Facebook
GoogleNodokļi un ziedojumi. Par ko sūdzas sporta nozare?
@JanisFreimanis2
2018-10-11 11:08
No šīgada 1. janvāra stājās spēkā nodokļu reforma, kas paredzēja, ka turpmāk uzņēmumiem vairs nav jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, ja peļņa tiek reinvestēta pašā uzņēmumā. Un tad pēkšņi izrādījās, ka Latvijas uzņēmumu vidū ziedot gribētāju ir kļuvis krietni mazāk nekā bija līdz 2017. gada 31. decembrim. Jautāsiet – kāpēc?
Ziedot vai neziedot?
Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Līdz pagājušā gada beigām uzņēmumiem gada nogalē bija dilemma – samaksāt valstij uzņēmuma ienākuma nodokli (15%) vai ziedot sabiedriskā labuma organizācijām, tādējādi saņemot nodokļa atlaidi 75% apmērā, bet ne vairāk par 20% no UIN kopējās summas. "Tas nozīmē – ja uzņēmuma ar UIN apliekamais ienākums bija 100 000 eiro, tad UIN no tās paņēma 15 000 eiro. Otra iespēja bija ziedot sabiedriskā labuma organizācijām. Ziedojot kādai sabiedriskā labuma organizācijai 4000 eiro, maksājamais UIN samazinājās par 75% jeb 3000 eiro, kas ir maksimālā atlaide, lai nepārsniegtu 20% ierobežojumu. Līdz ar to valstij bija jāsamaksā 12 000 eiro, nevis 15 000 eiro. Uzņēmumam bija izvēle – samaksāt valstij vai ziedot?," skaidro Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektore Līga Leitāne.
"Jā, ziedojot šajā gadījumā uzņēmums kopumā iztērētu 16 000 eiro, kas ir par 1000 eiro vairāk nekā, ja neziedotu vispār. Tomēr jau daudzu gadu garumā bija izveidojusies tendence, ka starp daudziem ziedotājiem un ziedojumu saņēmējiem pastāvēja specifiskas vienošanās, par kurām daudzi zināja, bet par kurām skaļi netika un arī tagad netiek runāts. Šo vienošanos būtība bija tāda – ziedotājs ziedo, bet noteiktu summu ziedojuma saņēmējs atdod atpakaļ ziedotājam. Tās bija klusās vienošanās, bet ziedojuma saņēmēja organizācija tām labprāt piekrita, jo tas bija veids, kā piesaistīt ziedojumus," norāda pētniece un nodokļu jomas speciāliste. "Nekādā ziņā nevar teikt, ka viss ziedošanas process notika ar šīm klusajām vienošanām. Vienlaikus pastāvēja un arī līdz šim pastāv augstas morāles uzņēmumi un privātpersonas, kuras no tīras sirds ziedo un ir patiesi filantropi."
Kas mainījās no 2018. gada 1. janvāra? Uzņēmumiem vairs nebija jāmaksā valstij uzņēmuma ienākuma nodoklis pie nosacījuma, ja uzņēmums peļņu iegulda tālākajā uzņēmuma attīstībā. Tagad uzņēmuma izvēle bija – ziedot vai neziedot? Lai gan ziedošanas iespējas bija pat paplašinājušās, ziedotāju skaits strauji saruka.
"Pēc nodokļu reformas uzņēmumiem pastāv trīs varianti, pēc kuriem vadoties, var ziedot un vienlaicīgi nemaksāt uzņēmuma ienākuma nodokli. Pirmkārt, var ziedot summu, kas nepārsniedz 5% no pagājušā gada tīrās peļņas. Piemēram, ja uzņēmuma tīra peļņa iepriekšējā gadā bija 100 000 eiro, tad 5 000 eiro var ziedot sabiedriskā labuma organizācijām un šī summa netiks aplikta ar nodokli. Otrkārt, var ziedot summu, kas nepārsniedz 2% no iepriekšējā gada bruto samaksas saviem darbiniekiem, par kuriem samaksātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Piemēram, ja iepriekšējā gadā bruto darba samaksa darbiniekiem kopā sastādījusi 10 000 eiro, ziedot var 200 eiro, par kuriem nebūs jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis. Abi šie rādītāji ir gana objektīvi. Tagad uzņēmums vairs nevar veikt apjomīgus ziedojumus un vienlaikus saviem darbiniekiem uz papīra maksāt mazas algas," norāda Leitāne.
Trešā iespēja ziedošanai tagad ir tad, ja uzņēmuma akcionāri peļņu nesaglabā uzņēmumā, bet gan izņem to dividendēs. "Piemēram, no 100 000 eiro, kuru izmaksā dividendēs maksājamais UIN ir 25 000 eiro*. Tādējādi, nemaksājot UIN, var ziedot summu, kas nav lielāka par 20% no UIN kopējās summas jeb 5000 eiro. Tas savukārt nozīmē – lai uzņēmums valstij varētu maksāt par 5000 eiro mazāk, tam sabiedriskā labuma organizācijai jāziedo 6666,7 eiro," skaidro LU lektore.
Jau atkal matemātika uzņēmējam nav patīkama, jo ziedojot sanāk pārmaksāt 1666,7 eiro. Taču pats galvenais ir šāds jautājums – kādēļ vispār kaut ziedot, ja var vienkārši paturēt visu peļņu uzņēmumā. Uzņēmēji ļoti labi apzinās naudas vērtību, tādēļ spriež loģiski – kādēļ ziedot, ja tā vietā vari, piemēram, maksāt vairāk saviem darbiniekiem, no kuriem tādējādi vari sagaidīt lielāku atdevi.
