Dukurs par izmaiņām noteikumos, treneriem, trases pārbūvi, kuplo bārdu

Šoruden pirmssezonas preses konferencē nebija neviena sportista. Pirms pāris dienām Martins teica, ka neesot jau arī nekā jauna ko pastāstīt, tomēr saprotu, ka tā gluži nav taisnība. Preses konferencē tu pieminēji izmaiņas svara ierobežojumā un slidu apstrādē pirms sacensībām. Kā tas skar mūsu sportistus?
Mūs tas skar mazāk, jo mums nav tādi smagie braucēji, kā Ukrainai, Kanādai, Dienvidkorejai un Lielbritānijai. Tagad visiem ir noteikti vienādi svara griesti - 120 kg. Iepriekš vieglajiem sportistiem, piemēram, Martinam, ķermeņa un skeletona svars nedrīkstēja pārsniegt 115 kg, turpretī smagajiem skeletonistiem ierobežojumu praktiski nebija - pietika ar to, ja skeletona svars nepārsniedz 32 kg. Otra lieta – slidas pirms starta vairs neapstrādās ar smilšpapīru, bet slaucīs ar speciālām salvetēm. Grūti spriest, kas šīs izmaiņas virza un kas aiz tā visa stāv, jo ir atcelta arī slidu cietības mērīšana. Acīmredzot viņi (Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija - IBSF) zina vairāk nekā mēs. Par slidu cietības mērīšanas atcelšanu uzzinājām tikai pēc pasaules čempionāta, lai gan nojausma mums radās, kad Vācijas komanda, jo īpaši, meiteņu, kļuva ļoti stipra. It kā jau mērīšanas imitācija notika, taču neko lāga netika mērīts. Izrādījās, ka mēraparāti īsti neatbilst, bet Šveices uzņēmuma ražotajā slidu partijā ir dažādas cietības slidas. IBSF ielaida riktīgās auzās, no kurām tagad palēnām brien laukā. Taču šobrīd ir grūti saprast, kas īsti notiks. Pasaules kausa pirmais posms parādīs, kas ir kas un kādas izmaiņas ir notikušas.

Izmaiņas ir arī Latvijas sportistu skaita ziņā – Pasaules kausa mačos būs tikai divi kungi, bet dāmas nebūs nevienas. Vai Ivo Šteinbergs ir noslēdzis karjeru?
Vasarā viņš vēl kaut ko mēģināja, lai gan daudz laika prasīja darbs. Amatiera līmenī viņš trenējās, bet, pagājušajā nedēļā tiekoties, izrunājām un sapratām, ka tāda gatavošanās sezonai nav nopietna. Šobrīd izskatās, ka viņš liek punktu savai karjerai skeletonā.

Kādi mērķi jaunajā sezonā ir Kristam Netlausam un Mārtiņam Muižniekam, kurš uz skeletonu pārnācis no bobsleja.
Mārtiņš ir ļoti centīgs, brīžiem pat pārāk centīgs puisis. Šodien treniņā uzdevums bija nobraukt divus kvalitatīvus braucienus. Pirmo viņš nobrauca tā ne visai, otro jau labāk, bet tad vēl prasījās uz trešo braucienu, kurā visu sabojāja. Viņu visu laiku ir jābremzē, jo viņš grib izdarīt vairāk nekā vajag. Eiropas kausā viņam būs pirmā starptautiskā pieredze, tad arī redzēsim, ko viņš var paveikt ārpus Siguldas un kā izskatās uz pārējo fona. Tikmēr Krists ir labā formā. Šodien runājām par viņa un Mārtiņa skeletonu. Manuprāt, ir dažas lietas, kuras nepieciešams piekoriģēt. Cik saprotu un spēju, mēģināšu konsultēt un palīdzēt.

Lelde Priedulēna karjeru ir beigusi, un šosezon sieviešu sacensībās Pasaules kausā Latvija nebūs pārstāvēta. Kas jāizdara, lai atgūtu šo kvotu?
Precīzi nepateikšu, bet viena kvota allaž bijusi atvērta, ja vien esi nobraucis trīs mačus piecās pasaules trasēs. Taču tas prasa finansējumu, lai aizbraukt uz Ziemeļameriku. Jāsaprot, ka tā patiesībā tomēr ir cita līga. Šodien treniņos visi brauca kopā – ja Martins un Tomass ir augstākā līga, tad pārējie ievērojami atpaliek. Viņiem vispirms jāmēģina šeit, Siguldā apbraukt Martinu un Tomasu, tad viņi sapratīs savu vietu. Tāpat ir ar meitenēm – gan Endijai [Tēraudai], gan Dārtai [Zuntei] ļoti jāpieliek startā, kur viņas no pasaules elites krietni atpaliek. Bet Pasaules kausa posmā Siguldā vienai no viņām būs iespēja startēt. Līdz tam būs jāpierāda, kura no viņām ir labāka.

