Saveļjevs cīņā par Kirgizstānas titulu: bijušais premjers, Kijivas "Dynamo" leģenda, kalni

- Tev tagad ir viens no tālākajiem ceļiem līdz izlasei. Izstāsti, kā no Kirgzistānas tiki līdz Latvijai!
- Modos ap pusseptiņiem, braucu uz lidostu, un tad pirmais lidojums bija sešas stundas no Biškekas līdz Stambulai. Tur pārcelšanās un vēl trīs stundas līdz Rīgai. Lidojumi vien kopā bija deviņas stundas, bet vēl kādas trīs stundas bija jāpavada lidostā – tātad kopā ceļš bija ap 11-12 stundām. Vēl grūti tas, ka ir cita laika zona – Biškekā ir trīs stundas uz priekšu. Lidoju ar Turkish Airlines, kur var skatīties filmas, klausīties mūziku, pagulēt – ar lidošanu problēmu nav.

- Protams, ka tevi uz interviju aicināju galvenokārt Kirgizstānas tēmas dēļ. Izstāsti, kā vispār ziemā tur nokļuvi! Un droši vien acīmredzamais papildjautājums – vai tas bija Daiņa Kazakeviča pirksts?
- Nē, Daiņa pirksta tur nebija. Domāju, ka viņš pat nezināja, ka es tur atbraucu. Kad atbraucu, uzreiz viņam uzrakstīju, ka esmu parakstījis, un viņš to nemaz nezināja. Kā es tur nokļuvu? Biju "Liepājā", kur man nebija liela spēles laika. Man piezvanīja aģents un pateica, ka ir tāda iespēja tur spēlēt. Uzreiz nebiju gatavs braukt, gribēju padomāt, bet tad sapratu, ka man ir jāspēlē – ja ir tāda iespēja, ir jābrauc, turklāt tas ir jauns projekts, ir pazīstams treneris [Uzbekistānas un Kijivas "Dynamo" leģenda un bijušais Māra Verpakovska uzbrukuma partneris Maksims Šackihs, kurš ir arī Ukrainas pilsonis, – A.S.]. Bija arī "Grobiņas" uzbrucējs Koļa Ahapovs – sazvanījos, parunāju ar viņu, un viņš teica, ka viss te ir kārtībā un varu braukt. Un arī aizbraucu.

Maksims Šackihs no 1999. līdz 2009. gadam Kijivas "Dynamo" rindās Ukrainas čempionātā 215 spēlēs guva 97 vārtus un izcīnīja sešus titulus un piecus kausus. Četrreiz atzīts par Uzbekistānas gada futbolistu, izlasē 61 spēlē guvis 34 vārtus, bet kā treneris aizvedis Taškentas "Pakhtakor" līdz Uzbekistānas 2022. gada titulam. Pirms "Asia" vadīja citu Uzbekistānas klubu "Andijon". Foto: FC Asia

- Kā ritēja pārrunu process? Ko līdz tam vispār zināji par Kirgizstānu?
- Gan runāju ar aģentu, gan aģents runāja ar klubu – man pašam tiešā kontakta ar klubu nebija, viss notika caur aģentu. Viņš man visu stāstīja, jo viņš bija runājis ar treneri, ar direktoriem, un viņi mani ļoti gaidīja – kā izlases spēlētāju, kas viņiem bija ļoti svarīgi. Vispirms parunāju ar ģimeni, ar draudzeni – viņa nebija diez ko priecīga (smaida). Taču tad parunāju ar džekiem no komandas, viņi atsūtīja bildes, pastāstīja par valsti. Viss izskatījās solīdi, skaista valsts – daudz lielu kalnu, daudz dabas, daudz futbola stadionu, daudz komandu [līga šogad paplašināta no 14 līdz 16 komandām – A.S.], un tagad arī iegulda daudz naudas, lai attīstītu čempionātu. Padomāju divas trīs nedēļas un tad iedevu atbildi, ka tomēr braukšu – ka brauksim kopā.

- Kā draudzeni pierunāji?
- (Iesmejas) Ja godīgi, neatceros, bet bija grūti. Viņa vispirms teica, ka nebrauks, bet pēc tam tomēr pateica, ka esam kopā, mani atbalsta un brauksim.

- Kad saņēmi piedāvājumu, būtu mācējis kartē atrast Kirgizstānu?
- Jā – netālu no Uzbekistānas [Centrālāzijā starp Ķīnu, Kazahstānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu]. Tur ir daudz ķīniešu, ļoti daudz cilvēku no dažādām valstīm – tāda soļanka.