Lielos uzņēmumus neietekmē
Vairāki Latvijas lielie uzņēmumi gan norāda, ka viņu vēlmi un iespējas ziedot nodokļu reforma neietekmē. LMT prezidents Juris Binde uzsver, ka ziedojumi un sponsorēšana ir viena no uzņēmuma tēla veidošanas un mārketinga sastāvdaļām. "LMT kā valstiski svarīgs un atbildīgs uzņēmums veido savu ziedojumu politiku atbilstoši savām vērtībām – attīstība, sadarbība, aizrautība. Uzņēmums savos 26 darbības gados valstiski svarīgiem notikumiem un procesiem ziedojis un sponsorējis vairāk nekā 27 miljonus eiro. Šie ieguldījumi veikti tā, lai tie atbilstu gan uzņēmuma mērķiem un iespējām, gan arī tiem būtu valstisks un sabiedrisks labums. 2019. gada budžets ir tikai sagatavošanas stadijā, tāpēc nevaram komentēt ziedojumu apjomu nākamgad, bet arī turpmāk uzņēmuma menedžments turpinās rūpēties gan par uzņēmuma tēla nostiprināšanu, gan arī par labu finanšu pārvaldību."
Arī "Latvijas Valsts meži" komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs apliecina, ka nodokļu reforma neietekmēs uzņēmuma vēlmi un iespējas ziedot. Bet SIA "Maxima Latvija" komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule norāda, ka uzņēmums turpinās atbalstīt gan Latvijas Hokeja federāciju, gan Latvijas Vieglatlētikas savienību, sniedzot atbalstu bērnu un jauniešu sportam. "Šī gada sākumā uzsākām mūsu sadarbību, sniedzot finansiālo atbalstu bērnu un jauniešu sportam vairāk nekā 200 000 eiro apmērā. Pašlaik koncentrējamies uz to, kā vēl vairāk uzlabot mūsu sadarbību nākotnē, padarot sportu vēl pieejamāku jauniešiem un viņu ģimenēm."
SEB bankas mārketinga pārvaldes vadītāja Diāna Blumate uzsver, ka SEB banka ik gadu atbalsta projektus, kas nodrošina spēcīgus un stabilus pamatus uzņēmējdarbības izaugsmei, palīdz uzlabot bērnu un jauniešu dzīves apstākļus, kā arī sekmē izglītību. "Projektu izvēlē vadāmies pēc mūsu ilgtermiņa sponsorēšanas stratēģijas, tādēļ vairākums mūsu atbalstīto organizāciju ir mūsu sadarbības partneri jau vairāku gadu garumā. Ar savu finansiālo atbalstu mēs vēlamies veicināt kādas sabiedrībai būtiskas jomas attīstību un apzināmies, ka tas paveicams mērķtiecīgi sadarbojoties ar sabiedriskā labuma partneriem ilgākā laika periodā. Tādējādi varam droši apgalvot, ka nodokļu reforma nekādā veidā nav ietekmējusi mūsu investīcijas sabiedrībā."
""Swedbank" ziedošanas politiku vada idejiski apsvērumi – izglītības un uzņēmējspēju attīstība, sabiedrības ilgtspējas jautājumi – tāpēc dažādu iniciatīvu atbalsts un veidošana nav nodokļu atlaižu jautājums. Iespējams, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem šīs nodokļu atlaides ir būtiskas un kalpo kā stimuls ziedojumu veikšanai, taču no mūsu puses to sīkāk nevarēšu komentēt," piebilst "Swedbank" mediju attiecību vadītāja Kristīne Jakubovska.
Ziedojumu samazinājums un ierosinājumi
Viens no iniciatīvas "Es atbalstu sportu" aktīvistiem, Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers liek galdā papīrus un rāda, ka sporta nozares finansējumā trešo daļu veido privātie ziedojumi, kuros salīdzinājumā ar 2017. gadu šīgada pirmajā pusē vērojams kritums par 52%. Līdz gada beigām šis kritums varētu sasniegt pat 75%, kas nozīmētu, ka ziedojumos nesaņemtā summa 2018. gadā būtu 10-15 miljoni eiro.
"Es atbalstu sportu" zvērinātu advokātu birojam "Primus" pasūtītajā pētījumā konstatēts, ka 29 no 33 sporta veidu federācijām šī gada pirmajā pusgadā saņēmušas ziedojumus mazākā apjomā nekā 2017. gada pirmajos sešos mēnešos. Piemēram, Latvijas Bobsleja un skeletona federācija un Latvijas Biatlona federācija, kuras pērn līdz 30. jūnijam ziedojumos bija saņēmušas ap 55 000 eiro, šogad palikušas pavisam tukšā. Latvijas Basketbola savienības ziedojumos saņemtais finansējums krities no 179 000 līdz apmēram 40 000 eiro. Bet vislielākie mīnusi redzami neolimpisko sporta veidu statistikā. Latvijas Automobiļu federācija pērn pirmajā pusgadā ziedojumos saņēma 689 000 eiro, bet šogad – tikai 291 300 eiro. Latvijas Motosporta federācija pērn līdz 30. jūnijam ziedojumos saņēma aptuveni 142 000 eiro, bet šogad pirmajos sešos mēnešos – 66 135 eiro.
