Zjuzins: "Esmu priecīgs, ka vispār vēl esmu futbolā"

Artūra Zjuzina spēļu statistika nacionālajos čempionātos pēdējās sešās sezonās

Kā fiziski jūties? Nospēlēji 75 minūtes, lai gan līdz šodienai vairāk par puslaiku oficiālos mačos nebiji spēlējis ļoti sen.
Jā, oficiālos mačos laikam kādus trīs gadus...

2017. gadā viena spēle bija [tas bija nākot uz maiņu, savukārt vēl iepriekšējā tāda reize bija Krievijas Nacionālajā līgā 2016. gada 30. oktobrī, tātad gandrīz precīzi pirms trim gadiem - aut.].
Domāju, ka diezgan skaidri redzams, ka man iet diezgan smagi [varētu pastrīdēties, jo pret "Ventspili" Zjuzins rādīja augstu līmeni - aut.]. Tomēr tagad jau ir vieglāk, turpinu strādāt. Labi, ka tā. Labi, ka vēl esmu futbolā... Paldies kluba vadībai. Ja ne viņi un kluba ārsti, tad nezinu, kas būtu tālāk. Paldies viņiem, ka mani nepameta un palīdzēja izārstēties. Esmu priecīgs, ka vispār vēl esmu futbolā.

Pastāsti, kāds bija risks, ka liec futbolam punktu! Kāda bija situācija?
[Smagi nopūšas] Tās visas traumas bija diezgan smagas. Labi, tas cirksnis varbūt vēl ne tik traki, bet krustenisko saišu plīsums un pēc tam uzreiz Ahilleja cīpsla, kas atrāvās no kaula...

Šie abi smagie savainojumi bija pirmo reizi vai atkārtoti?
Katra no šīm traumām bija pirmo reizi, taču pats smagākais, ka tās sekoja viena pēc otras. Tu izlaid daudz laika un fiziski ir nenormāli grūti! Nereāli! Smagi paskaidrot, ar vārtiem neizstāstīt. Saku, ka paveicās, ka vispār vēl kaut ko varu. Labi, ka diezgan ātri pēc tās pēdējās traumas izārstējos, kas notika pateicoties kluba vadībai. Mani ātri izoperēja un atlabšana notika, pateicoties dakterim Dmitrijam [Jefremenkovam], kurš ar mani vazājās visu laiku. Diezgan liels darbs tika izdarīts. Neviens laikam īpaši neticēja, ka es šosezon vēl varētu spēlēt, taču jau no jūlija beigām atsāku treniņus. Tā ka trenējos kopējā grupā un tas, ka spēlēju sezonas beigās, ir trenera lēmums.

Tevi Latvijā operēja?
Jā.

Bija kāds brīdis vai vairāki brīži, kad domāji, ka vairs neturpināsi?
[Smagi nopūšas un ilgi domā] Tā konkrēti laikam nebija, jo vadība reaģēja un palīdzēja, sekoja operācija, ārsts ar mani vazājās. Būtu stulbi pateikt: "Viss, paldies, es eju prom." Tas būtu nekorekti. Laikam nebija konkrētas domas, ka viss, jābeidz. Protams, bija ļoti smagi pēc tās Liepājas spēles - izgāju uz maiņu un trauma ne no kā.

Kā reaģēja apkārtējie cilvēki, ģimene? Varbūt teica: "Nemokies, Artūr, pietiks sevi mocīt!"?
Nē, paldies Dievam atbalstīja un mudināja turpināt. Sieva un bērni atbalstīja. Domāju, viņi arī ir mana galvenā motivācija.

Tagad, esot laukumā, vai, pirmkārt, jūties fiziski labi un, otrkārt, kā ir psiholoģiski?
Psiholoģiski vispār mierīgi, nekas netraucē spēlēt. Nav arī nekādu sāpju sajūtu. Vienīgā problēma ir fiziskā forma. Domāju, tas ir acīmredzami un nezinu, vai citādi varēja būt, kad tik daudz izlaists.

Nav tieši fiziskā spēka vai spēļu ritma?
Manuprāt, forma nevar būt, ja tu nespēlē. Nezinu, varbūt citi uzreiz var ieiet formā pēc ilgas nespēlēšanas, man tā nav - es varu tikai caur spēlēm uzņemt formu.

Kamēr nevarēji trenēties ar bumbu, daudz ieguldīji ķermenī? Velotrenažieris, baseins, svari, krosi.
Jā, tika ielikts liels darbs. Varbūt pēc manas miesas nav redzams [smaida], ka liels darbs veikts, bet daudz tika darīts, lai nostiprinātu potīti. Tāpat ikrs vispār bija tukšs, visi tie muskuļi, ilgi neko nedarot, bija nopūtušies. Ļoti smags darbs bija. Pateicoties klubam un kluba ārstam, esmu atguvies - cepuri nost viņiem! Gribas viņiem maksimāli atdarīt, jo viņi manā labā ir izdarījuši pārāk daudz.

Cauņam nav izdevies atgriezties futbolā. Tiekoties ar viņu, esi pārrunājis traumu lietas?
Par šo situāciju laikam tomēr nē. Kad satiekamies, parunājamies par kaut ko citu. Domāju, viņam nebūtu patīkama šī tēma.

Pret "Riga", kur arī izgāji pamatsastāvā un nospēlēji pirmo puslaiku, spēle bija uz nažiem - daudz dzelteno kartīšu, asa spēle, arī pret tevi atceros vienu asu izklupienu. Kā juties tādā mačā, kad ilgi neesi spēlējis?
Jutos mierīgi. Nezinu, kā izskatās no malas, bet jau pēc krustenisko saišu traumas, kad bijām treniņnometnē Kiprā, RFS džeki man teica, ka esmu sācis spēlēt drusku agresīvāk, esmu mainījis stilu - spēlēju izklupienos, eju cīņā. Pats atceros, ka iepriekš tā nekad nebiju spēlējis. Tā ka šajā ziņā jūtos normāli. Pret "Riga" bija normāls, vīrišķīgs futbols. Žēl, ka mums tika parādītas tās sarkanās kartītes - tas sabojāja to spēli. Neko darīt.

Jūties kā pilnvērtīgs sudraba ieguvējs, lai gan ilgu laiku biji malā?
Protams, ka nejūtos, ka es būtu palīdzējis. Gribētos vairāk. Cerams, nākamgad sanāks.

Var sacīt, ka nākamais gads tev būs izšķirošs - vai izdosies atgriezties iepriekšējā līmenī, tāpat Latvijas izlasē? Jo šī gada beigās tikai pataustīji futbolu.
Redzēsim. Grūti par nākotni domāt. Redzēs, kā būs.

RFS paliksi?
Domāju, ka palieku. Tas gan būs vadības lēmums.

Līgums tev taču ir?
It kā ir. Domāju, ka viss būs kārtībā. Redzēs, kā būs. Ja nesanāks iedot labumu RFS, cīnīšos tālāk. Nedomāju, ka man tāpēc kaut kas apstāsies. Domāju, ka tamdēļ, ka tik daudz esmu izlaidis traumu dēļ tagad, kompensēšu nākotnē un, dod Dievs, karjera būs ilgāka. Kāpēc ne?

Novēlu izdošanos!
Paldies!