- Daudz spēlētāju no Balkāniem, Austrumeiropas, Brazīlijas. Ko vari pateikt par līgu, tās līmeni? Lai gan teici, ka stadioni ir labi, cilvēku tribīnēs laikam nav diez ko daudz [Kirgizstānā dzīvo 7.4 miljoni cilvēku]?
- Cilvēki nāk skatīties – droši vien vairāk nekā Virslīgā, ja neskaita "Riga-RFS" spēles. Ja par čempionātu, līmenis ir diezgan labs. "Riga", RFS un "Auda" varbūt ir nedaudz stiprākas, bet Kirgizstānā ir laba konkurence – katra komanda var spēlēt ar katru, nav vieglo maču, kad jau zini, ka uzvarēsi. Ir daudz spēlētāju no Gruzijas, Ukrainas, mūsu komandā ir arī no Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, es – no Latvijas. Viss štābs ir no Ukrainas. Daudz cilvēku komandā runā krieviski, bet ne visi. Arī angliski, taču treneris angliski nerunā – viņam ar to ir nelielas problēmas.

- Kādu futbolu spēlē Kirgizstānā?
- Mūsu komandā uzdevums ir spēlēt pa zemi, spēlēt kombinacionālu futbolu, daudz uzbrukt. Ja paskatās rezultātus, mēs daudz vārtu ielaižam, bet arī iesituši esam visvairāk – spēlējam atvērtu futbolu [11 spēlēs vārtu bilance 28:17 – A.S.]. Pagaidām iet ļoti labi – tabulā esam pirmie otrie [Talasas "Asia" ir otrā ar bilanci 8-2-1, līdere ar 8-2-0 ir "Muras United" – A.S.]. Ejam pēc titula – mūsu uzdevums ir uzvarēt visu iespējamo. Mums ir prezidents ar ļoti augstiem mērķiem – tikko izveidojis komandu un jau grib visu uzvarēt.

- Cik daudz orientējies līgā – vai jums ir lielākais budžets, stiprākais sastāvs?
- Domāju, ka mūsu budžets ir starp diviem trim lielākajiem. Prezidentam pieder valsts lielākā banka [miljardieris Omurbeks Babanovs ir bijušais Kirgizstānas premjers un 2017. gadā kā neatkarīgais kandidāts no opozīcijas bija otrais prezidenta vēlēšanās – A.S.], ar naudu viņam, domāju, nav problēmu (smejas).

- Kādā shēmā spēlējat?
- Gandrīz vienmēr spēlējam ar 4-4-2. Man šajā shēmā ir diezgan laba pieredze, jo ar to spēlējām arī pie Daiņa – gan nacionālajā izlasē, gan arī U21 izlasē. Es, protams, spēlēju kā viens no diviem centra pussargiem. Vairāk spēlēju kā sešinieks [balsta psusargs], tomēr, ja jāpieslēdzas, varu skriet arī uz priekšu.

- Atgriežoties pie "Liepājas" – tev jau ziemā bija skaidrs, ka pie spēles laika netiksi arī šosezon, un tādēļ meklēji ko citu?
- Man bija sajūta, ka spēles laika nebūs daudz. Parunāju ar galveno treneri [Andrēasu Almu, kura nu vairs pie stūres nav, - A.S.], un viņš pats teica, ka, ja būs kādas iespējas aiziet un spēlēt citur, varbūt labāk tās izmantot, jo komandā jau ir daudz pussargu. Tad arī sapratu, ka labāk kaut kur aiziet.

- Spēles laiku jau izcēli, bet kā atšķiras finansiālā puse?
- Tagad ir labāk, nekā bija "Liepājā".

- Jau ieminējies par stadioniem – kādos laukumos spēlējat?
- Spēlējam dabīgajos laukumos, viņiem visur ir hibrīda segums. Ļoti labi laukumi. Tikai pirmā spēle bija uz sintētikas, jo laukums vēl nebija gatavs – līdzīgi kā pavasaros Virslīgā, vienīgi mums tā bija tikai viena spēle, jo tagad jau ir +30 grādu un dabīgie laukumi ir gatavi.

