Latvietis - pamatvārtsargs čempionu komandā. Tendence vai reta parādība?

Gudļevska sezona – retums Latvijas vārtsargu vidū

30 gadus vecajam Kristeram Gudļevskim aiz muguras pirmā pilnā sezona Zviedrijā. Aizkrauklietis uz Eiropas ziemeļiem pārcēlās pagājušās sezonas izskaņā, pievienojoties Zviedrijas spēcīgākās līgas (SHL) klubam “Brynas”. Regulārajā turnīrā Gudļevskis paguva aizvadīt piecus mačus, bet kā komandai, tā arī vārtsargam play-off brauciens izvērtās vēl īsāks – tam stopkrānu norāva Rodrigo Ābola pārstāvētā “Orebro”, apturot “Brynas” no tālāka ceļa jau pirmajā – astotdaļfināla – kārtā (2-1). Gudļevskis uz ledus devās tikai pirmajā sērijas spēlē, nākot uz maiņu.

Pēc sezonas vārtsargs izvēlējās palikt Zviedrijā, noslēdzot līgumu ar valsts pēc spēka otrās līgas [“Allsvenskan”] klubu “MoDo”. Baltijas jūras līča piekrastes pilsētas Ērnšeldsvīkas komandā Gudļevskis aizvadījis vienu no statistiski labākajām sezonām karjerā, 39 regulārā čempionāta spēlēs atvairot 92,0% metienu un vidēji spēlē ielaižot 1,88 vārtus. Iepriekš zem divu vārtu sliekšņa Gudļevskim kādas komandas rindās bija izdevies noturēties zīmīgajā 2013./14. gada sezonā, kad Ziemeļamerikas trešā ešelona līgas ECHL vienībā Floridas “Everblades” 11 mačos ripa latvieša vārtos pabija vidēji 1,83 reizes.

Individuālais sniegums gāja roku rokā ar komandas sekmēm – “MoDo” ar 35 uzvarām 52 spēlēs bija labākā līgas komanda regulārajā sezonā. 27 panākumus “MoDo” izcīnīja, kad par tās vārtu drošību rūpējās Gudļevskis. Kopumā aizvadītajās 39 regulārā turnīra spēlēs latvietim 92,03% atvairītu metienu un 1,88 ielaisti vārti vidēji mačā, kas bija otrs augstākais rādītājs līgā.

“MoDo” uzvaru gājiens turpinājās arī “play-off”. Ja pirmajā kārtā Renāra Krastenberga pārstāvētajai Solnas AIK vēl izdevās radīt intrigu [4-2 “MoDo” labā], tad pusfināla sērijā Ērnšeldsvīkas hokejisti pretiniekiem no “Mora” neatstāja nekādus variantus [4-0], Gudļevskim tās ietvaros aizvadot arī divas sausās spēles.

Finālā par ceļazīmi uz SHL “MoDo” spēkojās ar Stokholmas “Djurgardens”. Sērija izvērtās rezultatīva un intrigas pilna. Sērijas ceturtajā un piektajā mačā abas komandas kopā guva 23 vārtus, un 11 reizes ripa pabija arī Gudļevska cietoksnī. “MoDo” sērijas gaitā izsēja divu uzvaru pārsvaru, un galvaspilsētas klubs ar uzvaru sestās spēles otrajā pagarinājumā panāca līdzsvaru [3-3].

Pēdējais vārds gan tik un tā piederēja Kristeram un “MoDo” – izšķirošajā septītajā spēlē savu skatītāju priekšā Gudļevskis atvairīja visus 26 “Djurgardens” hokejistu metienus, komandas biedri pretinieku vārtos sabēra četras ripas, un 7115 skatītāju vietu ietilpīgo “Hagglunds Arena” piepildījušie Ērnšeldsvīkas fani varēja līksmot. Triumfējot “Allsvenskan”, “MoDo” izdevies atgriezties Zviedrijas spēcīgākajā līgā pirmo reizi kopš 2015. gada. Gudļevskis kļuva par vienu no galvenajiem panākuma kaldinātājiem, 15 izslēgšanas turnīra spēlēs atvairot 91,8% metienu un vidēji mačā zaudējot 2,09 vārtus.

