Helmanis: "Redzot, kā strādā klubs, LBL fināls Ogrei ir sasniedzams"

Pirms pievēršamies jūsu nonākšanai „BK Ogre” treneru rindās, nedaudz raksturojiet tos kritērijus, kas jums kā trenerim ir būtiski, izvērtējot konkrētu darba piedāvājumu?
- Jau ar pirmajiem soļiem manā trenera karjerā, kas gan nav pārlieku gara, man ļoti būtiski ir bijis sajust katrā konkrētā kolektīvā valdošo atmosfēru – spēlētāju un treneru savstarpējo saskaņu, lojalitāti vienam pret otru. Ir ļoti svarīgi, lai būtu tā dēvētais sinerģijas lādiņš. Savulaik to tā īsti izjutu, kad strādāju Polijā pie sava drauga, tagadējā Lietuvas valstsvienības vadītāja Daiņa Adamaiša par trenera asistentu. Faktiski kopš tā laika vienmēr mēģinu saprast, vai potenciāli jaunā darba vietā varētu būt kas līdzīgs, jo pretējā gadījumā īsti laba rezultāta nebūs. Bez šīs savstarpējās sinerģijas esamības agri vai vēlu sāksies aizmuguriska, no pašas komandas nākoša pretestība un tas ir vissliktākais, kas var notikt. Protams, ir vēl virkne citu apstākļu, kas liek galīgi izšķirties par jauna darba uzsākšanu, tai skaitā arī ikvienam svarīgais materiālais aspekts, tomēr kā visbūtiskāko es gribu uzsvērt pieminēto savstarpējās saprašanās momentu.

Tātad šobrīd, pieņemot „BK Ogre” piedāvājumu, jūs esat sajutis kaut ko no visa iepriekš minētā?
- Pēc tam, kad mani uzrunāja „BK Ogre” vadība, pārliecinājos, ka klubā valdošais noskaņojums un esošie plāni ir man pieņemami un interesanti. Pirmkārt, gan ar vienu no kluba dibinātājiem Gintu Sīviņu, gan galveno treneri Artūru Visocki-Rubeni esam labi pazīstami jau iepriekš un zinām, ko varam viens no otra gaidīt. Otrkārt – sarunās sapratu, ka klubam ir ļoti konkrēta attīstības vīzija, skats nākotnē un plāns kā soli pa solim tuvoties izvirzītajiem mērķiem. Tā kā šobrīd biju brīvs no citiem pienākumiem, sapratu, ka varu dot savu pienesumu šīs vīzijas īstenošanā.

Varbūt īsi raksturojiet, kā tieši jūs sajūtat šo „BK Ogre” attīstības vīziju?
- Kā reāli sasniedzamu mērķu nospraušanu. Ogrē neviens nelido pa mākoņiem un nesola tuvākajos gados spēlēt Eirolīgā. Šā brīža akcents tiek likts uz vietējo spēlētāju, īpaši ogrēniešu, izmantošanu un tieši ar viņiem censties sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu Latvijas un Baltijas līgās. Manuprāt, sezonas starts ir pierādījis, ka šis virziens ir izvēlēts pilnīgi pareizi. Turklāt tas, ka komandā spēlē galvenokārt Ogres basketbola skolas audzēkņi, padara šo komandu par īsti savējiem pilsētā un novadā. Faktiski laukumā šobrīd dzimst vietējie varoņi un tas ir ļoti labi – piemēram, Spānijā šādi vietējie līderi ir praktiski ikviena līmeņa komandā. Tas savukārt nodrošina ne tikai lielu līdzjutēju atbalstu, bet arī ļauj attīstīt jauniešu basketbola sistēmu – ir daudz labāk pārliecināt uzsākt jaunieti nopietni trenēties, ja viņš redz, ko var sasniegt tepat no pašu vidus nācis labi zināms cilvēks. Bez tam tas ļoti motivē jaunos spēlētājus sākumā necensties par katru cenu meklēt spēlēšanas iespējas kaut kur ārpusē, bet tiekties uz iekļūšanu tieši savā komandā. Tas nenozīmē, ka ar laiku jaunais talants nedosies spēlēt citur, bet vismaz pirmos soļus viņš būs spēris tieši savu līdzjutēju priekšā. Tādējādi arī vēlāk, lai kā arī neveidotos karjera, viņš vienalga būs un paliks savējais.

