Kate Krēsliņa: "Daudzi domā, ka studējošie sportisti ir ku-kū"

Kate basketbolu atsāka spēlēt pēc smaga savainojuma. Uzreiz uz pilnu slodzi – pirmajā sezonā Amerikā 29 no 30 spēlēm devās laukumā starta pieciniekā, vidēji spēlējot gandrīz pusstundu. Kontrastu vēl lielāku padarīja fakts, ka treneri izdomāja meiteni izmantot spēka uzbrucējas pozīcijā.

Gada laikā Kate iemācījās atrast balansu starp basketbolu un studijām. Viņa zina, ka basketbols nav visa dzīve, taču neaizmirst par tiešajiem pienākumiem. Regulārās sezonas beigās, 2017. gada 28. februārī, Kate Krēsliņa tika iebalsota “Atlantic 10” līgas debitantu simboliskajā pieciniekā.

Pirmo reizi "Fordham" apmeklēji 2015. gada pavasarī. Vai lietas, ko treneri pastāstīja un parādīja pirmajā reizē, atbilda tam, ko piedzīvoji pirmajā pilnajā sezonā?
Pirms gada nevarēju spēlēt, jo biju savainota. Līdz 2016. gada pavasarim nekādu spiedienu nejutu, jo treniņus vēroju no malas. “Fordham” katra treniņa beigās spēlēja pret puišu komandu (t.s. practice players). “Red-shirt” meitenes – ieskaitot mani, pagājušajā gadā tādas bija trīs – pielika pie puišiem. (Martā un aprīlī) spēlējām pret meitenēm, kurām nesen bija beigusies sezona.

Turpinājumā pievērsos sev – man bija jāatgūst pārliecība, kuru zaudēju savainojuma laikā. Tagad, vienu gadu vēlāk, varu izdarīt secinājumus. (Trenēšanās un spēlēšana “Fordham”) bija pilnīgi savādāka, piedzīvojot, ko no tevis prasa un sagaida treneris.

Asnate (Fomina – “Fordham” sastāvā nospēlējusi trīs sezonas) teica, ka būs daudz jāskrien. Nodomāju – cik ir daudz? Gada laikā sapratu, ka mācīties universitātē ir ļoti noderīgi. Tur māca, kā dzīvot tālāk, taču nezinu, vai disciplīnai jābūt tik nežēlīgai.

"Fordham" ir katoļu universitāte Bronksā, nedaudz projām no Manhetenas. Bronksas oāze, kura atšķiras no apkārtējās pilsētas. Kā tu raksturotu savu skolu?
“Fordham” ir ļoti laba biznesa skola, taču pati izvēlējos studēt citus priekšmetus. Skola ir ļoti ticīga. Lai četru gadu laikā pabeigtu universitāti, jāizmācās trīs filozofijas un divas teoloģijas klases – neatkarīgi, kādu profesiju esi izvēlējies studēt. Pārējo laiku var veltīt savai specialitātei.

Kad ej pa Bronksu un ieej kampusā (campus – studentu pilsēta), šķiet, ka tā ir pilnīgi cita pasaule. Visi cilvēki, kuri mani apciemojuši, pauduši līdzīgas domas. “Fordham” ir ļoti sakopts kampuss – zaļš, daudz koku, mājas angļu neogotikas stilā. Profesori ir ļoti saprotoši un atbalstoši, kā jau Amerikā. Studentiem-sportistiem ļoti nāk pretī. Nāk uz spēlēm.

Citi studenti nesūdzas, ka sportistiem vairāk nāk pretī?
Nē, lai gan daudzi studenti domā, ka studējošie sportisti ir “ku-kū”. Manām komandas biedrēm gadījies, ka viņas strādā grupā un tad ir tā: “Ā, tu spēlē basketbolu, tātad sakarīgu viedokli no tevis varam negaidīt.” Viss atkarīgs no (konkrētā) cilvēka. Tu nevari (vispārināt) un pieņemt, ka visi sportisti ir... Neizteikšos, lai nebūtu rupji.

