Verpakovskis: "Rēķinos, ka pienāks diena, kad izlasē vairs nespēlēšu"

"Atgriezos pazīstamā vietā, kur jutos labi"

- Esi atgriezies "Ergotelis". Kā nonāci līdz šādam variantam?
- Tas man jau bija visu laiku. Aizejot prom no kluba, uzturēju labas attiecības un ik pa laikam sazvanījos. Rudens beigās sākām apsvērt iespēju, ka varētu atgriezties. Teicu, ka "Baki" man neiet tik labi, kā vēlētos, un, ja janvārī izdotos nokārtot visas lietas, tad pastāv iespēja, ka varētu atgriezties. Par citiem variantiem bija kādas runas, taču nekā konkrēta. "Ergotelis" atstāju kā primāro variantu, un tas arī bija visnopietnākais.

- Ar kluba vadību biji pazīstams, taču kopš vasaras "Ergotelis" ir jauns galvenais treneris. Vai arī viņš vēlējās Tevi redzēt komandā?
- Uzreiz to arī prasīju. Viss tika izrunāts ar treneri – viņš mani zināja un deva zaļo gaismu. Tas, protams, bija ļoti svarīgi. Pazinu tikai vienu dienu, taču viņš atstāja labu iespaidu. Labi aprunājāmies, un ceru, ka būs veiksmīga un rezultatīva sadarbība. Par pozīcijām, kur varu spēlēt, man paprasīja, taču sapratu, ka viņi maina taktiku un spēlē vai nu 4-3-3, vai 4-4-2. Pēdējos gados esmu spēlējis gan pa malām, gan priekšā, tā kā domāju, ka ar to problēmu nebūs.

- Finansiālā ziņā līgums gan jau būs sliktāks nekā Azerbaidžānā?
- Protams, ka, aizejot no "Baki", finansiālajā ziņā daudz ko zaudēju, taču, no otras puses, ceru atkal atgūt spēļu praksi, atgriezos labi pazīstamā vietā, kurā es un mana ģimene labi jutāmies. Atgriezos futbola valstī Grieķijā, kur ap futbolu ir diezgan liela ažiotāža un interese. Plus, ja iekļūsim augstākajā līgā [šosezon paredzētas četras ceļazīmes – A.S.], būs iespēja uzspēlēt Grieķijas Superlīgā – tas līgumā jau ir atrunāts. Protams, finansiālā ziņā zaudēju, taču šoreiz variants palikt līdz līguma beigām izskatījās pārāk drūms – domāju, ka pie spēlēšanas tiktu minimāli. Nosēžot pusgadu bez spēļu prakses, domāju, ka vasarā atrast kaut ko citu būtu diezgan nereāli.

- Grieķiju, tostarp futbolu, skārusi nopietna finansiālā krīze. Kā šā pusotra gada laikā ir mainījies "Ergotelis"?
- Protams, ka ļoti mainījies. Cik saprotu, viens brīdis bija pavisam grūts – nomira prezidents, kurš arī uzturēja komandu. Pašreizējā 1.vieta līgā atgriezusi sponsoru interesi, un tagad, kā noprotu, lietas sāk iet uz labo pusi. No tā laika sastāva palicis argentīnietis Djego Romano, kurš ir komandas līderis. Ir ļoti daudz labu jauno futbolistu no vietējās akadēmijas. Tas, ka ļoti labi spēlē vietējie, ir liels pluss arī klubam, jo no faniem interese ir lielāka un uz spēlēm varbūt nāk vairāk cilvēku. Ap komandu vispār valda ļoti pozitīva gaisotne.

- Vai Tev ir kāds priekšstats par Grieķijas 2.līgas līmeni?
- Domāju, ka līmenis būs diezgan augsts. Ir diezgan daudz komandu, kas ilgu laiku ir spēlējušas augstākajā divīzijā, piemēram, "Kavala", "Olympiakos Volos", "Larissa", kurām ir mērķis atgriezties Superlīgā. Tā kā cīņa par iekļūšanu augstākajā līgā būs diezgan nopietna un gaidu ļoti interesantas spēles

- Kamēr atrodies izlasē, līgā nav pārtraukuma un "Ergotelis" trešdien paredzēts mačs [intervija notika sestdien]. Kad ieiesi ritmā un sāksi spēlēt klubā?
- Atgriezīšos 8.februārī, un uzreiz desmitajā gaidāma spēle. Pēc Japānas sanāk diezgan tāls lidojums. Neizrunāju ar treneri, un nezinu, vai šim mačam gatavošos vai nē. Visu janvāri gan esmu trenējies, un man trūkst vienīgi spēļu prakses. Pamazām ceru to iegūt, varbūt sākumā izejot uz maiņu. Ņemot vērā, ka ir pārbaudes spēle un tik tāls ceļš, klubs īsti negribēja mani laist uz izlasi un vēlējās, lai jau tagad sāku spēlēt. Taču teicu, ka tāds jautājums atkrīt un uz izlasi braukšu, turklāt nevarēju atteikt pēdējā brīdī. Protams, ka viņi nevarēja neko iebilst. Redzēsim, kā būs nākotnē – ceru, ka nebūs nekādu domstarpību un problēmu.