Tātad jūs uzskatāt, ka Latvijas klubi būtu jāveido, balstoties tikai uz vietējiem kadriem, nemēģinot piesaistīt un meklēt leģionārus?
- Nevajag pārprast – kādā brīdī, attīstoties un mainoties kluba mērķiem, leģionāru piesaiste noteikti būs nepieciešama. Jo kurš gan ir teicis, ka pēc gadiem arī „BK Ogre” nebūs izaugusi līdz jau pieminētās Eirolīgas ambīcijām? Turklāt leģionāru iesaistīšanai ir vēl kāds ļoti pozitīvs aspekts – tā vairo kluba atpazīstamību jau globālā mērogā. Atceros, ka vēl spēlētāja karjeras laikā Vācijā „Bamberg” komandā mēs bez vietējiem bijām latvietis, igaunis, senegālietis, serbs, horvāts, nigērietis un amerikānis. Tas nozīmē, ka kluba gaitām ar interesi sekoja jau daudzās valstīs, kas noteikti nebūtu noticis, ja klubā spēlētu tikai vācieši. Šodien taču daudzi latvieši patiesi jūt līdz Ņujorkas „Knicks” – nekā tamlīdzīga nebūtu, ja tajā nespēlētu Porziņģis. Tas pats attiecas arī uz daudzām Spānijas, Itālijas un citu valstu komandām, kuras Latvijā lielā mērā ir zināmas un populāras tieši tāpēc, ka tajās leģionāra statusā ar panākumiem spēlē mūsējie.

Atgriežoties pie jūsu darba „BK Ogre”, kādi būs jūsu tiešie pienākumi?
- Kā asistents piedalīšos galvenā trenera Artūra Visocka-Rubeņa darbā, īpašu uzmanību pievēršot tieši centra pozīcijā spēlējošo basketbolistu individuālajai sagatavotībai. Vēl darbošos ar Ogres Basketbola skolas audzēkņiem, palīdzēšu arī LBL2 komandai „BS Ogre”, kuru vada pieredzējušais treneris Pēteris Ozoliņš.

Tad var rezumēt - radikālas pārmaiņas klubā jūsu ienākšana komandas treneru korpusā neradīs?
- Noteikti nē, es pats reizēm saku, ka esmu tāds kā hameleons, kas spēj pielāgoties. Kā asistents esmu strādājis pie dažādiem galvenajiem treneriem – tādiem kā Ramūns Butauts, Jānis Gailītis, Nikolajs Mazurs un citiem. Man svarīgāka bijusi jau vairākkārt pieminētā savstarpējā sinerģijas esamība, nevis personiskais statuss. Jā, ir treneri, kuri nevēlas strādāt kā asistenti, bet uzreiz grib būt galvenie – es noteikti nepiederu pie tādiem. Turklāt, nedaudz paironizējot, ja savas trenera karjeras sākumā man likās, ka es basketbolā saprotu visu, tad tagad varu teikt, ka nesaprotu neko. Tādēļ esmu nonācis pie pārliecības, ka vairāku galvu esamība komandas vadībā ir tikai ieguvums. Varbūt Latvijā līdz šim tieši šajā aspektā ne vienmēr viss bijis gludi, bet pēdējā laikā lietas virzās uz labo pusi.

Nedaudz vairāk par jūsu darbu tieši ar jaunajiem basketbolistiem. Kā atšķiras trenera loma, strādājot ar jau profesionāliem spēlētājiem un vēl tikai pirmos soļus sperošajiem?
- Vispirms gribu pateikt paldies Ogres Basketbola skolas vadītājai Ilgai Neimanei, kura pēc kopīgas sarunas uzaicināja mani iesaistīties arī skolas darbā, pievēršoties jauno basketbolistu individuālās meistarības slīpēšanai un celšanai. Protams, atšķirība starp jauno un profesionālu spēlētāju treniņprocesu ir ļoti liela – to treneriem māca jau no pirmās dienas, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, arī es nebiju izņēmums. Citāda ir gan fiziskās sagatavotības līmeņa celšana, gan emocionālā pieeja katram spēlētājam. Esmu šajā jomā uzkrājis arī zināmu pieredzi, tai skaitā būdams Latvijas U18 izlases galvenais treneris. Bērniem un jauniešiem katrā vecumā ir vairāk jāpievērš uzmanība kādam vienam noteiktam fiziskās attīstības aspektam – piemēram, noteiktā vecumā tā ir lokanības trenēšana, citā – ātruma īpašību attīstīšana, vēlāk arī darbs svaru zālē. Protams, visu laiku paralēli ar bumbas pārvaldīšanas un citu basketbola tehnikas elementu apgūšanu, kas basketbolā tomēr ir pats pamatu pamats. Ja par psiholoģiju, tad reizēm smejos, ka bērnu basketbola līmenī tas vairāk ir darbs ar vecākiem – ja treneri izpatiktu tikai jauno basketbolistu vecāku vēlmei redzēt savas atvases laukumā, tad basketbolam būtu jāpāriet uz spēli 15 cilvēku lielas komandas formātā. Gan jau agri vai vēlu pie spēlēšanas tiks visi, bet konkrētā brīdī priekšroka būs tiem, kuri pirms tam ir kārtīgi un godprātīgi strādājuši treniņos. Jāsaka gan, ka šobrīd vecāki pamazām šajā ziņā kļūst arvien saprotošāki.