🥇
📷 Mattias Mårdner #hockeyallsvenskan #sverigesmestunderhållandeliga pic.twitter.com/j3C9GJVahT

— HockeyAllsvenskan (@hockeyallsvensk) April 30, 2023

Lai arī Latvijai hokeja folklorā reizēm tiek piedēvēts vārtsargu zemes apzīmējums, klubu līmenī ir tikai atsevišķi gadījumi, kad kāda komanda triumfējusi vai aizspēlējusies līdz finālam ar latvieti vārtos. Turklāt – kā treneru pirmo izvēli un uzvarošu vārtsargu vienā no spēcīgākajiem Eiropas valstu turnīriem.

““Allsvenskan” līmeni nevajag ne nenovērtēt, ne arī pārvērtēt. Tur spēlē diezgan daudz jauno hokejistu, kas pēc tam uzreiz noslēdz NHL līgumus. Tas nenozīmē, ka viņi uzreiz tiek pie spēlēšanas, bet pietiekami daudz spēlētāju no “Allsvenskan” arī tiek draftēti,” skaidro Sportacentrs.com hokeja apskatnieks Ulvis Brože. Kā piemēru viņš min nākamo no Slovākijas hokeja jauno talantu kalves zvaigznēm – uzbrucēju Daliboru Dvorski, kurš šogad Solnas AIK rindās guva 14 (6+8) punktus 38 spēlēs: “Dvorskis ir stabila “top-10” izvēle šī gada NHL draftā – supertalants.”

Vērtējot Zviedrijas pēc spēka otrās līgas līmeni uz pārējo čempionātu fona, Brože to ierindo uzreiz aiz vadošā piecinieka: “Skaidrs, ka Šveices (NL) un Zviedrijas (SHL) līgas ir pašā augstākajā plauktiņā – domāju, par to īsti diskusiju nav. Tad nāk arī Vācija, Čehija un Somija, un, manuprāt, var atrast diezgan daudz argumentu tam, lai aiz šīm līgām uzreiz liktu “Allsvenskan”. Katrā ziņā no otrajām līgām tā ir spēcīgākā, un pēc tam nāk tā pati Šveice (SL). Pārējās jau ir krietni tālāk.”

“Vienīgā problēma ir komandu noslāņošanās – ir dažas diezgan stipras komandas, bet otrā pusē ir arī izteiktākas pastarītes,” piebilst žurnālists. Latvijas hokeja līdzjutējiem no otrajām līgām, visticamāk, pazīstamākā ir Somijas “Mestis”, kur pirmo sezonu aizvadīja Latvijas čempionvienība “Zemgale/LLU”. Kā skaidro Brože, tad gan “Allsvenskan”, gan Šveices SL, salīdzinot ar Somijas otro ešelonu, ir krietns solis uz augšu: “Zviedrijas un Šveices otrās līgas ir visbagātākās, abām ir arī leģionāru limiti. Šveice ar lielāku budžetu droši vien var piesaistīt labākus leģionārus, tomēr zviedriem vietējo spēlētāju resurss ir gan plašāks, gan kvalitatīvāks. Ja skatāmies “Mestis” līgu, tad pārcelšanās uz “Allsvenskan” šiem hokejistiem ir solis uz augšu. Ir viens piemērs – Roberta Kaļķa komandas biedrs IPK komandā, kanādietis Alekss Kotons, kurš ar 46 punktiem kļuva par līgas ceturto rezultatīvāko aizsargu, uz nākamo sezonu parakstīja līgumu tieši ar “Allsvenskan” klubu. Somijas spēcīgākā līga, protams, arī ir spēcīga, taču tur gluži vienkārši nav tik daudz naudas, un labākie leģionāri pārceļas uz Šveici vai Zviedriju.”

Atbildot uz jautājumu, kāpēc latviešu vārtsargi uzvarošās komandās tomēr nav redzami tik bieži, Brože ieskicē kopējo ainu hokeja tirgū: “Pirmkārt, vārtsargu jau arī katrā komandā ir krietni mazāk nekā, piemēram, uzbrucēju vai aizsargu. Ervīns Muštukovs savulaik diezgan daudz runāja par to, ka latviešu vārtsargus neviens īsti nemeklē. Eiropā tomēr dominē vietējie, tad tiek izķerti kanādieši vai amerikāņi, un pēc tam nāk visi pārējie. Nav gluži tā, ka latvieši kotētos augstākajās vietās, un varam tikai paskaitīt, cik ir to latviešu vārtsargu, kas iepriekšējo desmit gadu laikā ir spēlējuši vadošajās Eiropas līgās. Ja, teiksim, Čehijā latviešu aizsargu netrūkst, tad vārtsargu tur īsti nevienam nevajag.”