Tikmēr Latvijas Hokeja federācijai ziedotāju veidotā finansējuma summa pieaugusi no 80 000 līdz aptuveni 140 000 eiro. LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols skaidro, ka šāda statistika iespējama pateicoties "Latvijas Gāzes" atbalstam. Viņš nenoliedz – liels pluss ir tas, ka LHF prezidents Aigars Kalvītis ir arī "Latvijas Gāzes" valdes priekšsēdētājs. Vienlaikus Koziols uzsver, ka atbalsts LHF ir uzņēmuma akcionāru lēmums, nevis vienpersonisks Kalvīša lēmums, turklāt uzņēmums palīdz arī citiem sporta veidiem.
Tikmers norāda, ka sporta organizācijas jau pirms nodokļu reformas vairākkārt akcentēja, ka tā ievērojami samazinās ziedojumu summu. "Šie 15% jau tāpat bija nodokļu maksātāju nauda, kas tika ieguldīta sporta vai cita sabiedriskā labuma organizācijā. Neesam pret nodokļu reformu, jo tā ir labvēlīga uzņēmējdarbības videi, taču sporta atbalstīšanā vēlamies panākt nepārtrauktību. Šī akcija nav politiska, jo tai nav politisku prasību un tā turpināsies arī pēc Saeimas vēlēšanām. Akcijas mērķis bija pacelt šo problēmu politiķu dienas kārtībā."
Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka šis ir visu laiku lielākais sporta budžets (51,4 miljoni eiro). Taču Tikmers norāda, ka pēdējos trīs gados pieaugums bijis tikai uz sporta būvju rēķina. Piemēram, šogad būvēm, LOK galvojumiem un paralimpiskajam sporta centram kopumā atvēlēti 21,7 miljoni eiro. 19,3 miljoni eiro sporta būvju celtniecībai tiek izlaisti caur pašvaldību kasēm. Bet, vai visos gadījumos šāda līdzekļu izlietošana ir racionāla? Sporta būvju uzturēšana nākotnē pašvaldībām taču saistīsies ar izmaksām nevis peļņu.
"Es atbalstu sportu" kā priekšlikumus situācijas uzlabošanai min: 1) nemaksājot UIN, atļaut uzņēmumiem ziedot summu, kas ir līdz 10% (tagad 5%) no pagājušā gada tīrās peļņas, 2) nemaksājot UIN, atļaut uzņēmumiem ziedot summu, kas ir līdz 5% (tagad 2%) no iepriekšējā gada bruto samaksas saviem darbiniekiem, par kuriem samaksātas VSAOI. LU lektore, nodokļu jomas speciāliste Leitāne šajās izmaiņās nesaskata faktorus, kas varētu palielināt ziedotāju skaitu. Jā, lielie uzņēmumi varēs atļauties ziedot vairāk, taču mazākus uzņēmumus tas neietekmēs.
Tikmēr septembra pēdējās dienās pieņemtajā Sporta memorandā izteikts priekšlikums samazināt taksācijas periodā aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokli par 80% no ziedotās summas, bet nepārsniedzot 30% no aprēķinātās uzņēmumu ienākuma nodokļa summas par visu uzņēmuma peļņu. Tātad pretēji Tikmera apgalvojumam sporta nozarei tomēr ir iebildumi pret nodokļu reformu. Būtībā tas ir mēģinājums panākt lielāku ziedojuma summu, taču tas negarantē uzņēmumu viedokļa maiņu par labu ziedošanai.
Otrs priekšlikums, kas saistīts ar nodokļu atvieglojumiem ziedotājiem, paredz, ka no visiem iepriekšējā finanšu gadā uzņēmuma nomaksātajiem nodokļiem (kopējā nodokļu groza) sabiedriskā labuma organizācijām varētu atļaut ziedot 3–5%, piemērojot atlaidi 75% apmērā no ziedotās summas. Nodokļu jomas speciāliste Leitāne norāda, ka šis priekšlikums nav skaidri izprotams. "Kas jāsaprot ar uzņēmuma nomaksātajiem nodokļiem? Jo ir nodokļi, kurus ietur uzņēmums (piemēram, IIN) un PVN, kuru maksā galējais patērētājs. Jebkurā gadījumā arī šis ir priekšlikums, kas vērsts uz iespēju uzņēmumam ziedot lielāku summu, kas netiktu aplikta ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Tomēr arī šis piedāvājums negarantē uzņēmumu lielāku vēlmi ziedot."
Fons problēmai un darba grupa
Ir arī lietas, par kurām publiski neviens runāt nevēlas, taču tās rada fonu šai problēmai. Sporta funkcionāru vidū dzirdams viedoklis, ka jau deviņdesmito gadu sākumā, veidojot pirmo valsts budžetu, sporta vērtība tikusi noteikta pārāk zema, jo tobrīd valstij bijušas citas prioritātes. Bet šogad ieviestā nodokļu reforma, kas paredz uzņēmumiem neuzlikt UIN par reinvestēšanu, ir stipri nokavēta. Tas, protams, ir tikai relatīvi. Jā, bieži piesauktajā Igaunijā tas tika izdarīts jau krietni sen atpakaļ, taču tas nenozīmē, ka Latvijas gadījumā kaut kas būtu nokavēts. Iespējams, daudziem uzņēmumiem šīs izmaiņas tieši tagad dos vajadzīgo grūdienu attīstībā.
