VEF Čempionu līgā: vai uz pamatiem izdosies uzbūvēt māju?

Par īsu…
Palika izjūta, ka VEF brīžiem gluži vienkārši trūka augstāka meistarība, un liela daļa no meistarības ir tieši pieredze un aukstasinība. Spēja trāpīt metienus tad, kad tos jātrāpa. VEF bija viena no labākajām aizsardzībām Čempionu līgā - vidēji 75,8 ielaistie punkti bija ceturtais labākais rādītājs kopumā un otrais labākais starp Top16 komandām, vidēji 24,7 atlēkušās bumbas aizsardzībā bija trešais labākais rādītājs, otrais starp Top16 komandām. Viena no statistikas vienībām, kas apliecina manis piesaukto meistarību, ir lielais kļūdu skaits (vidēji 17 - vairāk nekā jebkurai citai komandai). Neraugoties uz to, uzbrukumā tik un tā bieži izdevās tikt līdz labām metienu situācijām (bravo treneru kolektīvam!), taču realizācija bija zema (no spēles trāpīti 41,8% metienu - otrais sliktākais rādītājs visā turnīrā un pats sliktākais Top16 kārtā). Ja tiek spēlēts ar tik vieglu sastāvu, metienu realizācija ir atslēgas moments.

Viedie saka, ka viedoklis nevar būt objektīvs un tomēr atļaušos teikt - objektīvi vērtējot, VEF pārspēja gaidas jau ar to vien, ka iekļuva Top16 kārtā. Tāpēc nopelt par to, kā sezona Eiropā beidzās, būtu negodīgi. Pat pēc 0-6 gribētos izcelt to, cik spējīga VEF esošajos apstākļos atsevišķos mačos bija pret ļoti labām Spānijas komandām. Top16 kārtā rīdzinieki trāpīja ļoti jaudīgā grupā, spēlējot ar iepriekšējo gadu čempioni Burgosu, ar Tenerifi, kas ir ne tikai pirmās sezonas čempione, bet arī 2019. gada sezonas fināliste un abas - Eiropas labākā vietējā čempionāta ACB līgas vadošās komandas, kā arī vienu no Adrijas līgas līderēm. Komandām, kuras ikdienā var rūdīties ļoti augsta līmeņa spēlēs pret Eirokausa un Eirolīgas komandām arī vietējos čempionātos. Komandām, kuru sastāvi ir ievērojamāki dziļāki.

Ja pirmajā kārtā VEF izdevās izmantot tādas priekšrocības kā spēļu kalendārs, izmainītais turnīra formāts un izvairīšanās no atslēgas spēlētāju nopietniem savainojumiem, tad otrajā kārtā šie aspekti vairs nebija sabiedrotie - spēles notika katru nedēļu (pirmajā kārtā - reizi divās nedēļās), atstājot mazāk laika atjaunošanās procesam, komandu skāra Covid-19 vīruss, bija personīga rakstura problēmas. Ar katru nākamo aizvadīto spēli pretinieki ieguva aizvien plašāku informācijas apjomu par rīdzinieku spēlētājiem, ļaujot tiem izvairīties no pārsteiguma brīžiem, ko pirmajā kārtā varēja sagādāt Čempionu līgā debitējoši VEF basketbolisti.

Katrs šī VEF modeļa kodola spēlētāju iztrūkums atstāj lielu robu, tāpēc prasīties prasījās, lai trenerim Gailītim būtu garāks soliņš. Vīrusa dēļ uz trim no sešām spēlēm izkrita VEF šī brīža modelī tādā pašā līmenī neaizstājamais Aleksandrs Madsens. Maikla Kaizera spēcīgi iesākto sezonu turpināt tādā pašā stilā traucēja ne tikai ar basketbolu saistīti iemesli, bet uz Top16 piesaistītajam Sauļum Kulvietim bija vajadzīgs laiks, lai pēc teju 12 mēnešu dīkstāves uzņemtu spēļu formu (VEF sastāvā debitēja 26. februārī, iepriekšējo oficiālo spēli aizvadīja Dižonas sastāvā 2020. gada 7. martā). Aigaru Šķēli vairākkārt šosezon nomāca veselības likstas, kas lika izlaist spēles. Mārcis Vītols un Arnolds Helmanis veselības dēļ izlaida pamatīgu strēķi.

