Matīss Rožlapa: "Pirms 10 gadiem nevarēju iedomāties, ka strādāšu ar sievietēm"

Viņš četru gadu laikā izcīnīja četras medaļas ar četrām dažādām komandām trīs Latvijas mēroga līgās. Viņš palīdzēja TTT pirmo reizi 34 gadu laikā iekļūt FIBA Eirolīgas astoņniekā. Viņš ir viens no treneriem, kura pārziņā ir nacionālo izlašu jaunākā maiņa.

Jaunajiem treneriem jābūt gataviem strādāt ar vairākām komandām. Tā nav tikai Latvijas basketbola un tirgus specifika – lai sekmīgi strādātu ar jaunatni, sasaite ar profesionālu komandu pat nepieciešama. Matīss dara darbu, kura lielākos augļus varēsim redzēt nākotnē.

Kad saprati, ka vēlies kļūt par basketbola treneri? Kurā brīdī tā kļuva par mērķtiecīgu izvēli?
Tas notika, mācoties Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Desmitajā klasē, trenējoties basketbola skolā “Rīga”, sāku internetā meklēt dažādus vingrinājumus. Kā sevi attīstīt mājās uz sava laukuma? Pievērsu uzmanību taktikai – informācija un zināšanu apjoms krājās.

Divpadsmitajā klasē nonācu izvēles priekšā. Studēt inženieriju Rīgas Tehniskajā Universitātē – jo mācījos fizikas novirziena klasē – vai pievērsties sportam. Sapratu, ka basketbols patīk vairāk. Izdomāju, ka vēlos kļūt par treneri un iestājos Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA).

Uzsākot studijas, pie informācijas dēļa atradu ziņu, ka “Rīdzenes” treneris Bruno Kārlis meklē palīgus. Pie viņa kopā ar Kristapu Zeidu nostrādāju pusotru gadu – brīvprātīgi, bez atalgojuma palīdzējām trenēt bērnus.

Pusotru gadu vēlāk radās iespēja strādāt basketbola skolā “Kolibri”. Tā, nejauši, nonācu sieviešu basketbolā. Pagaidām uz palikšanu.

LSPA darbu “Rīdzenē” ieskaitīja kā praksi?
Iestājos klātienē, vēlāk izstājos un pirmā līmeņa studijas pabeidzu 2018. gadā. Darbs “Rīdzenē” nenotika skolas nolūkos, bet entuziastisku motīvu ietekmē – ātrāk sākšu, ātrāk tikšu uz priekšu.

Oficiālo praksi ieguvu “Kolibri”. Vienu gadu nostrādāju ar jauniešiem, bet jau nākamajā sezonā – 21 gada vecumā – sāku strādāt ar LBL otrās divīzijas komandu “Mārupe”.

Kad sāki basketbola gaitas?
Trenēties basketbola skolā “Rīga” pie Matīsa Vārnas sāku vasarā pēc sestās klases beigšanas. It kā patika, taču saistīja arī pavadītais laiks ar draugiem. Pirms tam četrus gadus trenējos futbolā, mūzikas skolā spēlēju trompeti. Daudz un nopietni trenēties sāku tikai devītajā klasē. Par basketbolistu kļūt nesanāca, taču esmu ļoti apmierināts ar tādu iznākumu.

Matīss Vārna – pirmais treneris?
Pirms tam trenējos sporta skolā “Arkādija”, taču prātā nav palikušas atmiņas par to laiku. Jā, Matīss ir mans pirmais un vienīgais treneris Latvijas jaunatnes basketbola līgā.

Kurus trenerus uzskati par saviem mentoriem?
Paldies Bruno Kārlim par doto iespēju. Liels mentors basketbolā ir (“Kolibri” galvenā trenere) Mudīte Zandere – viņa man uzticējās un ļāva strādāt ar 1996. gadā dzimušajām meitenēm. Viņai pieder galvenie nopelni un ieguldījums manas karjeras attīstībā. Mazāk taktikas, vairāk trenera filozofijas izveidē. Liels paldies, trener!

