtu kļuvusi par otro stiprāko sporta līgu Baltijā. Taču vienlaikus šie lielie klubi, kuri vietējos spēlētājus ņem čupām, lielākoties nav starp tiem klubiem, kuri tiem jaunajiem vietējiem spēles laiku arī uzticētu. Nu, nekas – izīrēs kādam, varbūt pat tam pašam mazbudžeta klubam, daudzos gadījumos vēl samaksās algu, pa lēto iedos arī leģionārus, beigās mazais klubs var operēt ar stiprāku sastāvu, nekā tas spētu savākt ar esošo budžetu, un sanāk, ka visi ir ieguvēji, vai ne? Ne gluži. Diemžēl šai stratēģijai ir arī vairākas nepatīkamas blaknes – jaunajiem spēlētājiem tiek ierobežots aizvadāmo spēļu skaits, bet mazbudžeta klubi tiek uzsēdināti uz adatas, labprātīgi vai ne tik labprātīgi faktiski kļūstot atkarīgi. Tiešas vai netiešas, bet tas ir arī diezgan acīmredzams ietekmes gūšanas instruments.

Grupējumu ēra ir radījusi vairākas savdabīgas situācijas. Piemēram, 2023. un 2024. gadā, kad RFS kļuva par čempioni, tai vienlaikus bija divi uz citiem Virslīgas klubiem izīrēti vārtsargi. 2023. gadā RFS vārtsargi bija "Metta" (Jānis Beks) un Tukumā (Sergejs Vilkovs, pēc tam Frenks Orols), bet 2024. gadā RFS vārtsargi bija Daugavpilī (Orols) un Tukumā (Vilkovs, pēc tam Beks). Praksē tas nozīmēja, ka astoņās no trīsdesmit sešām spēlēm pretinieki garantēti bija ar rezerves vārtsargiem. Kad uz RFS vārtsargu haosu paskatās no šādas prizmas, tad tā jau šķiet pat ļoti loģiska stratēģija, nevis pilnīgi nesaprotama, kā citkārt varētu šķist. Arī "Audai" četrarpus sezonu laikā pret "Riga" biežākais vārtu vīrs bijis…Niks Aleksandrovs (7), kuram seko Roberts Ozols (4). Šosezon abus mačus gan sāka ierastais pirmais numurs Nils Puriņš. Ne velti Tukuma galvenais treneris Kristaps Dišlers šosezon sacīja, ka ziemas mērķis bija, lai pamatvārtsargs (Ivans Baturins) būtu viņu pašu, - gadiem ilgi Tukums paļāvās uz īrētajiem vārtsargiem, pērn tādu bija pat divi (Raivo Stūriņš no "Audas", Ņikita Parfjonovs no "Liepājas"). Lielklubu uzbrucēju vietā es apvainotos, ka mani (viņus) vērtē tik zemu.

Pirms mēneša Beks beidzot stājās vārtos pret RFS (0:1) – pēc 11 izlaistām savstarpējām spēlēm pēc kārtas. Taču vēl trakāka statistika ir Latvijas U21 izlases pamatsastāva uzbrucējam Lizunovam, kurš 2022. gada janvārī – mēnesi pirms pilngadības – ar RFS noslēdza ilgtermiņa līgumu. Sezonu pirms tam Lizunovs sāka 11 no 22 spēlēm un sakrāja 2+3 – vieni vārti pret RFS, bet pret "Riga" trīs rezultatīvas piespēles. Tomēr RFS rindās Lizunovs četru gadu laikā tā arī neaizvadīja nevienu oficiālu spēli, allaž tiekot sūtīts īrēs (trīs sezonas Daugavpilī, viena Tukumā). Šo četru gadu laikā pret RFS viņš spēlēt tika vienīgi pašā pēdējā – sešpadsmitajā! – mačā, kurā aizvadīja pirmo puslaiku. Šosezon, jau kļūstot par "Super Nova" īpašumu, pirmajā aplī pat 60 minūtes, bet otrajā aplī viņš atkal palika malā. Tātad 18 spēļu laikā Virslīgā pret RFS tikai 105 minūtes no 1620. Šajā pašā četrarpus gadu periodā pret "Riga" viņam 1255 minūtes un 2+1. Ceru, ka šī ir statistika, kuru papēta ikviens jaunais futbolists.

