Blogs: Stambulā nacionālie svētki, arēnā neliels bardaks

Laiks skrien vēja spārniem - šis banālais teiciens, gribot negribot, nāk prātā, kad aizdomājos, ka Stambulā aizvadu jau savu piekto Eiropas čempionāta finālturnīru. Sagādījās debitēt “baigajā vasarā”, kad eSports.lv pārtapa par Sportacenrs.com un mēs kopā ar tobrīd vienīgo portāla video cilvēku Kristapu Driķi un futbola entuziastu Edmundu Novicki mazajā Sportacentra “Citroen C2” 14 stundas braucām uz Gdaņsku. Turklāt tikai viens no mums bija šoferis un nakts melnumā nācās stāties ik pa pāris stundām, lai izlocītu kaulus un nepadotos miega kārdinājumam.

Astoņus gadus vēlāk atkal esmu devies uz finālturnīru ar diviem kolēģiem, lai rūpētos par klābūtnes efekta radīšanu tiem, kuri palikuši mājās. Uz Stambulu ceļš veda caur Kijevu - Borispoles lidostā nācās pavadīt sešas stundas. Tās kopā ar kolēģiem Romānu Kokšarovu (Sporta Avīze, f64) un Armandu Sameti (Diena) pavadījām vienā no lidostas restorāniem, gan meklējot elektrības kontaktus, lai varētu drusku pastrādāt, gan iepazīstoties un pārspriežot dažāda līmeņa basketbola aktualitātes ar latviešiem, kas dodas atbalstīt mūsējos tribīnēs, gan ieturot pa kādai itāļu maltītei ukraiņu gaumē un iemalkojot vietējo apiņu dzērienu.

Ceļš līdz Stambulai pagāja ātri kārtējās sarunās gan savā starpā, gan ar citiem basketbola entuziastiem, kas gatavi stāvēt un krist par sarkanbaltsarkano karogu un, starp citu, arī godīgu attieksmi visos līmeņos pret šo skaisto groza bumbas spēli Latvijā. Bet par to jau cits stāsts. Nolaidušies Stambulā īsi pēc deviņiem vakarā, cerējām ātri tikt līdz nodotajai bagāžai un… apstājāmies aptuveni kilometru garā čūskiņā uz pasu kontroli. Ak, jā, pareizi, Stambula taču nav Eiropas Savienībā. Un rindā ir dažādu tautību, dažādu paskatu, dažādu rasu cilvēki, kā arī vienā no čūskiņas līkumiņiem vientuļi stāv kāda atstāta soma. Galvā izšaujoties domām par ziņās dzirdēto un televizorā redzēto, bailes par savu drošību aizslēpām aiz smaida un melniem jociņiem. Bija nepieciešama plus mīnus stunda, lai dabūtu pasē zīmogu ar Stambulas vārdu un dotos savākt savu Rīgā nodoto bagāžu.

Kolēģis Armands bija parūpējies par “shuttle” autobusu, kam vajadzēja mūs gana ātri no lidostas nogādāt viesnīcā. Vēl gan brīdi pirms kāpām busiņā satikām Turcijā dzīvojošo kolēģi Danielu Suhu, kurš priecājās par dāvanā saņemto saldskābmaizi un pastāstīja par aktualitātēm. Jāteic, turkiem šobrīd vairāk interesē desmit dienu nacionālās brīvdienas par godu uzvarai Dumlupinaras kaujā, nekā Eiropas meistara titula noskaidrošana basketā, un biļešu cenas esot neadekvātas cilvēku pirktspējai. Protams, mači ar Turcijas līdzdalību būs izpārdoti un būtu jocīgi, ja 12 miljonu pilsētā uz savas izlases spēli neatnāktu 12 tūkstoši (vietu skaits “Ulker” arēnā), taču uz spēlēm, kur turki būs vien starp organizatoriem, apsargiem un brīvprātīgajiem, problēmu nopirkt biļetes pirms spēles nebūšot. Ja vien esi gatavs maksāt prasīto. Par šo tēmu kolēģis Jānis Freimanis sola sagatavot savu Eiropas čempionātu debijas video. Savukārt pieminētie svētki nozīmējot, ka ielas būšot tukšākas, bēdīgi slavenā satiksme - mierīgāka. Ja Daniels iepriekš no mājām līdz lidostai braucis 40 minūtes, tad šoreiz tās bijušas vien 15.