Kate Krēsliņa 29 no 30 spēlēm laukumā devās "Fordham" starta pieciniekā. Foto: Fordham

Iesildīšanās

Skats no Bronksas uz Hārlemu. Tālumā Centrālparks un "Midtown"

Kate Krēsliņa un Asnate Fomina

"Fordham Rams" spēlētājas 2016. gada 7. novembrī, nedēļu pirms sezonas sākuma

Kate Krēsliņa un "Fordham" basketbolistes

Asnate Fomina un Kate Krēsliņa 2016. gada 17. decembra spēlē pret "Manhattan"

Kas notiek filozofijas un teoloģijas kursos – jāapmeklē lekcijas lielajās auditorijās vai daudz jālasa?
Šogad bija divi filozofijas kursi – ļoti patika! Profesori veido diskusijas, liek padziļināti domāt un izteikt viedokli. Viņi ļoti labi saprot, īpaši filozofijā, ka nav laba un slikta viedokļa. Jo tas, kas tev, Māri, šķitīs labs, man būs slikta situācija.

Uztvēru, ka profesori necenšas uzspiest viņu viedokli, bet liek domāt. Grāmatas ir jālasa, taču diskusijas un dzīves piemēri ir svarīgāki. Šogad pastiprināti mācījāmies par (Imanuelu) Kantu un Džeimsu Viljamu – par morālo un nemorālo uzvedību.

Kā var novērtēt filozofijas studentu sekmes?
Izlasi eseju, uzraksti savas pārdomas par to. Esejā nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Ļoti cienu un respektēju profesorus, pie kuriem esmu mācījusies. Viņi saprot, ka pastāv atšķirīgi uzskati – manu viedokli atspoguļo mani novērojumi. Profesori izsaka savu viedokli. Novērtēt sniegumu ir grūti, taču saņēmu labas atzīmes. Profesori sportistiem, īpaši starptautiskajiem, liek daudz domāt.

Pastāstīji par obligāto programmu. Kādus brīvos priekšmetus izvēlējies?
Pirmajā gadā studēju psiholoģiju, otrajā pārgāju uz vizuālo mākslu (visual arts). Cilvēki jautā – par ko tu kļūsi? Galīgo lēmumu neesmu pieņēmusi, taču pēc pirmā gada izvēlējos nomainīt studiju novirzienu. Jo gribēju pēc treniņiem relaksēt (atpūtināt) savu prātu.

Vizuālā māksla – tā ir iespēja strādāt ar skolas nodrošinātiem jauniem materiāliem. Dažādas klases un lekcijas – zīmēšana, gleznošana, grafika, kolāžas.

Vizuālās mākslas nodarbības palīdz aizmirst par basketbolu?
Precīzāk, nevis aizmirst, bet ieiet citā pasaulē. Izlikt savas sajūtas.

Pieņemu, ka vizuālajā mākslā nodarbību garums ir 2-3 stundas. Nevar iekļauties stundā.
Zīmēšana bija trīs stundas vienreiz nedēļā.

Kā liek atzīmes, lai iegūtu kredītpunktus?
Semestra beigās jāatnes “portfolio” ar visiem saviem darbiem – par to ieliek atzīmi. Man paveicās. Zīmēšanā gāju jau pirmajā gadā. Gleznošanas pasniedzēja zināja manu stilu un mācēja to atšķirt – viņai bija vieglāk vērtēt un labot.

Pirms gada runāju ar zīmēšanas pasniedzēju. Teicu, ka mācos psiholoģiju. Viņa atbildēja, ka mācījusies to pašu un ļāva pamēģināt (zīmēt).

Vai esi piedzīvojusi Ņujorku kā Amerikas kultūras un mākslas galvaspilsētu? Iedvesmojusies no pilsētā redzētā?
Ņujorkā var sastapt ļoti daudz dažādu kultūru. Katru dienu iespējams iet uz muzejiem, daudz iespēju pilnveidoties. Apmeklēju Brodvejas šovu “Chicago” jeb Čikāga. Filmu nebiju redzējusi, taču izrāde šķita interesanta. Labi izskoloti aktieri, ļoti augsts līmenis.

Bieži apmeklēju muzejus. Bruklinas muzejā skatījos koncertus. Mana “amerikāņu vecmāmiņa” – Solveiga Krūmiņa – agrāk dzīvoja Maiami, vēlāk pārcēlās uz Ņujorku. Pie viņas uzturējās Liene Jēkabsone (“Florida International University” absolvente 2011. gadā, strādā un spēlē Vācijā – Sportacentrs.com). Bieži darījām lietas kopā.

Daudz gāju uz Metropolitēna muzeju un galerijām, kuras varēja apmeklēt bez maksas. Četras vai piecas reizes biju arī uz MoMA (Museum of Modern Art – ietekmīgākais modernās mākslas muzejs pasaulē).