Ļoti vērtīgs bija kopīgais darbs ar (Liepājas treneri) Kasparu Mājenieku. Mārtiņš Gulbis ir gan labs treneris, gan labs draugs. Pavadījām kopā divas sezonas “Baronā” un Jūrmalā – mācījāmies viens no otra. Tagad strādāju ar ļoti augstas klases treneri – Mārtiņu Zībartu.

”Kolibri” ir privāti izveidots klubs. Pārējās basketbola skolas atbalsta valsts un pašvaldības. Sajuti atšķirību, ka privātā skolā izpaliek valsts prasītā birokrātija?
Neesmu piedzīvojis, kā minētās nianses izpaužas citās skolās. “Kolibri” treneri paši kontrolē sevi – nav nevienam jāatskaitās. Visu nosaka pašu entuziasms un pieredze. Šobrīd skola atrodas uz viļņa – Mudīte Zandere paveikusi labu darbu. Esam maza skola ar nelielu treneru un spēlētāju skaitu, taču “Kolibri” valda ģimenes sajūta – tas palīdz sasniegt rezultātu.

Mudīte Zandere stāstīja – un to var attiecināt uz daudzām Rīgas sporta skolām – ka treniņus nācās organizēt gan Rīgas 47. vidusskolā, gan citās zālēs. Kāda ir Tava pieredze šajā ziņā?
Kad ienācu klubā, zāles jautājums jau bija atrisināts. Zāle Skaistkalnes ielā katru dienu pieejama trīs nodarbībām – no pustrijiem līdz septiņiem. Katru darba dienu, arī brīvdienās. Rītos – divas vai trīs reizes nedēļā – zāli izmantojam individuālajiem treniņiem.

Tu minēji 1996. gadā dzimušās meitenes. Kura bija Tava pirmā komanda, ar kuru nostrādāji pilnu sezonu?
“Mārupe” 2013./2014. gada sezonā – izcīnījām trešo vietu LBL2. Pirmās divas sezonas strādāju vienatnē. Trešajā sezonā pievienojās Mārcis Pliens – viņš turpina strādāt ar bērniem – un pakāpāmies uz otro vietu.

Ar “Kolibri” meitenēm sāku strādāt oktobrī. Spēlējām Latvijas Sieviešu basketbola līgā (LSBL) – pēc pirmajām divām spēlēm Mudīte atļāva vadīt komandu. Tā turpinājās divas sezonas.

2017. gada 22. maijs: “Barons” LBL bronzas sērijā pieveic Valmieru. Foto: Romāns Kokšarovs, Toms Paipals, Ivars Ķezbers, Renārs Koris

Matīss Rožlapa un Mārtiņš Gulbis

2018. gada maijs: Jūrmala bronzas sērijā pieveic Ogri

”Mārupe” turpina saukt pie sevis?
Tolaik darbs balstījās uz treneru entuziasmu. Mārupes pašvaldība finansēja dalības maksu, piešķīra naudu treniņprocesam, mājas un izbraukuma spēlēm, bet treneri atalgojumu nesaņēma. Iespējams, paša vainas dēļ – pašvaldība prasīja apliecinājumu par izglītību, taču diploma vēl nebija. Nedusmojos par notikušo – rezultāti bija labi un tiku pamanīts.

Kurus čaļus vari nosaukt no Mārupes komandas?
Visi bijām diezgan tuvi – iepriekš vienu sezonu ar viņiem spēlēju LBL2 komandā Bauskā. Nākamajā sezonā daudzus trenēju. Artūrs Kramiņš, komandas kapteinis Mārtiņš Motivāns, Kristaps Saulītis. Otto Polis, Nauris Metnieks, Toms Straudovskis. Nosauktie, izņemot Saulīti, komandā bija visas trīs sezonas.

Pievienojās Oskars Kalējs, Roberts Pāže. Jānis Ramšs – jauns un talantīgs, atnākot no “Ķeizarmeža”, kļuva par vienu no komandas līderiem. Ikdienā nekomunicējam, taču palikušas labas atmiņas.

