Pertija: "Kenets ir pieradis laicīgi saņemt algu, varbūt tāpēc aizbrauca"

Tamaz, vai Jums ir zināms, kāpēc aizbrauca Kenets? Vai varbūt ir kādi minējumi, kas varētu būt mudinājis viņu aizbraukt no Rīgas?
Es teikšu ļoti atklāti - no pirmās dienas iemīlēju šo puisi, neskatoties uz viņa lieko svaru. Viņam bija 10 lieki kilogrami brīdī, kad viņš pie mums atbrauca, bet no paša pirmā treniņa iemīlējos šajā spēlētājā, jo viņam piemīt viss, kas ir vajadzīgs labam futbolistam - krietnums, spēles redzējums, talants, draudzīgums. Ar viņu ir viegli kontaktēties, bet laukumā viņš ir ļoti stingrs, un ar katru treniņu es tikai pārliecinājos par to, ka viņš ir liels profesionālis, ka viņam ir vēlēšanās atgriezties tajā līmenī, kurā viņš savulaik spēlēja. Gadās tādi spēlētāji, kuri komandā spēlē piecus gadus, bet tu viņus ātri aizmirsti, un ir tādi kā Gerijs, kurš divu mēnešu laikā atstāja lielisku iespaidu, un šādus spēlētājus es atcerēšos visu dzīvi.

Kas notika? Pirmkārt, cilvēks ir pieradis saņemt algu laicīgi, Skotijā maksā algas katru nedēļu, bet pie mums ir aizkavēšanās. Nevar teikt, ka mēs viņam neizstāstījām situāciju, kad viņš pie mums atbrauca. Es viņam pieķēros, jo bija redzams, ka puisis grib palikt. Godīgi, šaubos, ka kāda cita komanda viņu paņemtu tajā stāvoklī, kādā viņš bija toreiz, bet pēc sarunas es sapratu, ka viņam ir lieli mērķi, ka viņš grib trenēties, uzņemt labu formu, spēlēt un pēc sezonas sākt meklēt jau citu darbavietu. Gan es, gan viss treneru korpuss, gan arī komandas vadība nolēma, ka viņš ir jāņem. Es uzņēmos atbildību par šo lēmumu, jo vēlreiz saku, ļoti šaubos, ka kāds cits treneris, tuvojoties sezonas beigām, paņemtu spēlētāju šādā stāvoklī, jo 10 lieki kilogrami ir visai daudz.

Mēs sākām ar viņu strādāt, treniņi bija divas reizes dienā, ļoti lielas slodzes, un, ja parasti mēs fiziskus un ātruma vingrinājumus taisām uz zāliena, tad viņš trāpījās tieši tajā periodā, kad mēs to visu taisām smiltīs, kas ir vēl grūtāk. Viņš burtiski “mira” treniņos, tik grūti viņam viss gāja, bet viņš nevienu reizi neteica, ka viņam ir grūti vai nevar, viņš godprātīgi un pacietīgi izpildīja visus uzdevumus. Mēs savedām viņu kārtībā, ne uz 100%, bet tomēr viņš kļuva par vienu no tiem centra aizsargiem, kuriem var pilnībā uzticēties. Protams, viņš nerēķinājās ar šādiem algas kavējumiem, mēs paši jau esam pieraduši gaidīt, mēs labi saprotam, ka ne tikai “Skonto” ir tāda situācija, bet vispār valstī kopumā. Vietējie puiši un tie, kas ar “Skonto” ir kādu ilgāku laiku, zina, ka ja ne šodien, tad rītdien mēs visu saņemsim, bet paskaidrot to Gerijam bija ļoti grūti, jo viņam ir ģimene, divi bērni. Mēs centāmies viņam paskaidrot, ka viņš visu saņems, bet diemžēl neizdevās. Es viņu nenosodu, ka viņš aizbrauca, tas ir viņa lēmums, un viņš vienmēr paliks manā atmiņā kā labs futbolists un cilvēks.

Gerijs pirms aizbraukšanas uzrakstīja savā “Facebook” profilā, ka “vismaz drīz būšu mājās un šis murgs beigsies.”, ko viņš ar to varētu domāt?
Tas varētu būt par jebko, mēs taču nezinām, ko tieši viņš ir ar to ir domājis. Varbūt tas ir par tiem algu kavējumiem. Ja pagājušogad mēs gaidījām astoņus mēnešus, tad tagad gaidām kādus četrus. Gerijs no diviem mēnešiem ir saņēmis algu par vienu. Varbūt tas viņu tik stipri aizskāra. Vai varbūt viņš ar to domāja lielu slodzi, jo viņam īpaši gāja ļoti smagi. Godīgi, nezinu, kas varētu būt iemesls, taču, ja šādam cilvēkam ir tāds viedoklis, tad noteikti tam ir izskaidrojums.