- Pareizi saprotu, ka mājas spēles aizvadāt citā pilsētā, nevis Talasā?
- Tur tagad būvē mūsu stadionu, mūsu bāzi, bet vēl nav gatavs. Visas spēles aizvadām Biškekā. Ir dažas komandas, kuras spēlē ārpus galvaspilsētas, un turp vajag lidot pusstundu, nospēlēt un lidot atpakaļ. Jaunas lidmašīnas, viss droši un ātri. Bet visas mājas spēles gan aizvadām Biškekā. Arī dzīvojam, trenējamies Biškekā – līdzīgi kā [Saveļjeva bijušais klubs] Ķekavas "Auda", kas spēlē Rīgā. Talasā neesmu bijis – neviens no komandas tur nav bijis (smejas). Tur jaunais stadions droši vien būs tikai nākamsezon. Ja es tur palikšu – pašlaik līgums ir tikai uz vienu gadu, visu komandu parakstīja tikai uz vienu gadu. Jauna komanda – jauns projekts.

Aleksejs Saveļjevs jaunajā klubā 10 spēlēs guvis vienus vārtus. Foto: FC Asia

- Ko tev nodrošina Biškekā?
- Man nokārtoja dzīvokli jaunā projektā, viss ir kārtībā. Aizbraucām arī ar suni – baidījāmies par to, bet nekādu problēmu. Viņiem tas gan nav pierasti – esmu redzējis tikai dažus suņus, mājdzīvniekus. Varbūt ar laiku būs vairāk – kad staigājam ar suni, visi bērni skrien klāt un saka, ka arī viņi grib suni.

- Arī komandas biedri dzīvo blakus?
- Dzīvojam četratā – es, divi ukraiņi un viens no Gruzijas. Dzīvojam blakus, kopā braucam ar taksi uz treniņiem. Jābrauc kādas desmit minūtes, viss ir ļoti lēti – nav kā pie mums. Tur paņem taksi, nobrauc pusstundu un samaksā divus eiro.

- Kas vēl bez suņiem ir atšķirīgs no mūsu ikdienas? Pieļauju, ka arī musulmaņu valstī dzīvo pirmoreiz.
- Ja godīgi, atšķirības nav tik lielas. Viņi cenšas mūs panākt. Rīgā viss ir jaunāks, taču tur tagad viss būvējas – visur, kur skaties, būvē lielas mājas. Domāju, ka pēc pieciem gadiem tur izskatīsies pavisam citādi un būs daudz skaistāk. Pagaidām skatos tikai uz kalniem – Latvijā mums to pietrūkst.

- Ja runāji par laika zonām, cik daudz sanāk sekot līdzi notikumiem Eiropā, paskatīties futbolu?
- O-o (smaida)! Tas ir smieklīgi, jā – vienmēr lieku modinātāju uz pusvieniem naktī un skatos futbolu. Gan Čempionu līgu, gan Premjerlīgu. Vienīgi Virslīgu var redzēt [normālā laikā], jo tā pēc mūsu laika notiek sešos septiņos vakarā. Taču citādi viss futbols jāskatās pa nakti – Pasaules kauss būs piecos septiņos no rīta, taču arī Latvijā būs līdzīgi. Tagad mums ar Latviju ir trīs stundu starpība, bet pirms tam bija arī četras stundas.

- Skaties arī Āzijas futbolu – piemēram, Ronaldu spēles?
- Jā, to skatījāmies kopā ar džekiem. Gribējām, lai Ronaldu uzvarētu [Saūda Arābijas titulu] – pirmajā spēlē neizdevās, bet nākamajā viņš iesita divus vārtus. Taču skatījāmies tikai tās spēles par čempiontitulu.

- Vairākus mēnešus spēlējot un dzīvojot Kirgizstānā, esi apmierināts ar savu izvēli?
- Jā! Es baidījos, ka viss varētu būt pilnīgi citādi, bet noteikti esmu apmierināts. Daži džeki jau raksta, vai ir kāda iespēja atbraukt uzspēlēt pie manis. Esmu ļoti apmierināts – gan es, gan arī draudzene.

- Bez Kirgizstānas tobrīd bija arī kādi citi piedāvājumi?
- Tas bija pirmais – negribēju gaidīt, gribēju spēlēt. Ar "Liepāju" bijām treniņnometnē Spānijā. Par piedāvājumu man pateica vēl pirms nometnes, bet vispirms pateicu, ka, nē, nebraukšu. Nometnē man par to atgādināja, parunāju ar "Liepājas" džekiem, treneri.

