Punnenovs par liekajiem uzmundrinājumiem, Tambijevs par tēva lomu

Tambijevs: "Negribu apbižot tēti, bet Bobs ir labāks treneris"

"Laikam februārī vai martā klubam atsūtīja ielūgumu. Jau pirms izslēgšanas spēlēm pateica, ka būs jābrauc uz izlasi. Uzreiz pārņēma labas sajūtas," pēc pirmā mača Latvijas izlases rindās sarunā ar portālu Sportacentrs.com sacīja uzbrucējs Kirils Tambijevs. "Šodien vēl pašā sākumā varēju iemest vārtus, vispār būtu ideāli. Tikai labas emocijas."

Vēl pirms pirmā iemetiena 25 gadus vecajam uzbrucējam gadījās saķeršanās ar baltkrievu hokejistu. "Biju gatavs spēlei, uzreiz, no pirmās maiņas. Neatceros, kurš pretinieks tas bija, bet viņš sāka līst iekšā līdz pat iemetienam. Nevarēju zaudēt, aizgāju kopā ar viņu. Nevarēju tā atstāt," stāstīja Tambijevs, kurš tika arī pie spēles laika vairākumā. "No rīta patrenējām, vakar shēmas uztaisījām. Viss bija sarunāts, nebija nekā jauna. Shēmas sāka strādāt, jo vairākumā iemetām vienīgos vārtus."

Tambijevs kļuva par Krievijas pēc spēka otrās līgas labāko piespēlētāju, 36 mačos palīdzot komandas biedriem gūt 28 vārtus. "Iespējams, ka progresēju sezonas laikā. Tomēr pirmoreiz dzīvē esmu ticis pie iespējas spēlēt pārbaudes mačā Latvijas izlases rindās. Darīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai tiktu uz pasaules čempionātu. Vienmēr esmu gribējis spēlēt par savu valsti. Jebkuram latvietim ir prieks aizstāvēt valsts krāsas."

"Mums bija ļoti laba komanda, ļoti draudzīga. Bez partneriem nekļūtu par labāko piespēlētāju, jo kādam vajadzēja arī iemest ripu vārtos," teica Tambijevs, kurš 13 izslēgšanas mačos pats guva septiņus vārtus un savāca 13 punktus. "Ar emocijām un azartu tikām tālu. Varējām iekļūt arī pusfinālā, ja paveiktos septītajā spēlē. Bet man par sezonu palika tikai pozitīvas emocijas."

Tambijevs pārstāvēja Sanktpēterburgas "Dynamo" komandu, kuras galvenais treneris bija viņa tēvs Leonīds – Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs. "Kad viņš mani trenēja Rīgā, junioros, bija ļoti grūti. Otrajā gadā sapratu, ka jābrauc prom, ka tam kādreiz ir jābeidzas. Pašam jāpierāda, ka varu. Aizbraucu uz Voskresensku un sapratu, ka varu bez tēva. Negaidīju, ka sanāks tik laba sezona, jo parasti viņš no manis prasa vairāk nekā no citiem. Psiholoģiski sagatavojos, un spēles laikā vairs netraucējām viens otram," skaidroja Tambijevs.

"Junioros viņš mani dušīja. Nebiju ideāls, bija par ko dušīt. Tagad, ar vecumu, sapratu savas kļūdas. Būtu ātrāk, būtu labāk, bet diemžēl tikai tagad nākusi apskaidrība," turpināja uzbrucējs. "Un man nekad nekas nav dots par blatu. Ja spēlēju slikti, tad laukumā vairs negāju. Ja iemetu vai atdevu piespēli, tad spēlēju. Nebija īpašas attieksmes. Vienmēr ir jāpierāda. Izej laukumā un parādi, kas esi, tā ir vienīgā atbilde kritiķiem."

Uz jautājumu, kurš treneris labāks – Bobs Hārtlijs vai Leonīds Tambijevs –, Kirils atbildi domāja ilgi un rūpīgi: "Negribu apbižot tēti, bet Bobam pieredze ir lielāka. Viņš kā treneris ir labāks. Bet tētim viss ir priekšā. Ceru, ka viņš arī reiz būs tāds treneris kā Bobs. Ar izlasi esmu trīs četras dienas, bet esmu uzzinājis daudz jauna. Godīgi. Vakar, kad aizgāju uz viesnīcas istabu, pat sāku analizēt. 25 gadi, taču tik daudz vēl ko nezinu. Un apzinos, ka Krievijā puse nezina, kā izvēlēties pozīciju, kā sākt uzbrukumu un citas lietas. Vispār interesanti."