"Fordham" ir kampuss arī Manhetenas centrā. Vai sanāca pamācīties tajā?
“Fordham University Lincoln Center” atrodas 60. ielā, blakus Brodvejai (pārsimts metrus no Centrālparka dienvidu stūra), taču man uz turieni nebija jābrauc. Linkolna centrā vairāk mācās maģistri.

Slodzi vairāk izjuti basketbolā vai studijās?
Noteikti basketbolā. (Mākslas) nodarbības neprasīja tik daudz spēka – nebija nekā fiziska, tikai jādomā. Pēc treniņa sēdi noguris klasē.

Bija tā, ka brīvdienās nevēlējies nekur iet noguruma dēļ?
Noguruma rezultātā dažreiz sakrājās mājas darbi un brīvdienās bija jāmācās.

Kā "Fordham" studenti brauc uz Ņujorkas centru ("Midtown" – debesskrāpju rajons Manhetenā starp 30. un 60. ielu)? Divas pieturas ar vilcienu līdz "Grand Central" stacijai 42. ielā vai ar metro?
“Fordham” stacija atrodas pie ieejas kampusā. Ar vilcienu brauc augstākā līmeņa sabiedrība, “subway” (metro) – vidējā un zemākā. Pārsvarā izvēlējos braukt ar (metro) “D train”. Jābrauc ilgāk, vairāk pieturu, taču centrā vari ātrāk nokļūt uz vajadzīgās ielas. Vilciens iet līdz “Grand Central” – pa ceļam ir pietura Hārlemā, 125. ielā.

Vai bija brīdis, kad vēlējies aizbēgt?
Tādu brīžu šogad – basketbolā – bija daudz.

Cik zinu, nespēlēji pirmā vai otrā numura pozīcijā. Tev lika grūstīties groza apakšā?
Sāku spēlēt kā ceturtais numurs. Gāju runāties ar treneriem – kad mani uzaicinājāt, redzējāt, ka spēlēju kā pirmais numurs (2014. gada Eiropas U20 čempionātā Itālijā), taču vairāk esmu otrais trešais. Sākumā dzirdēju “Viss būs kārtībā, spēlēsi kā otrais trešais”, bet līdz sezonas vidum visu laiku spēlēju kā ceturtais.

Katra pieredze ir pieredze. Mācos jaunas lietas, taču – vai tām jākļūst konstantām (pastāvīgām)? Spēlēs man bija “jāspiež postā” (groza apakšā), jāliek bloki. Bumbu pāri nevedu.

Komandā trūka garo spēlētāju?
Bija Džemerisa Deivisa (G`merice Davis) kā piektais numurs un viena jaunzēlandiete (Mary Goulding), kura sākumā daudz nespēlēja. Vēlāk, kad laukumā vienlaikus bija Deivisa un Goldinga, varēju spēlēt kā trešais numurs. Pārsvarā gāju kā ceturtā, jo biju otrā vai trešā garākā komandā. Vēlāk rotācijā notika maiņas – dažas spēlētājas sevi pierādīja un ieguva lielāku spēles laiku.

Kā notika treniņi – daudz skriešanas un atkārtojumu, spēlēšana pret puišiem?
Ļoti labi, ka treniņos valdīja nemitīga konkurence. Treneres uzturēja gaisotni “Ir jāvinnē!” Mūs sadalīja divās komandās – ja viena komanda uzdevumā zaudē ar, piemēram, 10 punktu starpību, tai jāskrien 10 sānu laukumi. Ja neiekļaujas laikā, jāskrien atkal. Amerika – tas ir pilnīgi cits basketbols. Grūti izstāstīt, ja tas nav piedzīvots.

(Salīdzinot ar treniņiem) spēles bija kā svētki. Treneres teica “Treniņos jūs atstrādājat savus ieradumus, spēlēs tie nāks automātiski”. Treniņi vienmēr būs grūtāki, tajos jāizspiež maksimums, lai spēlēs viss nāktu brīvi. Spēlēs izliekat visu, taču līdz galam nenogurstat, jo ķermenis ir fiziski pieradis.Spēle iet pusotru stundu, treniņš – trīs stundas. Spēlē laukumā esi mazāk vai vēl mazāk.