Pieminētās vietējo brīvdienas radīja mums nelielus sarežģījumus pirmā vakara turpinājumā, jo, nonākot viesnīcā, atklājās, ka vienīgais veids to apmaksāt ir ar skaidru naudu - bankas šajā laikā nestrādājot un viesnīcai uz naudas saņemšanu būšot jāgaida ilgāk, nekā mēs plānojam izmantot šīs iestādes pakalpojumus. Līdz ar to pēc visai gara brauciena no lidostas uz viesnīcu, jo “shuttle” busiņa šoferis apmaldījās pats savā pilsētā, mūsu vakars ievilkās vēl nedaudz garāks. Turpat blakus esošais “Burger King” ar darba laiku līdz 4 naktī noderēja kurkstošo vēderu piepildīšanai par neticami mazām naudiņām (komplekts ar burgeru, frī, mērcītēm un dzērienu - divu trīs eiro robežās). Neveselīgi pēc vella, bet kuņģis apmānīts un piestumts.

Nākamās dienas rītā pēc brokastīm bija pienācis laiks doties uz arēnu, kur norisināsies D grupas mači. Video pavēlnieks Eduards Ozerinskis bija nobriedis pakaulēties par takša pakalpojumiem un neļaut cenai uzkāpt augstāk par 15 turku lirām, kas ir mazāk nekā četri eiro. Tomēr turpat pārsimt metru no viesnīcas esošajā takšu piestātnē šoferi paņēma uz izbrīnu. Uz jautājumu “Cik?” saņēmām atbildi “15” un kaulēšanās izpalika. Tiesa, mirkli pēc tam, kad bijām vienojušies par cenu, sapratām, ka acīmredzot vajadzēja prasīt vēl mazāk. Pēc desmit minūtēm bijām pie arēnas, kas atrodas visai kalnainā apvidū, daudzstāveņu ieskauta un apjozta ar svaigi sakonstruētu metāla žogu.

Kolēģi, kas Stambulā ieradās pusdienu ātrāk, atklāja, ka tajā vakarā arēnā visi organizatori un brīvprātīgie pret visu attiekušies ļoti relaksēti. Neiespringšana uz lietām ir dienvidniekiem raksturīga pazīme, tomēr dienā, kad mēs pirmoreiz ieradāmies spēļu vietā apkārt notiekošo drīzāk varēja raksturot kā bardaku. Daudz dažādu nepilnību, interneta problēmas (kas gan var būt vēl kaitinošāks tiem, kam tā ir pirmās nepieciešamības vajadzība darba nolūkiem), konkrētības trūkums… “Turki savā stilā,” sacīja viens no lietuviešu draugiem, kas strādā FIBA un vēstīs pasaulei par notikumiem D grupā.

Drošības jautājumi dienu pirms turnīra bija nostādīti augstā līmenī, bet nepalika līdz galam skaidrs, vai tas bija saistīts tieši ar “EuroBasket” klātesamību vai galvenais iemesls bija pavisam cits. Proti, šajā dienā garām arēnai bija paredzēts braukt Turcijas prezidentam Redžepam Tajjipam Erdoganam. Jau dienas pirmajā pusē pie arēnas bija vairākas bruņmašīnas, ap metāla žogu sastājās melni baltā tērpti drošībnieki ar austiņu vienā no ausīm, akreditāciju centrs pēkšņi tika paralizēts uz vairākām stundām (mēs gan paspējām savas akreditācijas izņemt brīdi pirms tā visa), ejot uz mediju centru, tevi mierīgi uz ielas varēja apturēt kāds no drošībniekiem, iztaustīt ķermeni un pārbaudīt somas saturu. Pārbaude profilakses pēc. Un tas viss tāpēc, ka garām arēnai brauks neviennozīmīgi vērtētais prezidents. Jau smējos - ja nu gadījumā viņš gribētu ienākt arī arēnā, mūs, visus mediju pārstāvjus, droši vien vispār evakuētu, sadzītu vienā telpā un stingri uzmanītu, lai neveicam pārāk straujas kustības.