“Tāpat arī atsevišķi latvieši spēlē Eiropā, jo nav aizķērušies Ziemeļamerikā. Ja izlases kontekstā mums četri labā Eiropas līmenī spēlējoši vārtsargi skaitās daudz, tad parēķinām, cik vārtsargu kopā ir pa visām komandām kaut vai “top 5” līgās – uz tā fona tas ir mazs skaitlis,” vērtē Brože.

Latvijas nacionālās valstsvienības kandidāti, kuri kļuvuši par čempioniem, ārzemju klubos! Apsveicam 🇱🇻 pic.twitter.com/HcSgCJYEvW

— LV Hokeja federācija (@lhf_lv) May 1, 2023

Raitumam divi tituli, Merzļikinam – divi zaudējumi finālos

Pērn par Somijas čempionu Tamperes “Tappara” sastāvā kļuva Jānis Kalniņš, kurš gan lielāko daļu izslēgšanas turnīra vēroja no rezervistu soliņa, pie spēlēšanas tiekot tikai vienā pusfinālsērijas mačā. Krietni lielāka artava tika prasīta no Elvja Merzļikina Šveices Nacionālās līgas komandā “Lugano”, kas ar latviešu vārtsargu cietoksnī 2016. un 2018. gadā sasniedza Šveices finālu.

Abās reizēs gan “Lugano” cieta neveiksmes – 2016. gada finālsērijā sāncenšus no galvaspilsētas Bernes izdevās pieveikt tikai vienreiz (1-4), bet divus gadus vēlāk duelī pret Cīrihes “Lions” ciesta sakāve septītajā spēlē (3-4), tajā mačā pēdējo ripu jau Merzļikina atstātajos Lugano vārtos ieraidot lauvu uzbrucējam Ronaldam Ķēniņam.

Lai arī komanda līdz kārotajam titulam neaizsniedzās, Merzļikins izslēgšanas turnīrā demonstrēja augstvērtīgu sniegumu un abās sezonās, kad “Lugano” sasniedza līgas finālu pēc regulārajā turnīrā izcīnītas piektās un ceturtās vietas, bija viens no galvenajiem komandas vilcējspēkiem. “Lugano” pamatvārtsargam 2016. gada “play-off” turnīrā 15 mačos 93,7% atvairītu metienu un vidēji 2,32 ielaistas ripas, bet 2018. gadā 93,5% un 2,17.

Karjeras otrajā Šveices finālsērijā Merzļikinam arī divas sausās spēles, un gan 2016., gan 2018. gadā latvietis tika atzīts par līgas labāko vārtsargu. Lugāno latvietis pavadīja vēl vienu sezonu, bet pēc tam jau pārcēlās uz NHL un stājās Kolumbusas “Blue Jackets” vārtos.

Elvis Merzļikins un "Lugano" komanda. Foto: hclugano.ch

Vairāki latviešu vārtsargi gan savulaik spēlējuši arī nosacīti otrā ešelona līgu finālos, tostarp kļūstot par čempioniem. Divus gadus pēc kārtas par Kazahstānas čempionu Atirau “Beibarys” sastāvā kļuva Mārtiņš Raitums. 2011. gadā latviešu vārtsargs izcēlās ar līgas labākajiem statistikas rādītājiem regulārajā sezonā (93,1% un 1,74), tos vēl uzlabojot deviņās “play-off” cīņās (94,9% un 1,31) - sniegums vainagojās gan ar titulu, gan līgas MVP atzinību.

Gan togad, gan nākamajā sezonā “Beibarys” trīs izslēgšanas spēļu kārtās zaudēja tikai pa diviem mačiem, un arī 2012. gadā Raitums virs galvas cēla čempionu kausu, “play-off” iekrājot teicamu statistiku (95,7% un 1,24). Karjeras turpinājumā vārtsargs Kazahstānā pavadīja vēl divas sezonas, tomēr nākamo un savu pēdējo titulu izcīnīja jau Latvijā, 2018. gadā sargādams “Kurbada” vārtus.