Bez jau pieminētajām specifiskajām vienošanām starp daudziem ziedotājiem un ziedojumu saņēmējiem, kas paredzēja daļu no ziedojuma atdot atpakaļ ziedotājam, tiek norādīts uz vēl kādu problēmu. Pie iepriekšējās sistēmas, kurā nebija atrunāti ierobežojumi ziedotāja zīmola un nosaukuma izvietošanai, pastāvēja iespējas ziedot lielas summas, bet reklāmas līgumus slēgt par salīdzinoši niecīgām summām, tādējādi vienlaikus saglabājot iespējas izvietot logo. Tādēļ aicinājums pārskatīt ierobežojumus ziedotāja zīmola un nosaukuma izvietošanai patiešām būtu izskatīšanas vērts, jo veicinātu šādu darījumu caurspīdīgumu.
Uzrunātie uzņēmēji dažādu iemeslu dēļ izvairījās komentēt nodokļu reformas ietekmi uz vēlmi un iespējām ziedot sabiedriskā labuma organizācijām. Un to var saprast, jo pašiem uzņēmējiem šāda mākslīgā filantropija bija apnikusi. Nodokļu reformu, kas ļautu peļņu saglabāt uzņēmumā, rosināja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija un Ārvalstu investoru padome Latvijā. Arī Pasaules Bankas veiktajā pētījumā bija norādes uz šādu izmaiņu nepieciešamību.
Skaidrs, ka izmaiņas bija nepieciešamas. Visticamāk, tās ir nepieciešamas arī sabiedriskā labuma organizāciju sektorā. Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā bija vairāk nekā divarpus tūkstoši sabiedriskā labuma organizāciju. Pašlaik sporta atbalstīšanai vien atrodamas aptuveni tūkstotis SLO, kurām ir spēkā esošs statuss. Ar tādu skaitu sabiedriskā labuma organizāciju problēmām bija jābūt izzudušām. Taču tā nav. Tāpēc ir jautājums – cik no šīm organizācijām patiešām sniedz labumu sabiedrībai? Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā saraksts ir atrodams, bet par tur esošo sabiedriskā labuma organizāciju lietderību būtu jāveic atsevišķs pētījums. Pietiks ar novērojumu, ka daudzas no tām vairums Latvijas iedzīvotāju nemaz nebūs dzirdējuši.
Finansiālā iztrūkuma kompensēšanas iespēju meklēšanai izveidota darba grupa, kuru vada Ministru prezidents Māris Kučinskis. Tajā ir arī akciju sabiedrības "Dobeles dzirnavnieks" valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils, Eiropas Handbola izpilddirekcijas loceklis, Eiropas Handbola federācijas izpildkomitejas loceklis Anrijs Brencāns, Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis, Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente Ineta Radeviča, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks, kā arī Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis.
Darba grupai uzdots sagatavot un līdz 31. oktobrim iesniegt Valsts kancelejā priekšlikumus par sporta valsts pārvaldības modeļa maiņu, lai nodrošinātu sporta nozares efektīvu pārvaldību un pienācīgu pārstāvniecību valdībā, kā arī izvērtēt esošo sporta nevalstisko organizāciju darbības modeli, lai veidotu efektīvu sadarbību ar nevalstiskā sektora partneriem.
*Neskatoties uz to, ka UIN likme ir 20%, faktiskā piemērojamā likme ir 25%. Tā veidojas pēc aprēķina metodikas: 20/0,8=25%
+4 [+] [-]
-2 [+] [-]
kas attiecas uz tām tauku pikām, tad personīgi es, nezinu nevienu pilsētu vai pat ciemu, kur nebūtu svaru zāles vai ja ne pašā mājvietā, tad blakus ciemā dažādu treniņu utt. Tā ir paša jaunieša izvele, vai viņš sportos, nometīs svaru utt. Ar naudu Tu viņu nepiespiedīsi trenēties, kur nu vēl svaru zāli apmeklēt, liec kaut jaunākos trenažierus.
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Tāpēc jāpārstāj devalvēt "ziedot" vārda jēgu, to atstājot tiem procesiem, kur patiesi ir vajadzīga ziedošana (lasīt - kur budžeta iespējas ir ierobežotas, bet finansējuma nepiešķiršana tiešā veidā apdraud dzīvību, veselību vai ilgtermiņa nākotnes iespējas pamatlīmenī).
[+] [-]
Apskatot sportistus kas paši ir izsitušies, viņi diemžēl šeit ilgi nav uzturējušies, pie pirmās izdevības prom, un tas jau ir līmeņa trūkums. Tad jau drīzāk sportistiem samazināt prēmijas par medaļām, lielāko daļu dodot federācijai, kas šo sportistu, tā teikt ir izauklējusi un tad lai domā kā naudu tērēt. Es neko neteiktu, ja redzētu, ka šie sportisti tiešām dzīvotu kā viņi to cenšas pasniegt, diemžēl realitāte ir pavisam cita, naudas netrūkst nevienam, ja salīdzina ar vidējo latvieti.
+9 [+] [-]
Valstij ir jārūpējas par sabiedrības interesēm!