Panākumu pamatā - nepārtrauktība
Atkārtošos - skatoties reālās iespējas, šī sezona vērtējama atzīstami. Lai šī sezona būtu nevis izņēmums, bet pamati kam nopietnākam, nepieciešama nepārtrauktība - tas, kas ir pamatā labākajām komandām Eiropā un NBA. Kad atrasts spēlētāju un treneru kodols, kas vidējā termiņā, par kādu dēvējams ČL vienas sezonas turnīrs, spēj panākt labus rezultātus, būtu godīgi šim komandas modelim radīt apstākļus sasniegt ko vairāk. Jāspēj saglabāt kodolu, no sezonas uz sezonu to tikai uzfrišinot.

Ir daudz piemēru, kad komandas bez lieliem vārdiem un budžetiem pārspēj ekspertu un kvēlāko līdzjutēju neticamākās gaidas. 2014./2015. gada sezonā vēlākā Turcijas izlases galvenā trenera Ufuka Saricas vadītā “Pinar Karsiyaka” pārsteidza visu Eiropu, ar vienu no mazākajiem budžetiem ULEB Eirokausā tiekot līdz ceturtdaļfinālam. Taču lielākais pārsteigums vēl tikai sekoja - jūnijā “Pinar” Turcijas superlīgas pusfinālā ar 3-1 sakāva desmit reižu bagātāko “Fenerbahce”, bet finālsērijā ar 4-1 satrieca tikpat finansiāli spējīgo “Anadolu Efes”. Astoņiem Izmiras kluba spēlētājiem tā bija vismaz otrā sezona komandā pēc kārtas, tostarp diviem leģionāriem. Trenerim Saricam - trešā sezona pēc kārtas.

2017./2018. gada sezonā plašākai basketbola publikai maz zināmā vai pat nezināmā Dānijas vienība “Bakken Bears” iekļuva FIBA Eiropas kausa pusfinālā. Pa ceļam dāņi apspēlēja VTB līgas komandas “Avtodor” un “Tsmoki”, mūsu pašu “Ventspili” un franču “Le Portel”, bet pusfinālā tikai sīvā cīņā piekāpās itāliešu “Avellino”. Desmit spēlētāju vārdi bija atrodami komandas pieteikumā jau vismaz otro sezonu pēc kārtas. Viņu vidū arī amerikānis Devons Ekūns-Parsels, kurš pēc otrās sezonas Dānijas čempionu rindās parakstīja līgumu ar Denveras “Nuggets” un debitēja NBA.

2018./2019. gada sezonā Eiropu pārsteidza Antverpenes “Telenet Giants”, kam, lai vispār tiktu Čempionu līgā, vispirms bija jāpārvar kvalifikācija, bet sezonas izskaņā izdevās kārt kaklā bronzas godalgas. Uz Čempionu līgā startējošo lielklubu fona jebkura Beļģijas čempionāta komanda būtu pieticīga, taču tas netraucēja “Telenet Giants” apspēlēt itāliešu “Cantu”, Panevēžas “Lietkabeli”, Jeruzalemes “Hapoel”, franču “Dijon”, spāņu “Fuenlabrada”, čehu “Nymburk”. Astotdaļfinālā pieveikta spāņu “Murcia”, bet uzvara pār “Nizhny Novgorod” ceturtdaļfinālā pavēra nevienam negaidītu iespēju spēlēt “Final Four”. Antverpene pusfinālā zaudēja Tenerifei, bet cīņā par trešo vietu uzveica nule kā Eirolīgā vairākus gadus spēlējušo Bambergas “Brose”. Komandā vismaz otro sezonu spēlēja desmit spēlētāji (tiesa, divi no tiem jaunie ar mazu lomu), tostarp trīs ārzemnieki. Komandu ceturto sezonu pēc kārtas trenēja Roels Morss.