Kurā brīdī kļuva skaidrs, ka abi brāļi turpinās startēt arī šajā sezonā. Tomass pēc iepriekšējās sezonas izteicās, ka vēl apdomāsies, vai turpināt karjeru.
Starts Phjončhanas olimpiskajās spēlēs mums bija neveiksmīgs. Lai gan man ir nākuši klāt un teikuši, ka ceturtā, piektā un septītā vieta kopumā bija labs rezultāts, taču man šis starts bija neveiksmīgs. Bijām nopietni gatavojušies, par medaļām bija gatavi cīnīties ne tikai Martins un Tomass, bet arī Lelde. Atgriežoties mājās, jutāmies, ka neesam kaut ko paveikuši līdz galam. Tā bija liela motivācija saņemties un pierādīt. Martina pagājušajā sezonā tas sanāca diezgan labi – uzvara gan Eiropas, gan pasaules čempionātā, bet Tomasam nedaudz pietrūka. Pasaules čempionātā līdz izšķirošajam braucienam viņš bija trešajā vietā, bet pēdējā braucienā pats sabojāja savas izredzes uz godalgu. Taču viņš izdarīja melno darbu – piebrauca trasi, ekipējumu, kamanu regulējumus. Ja ne pati medaļa, tad vismaz daļa no medaļas pienācās arī viņam. Tas bija ļoti svarīgi. Pēc olimpiādes bija sajūta, ka paši visu sačakarējām – gan treneri, gan sportisti. Tāpēc bija vēlme pierādīt un pateikt, ka tas nebija tā, kā bijām to domājuši. Arī šodien trasē ar treniņu skeletoniem uzrādījām ļoti labus rezultātus, kas liecina, ka viss ir kārtībā.

Tomasa gadījumā vairāk domāju par viņa motivāciju pēc pagājušās sezonas.
Tomasam viss ir atkarīgs no viņa veselības stāvokļa. Šodien vērojot viņa skrējienu starta estakādē un salīdzinot ar jaunajiem sportistiem, jāsecina, ka viss ir kārtībā. Brīdī, kad šķitīs, ka to vairs negribas un nevajag darīt, tiks pielikts punkts. Martinam galvā ir četrgades cikls līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm, bet turpinām strādāt gan ar vienu, gan otru. Turklāt - ienākot mūsu komandā Matiasam Gugenbergeram, esam piedzīvojuši būtisku uzrāvienu. Viņš ir ļoti motivēts un ar lielu enerģiju. Esam saņēmuši labu impulsu, grūdienu no malas. Viņa personā esam ieguvuši labu trases treneri, gudru cilvēku un personību. Tas ir liels ieguvums mūsu komandai, kas šobrīd ir jāizmanto.

Bet uz trenera vietu jau nebija izsludināts konkurss. Viss notika caur pazīšanos, piesaistot domubiedru.
Protams. Es ļoti novērtēju, ka, būdams Tomasa konkurents, Matiass sarunāja viņam Insbrukā ceļgala operāciju pie augstas klases speciālista. Viņiem abiem bija bijusi līdzīga problēma ar ceļiem. Tobrīd viņi vēl bija konkurenti, tas notika pirms Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Matiass pats brauca pie šī ārsta un runāja, pēc tam uzņēma Tomasu pie sevis un veda viņu uz konsultācijām. Tajā brīdī radās šīs draudzīgās attiecības starp diviem sportistiem. Tas apliecina, ka ir lietas, kas stāv pāri sportam un konkurencei. Patiesību sakot, pagājušās sezonas pasaules čempionāta rezultātiem (Martinam zelta medaļa, Tomasam 5. vieta - J.F.) savu roku pielicis ir arī Matiass. Pat nebūdams mūsu komandā. Ir lietas, kas stāv pāri konkurencei un valstu robežām. Šobrīd tas ir summējies vienotā vektorā. Mēs strādājam un palīdzam austriešiem, ar kuriem mums ir noslēgts sadarbības līgums.

Uzzinot par Gugenbergera piesaistīšanu treneru korpusam, daudzi Latvijā raustīja plecus, sak, ko gan jaunu otrā ešelona skeletonists var iemācīt brāļiem Dukuriem? Viņš taču nekad nav cīnījies par augstākajām vietām.
Zini, tā gluži nav taisnība. Vankūveras olimpiskajās spēlēs Gugenbergers pēc pirmā brauciena bija ceturtais, bet pēc pirmās dienas - sestais. Otrajā dienā gan viņam kaut kas nesalikās. Tomēr viņš bija tas sportists, kuru mēs trasē filmējām, kura braucieni mūs interesēja. Komunicējot ar viņu, tagad saprotu, ka viņš ne tikai spēja braukt labas līnijas, bet arī labi pārzina tehniku. Matiass pats ir būvējis skeletonus un gatavojis slidas. Varam viens otru papildināt - viņš var norādīt uz manām kļūdām, bet es varu dalīties ar viņu savā pieredzē. Šis skats no malas ir ļoti vajadzīgs. Apzinos, ka man kā tādam sacīkšu zirgam ir uzliktas klapes, kuras vajag paraut nost. Matiass liek mums paraudzīties citā virzienā, no cita leņķa.

