Balodis: "Valmierā gūtās emocijas ir tās, kas nosēdušās atmiņā"

Balodim pietrūka pavisam maz, lai no "Valmieras" līdzjutējiem atvadītos ar lielu panākumu. Kompensācijas laika pēdējā minūtē "Valmiera" ielaida vārtus, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar "Riga" futbolistiem.

Pašās beigās nepilna minūte pietrūka, lai ar pavisam lielu prieku dotos prom no Valmieras. Kas bija tas, kas beigās pietrūka?
Domāju, ka mēs bijām pelnījuši uzvaru. Tādēļ bija rūgtuma sajūta, ka pašās beigās ielaidām. Izveidojām krietni vairāk momentu. Bija uzvara jānotur.

Jau iepriekšējā mājas spēlē pret "Mettu" tiki iesaukts tribīnēs. Džeki domāja, ka jau no tevis atvadās. Šodien bija sagatavoti arī saukļi. Kas bija tas, ko no līdzjutējiem šeit, Valmierā saņēmi?
Saņēmu lielu sirds siltumu. Katrs atnākušais cilvēks atbalstīja no sirds. No pilsētas katra cilvēka atbalsts ir ļoti jūtams. Centos ar savu spēli laukumā to atdot atpakaļ.

Pēc spēles ģērbtuvēs, kas bija tie vārdi, ar kuriem atvadījies no nu jau bijušajiem komandas biedriem? Čempiontitulu acīm redzot novēlēt viņiem nevarēji.
Jā, tādus vārdus neteicu. [smejas] Teicu, lai turpina tikpat smagi strādāt. Jāturpina spēlēt ar tikpat lielu sirdi kā komandai. Šeit katram ir iespēja izaugt un sevi pierādīt. Klubs un treneri dod ļoti labas iespējas un uzticas spēlētājiem. Kā komandai ir ļoti lielas iespējas. Novēlēju katram savas iespējas izmantot un attīstīties tieši šeit, Valmierā.

Uzsauci komandas biedriem burgerīšus. Kā no loģistiskas puses tas notiek? Izsaki ideju un nodeliģē kādu, lai to noorganizē, vai arī pašam ir jāpieliek darbs pie tā. Komandas spēcīgākie aizsargi [maisus uz ģērbtuvēm nesa Kristers Aļekseičiks un Roberts Veips] tika aizsūtīti pēc četriem lieliem maisiem.
Protams, daudz kas pašam ir jāizdara. No komandas ir palīdzība. Nav pirmā reize, kad kopā pasūtam ēdienu. Kopā pasēdēšana mums izveidojusies kā ierasta prakse komandā. Viens otram palīdzam. Tā izveidojusies kā patīkamā puse pēc darba.

Foto: Jānis Līgats

Četri gadi cilvēka dzīvē ir pietiekami garš periods. Kā tu esi audzis, ne tikai kā spēlētājs, bet arī personība, šajos četros gados Valmierā?
Tā grūti spriest, labāk, lai citi cilvēki vērtē. Pašam par sevi nav tik viegli pateikt, kas ir mainījies pa šiem četriem gadiem. Šeit ir labs laiks nospēlēts, un pats esmu vairāk pieaudzis. Arī spēle paša izpildījumā ir mainījusies, bet tas viss tādā pozitīvā ziņā. Esmu attīstījies, un ir jāsaka paldies par šīm iespējām, ko "Valmiera" ir devusi.

Ja atceramies sākumu, kad pēc īres "Jelgavā" atbrauci 2020. gadā uz "Valmieru". Pirmais mēnesis pusotrs bija tāds, ka nāci uz maiņu uz dažām minūtēm. Kas tev kā spēlētājam bija jāizdara, lai tajā laikā pie Tamaza pierādītu sevi un nopelnītu vietu laukumā kā vienam no komandas atslēgas zobratiem?
Katram spēlētājam karjerā pienāk brīži, kad sevi ir jāpierāda. Ir smagi jāstrādā un jāsagaida sava iespēja. Kad tā iespēja pienāk, tad sevi ir jāpierāda. Katru gadu to dara kādi spēlētāji, kuri "izšauj". Vajag prast noturēties pie savām iespējām.

Sakrāji pilnu medaļu komplektu Virslīgā. Uzspēlēji Čempionu līgas kvalifikācijā. Kas ir tās atmiņas, kuras nāks prātā, atceroties laiku Valmierā?
Protams, atmiņā paliek tās emocijas kas nāk no trešajām, otrajām un, protams, visvairāk pirmajām vietām. Zelta medaļas ir tas visspožākais, kas paliek atmiņā. Arī Čempionu līga, protams. Eirokausu spēles. Tās visas emocijas ir tas, kas nosēžas atmiņās. Tās ir vistuvāk sirdij.

Pēdējās divas sezonas pavadītas ar kapteiņa apsēju. Kāds biji šajā komandas līdera statusā - kapteinis, kurš iedvesmo ar vārdiem, vai klusais līderis, kurš rāda piemēru ar darbiem? Kā nodefinētu sevi šajā lomā?
Centos progresēt un sevi atrast kā kapteinis. Es teiktu, ka viss notika dabiski. Kad jutu vajadzību pateikt, tad to darīju. Kad bija jāvada ar piemēru, tad to. Tas viss pietiekami dabiski nāca. Uzticos sev un savai komandai. Kā jutu vajadzību, tā darīju.

Komandas iekšienē gan jau ilgāku brītiņu zinājāt par tavu pāreju. Kā tādā brīdī mainās ģērbtuves dinamika. Saņem jociņus, ka tūlīt jau būsi naidnieks? Kas notiek tādā mirklī, kad saproti, ka pēdējie mirkļi kopā ar šiem džekiem ir klāt?
Protams, kaut kādi jociņi izsprūk. Kopumā komandas biedri ir ļoti atbalstoši. Ne tikai spēlētāji, bet arī visi kluba cilvēki. Pēc spēles novēlēja, lai man viss izdodas. Tā kā gan no komandas biedriem, gan kluba pārstāvjiem viss bija ļoti korekti un atbalstoši.

RFS ir komanda, kas spēlējusi ar gana pieredzējušiem aizsargiem un ir izveidojies noslīpēts aizsardzības kodols. Cik lielu lomu pats sev šajā komandā sagaidi? Cik ilgi būs jācīnās par lomu, lai izsistu savas minūtēs laukumā? Kādas ir tavas ekspektācijas šim pirmajam pusgadam RFS rindās?
Ekspektācijas es īpaši negribu teikt. Es vienkārši koncentrēšos vēlreiz uz savu darbu. Darīšu visu pēc labākās sirdsapziņas. Par lomu komandā jau trenerim būs jāspriež. Kā es jutīšu, tā es darīšu, kā vienmēr pēc labākās sirdsapziņas.