Valerijs Lizunovs, pirms četrarpus gadiem pievienojoties RFS. Foto: fkrfs.lv

Ko darīt?
Kā jau rakstīju sākumā, liegums spēlēt pret mātes klubu pats par sevi nav nekas slikts un ir samērā bieža prakse (un arī īrētā spēlēšana galu galā ir ar saviem integritātes riskiem), tomēr ļoti būtisks ir konteksts. Jo vairāk līgā komandu, mazāks apļu skaits un retāk spēlētāju izīrē, jo mazāk jūtams nespēlēšanas efekts. Ja Premjerlīgā jaunietim jāizlaiž 2 spēles no 38, tad mums – 4 no 36. Ja tevi izīrē piecus gadus pēc kārtas, tās ir jau 20 spēles no 180 (Premjerlīgā 10 spēles no 190). Savukārt mātes klubs attiecīgi dabū 20 spēles no 180 pret novājinātu pretinieku. Ja vēl tādu novājinātu pretinieku ir vairāk par vienu. Ja vēl notiek arī slēptās īres…Tad īres būtība jau sen kā ir pārgājusi maigās un brīžiem vairs ne tik maigās varas kategorijā. Mēs diemžēl tajā jau esam iesoļojuši un nonākuši līdz klanu cīņām, kādas ir redzētas gan Ukrainā, gan Moldovā, gan Grieķijā, gan noteikti vēl daudz kur citur. Mēs esam nonākuši līdz masīvai tankošanai kā NBA, taču pat amerikāņiem, kuri balvā vismaz ieguva topošo superzvaigzni, ik pavasara tankošanas festivāls jau ir piegriezies.

Var uzskaitīt daudz ieguvumu no tā, ka lielais klubs paņem (ideāli, ja nopērk) mazā kluba spēlētāju savā paspārnē – pat ja pašam viņu nevajag un izīrē tālāk. Tomēr gadu gaitā jūtams, ka mūsu ekosistēmā nespēlēšana pret mātes klubu mīnusu dod vairāk. Tā ir šā spēlētāja (tostarp topošā izlašnieka) attīstības potenciāla nepilnvērtīga izmantošana (32 spēles sezonā ir labi, nestrīdos, taču 36 taču būtu vēl labāk). Tā ir pašu savas komandas (tostarp esošo izlašnieku) attīstības bremzēšana, ikdienā pieradinot spēlēt pret novājinātiem pretiniekiem – pēc dažām dienām jau klāt Eirokausu izloze, Eiropas mačos būs jāspēlē pret stiprākajiem sastāviem. Īstermiņa guvuma dēļ tiek bremzēta ilgtermiņa stratēģiskā attīstība, jo kamdēļ domāt ārpus kastes (kā labs ārpus kastes piemērs pērn bija "Jelgavas" čehu projekts), kamdēļ veidot savu tīklu vietējā vai ārzemju tirgū, ja man spēlētājus ik gadu piegādās kāds cits. Tā ir sportiskās konkurences kropļošana turnīra tabulā. Tā ir publikas atbaidīšana – skumji to teikt, bet klātienē, tiešraidē jau labu laiku kā neskatos nedz Riga-Auda, nedz RFS-Daugavpils un nu arī RFS-Super Nova dueļus (tiešraidi nejaukt ar neskatīšanos vispār). Cerēt, ka sabiedrība spēs veikli sortēt spēles un pārslēgties no vienas kategorijas uz otru, aizmirstot un ignorējot, kas notiek citā, ir naivi – tas viss atstāj sekas uz katra kluba atsevišķi un arī sacensību kopējo tēlu. Savā burbulī, domājot primāri par savu labumu, klubi, iespējams, to vēl nav pamanījuši. Cerams, ka tagad pamanīs.