Treniņos daudz spēlējām pieci pret pieci. Dažreiz klāt nāca jauni vingrinājumi, taču pārsvarā tie atkārtojās. Amerikas pieeja – visi treneri cenšas motivēt un izspiest maksimumu. Ja redz potenciālu, cenšas izmantot to līdz galam.

Vai bija treneris, ar kuru strādāji individuāli?
Sezonas laikā bija sistēma – treniņš no desmitiem līdz vieniem pēcpusdienā. No vieniem līdz diviem svari. Dažām meitenēm pustrijos jābūt mācībās. Svari ir divas vai trīs reizes nedēļā, atkarībā no spēļu grafika. Individuālais treniņš – reizi nedēļā. Daudzām spēlētājām arī vairākas reizes. Tās ir 45 minūtes. Kas nepiedalījās spēlē – strādāja individuāli un skatījās video.

Treniņdzīve notika vienā kompleksā – spēļu zālei blakus atradās manēža.
Manēža ir kā stadions iekštelpās – ar treniņlaukumiem vidū (Lombardi Memorial Center – nosaukts slavenā amerikāņu futbola trenera, “Fordham” absolventa Vinsa Lombardi vārdā; “Super Bowl” uzvarētāji saņem Lombardi vārdā nosaukto kausu).

Labākie cilvēki, kurus esi satikusi Amerikā?
Atsevišķi neizcelšu – mācīties var no katra. Jāatrod pareizais veids, kā komunicēt. To es tiešām mācījos – kā “atrast valodu” un runāt ar katru spēlētāju. Saprast, kā pamācīt vai aizrādīt (ja nepieciešams), nojaust, kā reaģēs. Amerika iemācījusi atrast individuālu pieeju katram cilvēkam.

Izdevās atrast kopīgu valodu ar visiem vai tas nav iespējams?
Tas noteikti ir iespējams. Vairāk vēroju situāciju no malas, cenšoties neiesaistīties saasinātās drāmās vai “faitos” (vārdu cīņās). Basketbola laukumā ir citādāk – treneri prasa asumiņu arī treniņos. Ja iesit ar elkoni pa degunu, neko darīt. Amerikā tevi neies žēlot.

Pirms sezonas jāizpilda 10 testi. Astoņi no desmit testiem ir fiziski. Drausmīgākais ir “The Gauntlet”. Pārbaudījumi sākas septiņos no rīta. Ja noliec astoņus testus, tevi pielaiž pie spēlēšanas. Ja nenoliec, jāpārliek vai treneris izdomā risinājumu. Tas ir diezgan nežēlīgi.

No kā sastāv "Gauntlet"?
Jāskrien uz laiku viena jūdze (1609 metri – Sportacentrs.com), jāskrien 800, 600, 400, 200, 100 un 60 metri. Viss pēc kārtas. Neliela atpūta un skrien nākamo distanci.

Kāds ir kontrollaiks jūdzes skrējienā?
Garajām spēlētājām 06:35 minūtes, mazajām 06:20. Vienmēr jautāju, kāds ir distances garums metros. Visur iekļāvos laikā. Pirms sezonas vienmēr ir uzsvars uz spēka un ātruma sagatavotību (conditioning). Pēc sezonas vienu reizi jāskrien jūdze, jāaizvada oficiāli atļautais (basketbola) treniņu skaits, jāstrādā pie “agility” (izturības un veiklības).

Jūdzes skrējiens notiek apkārt “Edwards Parade” – zālājam, kurš atrodas kampusa centrā, blakus “Rose Hill” ģimnāzijai. Maijā tur notiek svinīgās izlaiduma ceremonijas.

Kate Krēsliņa 2016. gada 12. decembrī un 2017. gada 9. janvārī tika nosaukta par "Atlantic 10" konferences nedēļas labāko jauno spēlētāju

Kate Krēsliņa spēlē pret "St. Bonaventure"

Sezonas sākumā, 14. novembrī, "Fordham" izbraukumā Indianā spēlēja pret "Notre Dame" – tobrīd pirmo komandu NCAA rangā

Pastaiga "Notre Dame" kampusā un tikšanās ar Leprikonu (Lucky The Leprechaun)

2016. gada 28. februārī Kate Krēsliņa tika iekļauta "Atlantic 10" regulārās sezonas jauno spēlētāju simboliskajā pieciniekā

Treniņš Stefena Karija (Stephen Curry) pārstāvētajā "Davidson" skolā 2017. gada 14. februārī

"The Gauntlet" – jūdzes skrējiens 2017. gada aprīlī

Skrējiens apkārt "Edward`s Parade"

Spēle pret "St. Louis"

Kas ir jaukās lietas "Fordham" studējošo sportistu dzīvē?
Apmaksāta izglītība. Neierobežota ēdināšana – arī izbraukumos. Rūpes par komandu. Nodzenā tevi, “močī”, taču vienmēr parūpēsies. Ekipējuma tik daudz, ka varēsi apģērbt visu ģimeni. Pieejams baseins, tenisa korti. Cilvēki kafejnīcā tevi pazīst, interesējas – amerikāņu mentalitāte.