Un 1996. gadā dzimušās meitenes – kad sāki iepazīt viņas?
Desmitajā klasē, pēc vasarā nospēlētā Eiropas U16 čempionāta. Nostrādājām visus trīs vidusskolas gadus.

Vari saukt meitenes par savām audzēknēm?
Vai varu? Neesmu par to domājis. Sāku strādāt ar viņām brīdī, kad viņas jau bija paaugušās, ar saviem raksturiem. Tobrīd biju jauns maksimālists. Domāju, ka basketbols ir vissvarīgākais. Vēlāk sapratu, ka trenerim jāmāca arī citas lietas par dzīvi un raksturu. Esmu progresējis, bet ir, kur augt.

Kur pāršāvi pār strīpu?
Agrāk šķita – visu, kas ir tavā galvā, vari taktiski dabūt gatavu laukumā ar savām audzēknēm. Tā nav. Saproti, ka spēlētājām arī pašām jāspēlē un jāpieņem lēmumi. Sākumā biju taktiski stingrāks, tagad domas mainījušās. Filozofija pilnveidojas.

Basketbola taktika un individuālais darbs ir ikdiena. Kurās jomās vēlies pielikt – psiholoģijā, komandas noskaņošanā?
Cenšos pie tā strādāt – izprast spēlētāju psiholoģiju, lai varētu uzlabot savstarpējo komunikāciju. Iemācīties, kā pasniegt savu basketbola filozofiju – kā būtu jāspēlē. Pateikt spēlētājām svarīgo tā, kā viņas to gribētu dzirdēt. Vienai pacelta balss ir pieņemami, citai jāpieiet mierīgākā tonī. Jātiecas sevi izkopt, lai varētu sadarboties ar katru spēlētāju.

Kā to panāc? Ar individuālu sarunu, vai iekšēju – rakstītu un nerakstītu – noteikumu palīdzību?
Palīdz gan individuālas sarunas, gan komandas sapulces un video seansi. Pagājušajā vasarā, strādājot ar Latvijas U16 izlasi, piedomāju un sagatavojos. Manuprāt, izdevās diezgan labi. Ja spēlētājas saliedējas, laukumā kļūst daudz vieglāk. Ja otrādi – kļūst grūtāk.

Viena mācība, ko ieguvi pirms 2018. gada vasaras – ka sagatavošanās sastāv ne tikai no basketbola taktikas. Liela nozīme ir individuālo darbību plānam.
Saliedēt komandu bija viens no mērķiem. Tiekoties ar treneriem, teicu, ka spēlētājām jāizbauda process. Lai viņas grib būt komandā, lai grib nākt uz treniņiem un dzīvot istabā ar jebkuru komandas biedri. Arī treneriem jāizbauda process – lai ir patīkami strādāt. Domāju, ka izdevās.

Piecas uzvaras septiņās spēlēs. Dzirkstele Kauņā saglabājās līdz pēdējai spēlei?
Labas meitenes – viņas atteicās zaudēt.

Varēja nevinnēt, bet atteicās zaudēt?
Gāja grūti, vēl nesen skatījos. Daudzreiz neizdevās sākums, spēle negāja. Parādījās cīņas spars – neiesim un nepadosimies! Spēlētājas bija gatavas sisties, daudz strādāt.

Varbūt nepaveicās – zaudējām svarīgākajā spēlē (astotdaļfinālā). No otras puses, komandas, kurām zaudējām, spēlēja pusfinālā – spānietes palika trešās, turcietes ceturtās. Ar raksturu vinnējām visas līdzīgās vienības – bauda strādāt ar tādu komandu!

Aktuāls jautājums – vai prioritāte jaunatnē ir rezultāts vai spēlētāju attīstība?
Sākuma šķita, ka jāuzvar jebkurā spēlē – vienmēr ej ar domu uzvarēt. Vēlāk sāku domāt – uz ko esi gatavs, lai uzvarētu? Vai 15-16 gados izmantot agresīvu, cilvēks-cilvēks segšanu un, iespējams, zaudēt spēli, vai uzlikt zonu un ļaut pretiniekam – kurš vēl nevar iemest – izpildīt tālmetienus?

