Kāds ir latviešu vārtsargs? Ko nozīmē profesionāls treneris? Matrevics par izlasi un Čehiju

- Kā nedēļa starp klubu sezonas beigām un izlasi pagāja tev?
- Sanāca pāris dienu atpūsties, pāris dienu patrenējos, tad bija pārlidojums uz Latviju un ar izlasi sākām gatavoties nometnei – mums šeit bija divi treniņi, pastrādāju ar vārtsargu treneri. Bija diezgan forši individuālie treniņi.

- Kad martā runājām iepriekšējoreiz, klubā nespēlēji jau tad, bet vismaz biji rezervē. Tagad pēdējās sešās spēlēs nebiji pat pieteikumā.
- Tas drīzāk bija saistīts ar to, ka man bija pārslodzes trauma. Sākumā bija plāns, ka izlaidīšu 2-3 spēles, bet mums sakrita Anglijas nedēļa [3., 4. un 5. izlaistā spēle bija astoņu dienu laikā – A.S.] un izlaidu laikam četras spēles. Uz pirmo spēli bija nedaudz sapampis ceļgals, tad atgriezos treniņos, bet jutu, ka nebūs labi, un paņēmām drusku ilgāku pauzi, lai ar problēmu tiktu galā. Kad biju atpakaļ, viņi jau varēja mani ņemt uz spēli, bet gribēja, lai ilgāk patrenējos ar komandu. Un pēc tam, kad jau bija pēdējā spēle, īsti nezinu, kādēļ mani nepaņēma, bet visdrīzāk negribēja neko mainīt. Uz pēdējām divām spēlēm jau biju gatavs būt pieteikumā.

- Klubs ir izkritis. Kas ar tevi notiek tālāk?
- Līgums man vēl ir uz diviem gadiem. Redzēsim, kā viss attīstīsies. Pats vēl līdz galam to nezinu. Ņemot vērā, ka viņiem pirmsssezona sāktos jau trīs četras dienas pēc izlases nometnes noslēguma, esmu runājis ar treneriem, izskatās, ka es varētu pievienoties vēlāk. Ja līdz tam vēl nebūs atrasts kas cits.

- Šobrīd darba versija ir tāda, ka brauc atpakaļ?
- Principā, jā.

- Vai ir jau kaut kāda skaidrība par "Dukla" sastāvu, vārtsargiem, treneriem?
- Treneris būs tas pats. Vadībai nekas daudz nemainās, jo viņi uzskata, ka ar šo projektu ir uz pareizā ceļa, un nākamsezon mērķis ir uzreiz tikt atpakaļ augstākajā līgā. Tas gan, protams, nav tik vienkārši izdarāms – vienmēr šķiet, ka tikt augšā būs viegli, bet tad, kas tas patiešām ir jāizdara, ir vajadzīga pilnīgi cita mentalitāte. No situācijas, kad [augstākajā līgā] uz spēli ej bez nekāda spiediena uzvarēt, [1. līgā] ir jāpāriet uz mentalitāti, ka ir jāuzvar katrā spēlē. Un, protams, liels jautājums, kas būs ar sastāvu, cik daudzi būs gatavi spēlēt [1. līgā].

Riharda Matrevica iepriekšējā spēle klubā bija 8. februārī – pret Marko Regžas jauno komandu. Foto: fchk.cz

- Kādus iespaidus šā gada laikā guvi Čehijā?
- Prāga ir superpilsēta, mums ļoti patika tur dzīvot. Kā valsts Čehija ir ļoti nacionāla, ir ļoti par savējiem, ir par čehu valodu. Piemēram, kad mēģinājām sakārtot vienu jautājumu, arī sievai kaut ko vajadzēja, visur pretī bija čehu valoda. Prāgā ir kādi 16 apgabali, un tad bija speciāli jābrauc uz konkrētu apgabalu. Angliski runā tikai divos, un arī tajos divos apgabalos tikai divi darbinieki no desmit runā angliski. Tādā ziņā bija sarežģīti. Arī, kad mēģināju kaut ko pieslēgt pa telefonu, zvanu, viss tikai čehiski. Tā viņiem ir tāda īpatnība. Arī futbolā īstenībā – ar jauno treneri viņi mēģināja uzsvaru likt uz vietējiem. Kas vēl tāds? No tās pašas Čehijas līgas es laikam biju gaidījis vairāk treniņu apstākļu ziņā.