Arī Melnkalnes vienība “Mornar Bar”, kas pērnsezon zaudēja arī VEF un ar četriem panākumiem 14 mačos palika priekšpēdējā Čempionu līgas grupā, šosezon līmeni augstākā turnīrā ULEB Eirokausā izkļuva no grupu turnīra, pa ceļam apspēlējot gan Malagas “Unicaja”, gan Podgoricas “Buducnost”. Komandā ir deviņi spēlētāji, kas pagājušajā sezonā nesekmīgi mocījās Čempionu līgā. Pieci no tiem ārzemnieki. Arī treneris palicis nemainīgs.

Mērķis un reālās iespējas
Artim Atem, Kristeram Zorikam, Aigaram Šķēlem un Kailam Olmenam ir līgumi uz nākamo sezonu. Runā, ka varētu izdoties saglabāt sastāvā arī Aleksandru Madsenu - tas jau būtu spēcīgs solis objektīvākām cerībām izkļūt no grupas arī nākamsezon. Ar nosacījumu, ka šis kodols tiktu apaudzēts ar pāris atlētiskiem papildinājumiem. Jāatceras, ka šīs sezonas izspēles kārtība bija izņēmums un, visticamāk, ČL agri vai vēlu atgriezīsies pie sākotnēji apstiprinātā formāta ar astoņu komandu grupām pirmajā kārtā un spēlēm katru nedēļu, nevis katru otro.

Olmena gadījumā kādam citam klubam pastāv iespēja izpirkt līgumu, un jau šīs sezonas laikā basketbolistu pie sevis labprāt būtu gribējuši citi Eiropas klubi. Tas ir naudas jautājums, jo, demonstrējot labu sniegumu, spēlētājiem pēc noklusējuma nāks piedāvājumi ar labākiem finansiālajiem nosacījumiem. Te ir izšķiršanās - ja mērķis ir atpelnīt iztērēto (arī tas, ja skaidri definēts, ir normāls un saprotams mērķis) tad no komandai svarīgiem spēlētājiem šķirties šādās situācijās ir vieglāk. Ja mērķis primāri ir sportiskais rezultāts, tad izpirkuma naudai jābūt tādai, no kuras atteikties pie pilna saprāta nevar. Visos citos gadījumos - paldies par piedāvājumu, mums neinteresē. Atrast laba spēlētāja vietā tikpat labu un cerēt, ka viņam nebūs vajadzīga pussezona, lai iespēlētos - komandas puzlē visbiežāk šāds gabaliņš jāmeklē ilgi.

Arī VEF pieredze ar piemērotāko viesspēlētāju laikus atrašanu nav perfekta, un šī sezona drīzāk ir patīkams izņēmums, kad sākotnējais ārzemnieku četrinieks saglabāts visas sezonas garumā. Tāpēc to nevajadzētu izniekot, bet izmantot kā pamatu kam lielākam. Viena lieta ir kluba vadības (un/vai trenera) meistarība pārliecināt spēlētājus finansiāli ziedoties sportisku mērķu sasniegšanai, bet lielākoties šis atkal ir naudas jautājums - tie, kas aizvadījuši labas sezonas, prasīs vairāk, un arī labu papildspēku atrašana, visdrīzāk, prasīs vairāk (ja vien atkal netrāpa uz nezināmiem vai nenovērtētiem ārzemniekiem, bet tad atgriežamies pie ierastās spēles ar kaķiem un maisiem). Vai Latvijas šī brīža ekonomikas un likumdošanas apstākļos sporta organizācijai, kas nesaņem kādas lielvaras pietuvinātu avotu finansējumu, maz iespējams savākt vairāk? Tas ir jautājums, uz ko atbildi, par visām varītēm pozitīvu, jāmēģina atrast VEF kluba finansējuma piesaistītājiem.