Spēlētājam jāiedod principi, kuri nodrošina attīstību nākotnē. Ar tādu domu strādājam “Kolibri”. Šogad ieguldītais darbs atmaksājās – trenere Mudīte Zandere ar meitenēm izcīnīja zelta medaļas gan U16, gan U17 vecuma grupā. Jāiet uz priekšu, neskatoties – uzvari vai zaudē. Turpinām strādāt, turamies pie savām vērtībām – ilgtermiņā tas atmaksāsies.

Kuri ir minētie principi un vērtības?
Komandas basketbols – jāiesaistās visiem spēlētājiem. “Kolibri” svarīgs ir katrs spēlētājs – ar savu lomu gan treniņā, gan citur. Labākajām spēlētājām un punktu guvējām jāiekļaujas komandas spēlē, nevis individuāli jātaisa rezultāts.

Pirmais gads TTT. Darbs Eirolīgas komandā – kā pakārtoji darbu ar “TTT kadetēm”, U16 izlasi un “Kolibri”?
“Kolibri” sezonā novadīju trīs spēles, kamēr trenere Mudīte bija aizbraukusi ceļojumā uz Pasaules kausu. Divas reizes nedēļā – pirmdienās un piektdienās – tikāmies no rīta un strādājām individuāli. Trešdienās nevarēju tikt – katru otro nedēļu spēlējām izbraukumā. Tiesa, daudzas meitenes darbojās “TTT kadetēs”.

Kopējā noslodze?
Grūts gads – bija brīži, kad strādāju bez brīvdienām. Ar Latvijas U16 izlasi devos daudzos izbraukumos – treniņu bija samērā maz. “TTT kadetu” darbs tika pakārtots lielajai komandai – nodarbības notika uzreiz pēc profesionāļu darba beigām.

Divi vakara treniņi man nebija nekas neparasts – kādu laiku “Kolibri” vadīju trīs treniņus pēc kārtas. No pustrijiem līdz septiņiem. Man tas šķiet normāli, ja gribi attīstīties.

Daudzie izbraukumi ar TTT deva laiku skautingam – video izpētei autobusos un lidmašīnās. Nebija viegli, taču neuzskatu to par grūtāko gadu karjerā.

Prioritātes, strādājot TTT – skautings un individuālais darbs ar mazajām spēlētājām?
Strādāju ar mazajām spēlētājām un gatavoju viņām individuālos video. Sagriežu spēli un atdodu Mārtiņam (Zībartam). Individuālajā darbā galveno uzmanību veltīju aizsardzības vingrinājumiem.

Cik laika vajag Eirolīgas spēles skautošanai?
Pirmajā aplī parasti sagriezām (pretinieku komandas) pēdējās trīs spēles. Sadalījām darbus – dažreiz katrs paņēmām pa vienai spēlei. Laiku neskaitīju, bet parasti iztikām bez nakts darba. Otrajā aplī kļuva vieglāk – skatījāmies pirmā apļa savstarpējo spēli un paņēmām vēl divas klāt.

Daudzas komandas pēc Jaunā gada pastiprinājās. TTT tika pretiniecēm līdzi, otrajā aplī izcīnot tikpat uzvaru.
Treneris Mārtiņš sapulcēs teica – visi pastiprinās, mēs nevaram. Varam – smagi strādāt, treniņos ātri skriet un progresēt individuālajā tehnikā. Mūsu trumpis pret zvaigžņotiem sastāviem – intensitāte. Pretinieču komandas treniņos, visticamāk, nedarbojas ar tādu intensitāti. Motivācija saglabājās līdz sezonas beigām un rezultāts bija labs.

