Latvijas izlases atslēgas spēlētāji: Blūms, Janičenoks un Šķēle?

Ātrs, pat rupjš, taču reizē gudrs basketbols – tā varētu raksturot pašreizējo Latvijas vīriešu basketbola izlases spēles stilu. Šī gada kandidātu saraksts bija sekojošs: Jānis Strēlnieks (Kijevas „Budiveļnik”, Ukraina), Armands Šķēle (Tallinas „Kalev”/„Cramo”, Igaunija), Jānis Blūms („Astana”, Kazahstāna), Žanis Peiners („Latvijas Universitāte”) – atskaitīts, Dairis Bertāns, (Bilbao „Uxue”, Spānija), Kristaps Janičenoks, Kaspars Bērziņš, Jānis Bērziņš, Artūrs Bērziņš - atskaitīts („VEF Rīga”), Rihards Kuksiks (bez kluba), Mārtiņš Laksa - atskaitīts, Jānis Timma - atskaitīts, Ronalds Zaķis – atskaitīts (visi BK„Ventspils”), Mārtiņš Meiers (Veisenfelsas „Mitteldeutscher”, Vācija), Mareks Mejeris („Fuenlabrada”, Spānija), Rolands Freimanis (bez kluba), Andrejs Šeļakovs (bez kluba).

Vēl bija Andris Biedriņš, taču vienīgais spēlējošais latvietis Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) no šādas iespējas atteicās. Citējot Aināru Bagatski, no šiem spēlētājiem, trīs basketbolisti būtu jādēvē kā atslēgas spēlētāji. Optimālākajā variantā tie būtu Andris Biedriņš, Jānis Blūms un Kristaps Janičenoks. Taču Biedriņš atkrīt. Latvijas izlases treneris uzsvēra, ka tie varētu būt divi līdz trīs puiši. Trešais – iespējams Armands Šķēle? Kāpēc ne... Ko nozīmē atslēgas spēlētāji? Ko šie basketbolisti spēj dot komandai? Kādi varētu būt viņu uzdevumi? Būs redzams turpinājumā, jo variācijas ir daudz un dažādas, taču apvienojot tās, jābūt redzamam loģiskam risinājumam.

Atgādinājumam – nevienam no šiem spēlētājiem nav „treknais” līgums, kas nozīmē, ka šie puiši nav samaitāti.

Kristaps Janičenoks

Kristaps savu varējumu pierādījis jau iepriekš. 2011. gadā, kad „VEF Rīga” komanda kļuva par čempioniem, Janičenoks bija viens no atslēgas spēlētājiem, kas vilka komandu un rādīja piemēru, ka ar traumu arī iespējams spēlēt. Kristaps bija gana nopietni savainojis kāju, taču finālsērijā izlaida vien divas spēles. Kas tur tik ļoti ievērības cienīgs? Spēlēt traumētam ir ļoti drosmīgs solis, jo šajā gadījumā Kristapam varēja, iespējams, beigties basketbolista karjera. Un šo notikumu pastiprina fakts, ka Janičenoks bija komandas kapteinis. Ko vairāk vēlēties? Īsts piemērs komandas biedriem, kas cīnās līdz galam. Šādu spēlētāju bez aplinkiem var dēvēt par komandas atslēgas spēlētāju, kas spēj pārvarēt sāpes, līdz ar to iedvesmojot arī pārējos. Trauma ir, spēlē, un kas no tā var sanākt? Respekts pret komandas biedru un vienu no labākajiem izlases spēlētājiem...

Vai atceraties, ka 2011. gada „VEF Rīga” sastāvā spēlēja Andrejs Šeļakovs (1988. gads), Mārtiņš Laksa (1990. gads), Dairis Bertāns (1989. gads) un Kaspars Bērziņš (1985. gads)? Šie vīri šogad ir Latvijas basketbola izlases kandidātu sarakstā. Noteikti pirms diviem gadiem Janičenoka rādītais piemērs šiem vīriem ir palicis prātā, tāpēc iedvesmai un attieksmei pret darbu nevajadzētu trūkt, ja par piemēru ir kalpojis bijušais komandas biedrs – kapteinis. Jāņem vērā, ka visi (izņemot Kasparu Bērziņu), ir krietni jaunāki spēlētāji, tāpēc ir lielāka iespējamība, ka Kristapa vārdi ieietu pa vienu ausi iekšā un turpat arī aizķertos, nevis izietu pa otru ārā...

Janičenoks savu varējumu demonstrējis ne tikai kā cīnītājs, bet arī kā līderis laukumā. Kristapa spēles stils ir visai konkrēts – laukumā vairāk piekopj izpildītāja lomu, nevis veido situācijas. Klubu rindās Janičenoks pārbaudes mačos un turnīros vairākkārtīgi realizējis svarīgus metienus, taču epizode no Latvijas un Lietuvas savstarpējās spēles palikusi īpaši atmiņā, kad Kristaps realizēja izšķirošo spēles metienu no tālās distances.

