Viedoklis: Ieriķu iela, mums ir problēma!

Zviedrijas virslīgā spēlē komandas no 10 pilsētām. Galvaspilsētā viena – “Alvik Basket”. Somijas pirmajā divīzijā ir klubi no astoņām pilsētām, tai skaitā Helsinku aglomerācija pārstāvēta ar trīs vienībām. Lietuvā – septiņas komandas no sešām pilsētām, ieskaitot divus klubus Kauņā.

Pat Baltkrievijā, kur sieviešu basketbols tradicionāli koncentrējies Minskā un Grodņā, virslīgā pieteiktas komandas no Brestas, Gomeļas un Polockas. Latviju apsteigusi arī Igaunija, kuru apvienotajā līgā pārstāv klubi no Raplas, Tartu un Tallinas.

Latvijas čempionāts reģionu pārstāvniecības ziņā šobrīd nav basketbola valsts cienīgs. Aizvadītajās 25 Latvijas Sieviešu basketbola līgas sezonās piecas reizes (2008, 2013-2016) pamatturnīrā startējušas komandas no divām reģionu pilsētām, bet pārējā laikā to skaits svārstījies no trijām līdz sešām.

LSBL komandas savulaik bijušas pierakstītas Jūrmalā (1991-1995), Jelgavā (1992-1993), Ādažos (1993-1995), Valmierā (1991-1994), Tukumā (1994-1999), Ventspilī (1993-1995, 1998-2007), Daugavpilī (1994-1997, 2008-2012) un Cēsīs (1996-2016). Tagad palikusi viena pati Liepāja.

Cēsīs virslīgas komanda pastāvēja 20 gadus, tai skaitā pēdējās 10 sezonās sekmīgi radīja konkurenci galvaspilsētas klubiem. Pateicoties SK “Cēsis” prezidentam Krišjānim Kļaviņam, komanda nekļuva par vienas sezonas brīnumu, bet sarūpēja virkni aizraujošu finālu un regulāri pulcēja pilnas tribīnes.

Jā, Cēsu komanda vairākas sezonas trenējās Rīgā un tās apkārtnē – Lietuviešu vidusskolā, Piņķos, “Arkādijā”, Meža skolā. Jā, komanda brīžiem tika aizvietota ar Rīgas sporta skolu audzēknēm, taču tā nesa Cēsu vārdu un bija spilgtākā savas pilsētas pārstāve komandu sporta veidos.

Latvijas Basketbola savienība var pamatoti lepoties ar daudziem paveiktiem darbiem, kuru vidū izceļas spēcīga vīriešu čempionāta izveide trīs divīzijās. Dižķibeles gados (2009-2011) LBL reģionu komandu skaits saruka līdz četrām, taču pēdējās sezonas pārstāvniecība pieaugusi līdz septiņām. Līdzās tradicionālajiem centriem – Liepājai, Valmierai, Ventspilij – virslīgā nostabilizējušās Jūrmalas, Jēkabpils un Ogres komandas. Otro sezonu LBL spēlē Valka/Valga, pārmaiņus elitē uzturējušies Jelgavas un Saldus klubi.

Sieviešu virslīgā novērota pretēja tendence. Ventspils līdz šim pēdējais iznāciens notika 2007. gadā, Daugavpilī 2012. gadā, Cēsīs – 2016. gadā. Jau vairāk nekā 20 gadus savas komandas nav Jelgavā un Jūrmalā, par mazākām pilsētām nerunājot. Tas nav labi. Tā nedrīkst būt.

Reģionu komandas Latvijas virslīgās

Piezīme. LBL pie reģionu komandām pieskaitītas: 1) Brocēni, 2) Ventspils Augstskola.

Latvijas basketbola klubu spēka avoti ir pašvaldības, augstskolas un sporta skolas, kā arī spēlētāji un viņu vecāki. Sporta skolas šo vezumu izkustināt nevar, vajadzīga aktīvāka pašvaldību un augstskolu iesaiste. Privāti klubi, kuri noturējušies 10 vai vairāk gadus, būtībā bijuši tikai divi – SK “Cēsis” un BK “Barons”.

Ja nav reģionu komandu, trūkst konkurences. Bez konkurences nav izaugsmes. Bez izaugsmes trūkst paraugu. Paraugi vajadzīgi uz vietas, savā pilsētā, nevis otrā valsts galā. Basketbola attīstība reģionos ir viens no Latvijas Basketbola savienības uzdevumiem.

Labi piemēri ir. LBS atbalstītā Latvijas U16 meiteņu izlase četrus gadus pēc kārtas spējusi iekļūt Eiropas spēcīgāko komandu desmitniekā. Latvijas-Igaunijas līgas izveide radījusi labāku spēļu praksi jaunajām spēlētājām un uzlabojusi jaunatnes izlašu konkurētspēju. Latvijas Jaunatnes basketbola līga rīko plašākās vietējās sacensības komandu sporta veidos.

Reģionu vienību izveide konkurences stimulēšanai ir tikpat būtiska. Tām ir jābūt komandām, kurās spēlē vietējo sporta skolu un augstskolu audzēknes. Ja iespējas atļauj, var piesaistīt pa kādai profesionālai spēlētājai no Latvijas un kaimiņvalstīm. Baltkrievu, ukraiņu un amerikāņu spēlētāju prasības – ja vien tām nav Eirokausu un WNBA ambīciju – ir visai pieticīgas.

LBS augstākās amatpersonas pirms nedēļas publiskoja paziņojumu, norādot, ka “Cēsu izstāšanās ir slikta ziņa Latvijas sieviešu basketbolam”. Varbūt tā bija slikta ziņa visam Latvijas basketbolam. Publiskā retorika uzrādīja vēl vienu niansi, kura jāmaina. Vai tiešām sieviešu basketbols jānodala no Latvijas basketbola?

Centieni pierādīt pretējo izskatās neveikli. Starptautiskā basketbola federācija pirms 10 gadiem ieviesa sieviešu basketbolam atsevišķu saukli “We are also basketball” (Mēs arī esam basketbols) pretēji pamatsauklim “We are basketball”. Bija sieviešu basketbola gads un citas sabiedrisko attiecību aktivitātes. Kā rāda vēsture, PR nevar aizvietot reālu rīcību.

Basketbola lielvalstu federācijas – ASV, Spānija, Francija, Itālija, pēdējos gados arī Krievija un Serbija – to ir sapratušas. Piešķirto līdzekļu apjoms atšķiras, taču attieksme un atbalsts ir vienāds. Tur, kur runā tikai nauda, privātajā sektorā, situācija ir savādāka – un tas ir normāli, taču politiskajā līmenī, kuru pārstāv LBS, nostājai jābūt labvēlīgākai, aktīvākai, ieinteresētākai. Nenodalot. Nemazinot. Nenovēršoties. Tas ir ilgtermiņa darbs, kura rezultātus var sākt vērtēt pēc viena pilnvaru termiņa, nevis vienas sezonas.

Nav Latvijas sieviešu un vīriešu basketbols. Ir Latvijas basketbols. Kā saka amerikāņi, “Basketbols ir basketbols”. Tai skaitā Eiropas pirmo čempionu zemē.