Vari nosaukt spēlētājas, kuras strādā ar lielu profesionalitāti?
Godīgi runājot, visu TTT meiteņu attieksme ir profesionāla. Sākot no gatavošanās treniņiem līdz uztura jautājumiem. Meitenes pašas skatās video. Tāda attieksme no spēlētāju puses man kļuva par diezgan lielu pārsteigumu.

Nāk un jautā parādīt video?
Tādi pieprasījumi tiešām ir. Lai progresētu, individuālais video jāskatās – tas ir veids, kā spēlētājas var saprast trenera filozofiju. Ir spēlētājas, kuras jautā, vai var atnākt ātrāk. Pastrādāt pirms un pēc treniņiem. Biju patīkami pārsteigts par meiteņu vēlmi progresēt. Viņu profesionālā attieksme pret basketbolu ir augstā līmenī.

Jānis Nešpors, Mārtiņš Zībarts un Matīss Rožlapa. Foto: Renārs Koris

TTT 2019. gada 10. aprīlī

Jānis Nešpors, Mārtiņš Zībarts, Līga Folkmane-Eglīte, Alena Eldmane, Matīss Rožlapa

Elizabete Bulāne un Matīss Rožlapa

Vai “TTT kadetēm” arī māci šīs lietas?
Piedāvājums izveidot šo komandu radās, jo vēlējos meitenēm parādīt, kā profesionāli jāstrādā. Uz ko jātiecas, kāds ir darbs pirms un pēc treniņa. Kādi ir fiziskie treniņi un video. Sekmēt spēlētāju attīstību, lai nākotnē viņas varētu nokļūt lielajā komandā.

“TTT kadetēm” vismaz 10 laukuma sadarbības ir tādas pašas kā lielajai komandai. Autu izspēles – identiskas. Arī aizsardzības vingrinājumi. Ieguvums – liels. Spēlētājas varēja nākamajā dienā atnākt un piedalīties TTT treniņā. Viņas zināja pamatus – tie ļāva attīstīties un tikt pie nākamās iespējas.

Atgriežoties pie iepriekš teiktā – rezultāts jaunatnē vēl nenorāda uz progresu un spēlētāju attīstību. Attīstība šajā vecumā ir prioritāra attiecībā pret rezultātu. Ja turpināsi strādāt un attīstīties, vēlāk rezultāts būs – gan individuāli, gan komandai. Manuprāt, šī sezona bija tieši tāda.

Augstākie iespējamie rezultāti nebija “TTT kadetu” mērķis. Mērķis bija parādīt, kā strādā lielā komanda. Ja labi strādā un parādi sevi, vari nopelnīt treniņus lielajā komandā un – vēlāk – iespēju piedalīties spēlēs.

Piecas meitenes debitēja lielajā komandā.
Lielās komandas treniņos piedalījās vēl vairāk meiteņu. Elizabete Bulāne un Vanesa Jasa izgāja laukumā vairākos treniņos, spēlēja Nikola Priede, Eva Indriķe un Madlēna Ģērķe. Protams, vienā spēlē gadās uztraukums, bet iegūtā pieredze palīdzēs nākotnē.

Nākamajā reizē meitene drošāk ienāks ģērbtuvē, kurā sēž, piemēram, Šeja Pedija – četrkārtējā nedēļas piecinieka dalībniece Eirolīgā. Vai Aivija Slotere, kura laukumā nesas kā mašīna – gatava nosegt un nobloķēt katru. Spēlējot kopā ar viņām un visām latvietēm – redzot, kā viņas attiecas pret darbu un saviem ķermeņiem – meitenes redz, uz ko jātiecas. Tas veicina attīstību.

Skaitīju – “TTT kadetēs” ir septiņas 2003. gadā dzimušas spēlētājas. Latvijas U16 izlases spēlēs laukumā izgāja vēl 29 meitenes, kopā 36. Cik liels ir pieejamo spēlētāju loks šajā vecumā?
Latvijas U16 izlases ziemas modelī faktiski neņēmām meitenes, kuras trenējās “TTT kadetēs”. Samanta Gabranova otrajā aplī gandrīz nespēlēja kadetu sastāvā. Līva Krūmiņa uz pārbaudēm tika aicināta mazāk, jo zinu viņu kā spēlētāju. Un zinu, ka Rīgas 3. BJSS tiek ieguldīts labs darbs.