- Var teikt, ka ir liela plaisa starp Top 3 klubiem un pārējiem?
- Jā, domāju, ka atšķirība ir ļoti liela profesionalitātē, mentalitātē. Drusku pārsteidza arī futbola stils – diezgan daudz spēlē samērā primitīvi. Taču, protams, viņiem ir augsta futbola intensitāte, katra spēle ir grūta, katra spēle no tevis prasa maksimumu. Spēles temps ir ļoti augsts, un tas palīdz progresēt.

- Arī Marko Regža izcēla valodas jautājumu. Vai mēģināji iemācīties čehu valodu un juti, ka tas ir vajadzīgs?
- Laukumā čehiski varu kaut ko pateikt, ar to nav problēmu. Arī komandas sapulcē, garderobē, ko džeki runā savā starpā, lielāko daļu saprotu. Tā valoda ir diezgan vienkārša – ja mazliet saproti krievu valodu, tad ir diezgan viegli to pārnest uz čehu valodu. Bet, ja gribi tur palikt, noteikti ir jāpamācās. Taču arī čehiem, domāju, ir jāsaprot, ka čehu valoda nav pati populārākā valoda pasaulē – kā vācu vai spāņu. Ja ir primitīvas zināšanas un saproti, ko runā laukumā, sapulcēs, tad ar to, manuprāt, pietiek.

- Čehijā šosezon bija ļoti daudz latviešu futbolistu un hokejistu. Ar kuriem sanāca biežāk pakomunicēt, satikties?
- Ar Krolli sanāca bieži satikties. Nekad jau nezini, vai pašam vai viņiem kaut kas nemainīsies, tādēļ ir jāizmanto iespējas satikties Prāgā, ārvalstīs, kad tās ir. Sanāca aizbraukt uz Liberecu [pie Kroļļa] paskatīties, kā tur izskatās. Forši, ka arī hokejisti ir. No augstākās līgas ne ar vienu konkrēti gan nerunāju, bet viens draugs spēlēja [2. līgā] netālu no Ostravas – Roberts Kaļķis, un viņš sarunāja biļetes. Biju pārsteigts, cik tur ir laba atmosfēra – tas šovs ir kaut kādā mērā iespaidīgāks nekā futbolā, pilnas tribīnes, laba atmosfēra. Tad sajutu, ka Čehija ir arī hokeja valsts.

- Kas ir tava mīļākā vieta Prāgā?
- Mana mīļākā vieta Prāgā? Droši vien centrs, tiešām ļoti skaists. Kad atbraucu, pat biju pārsteigts – sajūta kā Vīnē. Biju domājis, ka vairāk būs tāds Austrumeiropas stils. Mums ļoti patīk aizbraukt arī uz Karlovi Variem.

- Atskatoties uz sezonu, vai tagad būtu pieņēmis tādu pašu lēmumu kā pirms gada?
- Viss jau bija kārtībā. Nospēlēju sešus mēnešus [sezonas pirmajā daļā], tad [pēc ziemas pārtraukuma] nospēlēju divus mačus, atnāca jauns treneris, un es vairs nespēlēju. Tas ir futbols, tā mēdz gadīties. Jauns treneris vienmēr atnāk ar savu vīziju, savu redzējumu. Nekad jau nevar pateikt, vai tā ir labāk vai sliktāk, rezultātu redzi beigās. Esmu ieguvis pieredzi. Sešus mēnešus esmu nospēlējis labā Eiropas līgā un, manuprāt, arī labi sevi parādīju pret spēcīgiem klubiem. Tā ka, manuprāt, es savu pozīciju šīs sezonas laikā esmu uzlabojis. Tagad jāskatās, kas būs tālāk.

- Redzot tavu situāciju, vai ir zvanījuši Latvijas klubi – ziemā vai tagad?
- Esmu atvērts visām opcijām. Tuvāko dažu nedēļu mēnešu laikā jāskatās, kādas tās būs.

- Kad vēlies skaidrību par nākotni?
- Manuprāt, visi nopietnie piedāvājumi būs jau jūnijā. Tas viss ir aģenta lauciņā, viņam uzticos. Bet, jā, jūnija vidus, jūnija beigas – redzēsim, kas uz galda būs uzlikts, un tad būs jāizdara pareizā izvēle.