Kas ir sabiedrības intereses šajā gadījumā? Padomju laikā bija tāda "GDA" sistēma, jeb Gatavs Darbam un Aizsardzībai. Itkā jau pie mums visu padomejisko nicina, taču šajā sistēmā un pat tās nosaukumā bija viss pareizi pateikts. Valstij ir jādomā par to, lai tās iedzīvotāji būtu gatavi darbam un, ja nepieciešams, arī aizsardzībai, t.i., gan fiziski, gan garīgi attīstīti indivīdi.
Šajā aspektā - Fiziskā kultūra un veselība ir tie atslēgas punkti, kas ir jāstimulē. Tā, lai cilvēkiem ir kur droši nodarboties ar fizisko kultūru, tā, lai, ja nepieciešams, cilvēki laicīgi saņemtu kvalificētu medicīnisko palīdzību. Viss.
Real Rebel runā par kaut kādiem treniņiem - tas viss ir tikai daļēji pareizi, jo treniņi jau ir ievirze sportā, bet tas ir kaut kas pavisam cits. Valsts mērogā ir pilnīgi vienaldzīgi vai kāds trenējas florbolā vai basketbolā, pamatā ir cilvēku fiziskā kultūra. Tā, lai to darītu maksimāli liels cilvēku skaits, lai fiziskās aktivitātes būtu mesveidīgas un pašsaprotamas ikvienam.
Ja mēs runājam par sportu un nabadziņiem sportistiņiem, tad jāatceras, ka neviens viņus ar mietu nav dzinis ne skriet, ne ar ragavām šļūkt. Tā ir viņu LABPRĀTĪGA DZĪVESVEIDA IZVĒLE! Viņi dara to, ko viņi grib un to, kas viņiem sanāk labāk kā citiem, vismaz Latvijas līmenī. Viņu nozīme darbošanās sabiedrības kontekstā ir vērtējama ar mīnusa zīmi, t.i., viņi neko neražo, viņi tikai patērē - parazitē uz citiem.
Pašlaik bļaušana notiek par to, ka vairs tik labi kačāt naudu no citām nozarēm sportistiem nesanāk.
Nebūs naudas aizbraukt uz nometni un tāpēc pametīs sportu? Laimīgu taciņu!Ja parastam cilvēkam nav naudas aizbraukt uz Alpiem paslēpot, viņš tač netaisa akcijas un neprintē T-kreklus ar kaut kādiem saukļiem.
Būsim godīgi, sportists no parasta liekēža vai tāda bomža (vārda sliktākajā nozīmē) ne ar ko neatšķiras - viņš dara kaut kādus apšaubāmus darbus un prasa, lai kāds cits viņu uztur.
Savukārt visa sporta nozare (ne tikai Latvijā, bet pasaulē) spekulē uz to, ka sports, redz, ir vajadzīgs, ka sports ir kaut kas sabiedrībai noderīgs, tāpēc visiem jābūt priecīgiem par kaut kādām medaļām un jābūt pateicīgiem sportistiem, ka viņi aizstāv valsts godu, lai gan patiesībā, ne viņi tur ko aizstāv, ne ko.
Varai, savukārt, sports ir interesants, jo tā ir tā izklaide, kas palīdz sabiedrībā mazināt spriedzi, lai labāk izbļaujas par to, ka Dinamo piesita CSKA, nevis iet valdības mājai logus ar bruģi sist.
P.S. Tie, kas tagad mēģinās oponēt ar aptuveno saturu "Bet mēs taču sporta arēnā ar sportistiem varam parādīt, ka Latvija kaut ko nozīmē, ka mēs VARAM!" Ir tikai un vienīgi tās sporta industrijas virzītās ideoloģijas upuri. Pamēģiniet dzīvot bez sporta un redzēsiet - jūsu dzīvē nekas nemainīsies, tikai parādīsies laiks citām, iespējams, vērtīgākām lietām, ko jūs nedarījāt, mēģinot fanot par to vai citu sportistu.
+6 [+] [-]
Tas, kas bija uztaisīts agrāk, ar tām nodokļu atlaidēm un tamlīdzīgi - tas nebija ziedojums, tā bija kaut kāda shēmošana.
Pats jēdziens ZIEDOŠANA tika deformēts ar to iepriekšējo kārtību - tagad vairāki gadi paies, kamēr pieradīs, ka ziedošana ir tiešām ziedošana, nevis iespēja shēmās daļu dabūt uzņēmumam atpakaļ...
+4 [+] [-]
Un ko Ekmanis ielīdis tajā darba grupā? Bobslejam jau nu naudas netrūkst. "Latvijas valsts meži" noteikti ne mazu summu atvēl. Mantrausīgais kampējs, ibio.
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
man vien sporta kluba īpašnieks stāstīja, ka kāds uzņēmējs gatavs ziedot 40 000 EUR, bet 20 000 vajag atpakaļ skaidrā...
pats ik mēnesi ziedoju nelielu summu... nelielu, bet tomēr...
un nevienā brīdī es neesmu izjutis, ka man valsts kaut kādā veidā ierobežotu šo iespēju ziedot...
no valsts neprasu nekādus atvieglojumu... nodokļu atlaides... ziedoju, jo tā ir pareizi... tas palīdz citiem...
drīzāk tā ņemšanās ir par to, ka kādi lielie uzņēmumi nedabūs savus procentus atpakaļ skaidrajā...
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Kas ir Funs Savickim, tas Rebels Jaunupam. Ar viņu diskutēt ir bēzjēdzīgāk nekā ar sienu.
