Kress: "Brazīlietes pirms spēles rezervēja restorānu, lai nosvinētu uzvaru"

"Mums bija neprātīgas emocijas, kuras neiespējami izdzīvot vēl reizi. Pilnīgi jaunas sajūtas. Kad komanda veidojās, neviens negaidīja, ka nokļūsim Olimpiādē. Pašas arī laikam negaidījām. Lai gan sirdī ticējām, braucām ar cerību, ka varam sasniegt izvirzīto mērķi.

Vispār, mums neviens nekad neticēja. Nekad. Un, lūk, 2007. gadā mēs izcīnījām bronzu Eiropas čempionātā. Tas bija diezgan negaidīti. Vēlāk, kad sapratām, ka esam spēcīgāko trijniekā un radusies reāla iespēja nokļūt Olimpiādē, vairāk neapsvērām sakāvas variantu. Vēlēšanās uzvarēt bija milzīga. Mēs tiecāmies uz mērķi, lai gan kvalifikācija bija ārkārtīgi smaga. Līdzīgā turnīrā spēlējām pirmo reizi.

Par iespēju startēt Olimpiādē spēlējām pret Brazīliju. Minētā izlase vēl pirms spēles rezervēja restorānu (Madridē), lai nosvinētu uzvaru. Mēs ņēmām un uzvarējām. Tagad jau mums spontāni rezervēt restorānu, lai nosvinētu lielo notikumu. Spēli sākām bez uztraukuma. Paturējām prātā domu, ka neveiksmes gadījumā būs papildus spēles. Visām gribējās paveikt savu darbu.

Kad uzvarējām... Emocijas plūda pāri malām. Skrējām ar karogu, kliedzām, priecājāmies, apskāvāmies, raudājām. Domāju, ka tādas pašas emocijas piedzīvoja meitenes, kuras pirmo reizi piedalās Olimpiādē. Neskatoties uz to, lieli svētki būs arī spēlētājām, kuras uz spēlēm brauc otro reizi.

Spēles nianses atceros slikti. Acu priekšā stāv tikai Nastja Veremejenka, kura izlīdzināja rezultātu un panāca pagarinājumu. Varone. Atceros, ka vienai no Brazīlijas līderēm bija konflikts ar treneri. Acīmredzot, psiholoģiskas domstarpības. Gadās, ka komandas, kuras ir pārāk pārliecinātas par saviem spēkiem, zaudē vājākam pretiniekiem. Mums neviens neticēja, taču mēs, pateicoties savam spēkam un raksturam, spējām uzvarēt.

Pēc Eiropas bronzas sapratām, ka kaut ko varam. Turpinājumā regulāri pierādījām, ka esam labākā Baltkrievijas valstsvienība komandu sporta veidos. Diemžēl basketbolam mūsu valstī netiek veltīta nekāda uzmanība. Lai cik sāpīgi tas skanētu, tā tiešām ir. Rezultātu panācām par spīti tam.

Sākumā mums solīja – ja nokļūsim Olimpiādē, apstākļi uzlabosies. Vēlāk – ja nokļūsim tālu pasaules čempionātā, kaut kas mainīsies. Solījumi atkārtojās gadu pēc gada. Tagad katra meitene intervijās atgādina par šo problēmu. Ja godīgi, daudzas no tā nogurušas. Smieklīgi, ka sekmīgai sieviešu izlasei joprojām nav savas bāzes, kur mierīgi trenēties. Jāizīrē zāle no “Tsmoki” vai “Vitaļur” komandām. Tagad parādījusies bāze Raubičos, kur notiek komandas treniņnometnes, taču to nevar saukt par valstsvienības bāzi, lai gan citos sporta veidos tādas ir.

Šķiet, jo sliktāki apstākļi, jo labāk mums. Mūsu laikā daudzas agri aizbrauca uz ārzemēm. Rāvām pakaļas pušu, lai kaut ko sasniegtu. Nezinājām, kas ir smukas kedas un simpātiska uniforma. Tagad redzu, ka jaunās meitenes, tiklīdz izsists pirksts vai notikusi grūstīšanās, apsēžas uz soliņa. Mūsu paaudze pierada strādāt caur sāpēm.

Galu galā visas agri aizbraucām no Baltkrievijas uz stiprākiem čempionātiem. Saņēmu daudz vēstuļu ar piedāvājumiem pārcelties uz Ameriku, taču nez kāpēc baidījos braukt. Biju mājas meitene. Man bija tikai 16 gadu. Paldies dievam, ka jau toreiz parakstīju līgumu ar aģentu. Viņš man sameklēja klubu Krievijā, bet vēlāk sāku spēlēt Eiropā.

Neraugoties uz ātro šķiršanos, izlases meitenes jaunībā paspēja sadraudzēties. Gandrīz visas trenējāmies Olimpisko rezervju skolā (RUOR). Pazīstam viena otru no 1994. gada. Briesmīgi izklausās. Pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Kopā mācījāmies es, (Baltkrievijas kapteine Nataļja) Trofimova, (saspēles vadītāja Nataļja) Marčanka, Ļevčanka, Masiļonene, Troina.