Rihards Matrevics. Foto: LFF

- Ko šo četru mēnešu laikā iemācījies par sevi kā cilvēku, par savu raksturu – kā pārvarēt šādus posmus dzīvē?
- Vēl šeit runājām ar vārtsargu treneri, ka tādas situācijas ne vienmēr ir tavā kontrolē. Ja par daudz to negatīvismu ņemsi uz sevi, par daudz domāsi un uzvilksies, tas ilgtermiņā par labu nenāks. Taču, tā vispārīgi domājot un skatoties atpakaļ uz to laiku, braucu no Latvijas uz Čehiju, braucu ar ļoti atvērtu prātu un domu, ka mēģināšu vairāk pielāgoties viņiem, bet tagad saprotu, ka ir jādara tas, kas tu esi, kas tev strādā un ar ko esi komfortabls. Droši vien, jā, nepalīdzēja arī valodas barjera, bet, kamēr tu spēlē un kamēr ar tevi rēķinās, ir jāmēģina visu izkārtot tā, lai tu pats justos vislabāk. Kā domā, kā ir pareizi, tā arī ir jādara. Tādas būtu manas pārdomas.

Arī runājot ar bijušajiem Latvijas futbolistiem, kuri ir spēlējuši ārzemēs, aizbraucot jūti, ka gribi sevi parādīt no labākās puses, gribi spēlēt futbolu – gan tu kaut ko gribi, gan arī treneris no savas puses kaut ko grib. Bieži vien īpaši pirmajās sezonās ārzemēs varbūt nav tik svarīgi, ko dari treniņos, bet spēlēs ir ļoti svarīgi tieši, gandrīz vai akli sekot līdzi trenera uzstādījumam. Dienas beigās tas ir vienīgais veids, kā vari palikt laukumā un palīdzēt komandai. Ja pārāk daudz sāc kaut ko darīt uz savu galvu, var tevi noņemt malā un tad arī vairs nevarēsi palīdzēt komandai, pat ja esi labāks vai labs tai pozīcijai.

- Tu konkrēti domā kaut kādas build-up vai izgājienu lietas?
- Nē, es pat ne konkrēti par sevi. Varbūt nedaudz arī par sevi, bet es skatos arī uz savām paziņām, draugiem, tuvākajiem klubā, kā viņiem ir gājis. Tā ir tāda lieta, ka latviešiem, kuri brauc uz ārzemēm, pirmais uzdevums ir spēlēt pēc iespējas vairāk, bet sastāvu izvēlas treneris un ir svarīgas attiecības ar treneri. Ja seko viņa norādījumiem, tad ir lielāka iespēja būt laukumā.

- Iepriekš minēji čehu spēles stila nosacīto primitīvismu, bet vai esi guvis atbildi, kādēļ Čehija ir tik augstu Eirokausu rangā [10. vietā]? Skaidrs, ka rangu uz augšu pavelk daži konkrēti klubi, bet tomēr.
- Jā, droši vien "Slavia" un "Sparta" to līmeni tur, arī Plzeņa. Domāju, ka atbilde ir diezgan vienkārša. Cik viņiem ir Eirokausu vietu – piecas? Arī klubi ar lieliem budžetiem ir četri pieci. Kaut gan šogad viens no lielākajiem klubiem [Ostravas "Baník"] gandrīz izkrita no līgas kopā ar mums. Tiem klubiem ir tādi resursi, treniņu apstākļi un budžets, lai sacenstos ar lielākajiem klubiem no citām līgām. Spēlētāju kvalitātes tajos klubos ir diezgan labas. Bet tajā pašā laikā paskatoties, kā pret "Sparta" nospēlēja "Riga" [0:2, 1:0], futbols ir futbols – katru reizi spēlē 11 pret 11. Domāju, ka ārpus Top 5 lielajām līgām līmenis visur ir samērā līdzīgs. Kā, piemēram, "Slavia" – visu laiku uzvar līgu, spēlē Čempionu līgā, sakrāj pieredzi un ar to arī iegūst labus rezultātus.

- Čehija būs izlase, kurai vairāk pasekosi līdzi Pasaules kausā [grupā jāspēlē pret Dienvidkoreju, Dienvidāfriku un Meksiku]?
- Jā, vispār interesanti, kā viņiem ies, jo ir ļoti daudz spēlētāju no Čehijas līgas [10 no "Slavia", pa trim no "Sparta" un "Viktoria", viens no "Hradec Králové" – A.S.]. Arī liela vārtsargu izvēle – piemēram, ["Tottenham" vārtsarga] Kinska nemaz nav. Ir daudz vietējo spēlētāju, tā ka būs interesanti, kā viņi izskatīsies uz Pasaules kausa fona.