[+] [-]
- profesionāls sports nav dzīvesveids, tas ir darbs
- Viņi neražo, tikai patērē, ir kļūdains uzskats. Jebkurš profesionāls sportists izmanto gan dažādu inventāru, tās pašas nometnes šeit, pie labiem rezultātiem, te var organizēt starptautiskas sacensības, kas dod labumu tādā nozarē kā tūrisms vai sabiedriskā ēdināšana, bet pats svarīgākais - nodokļi. (tur protams ietilpst infrastruktūras izmantošana utt.)
- Pieminot bomzi arī aizbrauci auzās, jo ignorē to sakarību, ka, jo labāks sportists, jo labāki atbalstītāji, kas nozīmē gan tiešu gan netiešu atbalstu mūsu ekonomikai, teiksim tenisā, tas balvu fonds ir diezgan nopietns un kā jau iepriekš teicu, tad tās treniņu nometnes ir darbs un nereti lielāks kā sezonā vai tieši starpsezonā.
- Vispār sportisti aizstāv gan valsts godu, jo tie ir valsts pārstāvji un veic reprezentatīvu funkciju ārvalstīs, spilgts piemērs KP, viņa dēļ, cilvēki vairāk sāka interesēties par Latviju.
- Pašu svarīgāko palaid garām, ka sportisti ir sava veida fiziskās veselības un dzīvesveida veicinātāji, tas man sķiet ir pats svarīgākais, ka bērns redz, ka tur tas sportists trenējas, strādā, lai tikai kļūtu labāks. Ja Tu bērnam atņem iespēju redzēt profesionālus sportistus, tad tas daļēji nosit viņā velmi iet un strādāt ar sevi
Tīri no ekonomiska viedokļa, profesionāls sportists ir investīcija, kas atmaksājas, protams ne tiešā veidā (lai gan ir izņēmumi)....jebkura normāla sporta infrastruktūra Latvijā pastāv dēļ profesionāliem sportistiem, ņemsim piemēram biatlonu, ir trases, kam to noslodzi primāri dod tieši profesionāli sportisti, tostarp no ārzemēm, kuri veic treniņus un dzīvo to laiku. Respektīvi, netieši investējot, mēs varam pacelt sporta komandu apkalpošanas eksportu, tā laikam pareizi būtu.
Protams varu kļūdīties. Es arī saprotu tevi, ka tīri cilvēcīgi uz to skaties, es vairāk tīri ekonomiski uz to. Tāpēc mēs ilgi par to varam diskutēt
[+] [-]
+4 [+] [-]
- Tu, lai arī saki, ka skaties no ekonomikas, vispār nesaproti no kurienes nāk nauda.
Sportisti NERAŽO neko - viņi saņem un tērē. Jā, tā tiek sildīta ekonomika (kas notiek, ja parazīti sasilda ekonomiku, redzējām 2009. gadā), taču tieši tāpat būtu, ja pa to naudu uzceltu pagalmā sporta laukumu. Sportists ir absolūti nevajadzīgs starpposms šajā ķēdītē. Jā, ja tie ir ārzemju sportisti, kas brauc uz Latviju tērēt to naudu, tad mēs varam priekā sist plaukstas, ka pie mums nonāk viņu nauda, taču tāpat mūsu nauda nonāk citās valstīs.
- Atkal - labs sportists nozīmē tikai to, ka nauda, ko varētu saņemt kedu rūpnīcas strādnieks tiek samaksāta šim labajam sportistam tikai par to, ka viņš... IR. Par to, lai viņš velk tās kedas un visur tajās staigā. Tāpat kā bomzis - viņš vienkārši ir un garāmgājēji tam atmet naudu tikai tāpēc, ka viņu sirdsapziņa vai kādi citi motīvi viņiem to liek darīt.
- Porziņģis aizstāv tikai savas un savas ģimenes intereses - dzīvot labi. Un tu pats savā atbildē, pirmajā punktā, to lieliski apzīmēji - tā esot profesija. Kā jebkuram profesionālim, sportistam ir viens galvenais motivators, par savu darbu saņemt naudu un pēc iespējas vairāk.
- Gribi atklāšu noslēpumu? Viņi neko nestimulē. Netici? Paskaties apkārt. Mums ir pa pilnam sportistu, kas kaut ko dara, kaut kurš pat ik pa laikam vinnē, taču bērni ir tikai slimāki un vārgāki. Tas, ka strādā šāda saikne Sportists-bērna interese, tā ir muļķība. NESTRĀDĀ! Bērns, tāpat kā viņa vecāki, skatās visus Porziņģus, Briežus utt., rijot paiku, dzerot limonādi, kas vēlāk nomainās pret alu un tas arī viss. Strādā vecāku piemērs. Ja vecāki ir aktīvi paši, tad bērns būs tāds pats, ja nē - piedodiet, bet rādi viņam kaut vai visus TOP sportistus, viņam tas neko nedos.
Sportistu vienīgais uzdevums sabiedrības labā ir to izklaidēt. Būt par klauniem, jo tas ir šovbizness. Savukārt, ja tas ir šovbizness vai bizness kopumā, tad, lūdzu, nodrošiniet vismaz to, ka tas pats spēj iziet uz nulles punktu, vai arī klapējiet to ciet, nevis prasiet, lai jūs uztur!
