Anete Kiršteine: "Grūti, ja komandā ir trīs galvenie treneri"

Anete KIRŠTEINE

+Dzimusi 1992. gada 2. februārī
+Uzbrūkošā aizsardze, augums 176cm
+Basketbola skolas “Jugla” audzēkne
+Absolvējusi Rīgas 47. vidusskolu
+Pirmā trenere Daiga Jansone
+Valdemāra Baumaņa kausa ieguvēja 2011
+Komandas: RTU/Merks (bilance 24-12, otrā vieta LSBL), “Jugla” (Swedbank LJBL trešā vieta, 30-7), Latvijas Universitāte (2010), 47. vidusskola
+Treneri Maija Kubliņa, Arkādijs Makarenko, Jānis Butāns, Aigars Nerips, Aivars Vīnbergs, Ainars Zvirgzdiņš

Anete Kiršteine Latvijas un Eiropas čempionātos

+Sacentusies piecos Eiropas jaunatnes čempionātos (U16 Valmiera 2007, Katovice 2008; U18 Sēdertelje 2009, Poprada 2010; U20 Novi Sada 2011)
+38 Eiropas čempionātu spēlēs guvusi 305 punktus, tai skaitā realizējusi 52 tālmetienus
+Divkārtēja Eiropas jaunatnes čempionātu ceturtdaļfināliste (Valmiera 2007, Sēdertelje 2009)
+2011. gada Eiropas U20 čempionātā astoņās spēlēs vidēji 29,1 minūtē guva 8,0 punktus, iegūstot otro lielāko spēles laiku un kļūstot par trešo rezultatīvāko spēlētāju Latvijas sastāvā
+LSBL 2011. gada sezonā kļuva par rezultatīvāko spēlētāju “RTU/Merks” sastāvā, 29 spēlēs vidēji 25:31 minūtē savācot 11,3 punktus, izcīnot 3,5 atlēkušās bumbas un 1,6 reizes rezultatīvi piespēlējot
+LJBL 2011. gada regulārajā sezonā 30 spēlēs vidēji guva 24,9 punktus, finālos trīs spēlēs savāca 19,3 punktus
+Swedbank LJBL čempione A grupā “Juglas” sastāvā (2010), trīs finālspēlēs vidēji savācot 21,0 punktu
+Swedbank LJBL tālmetienu konkursa uzvarētāja 2010. gadā
+LSBL spēlējusi no 2007. gada sezonas, pavisam aizvadot 77 spēles
+VEF skolu superlīgas MVP 2011
+2011. gada 7. jūnijā parakstīja nodomu vēstuli par mācībām “Seward County Community College” Kanzasā, ASV, kur spēlēs NJCAA pirmās divīzijas “Lady Saints” basketbola komandā, treneris Toby Wynn)

Uzbrukumā. Foto: www.womensbasketball-in-france.com

Anete Kiršteine Serbijā. Foto: www.womensbasketball-in-france.com

U20 izlase pēc uzvaras pār Nīderlandi. Pirmā rinda – Kristīne Vītola, Līga Šurkusa, Sabīne Niedola, Guna Lagzdiņa, Ilze Gotfrīda. Otrā rinda – Anete Kiršteine, Madara Gulbe, Kristīne Brance, Arta Kublačova, Asnāte Fomina, Anna Sonka, Dita Rozenberga. Foto: www.womensbasketball-in-france.com

Dita Rozenberga, kopā ar Aneti spēlējusi "Juglā", "RTU/Merks" un Latvijas jaunatnes izlasēs
Pirmo reizi spēlējām kopā 2007. gadā Baltijas jūras kausā Ventspilī, kad atnācu pati uz Rīgu spēlēt un mācīties. Anete jau tai laikā bija komandas motoriņš. Ar viņu sadzīvē ir ļoti viegli, viņa ir draudzīga un dzīvespriecīga. Protams, mums visiem ir arī sava sliktā puse, bet tas ir tikai normāli. Treniņos, protams, sanāk paslinkot. Anete, ja dara, tad dara ar lielāko prieku. Tas ir pats galvenais!

Interesantu gadījumu bijis daudz. Šis gads bija ļoti grūts, bet kopā esam to pārdzīvojušas. Skaistākā uzvara un notikums mums kopā, manuprāt, bija uzvarēt LU pusfinālā un izcīnīt otro vietu Latvijas Sieviešu basketbola līgā!