Jānis Blūms

Īsts komandas līderis un šī gada basketbola izlases kapteinis. Jāni nav nācies dzirdēt tukšus salmus kuļot – parasti padara darbiņu, pēc tam izdara secinājumus. Laba īpašība, kuru novērtē arī izlases treneru štābs. Vēl nesen Bagatskis izteica glaimojošus vārdus Blūma virzienā – basketbolists ģērbtuvēs ienesot pozitīvas vēsmas, taču treniņos izliktā atdeve esot vēl neredzēta. Labs piemērs kolēģiem, kas, cerams, pārvērtīsies rezultātā. Blūms šajā izlases modelī ir no pašiem pirmssākumiem, būdams līderis kopš 2011. gada Eiropas čempionāta. Kas pozitīvi – Blūms, spēlējot ACB (Spānijas līgā), izgājis cauri īstai gaļas mašīnai. Piedzīvojis treneru maiņas, kad spēlētāji tiek mētāti, un spēles laiks neloģiski svārstījās. Šeit var vilkt zināmas paralēles ar Kristapu Janičenoku – Blūmam piemīt liela pašaizliedzība, taču klubu un izlases rindās piedalījies izšķirošajos brīžos, kad tas bijis nepieciešams visvairāk. Jānis ir snaiperis, kas sevi par līderi nedēvē. 2011. gadā, kad Blūms ar Bilbao komandu piedalījās ACB līgas finālā un iekļuva Eirolīgā, sezonas gaitā desmit mēnešu laikā neizlaida nevienu treniņu!!! Cerams, ka pārējie izlases kandidāti šādu faktu ir dzirdējuši.

Domājams, ka Jānis nepievils. Šāds darbs noteikti atmaksājas, tāpēc latvietis liekams katlā pie izlases atslēgas spēlētājiem. Iepriekšējo gadu laikā radusies sajūta, ka Blūms ir bijis otrā plāna spēlētājs. Lai korektāk skan – vienmēr atradušies spēlētāji, kas uzņēmušies līdera lomu, tāpēc Blūma vārds izskanējis klusāk. Taču tagad viss ir gluži pretēji. 2011. gada Eiropas čempionātā Latvijas izlases sastāvs bija „zaļš”. Kādam bija jāuzņemas līdera loma, un Blūms to paveica godam. Spēlē pret Francijas izlasi un Toniju Pārkeru Jānis demonstrēja teicamu sniegumu. Patīkami, ka pēc šādām spēlēm ārzemju skauti noteikti pamanīja arī jauno spēlētāju devumu. Pret Joakimu Noā, Nikolā Batumu un Pārkeru cīnījās ne tikai Blūms, bet gan vienota dūre – komanda. Lai gan tika piedzīvots zaudējums, šī, iespējams, bija viena no labākajām Blūma karjeras spēlēm. Tagad var izdarīt secinājumus, cik daudz pozitīvas vēsmas ienesusi šāda spēle – komandas līderis apliecināja savu statusu, taču jaunie spēlētāji noteikti tika izrādīti plašākai publikai.

Armands Šķēle

Šis varētu būt spēlētājs, kas spētu komandu pavilkt. Ko nozīmē pavilkt? Šķēlem ir labs caurgājiens. Ir vajadzīgs labs un reizē pieredzējis spēlētājs. Šķēle šādiem kritērijiem noteikti atbilst, tāpēc citas dēkas jāliek malā un jāatceras, ka latvietis divas reizes izķepurojies no smagas slimības. Daudzu domas nav mainījušās kopš 2009. gada skandāla. Ja kāds prātā paturējis, tad latvietis bija vienīgais no diskvalificētajiem, kas publiskajā telpā atvainojās par šādu atgadījumu. Arī pagājušajā gadā Šķēle būtu izlases sastāvā, taču slimība pieveica Armandu, un turnīrs gāja secen. Tagad Šķēle ir uz kājām un centīsies sevi pierādīt. Izcietis diskvalifikāciju, basketbolists nav teicis nē vārdu izlasei. Šāda attieksme noteikti jānovērtē, un Bagatskis to saprot, uzaicinot uz izlasi otro gadu pēc kārtas Igaunijas čempionu. Nevajadzētu aizmirst, ka Šķēle bija uz robežas, lai uz šo čempionātu netiktu paņemts, taču Armands ir progresējis kopš pirmās pārbaudes spēles. Viņa pieredze ļauj basketbolistu pievienot trīs atslēgas spēlētājiem.

Rezumējums

Komandā ir divi izteikti līderi, taču trešais spēlētājs turnīra gaitā varētu pamainīties. Lai nu kā, taču Armands Šķēle šādu godu ir nopelnījis. Zemē metams nav ne Kaspars Bērziņš, kas ir stabila vērtība Eiropas tirgū, taču Dairis Bertāns jau nākošajā sezonā pārstāvēs Spānijas labāko basketbola līgu. Latvijas izlases resursi nav milzīgi, taču mazie līgumi un gluži pretēji – klubi, kas cīnās Eiropas meistarīgākajās līgās, ir gana daudz pārstāvēti. Bagatska sēšanās pie stūres nesusi pozitīvas vēsmas, kam nāk līdzi spēlētāju apbružāšanās starptautiskajā arēnā. Komandas atslēgas spēlētāju raksturs, pašcieņa, respekts un atdeve ir apvienojama ar pārējo spēlētāju iegūto pieredzi, ejot cauri veiksmīgajām un neveiksmīgajām klubu sezonām. Šādu īpašību apvienošanās ir īpaši bīstama, vēl jo vairāk dzirdot vārdus, ka Eiropas čempionāta TOP komandas baidās no Latvijas izlases piedāvātā basketbola.