[+] [-]
- 2009.gads bija gāzi grīdā politikas dēļ, nav savelkams ar sportistiem.
- Tas ir ļoti liels pārspīlējums par to slimošanu, lai gan, ir viens "bet" tajā, respektīvi, es redzu, ka daudzi jaunieši, tāpat kā es, ir ar beigtam mugurām, jo ir pārspīlējuši ar slodzēm utt.
- Kā pats teici, sportists ir sava veida izklaidētājs, sociāla figūra, viņam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Jā, protams, ka liela daļa ir no vecakiem atkarīgs, bet tajā pašā laikā daļai jauniešu, tieši tas spēlētājs būs elks, kam viņi vēlēsies līdzināties.
Kā jau iepriekš minēju, tad viss nostājas pretministrijas darbu, kas ietekmē atbalstītājus. Labvēlīga nodokļu politika nozīmēs, ka mazāk tiek prasīts atbalsts no federācijām un ilgtermiņā tas ekonomika atnāk atpakaļ. Tāpēc es daļēji nesaprotu to, kuri atbalsta esošo sistēmu, jo no vienas puses sakiet, ka valstij nav jādod nauda, bet no otras, atbalstiet, ka privātajam ir mazāk izdevīgi atbalstīt, tas atkal noved, ka federācijai ir jāsedz iztrūkums.
+3 [+] [-]
Piemērs: Nu kāda, nahren, starpība kuri 10 garie mieti vairāk reizes bumbu iedabūs grozā? Ko tas parāda? Tas pat neparāda to, ka viens piecinieks ir labāks par otru, jo otrā mačā var būt pilnīgi pretējs rezultāts. Tās ir tādas spēlītes.
- 2009. gads nebija domāts konkrēti par sportistiem, bet par to, pie kā noved viss prieks par ekonomikas sildīšanu, bez reāla seguma.
- Tas nav pārspīlējums. Bērni ir vārgi, slimi, skolās vairs normatīvi netiek kārtoti (tā nav IZM prasība kā agrāk, skolotāji individuāli var prasīt, ja grib), bet militārajām un iekšlietu struktūrām jāmazina normatīvi pretendentiem, kurus jaunieši tāpat nevar izpildīt. Kā, lūdzu, to sauksiet? Kas vainīgs? Tas, ka Ekmaņa kamanām, naudas trūkuma dēļ, piektā slieču komplekta nebija?
- Te ir jautājums par to kas mūsdienās ir tie cilvēki, kurus liek par piemēru. Knapi videni pabeiguši akselerāti, kas bez savas bumbas vai kāda cita rīka normālā dzīvē ir bezpalīdzīgi un tikko beidz savu bumbošanos, tiek izmesti no aprites un no dzīves.
Ilgtermiņā NEKAS no augsto sasniegumu sportam atdotās naudas NENĀKS ATAPAKAĻ.
Atpakaļ nāks tad, ja tiks celtas sporta bāzes, ja bērniem tiks nodrošinātas iespējas attīstīt sevi fiziski (vispārīgi vai konkrētā sporta veidā), bet vecākiem būs iespēja piedalīties šajā bērnu audzināšanas un fiziskās attīstīšanas procesā, nevis jāstrādā no rīta līdz vakaram, bērnu redzot tikai ejot gulēt un mostoties. Tas dos rezultātus, nevis tas, ka kādam bumbotājam vai ragaviņu braukalētējai būs TAGAD vairāk naudas. Tā ir prasta naudas noēšana, nevis ilgtermiņa investīcija.
Es neaizstāvu esošo sistēmu, es saku, ka valstij vispār nav jāiejaucas un kaut kā jāstimulē sportistu finansēšana. Vismaz ne lielākā mērā kā mūziķu, mākslinieku, ārstu vai skolotāju. Tad arī būs īstie sponsori, mecenāti, kas sportam dod, nevis sportu izmanto kā aizsegu vienkāršākām vai sarežģītākām shēmām.
[+] [-]
Un profesionālam sportistam iedota nauda atnāks atpakaļ ekonomikā, kamēr uzceļot to bāzi tikai bērniem, tad pēc tam vēl tā būs valstij jāuztur, jo bērni to nevarēs, tostarp viņu vecāki.
Mēs par to varam ilgi runāt, tostarp bērnu fizisko veselību, ko varētu labot skolā jau.
mums var gara diskusija par to izveidoties, jo mēs skatāmies uz to situāciju dažādi...Tu skaties, ka nauda neatnāk atpakaļ, es atkal, ka atnāk. Īpaši ja ir augsti sasniegumi.
Kas attiecas uz to pēdējo, tad tur ir viens aspekts, kas diezgan mūs iespaido, respektīvi lielums.
+2 [+] [-]
Iedod naudu sportistam X, viņš to naudu vienkārši noēdīs, t.i., notērēs ikdienas vai īstermiņa vajadzībām. Nekas paliekošs no tā nebūs.
Iztērē naudu sporta laukuma izveidei, uz turieni nāks bērni trenēties. No viņiem, visdrīzāk, neviens nebūs tādā līmenī, kā sportists X, taču tie būs desmiti un simti fiziski attīstītu jauno cilvēku, daļa no kuriem strādās un vairākkārtīgi atgriezīs to ieguldīto naudu maksājot nodokļus, kā arī netērēs budžeta naudu slimības lapās utt.