Anete Kiršteine Eiropas jaunatnes čempionātos

Serbijā ir Tavs piektais jaunatnes čempionāts. Ko jaunu esi ieguvusi?
Serbijā spēlējām jau pārbaudes turnīrā pirms čempionāta. Varu teikt, ka šī valsts man nepatīk. Varbūt tāpēc, ka Serbija nav Eiropas Savienībā un nepārzinu viņu sistēmu. Taču iespaidu ziņā tā man bijusi nesimpātiska. Iespējams, neesam redzējušas zemes skaistākās vietas, tomēr otro reizi uz šejieni negribētu braukt.

Pārbaudes spēļu laikā bija arī neskaidrības par organizāciju. Dzīvojām viesnīcā kalnā, kur apkārt nebija nekas. Redzējām tikai autobusu un zāli. Viesnīcā neko nebija iespējams nopirkt, bet sportistiem ir vajadzīga, piemēram, šokolāde. Mūsu pirmā pavadone noraidīja iespēju aizbraukt iepirkties. Kādi veikali? To tuvumā nav un tas nav plānots! Beigās nācās izdomāt interesantu iemeslu veikala apmeklējumam. Ā, nu labi! Tas kļuva par vienīgo izņēmumu.

Blakus iemesls.
Jā. Ar čempionāta organizāciju viss ir kārtībā, taču pārējais nav piesaistījis. Piemēram, Rīga man šķiet daudz smukāka nekā Novi Sada. Vispār, Latvija ir skaistāka nekā Serbija. Tiesa, ar vietējiem daudz kontaktēties nesanāca un nebija tā, ka gribētu iepazīties. Čempionāta laikā esam atbraukušas spēlēt un nevis domāt par jauniem paziņām.

Man ļoti patīk sauļoties. Te ievelc gaisu un nejūti, kā pienāk skābeklis. Karstums šausmīgs, vidēji +33C. Kad gaisa temperatūra pārniedza 40 grādus, centos uzturēties viesnīcā. Bija bail iet ārā un apdegt saulē.

Interesanti ir tas, ka 1991. gadā dzimušo meiteņu vidū daudzas paspējušas kopā spēlēt arī ārzemēs. Piemēram, Ilzei Gotfrīdai komandas biedrenes no “Saint Joseph`s University” spēlē Spānijas un Nīderlandes izlasēs. Tas ir vērtīgi, jo čempionātā iespējams satikt daudzus draugus. Komandas savstarpēji izturas draudzīgi. Naidīgu skatienu nav. Ļoti draudzīga ir Itālijas komanda, visu laiku sveicina: čau, čau! Pieklājīga attieksme. Nav tā, ka vienkārši paejam garām.

Izcīnot uzvaru VEF Skolu superlīgā. Foto: Renārs Buivids

Pārbaudes spēlē ar Krieviju. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

2011. gada jūnijā, saņemot Valdemāra Baumaņa kausu. Foto: Ēriks Biters

Latvijā regulārā sezona un jaunatnes līgas spēles turpinājās līdz maijam, ASV koledžu basketbola sezona līdz martam. Tas radīja starpību gatavošanās laikā?
Meitenes, atbraucot no Amerikas, teica, ka ir grūti. Laiks, kurā neko nedari, bijis pārāk ilgs. Par to pašam jādomā. Ja zini, ka tev jāspēlē izlasē, tu nedrīksti pilnībā palaisties. Starpība sākumā bija jūtama. Pagāja laiks, kamēr meitenes iegāja ritmā.

Personīgi man pēc LSBL un jaunatnes līgas fināliem vajadzēja atpūtu. Pilnas divas nedēļas nedarīju neko. Uz bumbu pat neskatījos. Manam organismam divas nedēļas ir daudz. Pēc tām jutu, ka vajag atsākt. Grūtības sajutu tieši fiziski, jo metienu nodarbībām pielāgoties var daudz ātrāk. Metiens nepazūd tik ātri kā fiziskās īpašības.

Kā Tu vērtē komandas startu Eiropas čempionātā?
U20 čempionātā komandai gājis kā pa viļņiem. Sākumā bija nesaprašanās laukumā. Divos iepriekšējos čempionātos izcīnījām septītās vietas. Šogad pat nezinu, kas pietrūkst, izņemot vienu. Ir ļoti grūti, ja komandā pulcēti trīs galvenie treneri. Trenerei Jansonei ir savs viedoklis, trenerim Zvirgzdiņam otrs, trenerim Vīnbergam trešais.