Basketbolistiem gan, šķiet, nekas no tā visa netraucēja dzīvi. Ieradušies arēnā nedaudz pēc trijiem, vispirms mūsējie devās uz FIBA oficiālo fotosesiju, bet pēc tam aiz slēgtām durvīm aizvadīja savu pirmo treniņu spēļu arēnā. Trešdienas vakarā, neilgi pēc ielidošanas, mūsējie kā vienīgie (!) tika aiztransportēti trenēties turpat blakus esošajā treniņzālē. Tā teikt, ierādīja latviešiem vietu? Varbūt. Katrā ziņā treneris Bagatskis par šādu scenāriju, ka serbi var trenēties galvenajā arēnā, bet latviešiem nodarbība jāaizvada treniņzālē, esot bijis ļoti pikts. Tā stāsta tie, kas bijuši klāt pirmajā treniņā pēc ierašanās. Ceturtdienas pēcpusdienā, kad klāt bijām arī mēs, mūsējie beidzot trenējās īstajā vietā - tur, kur jau šovakar lies sviedrus pirmajā Eiropas čempionāta mačā.

Mediju pārstāvji treniņā tika ielaisti uz pēdējām piecām minūtēm un brīdī, kad žurnālisti sāka ieņemt labākās vietas laukuma galā interviju un video/foto kadru ķeršanai, Latvijas komandai bija sākusies īpaša treniņa noslēguma daļa. Proti, basketbolisti gulēja uz parketa, aizvērtām acīm, relaksējās, ielaida mieru sevī un vizualizēja to, kā tas nākamajā dienā būs. Metode, ko treneris Bagatskis piekopis arī iepriekšējos gados. Treneris nebija priecīgs par to, ka mediji šādā brīdī nāk arēnā, tāpēc ar savu palīgu palīdzību kušināja visus zālē ienākt gribošos. Sadzirdējis skaļāk nekā pienāktos tribīnēs pie TV kameras runājošus strādniekus, Bagatskis viņus apklusināja ar niknu skatienu.

Latvijas mediji gan cerēto interviju vietā palika ar garu degunu, jo komanda esot vienojusies nesniegt intervijas pirms spēles. Esot jāgatavojas un jākoncentrējas tikai spēlei, nevis blakus lietām. Viss kārtībā. Saprotam un pieņemam. Vēlāk gan LBS Komunikāciju vadītājs Artūrs Portnovs iepriecināja medijus, ka spēles rītā pēc treniņa komentāru sniegšot trenera asistens Artūrs Visockis-Rubenis un komandas kapteinis Jānis Blūms. Uz to arī ceram.

Bet galvenais, uz ko ceram - kvalitatīvu Latvijas sniegumu! Pēdējā valstsvienības treniņā Rīgā mani izbrīnīja kāda kolēģa jautājums par to, vai šī esot pēdējā iespēja šai paaudzei sasniegt kaut ko lielu. It kā neloģiski, ņemot vērā, ka šīs izlases kodolam īstais briedums gaidāms tikai pēc 2-4 gadiem un pats sev biju nodefinējis izlases mērķi - labāk nekā iepriekšējā čempionātā, tātad vismaz 7. vieta. Protams, pārdomas raisa FIBA jaunā sistēma, kas turpmāk paredz Eiropas čempionātu finālturnīru rīkošanu retāk (ik pa četriem gadiem), turklāt ne Pasaules kausa, ne Eiropas čempionātu kvalifikācijās klubu sezonas laikā vairs nevarēs palīdzēt ne NBA, ne Eirolīgas spēlētāji. Līdz ar to varbūt nedaudz sāku saprast šī jautājuma loģiku. Tomēr man ir pārliecība, ka arī kvalifikācijās sezonas laikā, pat nespēlējot mūsu lielākajām zvaigznēm, Latvijai būs visas iespējas rādīt labu sniegumu, līdz ar to joprojām palieku pie sava - mērķim jābūt vietai, kas ir labāka nekā iepriekšējā čempionātā. Bet arī par pusfinālu neviens nebēdāsies.

P.S. Ko līdzīgu mēģināšu rakstīt arī turpmāk - ne jau katru dienu, bet laiku pa laikam. Kad būs sakrājies kas vairāk un interesantāks.