Vajag ar viņu sazināties un aprunāties, gan jau viņš visu izstāstīs. Bet ir jāatzīst, ka viņam šeit, Latvijā, bija grūti, jo viņš ir ārvalstu futbolists, diezgan pieredzējis futbolists, turklāt bija algas kavējums, varat iedomāties viņa situāciju. Tas, kā mēs spēlējam, cīnāmies, uzvaram un pretendējam uz medaļām, zinot kāda mums ir situācija, ir varoņdarbs. Tā tiešām ir, par to ir jāpateicas puišiem, jo mēs ejam laukumā un spēlējam, nevis runājam par to, ka mums nemaksā. Nesen runāju ar savu draugu, kurš arī ir treneris, un viņš teica, ja viņiem būtu tāda pati situācija kā mums, tad viņi cīnītos par izdzīvošanu līgā. Futbola ekspertiem un līdzjutējiem ir stāvus jāaplaudē šādiem futbolistiem, kuri, neskatoties uz jebkādām grūtībām, turpina cīnīties un rāda skaistu futbolu. Bet, protams, šī situācija liek sevi manīt. Jau kuro gadu mēs līdz pēdējam cīnāmies par zelta medaļām, bet beigu beigās tās neiegūstam. Arī šogad tāda pati situācija, protams, vēl nav vakars, viss kas var notikt, bet objektīvi ir jānotiek brīnumam, lai “Liepāja” izlaistu pirmo vietu.

Tas nav tāpēc, ka mums ir vājāki futbolisti vai kas cits, bet gan tāpēc kā mums ir finansiālās grūtības. Laikam Gerijs ir no tiem, kuram nepatīk gaidīt, un šādas situācijas viņam šķiet pilnīgi neizskaidrojamas un asociējas ar murgu. Viena lieta, ja viņš būtu aizbraucis uz citu labu klubu, bet es nedomāju, ka viņš uzreiz spēs atrast jaunu komandu. Un, vai murgs būs beidzies, ir diezgan liels jautājums, vai tiešām tas būs beidzies vai tikai sāksies. Jo es vienmēr esmu uzskatījis, ka, ja spēlētājs trenējas komandā, spēlē, tad tas jau ir labi, un, ja vēl par to saņem algu, tad tas vispār ir lieliski.

Atšķirībā no citiem “Skonto” spēlētājiem Gerijs ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, pirms spēles ar “Jelgavu” viņš brīvi dalījās ar fotogrāfijām, kur viņam ir satraumēta kāja utt. Pārējie spēlētāji ir daudz pieticīgāki šajā ziņā. Vai Jūs kaut kā runājat ar spēlētājiem par sociālajiem tīkliem un vai ir kādi noteikumi, ko drīkst darīt un ko nē?
Nē, ārpus laukuma es neko neaizliedzu. Pats nelietoju sociālos tīklus, neesmu nekur piereģistrējies, bet ja kādam mūsu futbolistam gribas kaut ko pēc treniņa vai spēles kaut ko uzrakstīt, es to nenosodu, neaizliedzu un man nav tādu tiesību. Runājot par Geriju, viņš piedzima un uzauga pavisam citā valstī, viņam piemīt cita mentalitāte. Tāpēc viņu varbūt tas viss ļoti aizskāra, un viņš ar to dalījās ar saviem draugiem un radiniekiem šādā veidā. Bet mani tas neinteresēja, mani uztrauca treniņa process, kādas viņam ir attiecības kolektīvā un kā viņš spēlē. Bet tas, ko viņš rakstīja savā “Facebook” profilā, mani neuztrauc. Man ir pilnīgi vienalga, ko raksta kaut kādi cilvēki komentāros, kuri nav saistīti ar futbolu, man ļoti nepatīk, ka tieši ar futbolu saistīti cilvēki sāk rakstīt kaut ko sliktu par mums. Bet atgriežoties pie Gerija – tā ir viņa darīšana, ko rakstīt un ko nē, tā ir viņa dzīve. Un neesmu pret, ja mani futbolisti ar kaut ko dalās sociālajos tīklos, tā ir viņu dzīve, man pats galvenais, lai viņi cītīgi strādā treniņos un rāda savu maksimālo sniegumu spēlēs.