- Ar Daini Kazakeviču ir sanācis Kirgizstānā satikties?
- Nē, mēs tikai sarakstījāmies, ka vajag aiziet padzert kafiju. Es viņu beidzot gaidu uz kādu manu spēli – jau cik spēļu bijis, bet vēl nav bijis. Varbūt viņam ir ļoti daudz darba, jo Kirgizstānā futbols tagad ļoti attīstās – nav laika (smejas).

- Kā cilvēki Kirgizstānā izklaidējas, par ko interesējas?
- Brauc kalnos. Tur ir viens ļoti pazīstams ezers Isikuls [astotais dziļākais ezers pasaulē, vienpadsmitais lielākais ezers, otrais lielākais sālsūdens ezers, otrais lielākais augstkalnu ezers – A.S.], kas atrodas starp kalniem. Arī mēs gribam tur aizbraukt, bet tās ir trīs četras stundas ar auto. Vietējie ļoti daudz staigā, viņiem ir ļoti daudz bērnu – visiem jau 18 gadu vecumā ir pa vienam, diviem bērniem. Staigā pa parkiem, kuru ir ļoti daudz.

- Biškekā dzīvo vairāk nekā miljons cilvēku. Viņi dzīvo saspiesti, vai arī izmēru ziņā tā ir liela pilsēta?
- Liela pilsēta. Vienīgais, kas man nepatīk, ir ļoti daudz mašīnu – tādi korķi, ka vispār nevar pabraukt. No rīta līdz pat pašiem vienpadsmitiem vakarā – tieši centrā ar mašīnu pabraukt nevar vispār.

- Ja klubs ir tikko izveidots, kā ir ar apkalpojošo personālu, medicīnas servisu?
- Arī tas viss ir līmenī. Pirms sezonas aizbraucu uz nometni Turcijā – tad neizskatījās ideāli, bet Biškekā viss ir lieliski. Trenējamies līderes "Muras United" bāzē – tur ir četri pieci laukumi, ir spa, ir kriosaunas, ārsts, trīs fizioterapeiti, pieci treneri. Viss ir kārtībā.

Latvijas izlasē Aleksejs Saveļjevs aizvadījis 35 spēles un guvis vienus vārtus - ar tālsitienu pārspējot Manuelu Noieru (1:7). Foto: LFF

- Beigās arī par izlasi – cik svarīgs tev ir Baltijas kauss?
- Katra spēle izlasē ir ļoti svarīga. Tā ir liela iespēja uzspēlēt tiem, kuriem izlasē nav tik daudz minūšu, bet, protams, ka arī Baltijas kauss ir ļoti svarīgs. Tas ir derbijs – pret Lietuvu, pret kuru vienmēr ir interesantas spēles. Ļoti gribas arī spēlēt mājās, lai var atnākt ģimene. Baltijas kauss skaitās kā draudzības spēles, vai ne? Bet domāju, ka izlasē draudzības spēļu nav.

- Tā ir pareiza sajūta, ka Lietuva mums ir principiālāka pretiniece par Igauniju?
- Domāju, ka jā. Nezinu, kādēļ, bet tāda sajūta ir. Līdzīgākas valodas, mentalitāte – Igaunija ir tuvāka Somijai.

- Izlase pusotru mēnesi bija bez galvenā trenera. Kāda bija sajūta izlases iekšienē – ka esat bez trenera vai ka līgums noteikti tiks pagarināts?
- Bija tāda sajūta [ka pagarinās]. Sarakstījos ar mūsu analītiķi Leo [Leonardo Karleti] un vienmēr prasīju, kā tur ir, kā būs, kādas sajūtas. Viņš pats teica, ka domā, ka paliksim, bet vēl jāpagaida. Tad jau sapratu – ja viņi paši grib, ja arī komanda grib, tad arī vadība nāks visiem pretī.

- Vismaz publiski visi spēlētāji arī teica, ka grib, lai Nikolato paliktu. Kas ir tās lietas, kas tev un pārējai izlasei patīk treneru štābā?
- Atmosfēra komandā, saprašanās ar treneri un visu personālu, spēlējam labāk, mēģinām vairāk spēlēt ar bumbu. Redzu tikai plusus un domāju, ka ar katru nometni būs tikai labāk.

- Pēdējais jautājums tāds pats kā pārējiem – ko tev novēlēt?
- Gribu ar jauno komandu uzvarēt čempionātā. Gribu uzvarēt Baltijas kausā. Gribu spēlēt daudz futbola un būt bez traumām – tas ir svarīgākais.