Pārbaudot meitenes, devām iespēju arī LJBL otrās divīzijas spēlētājām – arī, lai viņas redzētu, uz ko jātiecas. Vasaras treniņnometnē piedalīsies 18 kandidātes – četras 2004. gadā un četrpadsmit 2003. gadā dzimušās meitenes. Ap 10. jūliju meitenes būs Rīgā, oficiālā nometne sāksies 15. jūlijā.

Viens treneris teica, ka vīrieši spēlē basketbolu, lai gūtu prieku, bet meitenēm jābūt priecīgām, lai spēlētu.
Domāju, ka arī meitenes spēlē, lai gūtu prieku. Meitenēm izteikti svarīgāks ir komandas gars un kopības sajūta, kas palīdz izbaudīt gan treniņus, gan spēles. Vīrieši vienā treniņā var pagrūstīties un izkauties, bet nākamajā dienā kopā iet sisties pret pretinieku. Manuprāt, basketbolu nespēlē neviena meitene, kurai tas nepatīk.

Cik svarīgs basketbolā ir rotaļas elements, lai neiestātos rutīna?
Līdz četrpadsmit gadu vecumam visiem vingrinājumiem jābūt interesantiem. Mācīt lietas un strādāt uz atkārtojumu skaitu var pēc 14 gadu vecuma – tehniskā puse ir jāattīsta. Var arī interesanti attīstīt tehniku, taču vispirms jārada interese. Tāpat profesionālajā basketbolā jāatceras, ka jāspēlē prieka gūšanai.

Man ļoti svarīgi šķiet, ka jāpriecājas ne tikai pēc gūta groza. Prieku var smelt gan cīņas epizodēs, gan izcīnot un pārķerot bumbas, gan izdarot rezultatīvu piespēli. Vienmēr saku, ka pēc rezultatīvas piespēles ir divi priecīgi cilvēki – iemetējs un atdevējs.

Izlasēs meitenēm saku – gūstiet prieku kopīgā cīņā! Lai prieks rodas par cīnīšanos, sekmīgu lēcienu pakaļ bumbai. Latvijas U16 izlasē varēja redzēt, ka tādi brīži deva enerģiju. Meitenes gāja, sitās un krita – priecājās viena par otru. Tā veidojās komandas gars.

Vai pamaini treniņa saturu – basketbola vietā futbols, handbols, rotaļas?
“Kolibri” vairāk – spēlējām futbolu, florbolu, vasarās pludmales volejbolu. “TTT kadetēs” ierobežoja treniņu skaits – vajadzēja laiku tehnisko un taktisko darbību izkopšanai. Jo vairāk sporta veidos vari izpausties, jo vieglāk basketbolā.

Uzskatu, ka bērnībā jādarbojas vairākos sporta veidos. Ja ir agrā specializācija – basketbols no sešu gadu vecuma un nekas cits – 14 gados būsi stiprs, bet 20 gadu vecumā tas, kurš būs piedalījies vairākos sporta veidos, aizies priekšā.

Vai spēj atšķirt spēlētājus, kuri nodarbojušies ar vairākiem sporta veidiem?
Esmu dzirdējis teicienu – aizbrauc uz nometni un iedod spēlēt futbolu. Kas spēlē futbolu, mācēs arī spēlēt basketbolu. Spēles izpratni var noteikt, taču labs basketbolists ne vienmēr būs labs citos sporta veidos. No otras puses, tie, kuri spēlē vairākus sporta veidus, varēs labi spēlēt basketbolu.

Artūrs Žagars spēlē gan pludmales volejbolu, gan futbolu, gan tenisu – to var redzēt pēc viņa kustībām. Aigars Šķēle labi spēlēja visus sporta veidus. Līdzīgi var teikt par daudziem vīriešu izlases spēlētājiem.