Minēji par uzturu. Tev ir augstas prasības uztura jautājumos – vai kafejnīcā tiki pie nepieciešamā?
Man bieži sūtīja pārtiku no Latvijas – biezpienu, griķus, musli. Vēlāk sameklēju poļu rajonu Bruklinā un iepirkos tur. Piemēram, tur varēja nopirkt “Kāruma” sieriņus par 1,10 dolāriem. Importētās preces maksā dārgāk. Amerikāņu ēdiens ir citāds – modificēts, ar E vielām. Piedzina klāt masu.

Vai tu ēd burgerus?
Kad atbrauca vecāki, ēdu “Shake shack” (ātrās ēdināšanas ķēde – Sportacentrs.com) burgerus.

Ko esi ieguvusi pirmajos divos gados Ņujorkā?
Mainījies skats uz dzīvi. Savādāk analizēju dažādas situācijas. Atgriežoties Latvijā, “ņemu visu vieglāk”. Cenšos nedramatizēt un brīvāk runāju ar cilvēkiem – ar jebkuru var atrast valodu. Arī amerikāņiem ir grūtības, taču viņi tās spēj noslēpt ar laipnību. Uztver lietas brīvāk. Amerika bijusi cīņa ar sevi – sevis pierādīšanu un pārvarēšanu grūtos brīžos. Esmu ieguvusi dzīves rūdījumu.

Anete Šteinberga teica, ka tu un Kitija (Laksa) labi iekļaujaties treniņos (Paula Strautmane un Anna Dreimane atbrauca vēlāk – Sportacentrs.com). Vai bija grūti pēc Amerikas pielāgoties valstsvienības treniņiem?
Te ir cits basketbols. Amerikā vairāk atlētisks – cik augstu vari uzlēkt, cik stipri izspiest. Eiropā viss vairāk ir galvā – kā spēj izdomāt situācijas, apspēlēt ar viltību. Amerikā ir spēka pierādīšana. Man šausmīgi pietrūkst Eiropas basketbols. Iekļaujos pamazām.

Treneris Zībarts teica, ka Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs sākumā iedevis pārāk daudz informācijas. Tu saņem daudz jaunas informācijas. Galva nekūp?
Amerikā pierasts pie liela informācijas apjoma. Daudz vingrinājumu, jāatceras, ko laukumā dara katra spēlētāja. Pirms spēlēm visas stāv apkārt trenerei un stāsta, ko darīs – vai pretiniece metīs ar labo vai kreiso roku, vai driblēs tikai uz labo pusi.

Jāatceras visu vārds vārdā. Jāatskaitās katru reizi. Jāzīmē kombinācijas. Trenere var piecelt katru kājās un palūgt uzzīmēt sadarbību. Ja nevari uzzīmēt, izmanto zāles palīdzību. Visas meitenes palīdz. Ja nezini sadarbības, jāiet uz treneres biroju. Tajā ir lielā “Fordham” mape ar ļoti daudzām sadarbībām. Spēlēs izmantojam sešas vai septiņas.

Treneri dod uz mājām sadarbības?
Ja nepieciešams, treneriem var pajautāt jebkurā brīdī.

Vai priecājies uzspēlēt mājās?
Esmu ļoti priecīga. Patīk būt kopā ar latviešu meitenēm, ēst latviešu garšīgo ēdienu.

Ceļā uz mājām notika kavēšanās?
Pēc atbraukšanas bija sarunāts, ka vienu dienu paņemšu brīvu. Iesprūdu Stokholmā, jo tika atcelts lidojums uz Rīgu. Gaidīt nācās sešas stundas – desmitajā maijā Latvijā ieraudzīju ziemu. Tagad viss kārtībā. Cenšos neko nenožēlot, katra situācija ir jauna mācība.