Māris Verpakovskis treniņā pret otru "Ergotelis" pēdējās dienas papildinājumu - aizsargu Dimitri Koconi, kurš tiek īrēts no Saloniku "Aris". Foto: athleticradio.gr

"Arī Azerbaidžānā ir iespējams izveidot karjeru"

- Atgriežoties pie Azerbaidžānas. Kā šķīries no "Baki"?
- Sarunas gāja diezgan sarežģīti, jo bija kaut kādi parādiņi par pagājušo gadu, plus vēl tika izrunāts, ko darām ar šā gada līgumu. Bija diezgan smagi, un tas viss atrisinājās burtiski pēdējā dienā, pēdējā stundā. Vienu brīdi jau likās, ka neko nesarunāšu un nekur nelidošu, jo man vajadzēja burtiski pēc divām stundām būt lidostā, bet vēl nekādi papīri nebija parakstīti. Beigās tomēr vienojāmies, un, paldies Dievam, paspēju aizbraukt līdz Grieķijai un noslēgt līgumu – 31.janvāris bija pēdējā pāreju perioda diena, un tikai 31.datumā atbraucu. Visa līguma summa vēl nav izmaksāta, bet apsolīja, ka tas tiks izdarīts.

- Sezonas sākumā piedalījies abās Eiropas līgas spēlēs, bet tad mainījās galvenais treneris un praktiski vairs netiki pamatsastāvā.
- Azerbaidžānā un arī visā Eiropā tas ir diezgan normāli, ka treneris nāk ar saviem spēlētājiem un, protams, uzticās savējiem. Viņš arī uzaicināja četrus piecus savus spēlētājus un sākumā uzticējās viņiem. Gada beigās sanāca vairāk uzspēlēt, jo tie, kurus uzaicināja, neattaisnoja cerības, vēl arī bija kādas traumas. Laiks Azerbaidžānā bija sava veida pieredze. Sapratu, uz kurieni braucu un pēc kā braucu. Sportiskā ziņā man tas varbūt nebija tas labākais laiks. No otras puses, izcīnījām Azerbaidžānas kausu, kas arī ir sasniegums. Bet tīri personīgā sportiskā snieguma ziņā neesmu apmierināts.

- Daudziem Azerbaidžānas klubiem par finansiālo situāciju nav pamata sūdzēties, taču rezultāti Eirokausos nav pārāk spoži. Kāpēc tā?
- Galvenā problēma ir klubu organizācija, struktūra. Parasti klubu saimnieki ļoti aktīvi vēlas piedalīties sastāva, taktikas noteikšanā un visā pārējā, kas, protams, nevar sekmēt sportiskos sasniegumus. Klubi var mainīt, cik trenerus vēlas, taču, kamēr problēma netiks atrisināta, situācija nemainīsies.

- Latvijā ir stereotips, ka jaunam un talantīgam spēlētājam braukšana uz Azerbaidžānu nav tas labākais solis karjeras tālākai attīstībai. Kā Tu uzskati?
- Ja viņam ir izvēle, tad, manuprāt, jāmēģina karjeru veidot Eiropā. Ja izvēles nav un uz Azerbaidžānu aicina par daudz lielāku naudu nekā Latvijā, tad domāju, ka ir jābrauc – nezinot, vai aizbrauksi vai neaizbrauksi, tā var arī visu karjeru palikt Latvijā. Tomēr Azerbaidžānā ir cilvēki, kas tur atrodas ilgi, spēlē labā līmenī un ir uztaisījuši karjeru. Jā, tā nav karjera Eiropā, tā nav karjera "top" čempionātos, bet tik un tā – kaut ko ir pieredzējuši un nopelnījuši. Spēles līmenis jau ir diezgan augsts, vienīgi, protams, ka pēc tam aizbraukt no Azerbaidžānas atpakaļ uz Eiropu ir diezgan pagrūti. Piemēram, Kristianam Toresam, kurš agrāk spēlēja Jūrmalā un Liepājā, sanāca izveidot labu karjeru – tagad janvārī pārgāja uz "Karabakh", kas ir "top 3" komanda.

- Varbūt vari salīdzināt Azerbaidžānas līmeni ar citām līgām, kurās esi spēlējis?
- To ir grūti izdarīt, jo, protams, ietekmē arī tas viss, kas valda apkārt futbolam. Neskatoties uz ļoti lieliem ieguldījumiem, skatītāju interese ir diezgan minimāla un ap spēlēm nav tādas ažiotāžas. Bet pluss ir tas, ka tagad ir uztaisījuši daudz jaunu stadionu un labu laukumu. Tā kā čempionāta līmenis pamazām ceļas, jo pirms tam daudzās vietās laukumi bija ļoti slikti. Bet šogad situācija ir gājusi uz labo pusi – Azerbaidžānā notika U-17 Pasaules kauss meitenēm, un tā vajadzībām tika uzcelti vairāki stadioni un uzlikti labi laukumi.