Līdzīgi piemēri?
Gunta Baško – kustību koordinācija viņai ir augstā līmenī. Tehniska, prot labi spēlēt futbolu. Māra Mote tāpat. Vanesa Jasa māk spēlēt visus sporta veidus – ģimene spēlē futbolu, volejbolu. Daudzpusība palīdz.

Vecāku iejaukšanās jaunatnes basketbolā – sāpīga tēma?
Bērniem sportā jāgūst prieks, bet mācīšana jāatstāj treneriem. Vecāki var dot padomus. Pats nekad neaizmirsīšu BS “Rīga” spēli Juglā – tas varēja notikt astotajā klasē. Tētis bija atbraucis – mani uzlaida laukumā. Tiku pie brīva trīnīša – netrāpīju. Pēc pusminūtes atkal. Noņēma nost pēc 2-3 laukumā pavadītām minūtēm. Braucu mājās sašutis.

Tētis teica – tev grozs ir mājās? Jā, ir. Apgaismojums? Ir? Tad ej un met trīnīti tik ilgi, kamēr nemetīsi garām. Ja iemetīsi pirmo, treneris ļaus spēlēt ilgāk. Iemetīsi otro – arī ļaus. Bet – ja nevari trāpīt, kāpēc tevi turēt laukumā?

Tas iesēdās galvā un iedeva vairāk nekā piezīme, ka treneris neko nesaprot. Jāveido paškritiska masa – spēlētājam pašam jāsaprot, ka varēja nospēlēt labāk. Tas sākas no vecākiem. Galējības nav nepieciešamas – viss nav slikti, taču vecākiem bērnos jāaudzina paškritika. Nezinu nevienu treneri, kurš nelaidīs laukumā labu spēlētāju.

Trenera teiktais – vecākiem bērnos jāattīsta kritiskā domāšana.
Būt paškritiskam pret sevi. Apjaust, ko dari nepareizi un vari izdarīt labāk. Dažreiz gribas dot, lai bērnam viss ir, taču ne vienmēr tas vajadzīgs. Varbūt viņam pašam tas jāizcīna?

Un paslavēt.
Vajag paslavēt. Nezinu nevienu, kuram uzslavas nāktu par sliktu. Visam jābūt balansā.

Kā tu atbrīvojies no basketbola?
Pa īstam vēl neesmu iemācījies atbrīvoties. Pavadu laiku ar draudzeni, draugiem – man tas ir svarīgi. Vasarā patīk braukt ar veikbordu. Uzspēlēt futbolu, pludmales volejbolu. Aiziet uz trenažieru zāli – netrakojot padomāt un atslēgties. Nav bijis tik traki, ka vajag pilnībā atslēgties.

Divi gadi “Baronā” un Jūrmalā, viens TTT. Vai jūtams, ka TTT nodrošinājuma un radīto apstākļu ziņā atrodas tuvāk klubu basketbola elitei?
Tas ir jūtams. “Baronā” it kā viss bija. Spēlētāji bija nodrošināti ar nepieciešamo, taču pietrūka komandas sajūta. Jūrmalā parūpējās gan par nodrošinājumu, gan rīkoja komandas pasākumus. Darīja visu, cik varēja, taču TTT ir līdz šim piedzīvotais augstākais līmenis. Zāles aprīkojums, ēdināšana, ģērbtuves – visa infrastruktūra augstā līmenī.

Tavi uzdevumi valstsvienībā un TTT – atšķiras nianses?
Gandrīz viss kā TTT, klāt nākušas pāris lietas. Tas nav apgrūtinājums, jo treniņi aizņem mazāk laika nekā klubu sezonā. Individuālais ritms nav tik straujš, tāpēc tieku galā ar visiem uzdevumiem. Pirms un pēc treniņiem jāpadod bumbas, taču jaunākajam trenerim tas ir normāli.