Bieži bija tā, ka katrs treneris pasaka savu un laukumā tas nelīmējas kopā. Radās situācijas, kurās nesapratām, ko treneri īsti vēlas. Tā bija pašā sākumā un tas radīja zināmas problēmas. Otrkārt, Sabīne (Niedola) mums pievienojās 6. jūlijā lidostā, ceļā uz Serbiju. Kamēr pielāgojas un ieiet ritmā, paiet laiks. Spēlēs ar Franciju un Itāliju maz pietrūka uzvarai.

Pašas izdarījām ļoti daudz muļķīgu kļūdu, kuras šajā vecumā nedrīkst pieļaut. Nebijām pietiekami kritiskas pret sevi. To arī atzina galvenā trenere un nevar viņai nepiekrist.

Pie treneres Jansones bijušas sadarbības, kas izmantotas visu laiku. No trenera Zvirgzdiņa klāt nākušas daudzas kombinācijas. Tās ir ļoti specifiskas un nešaubos, ka tās ir iedarbīgas. Ļoti, ļoti labas. Varbūt mums, jaunietēm, tās bija par sarežģītu. Ja būtu pieredzējušākas un mācētu to izpildīt... Tagad to nevarējām izdarīt. Otrkārt, trenerim Zvirgzdiņam nebija iespēju aizbraukt uz pārbaudes spēlēm. Pluss bija, ka aizsardzības sistēmas un pārejas mums nāca no viņa. Sabīne to jau bija apguvusi un nojauta, kas darāms. Pārējo vajadzēja tikai atsvaidzināt.

Tu droši vien esi iemetusi no centra?
Jā, kādreiz sanāk. Pāris reizes to izdevies paveikt, taču tas vairāk bija bērnībā, jaunatnes spēlēs. Tagad pietiek atkāpties pāris soļus no trīspunktu metienu līnijas.

Tavs pirmais lielais turnīrs bija Eiropas U16 čempionāts. Ko labu sastrādājāt Valmierā?
Tas bija baigi traki. Īpaši pirmā spēle pret Spāniju. Atbrauca visi, kuri varēja. Tribīnēs sanāca tūkstotis skatītāju un bija sajūta, ka nemāku spēlēt basketbolu. Nemāku driblēt. Pirmo metienu laikam izmetu pret vairogu. Uztraukums un emocijas ņēma virsroku. Sākums bija drausmīgs, taču vēlāk pieradām. Tagad tas liekas tik sen.

Trenere teica: “Anete, maiņa!” Es sēdēju uz krēsla, rokas trīcēja. Tās bija emocijas, kuras nekad neaizmirsīšu. Arī tribīnes bija piepildītas kā nekad.

Trenere Daiga Jansone ir stingra. To esmu pārbaudījusi 11 gadu gaitā. Valmierā viņa runāja stingrāk, treneris Ziedonis Jansons situāciju nomīkstināja. Bija reizes, kad viņš runāja skarbāk. Pārsvarā to darīja Daiga.

Kadetu čempionāta brīvajā laikā ciemos brauca mamma. Komandas brīvā laika aktivitātes neatceros. Viesnīcā ugunskuru nekurinājām un numurus nedemolējām. Toreiz pinām “franču bizes”, lai ērtāk spēlēt. Arī man toreiz tika sapīti mati. Šī tradīcija saglabājās arī Serbijas turnīrā. Bizītes ļoti labi pin trenere Daiga. Nometnēs viņa ir izdomājusi visdažādākos risinājumus. Kas tik nav bijis sapīts! Ir meitenes, kas to māk darīt. Ļoti labi tas padodas Anetei Čundai. Pati saprotu domu, bet ar pīšanu neesmu aizrāvusies. Tam vajadzīga pacietība, vismaz pusstunda laika.

Tu esi pacietīga?
Vairāk nē, taču tas atkarīgs no attiecīgās situācijas. Kaitina lēns interneta pieslēgums, autobusa gaidīšana un kavējumi. Basketbolā esmu diezgan pacietīga. Bijušas reizes, kad gribas ātrāk izdarīt, taču kopumā laukumā darbības nesasteidzu.

Teici, ka pie treneres Jansones esi jau 11 gadus.
Trenere Jansone ir kā otra mamma. Gāju vienā klasē ar Kati Riekstiņu, spēlējām vienā komandā. Viņa pirmā sāka trenēties “Juglā”. Bija Mārtiņi un Kate teica “Tu negribi atnākt uz basketbola treniņu?” Zvanīju mammai. Viņa ir volejboliste. Mamma gribēja, lai nodarbojos ar kādu sporta veidu. Nodomāja, ka iešu uz volejbolu. Bērnībā sportā man bija ļoti labas atzīmes. Vienmēr visu varēju izdarīt, neatkarīgi no sporta veida. Bija “ņuhs” uz sportu.