Profesionālā līmenī spēlētāju psiholoģiskā sagatavošanai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība – tagad jau gluži pierasta ir kādreiz ne tik sen par samērā eksotisku uzskatītā sporta psihologa profesija. Tomēr arī katram trenerim jābūt kaut vismaz daļēji šādam psihologam, jo katrs spēlētājs ir individualitāte un personība ar savām specifiskajām uztveres un noturības līmeņa niansēm. Emociju ziņā vislielāko atdevi treneris var sajust, tieši strādājot ar bērniem un jauniešiem. Emocionālā līmenī pateikts „paldies” nekad no jau profesionālā līmenī spēlējošiem nebūs tik liels, bērni savās izjūtās ir patiesāki un tiešāki. Īpaši to esmu sajutis, darbojoties ar sociālā risku grupas jauniešiem, kuriem asociācijas „Dzīvesprieks” ietvaros katru gadu rīkoju speciālu treniņu nedēļu, tur izjusto emocionālo lādiņu reizēm pat grūti vārdos izteikt.

Trenera darbs gan nav tas pats pateicīgākais amats pasaulē – ne velti mēdz teikt, ka spēles un turnīrus uzvar spēlētāji, bet zaudē treneri… Arī jums trenera karjerā ir bijuši brīži, kad nebūt ne viss ir izdevies tā kā sākumā plānots un cerēts. Kā tiekat galā ar šādām situācijām?
- Protams, ka reizēm smagi ir bijis gan kā spēlētājam, gan kā trenerim. Tad bieži vien uzrodas dažādi „zinātāji”, kuri uz tavu neveiksmju fona cenšas pacelt savas akcijas. Neslēpšu, ka emocionāli to nav viegli pieņemt, katrs klupiens ir sāpīgs. Man personīgi šādus brīžus nepārvērst traģēdijās ir palīdzējusi mana ģimene. Lielā mērā tieši pateicoties tās atbalstam, esmu izgājis gan caur uguni, gan ūdeni. Tāpēc, lai gan neslēpšu, ka mana kā trenera sapnis, protams, kaut kad nākotnē ir strādāt ar kādu lielu un slavenu komandu, tomēr es pirms izšķiršos par šādu soli vispirms ņemšu vērā ģimenes intereses. Mani abi dēli uzauga laikā, kad es pelnīju iztiku kā leģionārs, tādēļ ļoti labi zinu, ko nozīmē būt atrautam no savējiem un kādas sekas tas rada. Šobrīd manā dzīvē ļoti lielu lomu ieņem manas mazās meitas, pašlaik viņas un pārējā ģimene man ir galvenā prioritāte. Tāpēc vēl jo vairāk biju priecīgs un gandarīts, saņemot „BK Ogre” piedāvājumu – tas ļauj strādāt augstā profesionālā līmenī, vienlaikus paliekot pie tiem, kuriem es esmu visvairāk vajadzīgs.

Un nobeigumā – jūsu prognoze par „BK Ogre” šīs sezonas rezultātu!
- Nebūšu īpaši oriģināls un teikšu, ka svarīgākais ir nevis skaļi paust kaut kādus apsolījumus, bet gan cīnīties par uzvaru katrā spēlē, vienlaikus turpinot stiprināt un attīstīt kluba iekšējo sistēmu. Tomēr, ja tā pavisam klusi, tad, redzot kā klubs šobrīd strādā, kāda ir kopējā spēlētāju un treneru kolektīva mijiedarbība, kāds ir vadības uzsāktais virziens kluba attīstībā un sistēmas nostiprināšanā, tad domāju, ka Latvijas basketbola līgas fināls ir pavisam reāli sasniedzams mērķis.

Intervijas oriģināls izlasāms šeit: BK Ogre | Uvis Helmanis: „Katram klubam ļoti...