Pastāv varbūtība, ka Kenets atgriezīsies?
Jā, tāda iespēja pastāv, pirms viņa aizbraukšanas man apsolīja, ka darīs visu, lai viņš atgriežas. Nav runas, ka viņš atgriezīsies uz kādu konkrētu spēli, bet kopumā gan es, gan kluba vadība grib turpināt sadarboties ar šādu spēlētāju. Ja mums izdosies viņu atgriezt atpakaļ, es būšu par to ļoti priecīgs.

Priekšā ir spēle pret "Mettu"/LU. Cik saprotam, Gerijs nepaspēs atgriezties, bet arī Timofejevs izlaidīs spēli diskvalifikācijas dēļ un tāda paša iemesla dēļ joprojām nevarēs palīdzēt Artūrs Karašausks. Jā, tabulā esam tālu viens no otra, bet tas tik un tā ir “Rīgas derbijs”. Atceroties iepriekšējās spēles asumus un emocijas, vai ir kaut kas palicis no tā?
Protams, emocijas ir palikušas, esam ļoti motivēti uzvarēt rītdien, mums būs spēcīgākais sastāvs, un nav starpības, kas mums ir priekšā - "Metta"/LU vai kāds cits -, kārtīgi gatavojamies katrai spēlei. Futbols mūsdienās ir neparedzams, spēlētāji to labi saprot, un tāpēc vienmēr strādājam pirms katras spēles. Rītdien noteikti redzēsiet cīņu laukumā!

Šodien “Jelgavai” piesprieda tehnisko zaudējumu pret “Skonto” sestā leģionāra uz laukuma dēļ. Rezultātu tas daudz nemainīja, bet tomēr šāds fakts ir.
Šī kļūda ir tikai cilvēcisks faktors. Viņi zaudēja ar 0:2, bija kaut kas jāmaina, jālauž spēles gaita, un viņi neieraudzīja, ka Musa būs jau sestais leģionārs. Tas noteikti nebija tīšām. Nesaprotu galvenā trenera palīgus, jo galvenais treneris bieži var būt noraizējies par notiekošo laukumā, kā mainīt situāciju, var būt pilnīgi iedziļinājies spēlē un var nepadomāt par to, ka būs pārkāpts leģionāru limits. Par to ir jārūpējas trenera palīgiem. Viņiem ir jākontrolē šādas lietas, jo galvenajam trenerim ir vajadzīgs nodrošinājums, un, ja trenera palīgi neseko spēlei un neierauga, ka laukumā uzies jau sestais leģionārs, tad par to vairāk atbildības jāuzņemas tieši trenera palīgiem. Man pašam gadās tādas situācijas, kad esmu pilnīgi iedziļinājies spēlē, īpaši, kad kaut kas nesanāk, bet mani palīgi vienmēr man pasaka priekšā, kāds leģionārs dosies laukumā. Tieši tāpēc ir vajadzīgi palīgi, nevis, lai vienkārši pierakstītu, kurš saņēmis dzelteno kartīti vai tamlīdzīgi. Trenera palīgi var palīdzēt atrast pareizo risinājumu, taktiku vai uzminēt ar maiņu. Nekādā gadījumā Vitālijs nav vainīgs šajā situācijā, vaina jāuzņemas viņa palīgiem.

Un pēdējais jautājums ir par spēlētāju izsaukumu Latvijas nacionālajā izlasē. Igors Kozlovs, Aleksejs Višņakovs un Artūrs Karašausks – šāda šoreiz ir “Skonto FC” pārstāvniecība izlasē. Šajā sarakstā šoreiz nav Edgara Jermolajeva, kurš bija izsaukts iepriekšējā reizē, vai tas Jūs izbrīnīja?
Man tas nav saprotams, bet negribu iejaukties izlases treneru darbā. Jermolajevs spēlē “Skonto” pamatsastāvā, viņu slavē intervijās, bet tiek izsaukts cits spēlētājs, kurš nav nospēlējis nevienu spēli pēc traumas. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Mani mierināja Mariana Pahara intervija, kurā viņš teica, ka viņam patīk Jermolajevs, ka viņš redz viņa darba rezultātus. Bet tiešām esmu ļoti nobrīnīts, ka viņu neizsauca uz izlasi. Nezinu kāpēc, bet es biju pārliecināts, ka viņu izsauks. Edgars ir jauns puisis, ar to dzīve nebeidzas, un esmu pārliecināts, ka viņš vēl atgādinās par sevi un ne tikai tiks izsaukts, bet arī izlasē tiks pie spēles laika.

Izmantotie resursi:
Official Skonto FC Website