Latvijas izlases vārtsargu trio Krišjānis Zviedris, Rihards Matrevics, Frenks Orols. Foto: LFF

- Vai Baltijas kauss tev kā izlases futbolistam ir kas īpašāks par pārbaudes spēlēm?
- Vienmēr liekas, ka tās ir tikai pārbaudes spēles, bet tad redzi, kā, piemēram, gatavojas lietuvieši…Jā, tas ir mūsu mazais derbijs. Vienmēr svarīgākā spēle ir nākamā. Droši vien pieiesim tam ar kripatiņu sāls, ka tās ir pārbaudes spēles, bet tajā pašā laikā atmosfēra laukumā būs mazliet nokaitētāka nekā, piemēram, Nāciju līgā. Kaut vai pret to pašu Ziemeļmaķedoniju spēlējām milzīgā stadionā, bet cilvēku īsti tur nebija [33 tūkstošu stadionā 8851 skatītājs, kas bija nedaudz vairāk, nekā sestdien atnāca Kauņā, - A.S.]. Te savukārt pret Lietuvu ir labs stadions, daudz fanu – domāju, ka tas ir labs tēls Baltijas futbolam.

- Pusotru mēnesi izlase bija bez galvenā trenera. Komandas iekšienē bija sajūta, ka līgums noteikti tiks pagarināts?
- Bija sajūta, ka viņš paliks, bet situācija bija nedaudz neskaidra – viss vēl nebija nostājies savās vietās. Par laimi, viņi vienojās par visiem nosacījumiem, un mēs par to bijām priecīgi. Šogad būs iespēja parādīt, ka tas darbs, ko darām, ir labs un pareizs. Cerams, ka tam sekos arī rezultāti.

- Teici – par laimi. Kas ir tās lietas, kuras jums šajā treneru štābā patīk?
- Manuprāt, atbraucot uz izlasi, tu šeit jūties labi. Viss ir izdarīts, par visu ir parūpējušies, viss lielākoties ir ļoti profesionāli. Ja ir kāda problēma, ja kaut ko vajag, vari iet pie treneriem un runāt. Tas ir tas pirmais – cilvēcīgais aspekts. Arī tas, ka mēs redzam, cik profesionāli viņi pieiet savam darbam, un arī mūs tas motivē pacelt savu līmeni.

- Ko nozīmēt – pieiet profesionāli?
- Tas ir subjektīvi – katrs droši vien pamana savas lietas. Es, kā vārtsargs, pamanu tādas mazās lietas, ka mans [vārtsargu] treneris [Gabriele Aldegani] atrod, kā komentēt katru manu darbību. Ir, piemēram, tādas reizes, ka treneris stāv aiz vārtiem un visu laiku komentē, kas tev var riktīgi krist uz nerviem. Bet viņam ir veids, kā to pašu pateikt tā, ka tu to uzklausi, uztver. Viņš ļoti detalizēti pieiet visām situācijām. Viņam ir astoņi pilni diski ar stundām ilgiem video no futbola mačiem, un viņš katrai situācijai var atrast video – labus piemērus, sliktus piemērus. Pilnīgi jebkurai situācijai. Viņam datorā tas viss stāv, viņš ir meklējis un man rādījis. Nezinu, kā to nosaukt, bet tas, ka viņam ir tāda krātuve ar informāciju – gan video, gan prātā -, un viņš to visu var salikt kopā uz laukuma. Tas kā piemērs vienkārši parāda, cik daudz viņam ir video, ko viņš laika gaitā ir griezis, kārtojis un pēc tam to izmanto, lai mums labāk kaut ko izskaidrotu vai parādītu, kā viņa acīs būtu darīt pareizi. Viņš, piemēram, pamana ļoti maziņas detaļas, kuras pilnībā izmaina situāciju, vai tu noķer bumbu vai tu izglāb komandu, vai ir vārti. Tas izšķir to, vai ir kļūda vai ir laba epizode. Viņš spēj atrast tādas mazās nianses un tās izskaidrot pieņemami tieši tev. Tas viss kopā nozīmē, ka viņš ir profesionāls un gudrs treneris.