“Pamēģini,” mamma teica un tā tas sākās. Pirmais treniņš bija novembrī, otrās klases Mārtiņos. Kates mamma bija pazīstama ar treneri Jansoni. Abas bija labas draudzenes, trenere katru dienu brauca mums pakaļ uz skolu. Savāca mūs ar Kati un braucām uz treniņu. Pēc treniņa aizveda līdz mājām, jo bijām gandrīz kaimiņos. Trenere dzīvoja blakus Daugavas sporta namam. Es pa sava dzīvokļa logu varēju redzēt “Rīdzenes” sporta zāli. Tā notika kādu gadu.

Mācījos Rīgas centra sākumskolā pie Vidzemes tirgus. Tur nomācījos sešus gadus. Tad vienu gadu biju Rīgas 45. vidusskolā. To ieteica trenere, jo tur mācījušās abas viņas meitas. Kad apstākļi piespieda mainīt dzīves vietu, ar mammu pārcēlāmies uz Baložiem, tuvāk Ķekavai. Pārgāju uz 47. vidusskolu un arī tur trenere vienu gadu strādāja. No Baložiem līdz Juglai ir tālu jābrauc, tāpēc minēto gadu trenējos turpat 47. vidusskolā. Vēlāk atsāku braucienus uz Juglu.

Saņemot Valdemāra Baumaņa kausu. Foto: Ēriks Biters

Latvijas U20 valstsvienības rezultatīvākās spēlētājas Sabīne Niedola, Anete Kiršteine un Kristīne Vītola

Pozitīva esi bijusi vienmēr.
Cenšos. Tādā ziņā problēmu nav. Mamma bērnībā stāstīja, ka iekāpu trolejbusā un piegāju pie konduktora. “Kā jums šodien labi iet? Paldies par biļetīti, uz redzēšanos!” Gāju klāt cilvēkiem un teicu “Čau!” Laikam tas nostrādā.

Trenere tevi ir saraudinājusi?
Nevaru saskaitīt, cik reižu vienpadsmit gados tas noticis. Bērnībā katru trešo vakaru nācu mājās un teicu, ka basketbolu vairāk nespēlēšu. Bija sajūta, ka trenere uz mani bļauj. Saka, ka esmu stulba kaza. Ar laiku sapratu – viss ir tāpēc, ka viņa no manis gaida. Zina, ka būs. Darīja visu, lai es saprastu savas kļūdas. Darīja pēc labākās sirdsapziņas. Jūtu uzticību un nevaru neko sliktu pateikt. Radusies cieņa. Uzticības gadījumā man ir pienākums rīkoties tā, lai uzticību nezaudētu.

Ilgu laiku esot vienā vietā, bija grūti pāriet pie citiem treneriem?
Ja esi ar rokām un kājām pieķērusies pie viena trenera, pāriet ir grūti. Visas lietas aizsardzībā un uzbrukumā pieņemamas. Brīžos, kad no manis prasīja atšķirīgas lietas, bija baigi grūti. Sākumā nevarēju uztvert spēles domu, bet pie visa var pierast.

Pirmā jaunā komanda bija Latvijas Universitāte. Tai klāt bija divi jaunie treneri – Arkādijs Makarenko un Jānis Butāns. Sākumā nesapratu, ko viņi no manis grib. Radās sajūta, ka visu jāapgūst no baltas lapas. Kad biju pieradusi, lielākās grūtības sagādāja daudzie pārbraucieni. Kad esi Juglā 40 minūtes spēlējusi bez maiņām, vakarā aizej uz otru spēli. Tur vairs nevari ārdīties un vilkt spēli uz sevi. Sākumā to savietot bija visgrūtāk, jo katrā komandā darbs bija atšķirīgs.

Treneris Vīnbergs var apstiprināt, ka RTU komandā visam pielāgoties izdevās diezgan ātri. Pa grozu mest prasīja gan LU, gan RTU. Visi zina, ka mana stiprā puse ir metiens un to arī prasa. Kad nemetu, jautā “Kāpēc Tu nemet?”

