Bēgšana no Černobiļas. Kāpēc Baltkrievijas izlases līdere piedzima Igaunijā?

Vladimira Iļjiča Ļeņina vārdā nosauktās Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors uzsprāga 1986. gada 26. aprīlī, nepilnu pusotru stundu pēc pusnakts. Uz reaktora jumta izcēlās ugunsgrēks, kura dzēšanā iesaistījās Pripetes ugunsdzēsēji, taču viņi nenojauta, ar kādām briesmām saskārušies.

Melnais caurums – sprādziena vieta – atmosfērā izsvieda neticamu enerģijas daudzumu. Tās koncentrācija radīja cilvēka dzīvībai nāvējošu radiāciju. Vējš dzina radiācijas pilnos mākoņus uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem, izraisot radioaktīvus nokrišņus.

Padomju Savienības valdība pirmajā diennaktī pēc notikušā izveidoja katastrofas novēršanas komisiju ar gandrīz neierobežotām pilnvarām, taču neinformēja pilsoņus par notikušo. Pripetes – pilsētas ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju – evakuācija notika tikai 27. aprīlī.

Tajā pašā dienā paaugstinātu radiācijas daudzumu atmosfērā konstatēja Polijas zinātnieki. Rietumu pasaulē plašākas ziņas par notikušo izplatījās pēc tam, kad radioaktīvie nokrišņi nolija Zviedrijā. Tobrīd avārijas faktu atzina arī Padomju Savienība, taču oficiālās ziņas bija ārkārtīgi skopas.

Neraugoties uz to, ka Pripete atrodas tikai nepilnu 100 kilometru attālumā no Ukrainas galvaspilsētas Kijevas, varas iestādes neatcēla 1. maija svētku parādi. Mainījies vēja virziens dzina radioaktīvos mākoņus pilsētas virzienā – radiācijas daudzums todien 100 reižu pārsniedza normu.

Padomju Savienības Komūnistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs – viņš arī pirmais un pēdējais PSRS prezidents – televīzijā uzstājās tikai 14. maijā, astoņpadsmit dienas pēc katastrofas. Informācijas karš tobrīd jau bija neglābjami zaudēts.

Baltkrievijas valstsvienības un Stambulas “Fenerbahce” zvaigzne Anastasija Veremejenko bērnību pavadīja Gomeļā – apmēram 100 kilometru attālumā no Pripetes, taču piedzima Igaunijas pilsētā Kohtlajarvē. Pagājušā gada novembrī intervijā rus.delfi.ee viņa pastāstīja, kāpēc tā notika.

“Mamma atbrauca uz Igauniju Černobiļas atomelektrostacijas avārijas dēļ. Gomeļas apgabals – tas robežojas ar Ukrainu – katastrofā ļoti smagi cieta. Kad tuvojās mana nākšana pasaulē, mamma no Baltkrievijas aizbrauca uz Kohtlajarvi. Tur arī piedzimu 1987. gada 10. jūlijā.”

Kohtlajarve pazīstama kā viena no piesārņotākajām Igaunijas pilsētām, taču cita varianta Veremejenko ģimenei nebija. “Mammu uzaicināja labi paziņas. Viņi, starp citu, joprojām dzīvo Igaunijā. Jebkurā gadījumā Kohtlajarves variants bija labāks par Gomeļas apgabalu, kuru pārklāja radioaktīvi elementi.”

Gadu pēc notikušā varas iestādes nosauca oficiālo katastrofā bojā gājušo cilvēku skaitu – 31. Šajā statistikā netika pateikts, cik daudz cilvēku mira patiesībā. Avārijas seku likvidācijā tika iesaistīti 600 tūkstoši cilvēku, no kuriem daudzi saņēma nāvējošu radiācijas devu.

Trīs varoņi – Aleksejs Anaņenko, Valērijs Bespalovs un Boriss Baranovs – novērsa otru, daudz lielāku sprādzienu. Tērpti nirēju kostīmos, viņi devās pazemē zem ceturtā reaktora, lai atgrieztu krānus un izlaistu ūdeni no reaktora dzesēšanai paredzētā baseina.

Trio misija bija sekmīga. Pretēji internetā daudzviet publicētajai informācijai, visi trīs izdzīvoja un divi ir dzīvi vēl šodien. Ne tik labvēlīgs liktenis bija 400 Tulas ogļračiem un 3800 kareivjiem – biorobotiem, kuri novāca radioaktīvos grafīta gabalus no reaktora jumta.

Plaša teritorija 2600 kvadrātkilometru platībā tika padarīta dzīvošanai nederīga. Virs ceturtā reaktora tika uzbūvēts sarkofāgs, kurš 2014.-2016. gadā, pateicoties Francijas uzņēmumam “Novarka”, tika pārklāts ar jaunu un modernāku vairogu radiācijas ierobežošanai.

Izmantotie resursi:
https://rus.delfi.ee/sport/korvpall...