Nauda no profesionālā sporta atnāktu atpakaļ, ja tā tiktu ieguldīta sacensībās, kurās startētu labākie no labākajiem, bet visi pārējie maksātu lielu naudu par to, lai redzētu šo izrādi. Tieši tā strādā profesionālais sports, taču valstij ar to nav jānodarbojas.
Otrs variants - ņemtu pašus labākos, apmaksātu viņiem visu, trenētu par elites atlētiem un tad viņi startētu sacensībās, pelnītu lielo naudu un daļu no prīzēm atmaksātu valstij, vai arī čempionāti, kuros šie sportisti darbotos maksātu sistēmai (nevis vienreizēju kompensāciju, bet visu laiku, kamēr sportists tur spēlē, atbilstoši sniegumam, t.i., par labākajiem maksātu labāk). Problēma ir tā, ka nav iespējams izveidot tādu sistēmu, kas ar 100% garantiju ražotu čempionus.
Tāpat otrais gadījums ir parasts lopaudzētavas biznesa plāns, ja nu kas. Tu tagad fano par tieši šo variantu.
Jā, tā bāze ir jāuztur. Tajā pašā laikā, visa augsto sasniegumu sporta uzturēšana arī ir nepārtraukta.
Labot bērnu fizisko veselību skolā nevar. Tam nav ne laika, ne bāžu, ne speciālistu. Jā, valsts to varētu tagad mēģināt pagriezt pareizā virzienā, bet ir jau tie apdalītie sportisti, kuriem VAJAG! TE UN TŪLĪT!
Es jau pirmajā komentārā rakstīju - esošā sistēma daudziem ir radījusi ilūziju, ka sports ir kaut kas svarīgs un nozīmīgs, lai gan patiesībā tie ir galma āksti, kurus tikai tāpēc, lai izklaidētu sabiedrību un tik ilgi, kamēr viņi ir interesanti.
Tāpat var atgādināt, ka, ja runājam par mūsdienu profesionālā sporta izveidi, tad sākumā, 19. gadsimta vidū - otrajā pusē, profesionālos sportistus pielīdzināja ielasmeitām, jo tieši tāda pret viņiem bija attieksme. Tagad nekas nav mainījies, tikai sabiedrības tolerances līmenis ir pieaudzis un nu viņi ir "elki".
[+] [-]
Un otra lieta, tagad ja mēs ieguldīsim visu jauniešos, jauniešu sportistu skaits un konkurence piemēram palielināsies, un kad visi viņi izaugs par labiem sportistiem, tad gan es nesaprotu kur mēs ņemsim naudu, lai viņi varētu turpināt attīstīties, ja mums viņas jau tagad nav.
+3 [+] [-]
Tas, ka caur veco ziedošanas likumu visādi Jaunupi mazgāja naudu bija slikti un ar to vajadzēja ko darīt. Tā barotava ir noslēgta - tas ir labi.
Par sponsorēšanu - lai cik tas arī nebūtu skumīgi vai arī nežēlīgi, bet ir kā raksta Tonna, ka pasaule varētu arī iztikt bez profesionāliem sportistiem un koncentrēt šo naudu citām lietām. Principā valstij būtu jāstrādā tā kā šobrīd ir basīti - jāatbalsta LJBL, lai jaunieši sporto. Labākos tad nolasītu pēc izlasēm Eiropas utt. bagātie klubi. Pārējie sporto savam priekam amatieru līmenī. Attiecīgi par savām naudām utt. (kā tas notiek tagad). Nu ja tu kā sportists (basītī, futbolā, renes šļūkšanā) nevari ieinteresēt kādu, lai tevī iegulda naudu, tad varbūt nav jēgas muļļāties ap sportu?
P.S. Ziedošanai ir jābūt brīvprātīgai, ne par atlaidēm utt. Atlaides varētu piešķirt ziedojumiem, kas tiešām sniedz palīdzību līdzcilvēkiem (ugunsgrēkā cietušiem, bērnu namiem, cilvēkiem, kam vajadzīgas operācijas utt.)
[+] [-]
Ārzemju uzņēmumi tikai šī gada ietvaros vien ir investējuši padsmit miljardus. Dieva dēļ, pat Maxima, viens no lielākajiem Latvijas darba devējiem, ir ārzemju uzņēmums.
Vēlēšanas pagājušas, jābeidz dzīvot priekšvēlēšanas (melu) propogandas gūstā.
-1 [+] [-]
watafak.
Kāda ir pievienotā vērtība šim sportam, pat ja izcīna medāli OS?
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
cilvēkam vai komandai, kam ir augsti sasniegumi starptautiskajā arēnā, naudas nav žēl
problēma vairāk varētu būt ierēdņos, kas piezīdušies nozarei un ceļ brēku silto vietu eventuālās zaudēšanas dēļ
+1 [+] [-]
[+] [-]
Atbalstītajiem vajag kaut kādu atdevi atpakaļ un tā kā vietējie mači nenodrošina klubiem peļņu, tad otrs ir, ka ir nodokļu atlaides utt. Jums ir jāsaprot, ka sportā, kā tādā, mecenātu ir labi ja viens procents no vis un tad lielākoties tas amatieru komandām....Kas saistās ar tiem jaunajiem, tad jūs vēlaties viņos investēt un tas ir pareizi, bet ko pēc tam, ja viņam šeit nebūs kur spēlēt? Tā investīcija ir notriekta un viss.