Valstsvienība pirmdien atgriezās no izbraukuma Spānijā. Vai izlases darba process atšķiras no klubā novērotā?
Vienlīdzības zīmi neliktu. Valstsvienībā ir cita atmosfēra – komandai pievienojas citas spēlētājas. Ir daudz līdzīgu sistēmu un vingrinājumu, bet pienācējas pamaina skatu un taktisko domāšanu. Atmosfēra ir ļoti pozitīva – gan treneru, gan spēlētāju vidū. Visi smaida, smejas – esmu priecīgs.

Komanda izbraukumā vairāk saliedējas?
Pirms brauciena notika pasākums – Aija Putniņa otro gadu pēc kārtas uzaicināja komandu uz dārza pikniku. Treneri arī bija, taču spēlētājas noteikti pavadīja vairāk laika kopā. Izbraukumi palīdz saliedēties – esam kopā lidostās, lidmašīnās, autobusos, viesnīcās. Dzīvojot Rīgā, tas nesanāk – visi brauc uz mājām. Izbraukumos veidojas klimats.

Trenerim izbraukums nozīmē brīvāku laiku?
Izbraukumos var ieekonomēt laiku arī, ja rītā treniņš un vakarā spēle. Pamosties un ej brokastīs. Aizej uz istabu, pēc piecām minūtēm esi gatavs izbraukšanai. Salīdzinājumam, Rīgā 40 minūtes jābrauc līdz treniņam un tikpat mājās. Izbraukumā vairāk laika ir gan treneriem, gan spēlētājām.

Pirms 10 gadiem Latvijā notika Eiropas čempionāts. Skatījies?
Skatījos, pat biju uz kādu spēli, taču sieviešu basketbolam īpaši nesekoju. Kamēr sāku strādāt. Šobrīd zinu diezgan daudz – gan par jaunatnes basketbolu, gan pieaugušajām spēlētājām. Zinu ārzemju komandas, izlašu līderes. Pirms 10 gadiem nevarēju iedomāties, ka strādāšu ar sievietēm.

Ar ko un kur Tu gribētu strādāt?
Šobrīd esmu ļoti priecīgs. Tā bijis arī visus iepriekšējos gadus. Gribu strādāt ar cilvēkiem, kuriem varu uzticēties un kuri man uzticas. Tic tam, ko daru un otrādi – ka darbs nes rezultātu. Sieviešu basketbolā kādu dienu gribētu strādāt Jekaterinburgas UGMK un Stambulas “Fenerbahce”. Jāstrādā, jāiegulda darbs. Ja rezultāts nav tāds, kā gribētos – jāturpina strādāt. Labi strādājot, rezultāts būs.

Talantīgas spēlētājas Latvijā ir – jābūt mērķtiecīgam darbam. Jāspēlē, jācīnās, jāsasniedz. Basketbolā iespējas ir – var braukt mācīties Amerikā, pelnīt naudu Eiropā. Mums tikai jāstrādā nopietnāk – iespējams, jāieliek vairāk darbs nekā talants.

Personīgajam darbam nav robežu – nav obligāti jāalgo individuālais treneris. Atnāc 15 minūtes pirms treniņa, paliec 15 minūtes pēc. Nekas? Sareizini nedēļu, mēnesi, sezonu – tas dod daudz priekšrocību. Talants ir daudziem, pārējiem jāstrādā.

Vairākām meitenēm izdevies mainīt domāšanu. “TTT kadetēm” ir cits “mindset” nekā sezonas sākumā. Tagad dzirdu – trener, vai varam strādāt individuāli? Tas silda sirdi, tādēļ esmu gatavs strādāt. Nauda ir svarīga, bet nedos tādas emocijas un iekšējās sajūtas.

Cilvēki sapratuši teikto – vairāk strādā, var dzirdēt atsauksmes no citiem treneriem. Atgriežas sporta skolā, treniņos pozitīvāk izturas pret komandas biedrēm, uzmundrina. Jo redz, kā tas notiek lielajā komandā. Treneris gūst prieku, redzot meiteņu attīstību.