- Kurš vārtsargs vai komanda tajos video figurē visbiežāk? Vai viņš atrod tieši tava profila, tavu parametru vārtsargus?
- Diezgan bieži skatāmies ["Atalanta"] itāļu vārtsargu Karnezeki [četrus gadus Itālijas U21 izlasē spēlēja Paolo Nikolato vadībā – A.S.], jo viņam ir ļoti labas tehniskās prasmes. Skatījāmies [spāni] Pau Lopesu, kurš spēlēja Romā un tad pārgāja uz Marseļu. Viņš ar mūsu treneri ir strādājis caur paziņām. Nedaudz skatāmies arī ["Manchester City" un Itālijas pamatvārtsargu] Donnarummu. Bet lielākoties tas viss ir saistīts ar Itālijas vārtsargiem, jo viņš mēģina mācīt Itālijas skolu. Bet, protams, viņš ir atvērts arī citām skolām – katrai problēmai ir iespējami vairāki risinājumi.

- Piesauci Itālijas skolu, bet kāda ir Latvijas skola – kāds ir Latvijas vārtsargu stils?
- Tagad kaut kas jau notiek. Ir treneri, kuriem ir savs redzējums un kuri brauc uz semināriem. Kā, piemēram, Artūrs Biezais. Nezinu, man liekas, ka arī Austrumeiropas vārtsargiem ir savs stils, bet Latvijā, manuprāt, ir ļoti dažādi vārtsargi.

- Vēl pirms kādiem 12 gadiem, ja pat Virslīgas komandā bija vārtsargu treneris, tas jau bija kaut kas wow.
- Jā. Bet, piemēram, kad es vēl biju pavisam maziņš, bija tāds treneris kā Oskars Matisons – savam laikam ļoti advancēts. Viņš man ļoti daudz iemācīja un palīdzēja, bez viņa es droši vien nebūtu aizbraucis uz Angliju. Viņš JDFS "Alberts" trenēja jauniešus, un es gāju pie viņa uz papildus treniņiem. Viņš man iemācīja kaut ko no Vācijas skolas – viņš vairāk sekoja līdzi tieši Vācijas skolai. Katram trenerim ir savs, no kā viņš ņem iedvesmu, un tādēļ Latvijā vēl, manuprāt, nav tādas konkrētas skolas. Mums ir tāds vispārīgs Austrumeiropas vārtsargu stils, bet no mūsu reģiona jau kopumā bijuši diezgan labi vārtsargi. Tā pati Ukraina ir tepat blakus.

- Esi bijis Latvijā, Anglijā, Čehijā, izlasē itāļu skola. Tev sanāk tāds kārtīgs sajaukums?
- Itālijas, Spānijas skola man ir diezgan tuva. Tagad gadu, pusotru, cik strādājam ar jauno izlases vārtsargu treneri, cenšos strādāt hibrīdā un likt klāt daudz ko no itāļu skolas. Piemēram, tāda detaļa, kad jautāji par profesionālismu. Tagad, kad pirms izlases nometnes bijām uz diviem treniņiem, bijām trīs spēlētāji un astoņi(!) treneri. Idejiski viņi varētu nebraukt un pie mums atsūtīt vienu treneri, kurš mūs visus padzenātu, un viss – ar to pietiktu. Piemēram, mans vārtsargu treneris mani trenēja, bet blakus stāvēja asistents, kurš filmēja, un pēc tam viņš sūtīja man video, sūtīja piemērus, kā būtu labāk, ko es varētu iemācīties labāk, ko es varētu izlabot. Šādi tā izaugsme arī notiek. Latvijā, manuprāt, mums ir ļoti, ļoti labi fiziskie dotumi, bet ir daudz jāstrādā pie tehnikas. Domāju, ka līdzīgi ir daudziem vārtsargiem, jo daudzi no mums ir gari, atlētiski. Spēku uztrenēt ir viegli – vienkārši ej un trenējies. Bet tehnikai vajag cilvēku, kurš tiešām var to iemācīt. Vajag cilvēku apjomu, jo viens cilvēks jau arī nevar iemācīt visu valsti.

- Noslēgumā tāds pats jautājums, kā pārējiem, - ko tev novēlēt? Kas tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs karjerā vai dzīvē?
- Karjerā man visvairāk ir vajadzīga stabila spēļu prakse, tas arī viss droši vien. Bet dzīvē - dzīvē man viss jau ir (smaida).