Ko darīt? Ļoti grūts jautājums. Federācija var dažādi spēlēties ar reglamentu, bet tie būs tikai signāli, nevis situācijas atrisinājums. Piemēram, īrēto skaits iepriekšējo gadu laikā jau ir ierobežots, pateicoties FIFA jaunajiem globālajiem uzstādījumiem. Katrs klubs (neskaitot U21 vecuma savus audzēkņus) drīkst izīrēt tikai sešus spēlētājus uz ārzemēm un vēl sešus spēlētājus vietējā tirgū, vienam konkrētam klubam – ne vairāk par trim (ieskaitot arī U21 audzēkņus). Taču to visu apiet slēptās īres. Aizliegsi izīrēt savas līgas ietvaros? Atkal pieklauvēs un kā nezāles izlīdīs slēptās īres. Federācija ar reglamenta punktiem var dot skaidrus signālus, ko tā vēlas un ko tā nevēlas redzēt, bet piespiest kādu spēlēt nevar. Atrast atrunas par miktrotraumām, saslimšanu, slodzes dozēšanu un daudz ko citu ir ļoti viegli, īpaši jau mūsu trakajā pavasara kalendārā, kurā klubi pat tiek provocēti šķirot spēles. Arī rotēt līderus taču it kā nevar aizliegt - piemēram, "Metta" iepriekšējos gados regulāri pret lielajām komandām iespēju deva rezerves vārtsargiem, pat ja ar īrēm saistības nebija nekādas. Lieta tāda, ka daudzi cerētie ierobežojumi ietekmētu ne vien tos, kuriem par godu tie tiktu rakstīti, bet arī pārējos.

Reglamenta punktus rakstīt ir viegli, pierādīt, ka tie ir pārkāpti, ir pavisam kas cits. Piemēram, disciplinārajā reglamentā ir punkts par sankcijām apzināta brīdinājuma nopelnīšanas gadījumā (proti, ar mērķi dabūt diskvalifikāciju un izlaist kādu konkrētu spēli). Cik piespriestu sodu par šādiem gadījumiem jūs pasaules futbolā varat nosaukt? Maz. Vēl mazāk, ja tas netiek darīts tā, ka viss ir no lūpām nolasāms TV kamerā. Un ne jau tādēļ, ka tādas lietas nenotiek. Pilnīgi nesaistīti – iesaku apskatīties Gnenga piekto brīdinājumu 8. maija spēles 86. minūtē. Kārtējā sakritība. Īstenībā arī sodīt ir viegli. Grūtākais ir šos sodus aizstāvēt, ja sodītā puse izdomā sniegt apelācijas – īpaši starptautiskajās instancēs. Šī nav situācija, kuru var atrisināt ar reglamentu, jo reglamentu var apiet vai lietas darīt mazāk uzkrītoši. Reglaments ir signāls, ar ko var pastiprināt savus argumentus, ja tāda nepieciešamība pienāks, un ar katru jauno punktu celt dīvaino spēlīšu grūtības pakāpi, bet pats no sevis reglaments situāciju neatrisinās. Situāciju atrisinās vai nu izmeklēšanas darbs, vai stingras pārrunas un džentlmeņu vienošanās starp visiem klubiem. Var jau saprast, ka neviens negrib kā vienīgais pazaudēt priekšrocību, ja tavi tiešie konkurenti tikmēr turpina tās baudīt. Lai situācija tiktu atrisināta, vispirms to atrisināt ir jāgrib pašiem klubiem. Ja mātes gribēs, lai viņu dēli spēlē, un ja mātes nelīdīs dēlu treneru darbā, tad problēma atkritīs pati no sevis. Pirmais solis ceļā uz problēmas atrisināšanu ir atzīt, ka problēma eksistē.

Ļoti negribas atgriezties 2014. gadā, kad sezonu vajadzēja sākt ar integritātes jautājumiem. Otras komandas trenerim Sergejam Golubevam toreiz bija ļoti labs citāts: "Uzticība ir kā papīra lapa – ja vienreiz to saburzīsi, pēc tam būs ļoti grūti iztaisnot."

LFF Ētikas komiteja uzsāk lietvedību par spēli SK "Super Nova" - FC RFS.https://t.co/cjg2LtIgCH

— Futbola federācija (@kajbumba) June 8, 2026