Savās leģionāra gaitās deviņu valstu turnīros un divos “play-off” finālos spēlējis Ervīns Muštukovs. Līdz cīņai par čempiontitulu vārtsargam izdevās aizkļūt savā pirmajā (2011./12. g.) no trim pavadītajām sezonām Dānijas spēcīgākajā līgā. Togad latvietis sargāja Odenses “Bulldogs” vārtus, palīdzot komandai sasniegt pirmo finālu kopš 2003. gada, un devās laukumā visās izslēgšanas spēlēs - 15 mačos Muštukovs tika galā ar 94,1% metienu un vidēji mačā zaudēja 2,28 vārtus.

Buldogi ar Muštukovu vārtos sakošļāja un izspļāva pretiniekus pirmajās divās “play-off” kārtās (4-0 un 4-0), bet finālā septiņu spēļu sērijā piekāpās Herningas “Blue Fox” (3-4). Divos no zaudējumiem Muštukova pārstāvētā komanda vārtus neguva, bet sērijas trešajā mačā ripa Odenses vārtos pabija pat astoņas reizes (1:8).

39 gadus vecais vārtsargs, kurš aizvadīto sezonu noslēdza Igaunijas čempionāta bronzas medaļnieces Tartu “Valk 494” rindās, trīs sezonas savulaik pavadījis arī Lielbritānijas spēcīgākajā līgā EIHL, kur Šefīldas “Steelers” sastāvā Muštukovs kļuvis arī par “play-off” čempionu. Līgas izslēgšanas turnīra izspēles sistēma gan ir krietni tuvāka basketbola, nevis hokeja paraugiem – proti, ceturtdaļfinālos uzvarētāju noskaidro divu spēļu summā, bet pusfinālisti izspēlē miniturnīru pēc “Final Four” principa, kad tiek aizvadīta viena pusfināla spēle, un nākamajā dienā pusfinālu zaudētāji un uzvarētāji tiekas attiecīgi bronzas un fināla mačā.

2016./17. gada sezonā Muštukova pārstāvētā Šefīlda aizkļuva līdz finālspēlei, kur divu pagarinājumu cīņā salauza Kārdifas “Devils” pretestību (6:5). Finālā Muštukovs nospēlēto 94 minūšu un astoņu sekunžu laikā atvairīja 35 no 40 pretinieku metieniem. Gadu vēlāk abas komandas un to pamatvārtsargi – Muštukovs un Lielbritānijas nacionālās izlases pirmais numurs Bens Baunss – finālā tikās vēlreiz, toreiz Velsas klubam gūstot revanšu (1:3).

Ervīns Muštukovs (pirmajā rindā pa kreisi) un komanda pēc titula izcīnīšanas. Foto: sheffieldsteelers.co.uk.

Spilgtākā finālsērija Latvijas hokeja leģendas Artūra Irbes karjerā risinājās 2002. gadā Detroitā un Karolīnā, kad Irbe veda “Hurricanes” cīņā par Stenlija kausu - toreiz gan piecu spēļu sērijā nācās piekāpties Detroitas “Red Wings”. Desmit gadus iepriekš, savā pirmajā sezonā Ziemeļamerikā Irbe kopā ar Sandi Ozoliņu līdz čempiontitulam aizveda bijušās IHL līgas [pašreizējās AHL “ekvivalents”] komandu Kanzassitijas “Blades”.

Atgriežoties Eiropā pēc 13 pavadītām sezonām NHL, savu nākamo finālsēriju latviešu vārtsargs aizvadīja 2006. gadā Zalcburgas “Red Bull” kreklā, cīnoties par Austrijas čempiontitulu. Irbe desmit “play-off” spēlēs tika galā ar 90,7% metienu un ielaida vidēji 2,53 vārtus, tomēr arī Austrijā nācās samierināties ar sudraba medaļu. Zalcburga finālsērijā ar 2-4 piekāpās “Villacher SV”, Irbem aizvadot arī vienu sauso spēli (3:0 sērijas otrajā mačā). Nākamajā sezonā vārtsargs lika punktu spēlētāja karjerai.

Latviešu vārtsargi finālos, play-off statistika

Pasvītrotas čempiontitulu sezonas.

Izmantotie resursi:
https://www.sport.de/eishockey/oest...
eihl-stats.stats.pointstreak.com