- Ja nemaldos, septembrī intervijā teici, ka karjeras beigās labprāt atgrieztos Liepājas "Metalurgā". Tāda iespēja joprojām paliek spēkā vai neesi par to domājis?
- Tika runāts, ka, ja neko citu neatradīšu un visu atrisināšu ar "Baki", tad pastāvēja variants ar Liepāju. Diemžēl šogad situācija ir tāda, ka rūpnīcai nav tie labākie laiki. Piedāvājums arī tika pasniegts tā, ka, ja neko neatradīsi, tad nāc atpakaļ. Tagad viņiem ir ideja lielākoties spēlēt ar liepājniekiem – tos, kas nav liepājnieki, komandā var uz pirkstiem saskaitīt. Manuprāt, ja "Metalurgs" varētu atļauties nedaudz lielāku budžetu, šogad varēja savākt labu komandu, jo bez līgumiem bija diezgan daudz spēlētāju – piemēram, es, Ģirts Karlsons. Vasarā varbūt varētu paņemt Oskaru Kļavu un Denisu Ivanovu. Lai uztaisītu spēcīgu komandu, kas pacīnītos ne tikai Latvijas čempionātā, bet arī par iekļūšanu Eiropas līgā, kā savulaik "Ventspils", šogad tiešām nevajadzēja miljonus. Tad, piemēram, tas piedāvājums liktos ļoti interesants.

Māris Verpakovskis 28.novembra kausa izcīņas spēlē pret "Sumqayit". Tieši Māris ar diviem precīziem sitieniem bija viens no galvenajiem uzvaras kaldinātājiem (3:1). Tā izrādījās viena no pēdējām Verpakovska spēlēm "Baki" krekliņā. Foto: azerisport.com

"Cerības atlases ciklā aprakām jau pirmajās spēlēs"

- Četrās Pasaules kausa atlases cikla spēlēs Latvijai ir tikai trīs punkti. Vai cerības pacīnīties par izkļūšanu no grupas jau ir zudušas?
- Protams, ka sākums nav tāds, kādu gaidījām. Diezgan optimistiski skatījāmies uz grupu un arī komandas sastāvu, un viss tika runāts par to, ka varam reāli pacīnīties. Diemžēl trijās spēlēs principā aprakām visas cerības un runas. Teorētiski iespējas vēl ir, bet, ja skatās reāli, tad būs diezgan pagrūti. Protams, ka cīnīsimies līdz galam un ņemsim punktus, cik varēsim, bet sliktais sākums ir mūs izsitis no reālas cīnīšanās par izkļūšanu no grupas.

- Vai, Tavuprāt, varējām pirmajos mačos iegūt vairāk punktu?
- Domāju, ka noteikti. Izņemot spēli izbraukumā pret Bosniju un Hercegovinu (1:4), Rīgā pret grieķiem noteikti bija jāņem punkti – pēc pirmā puslaika bijām arī vadībā ar 1:0, bet diemžēl beigās zaudējām (1:2). Arī slovāki, manuprāt, nebija tik stipri, ka nevarējām izbraukumā paņemt vismaz neizšķirtu – pašā sākumā ielaidām divus vārtus, un visa spēle tika aprakta (1:2). Bet Slovākija neko tādu nerādīja, ka ar to nevarētu pacīnīties vismaz par neizšķirtu.

- Izlasē joprojām mainās sastāvs. Kā vērtē tās nākotni?
- Vienu brīdi jau likās, ka paaudžu maiņa ir notikusi. Pagājušo ciklu diezgan veiksmīgi noslēdzām, un likās, ka šī paaudze jau ir gatava un šo ciklu varētu iesākt diezgan veiksmīgi. Diemžēl tā nenotika. Tagad atkal sastāvs tiek mainīts un tiek meklēts kaut kas jauns. Bet komandā ir līderi katrā līnijā – Andris Vaņins, Kaspars Gorkšs, Aleksandrs Cauņa un Artjoms Rudņevs, kuri visi vēl ir labākajos gados un vēl noteikti kādu ciklu var spēlēt. Domāju, ka ap viņiem arī jābūvē komanda.

- Pats pirmajās trīs atlases cikla spēlēs devies tikai uz maiņu. Vai jūti, ka jau pamazām tiec izkonkurēts no sastāva?
- Jā, protams, laiks iet uz priekšu, parādās jauni spēlētāji un līderi, tā kā viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nekas nav mūžīgs, un, protams, vienmēr esmu rēķinājies ar to, ka pienāks diena, kad pazaudēšu vietu sastāvā un vairāk izlasē nespēlēšu. Par 90% domāju, ka šis ir mans pēdējais cikls. Jā, gribētu sasniegt 100 spēļu robežu [pagaidām Verpakovska kontā ir 96 spēles – A.S.], taču tas tiešām nav primārais mērķis, kāpēc vēl spēlēju izlasē.