Intensīvākais spēļu laiks sākas vidusskolā, no piecpadsmit gadu vecuma.
Teikšu godīgi, ir grūti. Tieši pēdējos vidusskolas gados ir lielākā slodze. Esmu cilvēks, kas vakarā nevar pamācīties. Pēc treniņa nevaru sevi piespiest neko izdarīt. Saplānot laiku mācībām un treniņiem prasīja daudz pūļu, taču beigās visu izdevās izvilkt. Ar mammu runājām, ka pretī atspēlēta Amerika. Rakstot eksāmenus, zināju, ka esmu uzņemta koledžā. Visi dokumenti jau bija nokārtoti. Smagie darba gadi basketbolā atviegloja mācību procesu. Amerikas vajadzībām no manis prasīja tikai SAT testu un to uzrakstīju.

Kurā brīdī radās doma apvienot izglītību ar basketbolu?
Tas sākās ar Borisa Karebina (bijušas Liepājas basketbola kluba galvenais treneris, vēlāk Uzņēmumu reģistrā reģistrējis Borisa Karebina basketbola skolu un izveidojis t.s. “Players Development Center”, starpnieka ceļā piedāvājot sportistiem stipendijas ASV augstskolās) braucienu uz Latviju. Viņš bija vienā Juglas treniņā. Apskatījās un sāka izteikt piedāvājumus. Man viņa stils nepatika. “Nu, tu taču spēlēsi NBA!” Piestāsta ausis, ka būsi nezin kas, lai gan ceļš līdz nosauktajam ir ļoti tāls. Informāciju rūpīgi jāfiltrē. Protams, apmaksātas mācības apvienojumā ar iespēju spēlēt basketbolu ir labs variants.

Mamma mani atbalstīja uzreiz, norādot uz ieguvumiem – apmaksātu izglītību jaunā vidē. No otras puses, varētu atrast daudzus iemeslus nebraukt. Pati to uztvēru tā – ja būs lemts, aizbraukšu! Iešu uz Borisa treniņiem, nokārtošu SAT eksāmenu. Vairāk pakļāvos liktenim.

Kādas bija prasības Karebina treniņos?
Viņš vairāk strādāja pie individuālām, tehniskām lietām. Māņkustības pie groza, metienu tehnikas Amerikas stilā. Cik zinu, meitenes Amerikā met, kā viņas met. Uzskatu, ka 18 gadu vecumā metienu būtiski mainīt nevar. Ja metiens izveidojies, tas nebūtu daudz jāmaina.

Karebina grupā bijām vairākas meitenes, bet strādājām pa vienai. Spēlējām tikai pašās treniņa beigās, izmantojot viņa pārādītās māņkustības, kuras Latvijā nepielietojam. Treniņa laikā notika centieni panākt automātisku izpildi, lielu skaitu reižu ejot uz grozu un izpildot ieteiktās kustības. Jāņem dotais.

Pats Karebins rakstīja e-pastus. Sekoja līdzi un nemitīgi atgādināja: “Tu būsi NCAA pirmajā divīzijā.” Komunikācijai viņš pievērš lielu uzmanību. Konkrētas skolas viņš neieteica. Pārsvarā koledžas un universitātes meklē pēc SAT rezultāiem, bet tik tālu kopā netikām. Patrenējos, Karebins aizbrauca uz Ameriku un atpakaļ neatgriezās. Kontakti pārtrūka.

Reālā saikne ar Ameriku sākās, kad Facebook saņēmu vēstuli no UTEP otrās treneres Evas Laskovskas. Tā ir universitāte, kur mācās Baiba Eglīte, Kristīne Vītola un Anete Šteinberga. Trenere bija redzējusi manas spēles Eiropas U18 čempionātā Slovākijā. Jautāja, vai man ir interese braukt uz Teksasu. UTEP mācību ziņā ir laba universitāte. Pirms tam nebiju par to domājusi, bet sarakste radīja citas sajūtas.

Noliekot SAT, mans rezultāts nebija pietiekams, lai uzreiz brauktu uz universitāti. Trenere to uztvēra ar sapratni, sakot, ka piezvanīs savam labam draugam (Tobijam Vinnam) “Seward County Community College” Kanzasā. Abas mācību iestādes ir savstarpēji saistītas. Pārcelties uz UTEP iespējams gadu vēlāk.

Uz Ameriku izlidošu 9. augustā. Tas bija nedaudz šokējoši, jo sākumā cerēju braukt divas nedēļas vēlāk. Mācības sāksies 16. augustā. Nebūšu vienīgā eiropiete, jo komandā otro gadu spēlēs meitene no Ungārijas. Šajā skolā būšu pirmā no Latvijas. Būs jāreklamē, ka Latvija ir laba zeme un no šejienes nāk labi cilvēki.