Visas kopā izlases rindās nokļuvām līdz Pekinas spēlēm. Papildus visām bija spēļu prakse Minskas “Horizontā”. Tikai Ļevčanka un Troina ļoti ātri aizbrauca uz Ameriku. Nastja Veremejenka ir nedaudz jaunāka par mums, ienāca izlasē vēlāk, taču iejutās ļoti ātri un labi. Viņa viņa laiku klusēja :) . Tikai tagad, kļūstot par īstu līderi, sāka runāt.

Dažreiz satiekamies ar meitenēm kādā kafejnīcā. Mūs vienmēr pacienā, jo atpazīst. Negaidām neko, taču no blakus galdiņa vienmēr kaut ko atsūta ar pateicības vārdiem, ka ir tāda komanda. Reiz Tatjanu Troinu palūdza parakstīties uz 100 tūkstošu rubļu naudas zīmes laikā, kad tā nebija nemaz tik maza nauda.

Ceļu satiksmes noteikumus pārkāpjam reti, taču ja valsts autoinspekcija mūs tomēr aptur, policisti bieži mūs atpazīst un palaiž vaļā. Šķērsojot valsts robežu varam ātrāk iziet muitas kontroli. Protams, tā ir priekšrocība.

Pirms Pekinas bija patīkamas sajūtas. Atceros, kā mūs piemērīja, lai uzšūtu olimpiskos tērpus. Pašas spēles. Uzskatu, ka mums izdevās nostartēt labi. Ieņēmām sesto vietu. Starp citu, zaudējām Brazīlijai, kuru uzvarējām kvalifikācijas turnīrā.

Galvenais, ka bijām Olimpiādē. Ieguvām jaudīgu pozitīvu emociju un atmiņu lādiņu. Atpūtamies pie savas mājas Olimpiskajā ciematā, kad garām gāja Lebrons Džeimss un Džeisons Kids. Uzreiz skrējām pēc fotoaparāta. Zvaigžņotie amerikāņi nedzīvoja Olimpiskajā ciematā.

Kad gājām uz veļas mazgātavu, satikām Rafaelu Nadalu. Viņš, tāpat kā pārejie, nodeva savu veļu. Skatījāmies basketbola finālu. Blakus sēdēja Deivids Bekhems. Tiesa, viņam apkārt bija pārāk daudz apsargu. Var saprast. Viņam nemitīgi uzmācās ar lūgumu nofotografēties. Pat uz tualeti mierīgi aiziet nav iespējams. Lai gan tieši pie tualetes noķēru Kobi Braientu.

Diemžēl, uz atklāšanu netikām, jo nākamajā dienā deviņos no rīta bija spēle pret Austrāliju. Apmeklējām noslēgumu. Tādu daudzumu iedzērušu sportistu vēl nebiju redzējusi. Beigās sākās jautrība. Džeisons Kids tika redzēts, iznākot no bāra trīs meiteņu pavadībā.

Baltkrievu delegācijas vakara pasākums laikam bija pats mierīgākais. Acīmredzot, tāda ir mūsu mentalitāte. Eiropieši un amerikāņi visu tver vieglāk. Viņi nekautrējās brīvi atpūsties. Mēs pieticīgi pasēdējām savā lokā.

Paskatījos Eiropas čempionātu futbolā un sapratu, ka neuzvaramu komandu nav. Mums izslēgšanas spēlēs bija jātiekas ar spēcīgo Ķīnu, kura spēlēja mājās. Stāties viņām pretī bija ļoti smagi. Tagad domāju, ka, iespējams, varējām aizķerties, lai gan punktu starpība beigās bija liela.

Pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā uzvarējām Krieviju. Mums šī komanda vienmēr bija neērta. Taču, pietika vienu reizi viņas pieveikt, kad noticējām saviem spēkiem. Tajā spēlē bijām vadībā no pirmajām minūtēm. Interesanti, ka tagad Krievija reti iekļūst galveno turnīru izslēgšanas spēlēs.

Tatjana Troina ir mana labākā draudzene. Mana bērna krustmāte. Jā, viņai ir uzliesmojošs raksturs, viņa vienmēr saka patiesību acīs un nekad neklusē. Ja Taņa kliedz uz kādu, pamatoti. Troina visa atrodas spēlē. Un, viņas padomi vienmēr noder. Tāda emocionalitāte un uzticība savai lietai ir raksturīga mūsu paaudzes spēlētājām.

Mūsu draudzība kļūst tikai stiprāka. Katra meitene jebkurā brīdī atbalstīs draudzeni. Runā, ka draugu nevar būt daudz, taču mūsu komanda tiešām ir sadraudzējusies. Ar Marčanku un Trofimovu arī draudzējos ilgu laiku, zinu, ka varu piezvanīt jebkurā brīdī un viņas atnāks palīgā. Esam kopā gan bēdās, gan priekos. Stāvēsim viena par otru kā kalns. Joprojām esam viena komanda."

Izmantotie resursi:
«Мы рвали задницу, чтобы чего-то добиться»....