Punnenovs: "Grūti noskaņoties bullīšiem pēc uzvaras"

"Puiši manā priekšā spēlēja ļoti labi, baltkrieviem nebija pārāk daudz momentu. Žēl, ka iemetām tikai vienus vārtus. Spēle ritēja kā pa viļņiem – bija brīdis, kad mūs iespieda zonā, un tad atkal bija liela pauze bez metieniem," pēc otrās sausās spēles izlases kreklā sarunā ar portālu Sportacentrs.com sacīja vārtsargs Ivars Punnenovs.

"Pirmajā trešdaļā bija visvairāk momentu, bet tad pretinieki nomierinājās. Trešajā gandrīz vispār nebija metienu pa vārtiem. Nebija tā, ka kādā epizodē nācās glābt komandu. Jā, bija aizsarga kļūda, pēc kuras bija izgājiens vienatnē, taču baltkrievs, paldies dievam, netrāpīja," teica Punnenovs, kurš pirmo sauso spēli Latvijas izlasē aizvadīja debijā pret Krieviju.

Mača laikā atvairījis visus 14 sāncenšu metienus, vārtsargs kapitulēja pēc viena no pieciem Baltkrievijas izlases bullīšiem. "Ir grūti noskaņoties, it īpaši pēc uzvaras. Ja būtu neizšķirts un mēs cīnītos par uzvaru, tad cita lieta, bet šeit vairāk skatītājiem. Un arī spēlētājiem, kuriem jāgatavojas pasaules čempionātam, ja nu kas," teica Punnenovs. "Viņš smuki iemeta tuvajā stūrī. Tur varēja ieiet tikai ripa. Ļoti ātri visu izdarīja. Uz tāda ledus neko citu vispār nevarēja gaidīt. Ir jāmet, citādi pēc māņu kustības netrāpīsi vai pazaudēsi ripu."

"Jo mazāk domas galvā, jo labāk. Ideāli, ja vispār nekā nav. Tikai paskatījos, cik laika atlicis. Ja galvā ieskrien doma, aizveru acis un mēģinu izmest," par pēdējām minūtēm un sekundēm teica Punnenovs, kurš šādos mirkļos atbalstu no komandas biedriem nemaz negaida. "Atceros, ka U20 čempionātā spēlējām pret zviedriem. Trešā trešdaļa, zaudējam ar 1:2, un tad pienāca komandas biedrs un pateica: davai, turies, līdz galam. Bet es jau spēlēju un turos. Spēles laikā var runāt par situācijām, par neatdotām piespēlēm, bet uzmundrinājumus – labāk ne."

"Domāju, ka vārtsargiem ar treneru maiņām nekā jauna nav. Žaks [Klutjē] strādā ar mums. Viņš nevis māca, kā darīt labāk, bet uztur mūs formā. Viņš nevar mūs izmainīt. Ja kāds var, tad kluba vārtsargu treneris, jo tur pelni naudu, tur ir citādi. Izlase ir cits – īss turnīrs, kur jānoķer vai jāatsit ripa jebkādā veidā, tas pat nav svarīgi," teica 22 gadus vecais vārtsargs.

Atšķirībā no iepriekšējās pieredzes tagad izlasē Punnenovs un citi vārtsargi individuāli strādā pirms treniņa sākuma, nevis pēc. "Pamētā ripas, pastaipāmies, un tad seko treniņš. Lai nav tā, ka ejam laukumā un mums ar 100 kilometriem stundā bliež pa vārtiem. Vārtsargam jābūt gatavam un siltam, citādi saites var viegli saraut," pauda Punnenovs, kurš Šveices komandā "Tigers" 28 regulārās sezonas spēlēs atvairīja 91,1% sāncenšu metienu, bet četros izslēgšanas mačos rādītājs pieauga līdz 94,7%.