Anete. Jau bez depresijas

Lieldienas Anete sagaidīs Vācijas pilsētiņā Donauštaufā, kur atrodas jau kopš pagājušās nedēļas, un katru rītu mostas kā uz darbu - laiks no deviņiem līdz pieciem paiet vietējā rehabilitācijas klīnikā, kas uzņem un palīdz nostāties atpakaļ uz kājām labiem sportistiem no visām Eiropas malām. Nevar gluži teikt, ka viņa atrodas pašā ceļa sākumā, tomēr - garākais posms, kas prasīs lielāko pacietību un izturību, vēl tikai priekšā. "Šī esot labākā rehabilitācijas klīnika Eiropā - te ir labākie speciālisti un treneri, kas zina, kā jāstrādā tieši ar sportistiem. Visādas mašīnas, jaunākā aparatūra, speciāli aprīkoti trenažieri, kam dators momentā dod visus rādītājus par slodzēm, un citi brīnumi... Eju uz dažādām procedūrām, taisu vingrinājumus. Nākamās divas nedēļas paies šeit. Dakteris saka, ka pēc tam vajadzēs atbraukt vēlreiz - vēl pēc piecām nedēļām," stāsta spēlētāja, kas pašreizējos apstākļos piespiedu kārtā arī paplašina savus apvāršņus sportā. "Bez manis šeit klīnikā pārsvarā šobrīd ir futbolisti, tā ka izskatās - visu, kas notiek futbolā, drīz pārzināšu tikpat labi, kā basketbolu..."

Tieši Vācijā iepriekš tika veikta arī operācija - UGMK klubs ieteica ļoti labu speciālistu un spēlētāja labprāt piekrita. Viss izdarīts pēc jaunākajām metodēm un - veiksmīgi, stāsta Anete. Nu jau par notikušo spēj runāt mierīgi, taču neslēpj - sākumā bija šoks... "Smagākais bija uzreiz pēc traumas. Pirmā nedēļa, pašas pirmās dienas, kad vēl nespēju pieņemt, ka tas tiešām noticis ar mani. Šķita, ka sapņoju - ka man jāpamostas un tad šis murgs izgaisīs. Taču kā nemostos, tā nemostos... Visu laiku galvā šaudījās domās: nu, kāpēc es? Kāpēc neizdarīju to kustību citādāk? Kāpēc... Tagad esmu samierinājusies. Patiesībā tagad tieši pretēji - ir baigā apņēmība un enerģija izdarīt visu, lai atgrieztos laukumā un atkal varētu spēlēt. Sākumā patiešām bija depresija, taču - nu jau tā aiz muguras." Priekšā - pamatīgs darbs, lai atgrieztos basketbolā tikpat spēcīga kā pirms notikušā... Nolikt stūrī kruķus un staigāt pati uz savām kājām Anete drīkstēja pēc pirmajām sešām nedēļām, bet vēl sešas vēlāk - pamazām mēģinās sākt skriet. "Pati uz savu galvu neko nedaru - klausu ārstus un sekoju visām viņu norādēm. Ko vajag, to daru, ko nedrīkst - pat nemēģinu," spēlētāja ir apņēmības pilna virzīties soli pa solim, neko nesasteidzot. Jārēķinās ar sešiem mēnešiem.

Šī ir nopietnākā, taču nepavisam ne pirmā veselības ķibele, kas pēdējo gadu laikā jūtami sabremzējusi līdz tam iespaidīgo Jēkabsones karjeras lidojumu. Sakritība vai likumsakarība - Anete neslēpj, ka arī pati daudz domājusi par šo jautājumu, taču skaidras atbildes nav ne viņai pašai, nedz kādam citam no malas. Versijas, kas rosās galvā, pat nonāk pretrunās... "Sākās viss ar Ameriku, ar otra ceļgala traumu. Likās jau, ka nekas traks - gadās. Taču, jā - varbūt organismam bija par daudz, un tas beidzot par to deva ziņu. Līdz tam biju tikai skrējusi un skrējusi - bez normālas atpūtas, bez nevienas brīvas vasaras. Mājās vispār tik, cik pāris nedēļu pa Ziemassvētkiem - pārējā laikā kaut kur spēlēju. Varbūt tas. Arī gadi jau iet. Varbūt tās slodzes, kas derēja pirms pieciem vai desmit gadiem, tagad jau ir pārāk lielas. Bet tikpat labi pretējais - tagad esmu tā domājusi, ka varbūt pagājušo vasaru tomēr nevajadzēja ņemt brīvu. Varbūt tomēr vajadzēja aizbraukt uz Ameriku - varbūt organisms jau bija pieradis visu laiku darboties un atslodze nāca tikai par sliktu. Tajā pašā laikā - sajūtas pēc vasaras it kā bija labas. Kārtīgi patrenējos pie trenera Zvirgzdiņa un uz klubu aizbraucu ļoti labā formā. Grūti teikt - man pašai nav šo atbilžu, kaut atkal un atkal esmu par to domājusi..."

Līguma nākamajai sezonai Anetei nav, taču tā šobrīd nav prioritāte - ziņas, kas pienāk no aģenta, liecina, ka darbs - brīdī, kad tas kļūs aktuāli - atradīsies pietiekami labs. Patlaban uztraucos tikai par kāju un veselību, atzīst spēlētāja. Līdz pat augustam tā būs rehabilitācija pēc operācijas, bet par mērķtiecīgu gatavošanos sezonai varēs sākt domāt tikai pēc tam. Tāpat kā pagājušogad, palīdzīgu roku varētu sniegt Ainārs Zvirgzdiņš, kurš lielāku vasaras daļu būs aizņemts darbā ar Krievijas izlasi. "Jau runājām, un viņš teica, ka augustā jau būs atpakaļ. Un es teicu: "Labi!" [Smejas.] Bet pagaidām tik tālu vēl neesmu tik konkrēti plānojusi. Arī Jekaterinburgā mums ir ļoti laba fiziskās sagatavotības trenere, kurai turklāt ir pieredze ar sportistiem, kam bijušās šādas traumas - viņai tiešām uzticos un, iespējams, aizbraukšu pie viņas pastrādāt. Vismaz es pati to ļoti gribētu. To, kas jau noticis, vairs ietekmēt nevaru. Tas, ko varu - darīt visu, lai pilnībā atkoptos. Lai nebūtu tā, ka kaut kas vēl nav - tā kā varu, tā kā nevaru... Lūk, kad varēšu - tad arī atgriezīšos. Ne ātrāk. Taču domāju, ka nākamsezon spēlēšu - dodu 90%, ka atgriezīšos. Vismaz - es ceru..."