Ja runājam par treneriem, tad jājautā, vai Rodžers Lodziņš ir prom no jūsu komandas?
Jā, viņš ir projām. Arī viņu tolaik piesaistījām ar domu par cilvēku no malas. Viņš ir ļoti tehnisks, bobslejā viņš bija tas sportists, kurš ļoti labi pārzināja tehniku. Rodžers atnāca ar svaigām idejām, bet kaut kas mums tomēr nesalikās. Iespējams, tas bija personiski. Tādēļ sadarbību pārtraucām. Komandā ir arī citas svarīgas lietas bez tehniskajām zināšanām un trases pārzināšanas. Šobrīd viņš strādā kā treneris savai meitai, kura arī brauc trasē, tādējādi apritē viņš ir palicis. Bet mūsu komandā viņa vietā šobrīd ir Matiass.

Turpinot treneru tēmu – Mareks Mezencevs tagad strādā Lielbritānijas izlasē. Kā uztvert šo soli – Mareks ir latviešu spiegs britu zemē vai varbūt gluži otrādi – bez maz vai nodevējs?
Redzi, būt par treneri komandā, kurā ir brāļi Dukuri – tas ir labs tramplīns. Ivo Pakalns pastrādāja ar mums, tad aizgāja pie kanādiešiem, ar kuriem mums izveidojās ļoti laba sadarbība. Tagad Ivo ir Šveices izlases treneris, bet Mārtiņš Bite strādā ar ukraiņiem. Ja tu savā CV vari uzrādīt, ka esi strādājis kopā ar brāļiem Dukuriem, tad tas nozīmē, ka tu skeletonā kaut ko esi paveicis. Mareks tiešām paveica, un līdz brīdim, kad viņš mums bija vajadzīgs, noderīgs un interesants, mēs ar viņu sadarbojāmies. Kad nolēmām kaut ko pamainīt, mūsu ceļi šķīrās. Šobrīd Mareks ir labā darbā pie cienījamiem konkurentiem.

Vai arī šajā gadījumā ir iespējama kaut kāda sadarbība ar Lielbritānijas komandu?
Nē. Britiem ir ļoti stabila sistēma, sākot jau no pamatiem, junioru programmas. Mareks dod viņiem savu pienesumu. Patiesībā jau ir prieks, ka viens no mūsu treneriem ir izaudzis tiktāl, ka ir interesants tādai spēcīgai nācijai kā Lielbritānija.

Bet Mareks bija ne tikai treneris. Viņš arī atbildēja par ledus kvalitāti Siguldas trasē. Vai nejūties pazaudējis labu darbinieku?
Viņš ilgu laiku vadīja trases ledus dienestu, un viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas krīzes situācijā palīdzēju sagatavot ledu Soču trasē. Mareks, Mārtiņš Sausais un Jānis Krastiņš dažu dienu un nakšu laikā šo ledu sakopa. Bet uzskatu, ka viņš ir noslēdzis labu līgumu – līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm viņam ir labi apmaksāts darbs. Kā trases direktoram man viņa zaudējums galvassāpes nerada. Dzīvē viss plūst un mainās. Runājoties ar viņu, sapratu, ka Mareks sevi šeit bija izsmēlis. Viņš gribēja pakāpties jaunā līmenī. Bet ar ledus dienestu trasē viss ir kārtībā. Uzskatu, ka Jānis Krastiņš ir labākais ledus meistars pasaulē. Domāju, ka uz Siguldu trenēties brauc ne tikai tāpēc, ka šeit būs Pasaules kausa posms, bet arī tāpēc, ka, pēc sportistu atsauksmēm, spējam piedāvāt kvalitatīvāko ledu pasaulē. Ja Vācijā ir četras trases, bet viņu kamaniņu sporta Pasaules kausa komanda trenējas Siguldā, tā ir zīme, ka esam vieni no labākajiem.

Kāda vispār šobrīd ir situācija ar trases rekonstrukcijas plāniem? Kas mainījies pēc 2026. gada olimpisko spēļu rīkošanas tiesību neiegūšanas?
Gatavojoties balsojumam par olimpiskajām spēlēm, mēs prezentējām trases līnijas, kādas būtu nepieciešamas, lai Siguldas trasē varētu notikt olimpiskās sacensības. Runa ir par izmaiņām vairākās virāžās, ir veikti aprēķini par spiedienu, ātrumu utml. Tas tika iesniegts vērtēšanas komisijā, kas to pieņēma un atzinīgi novērtēja. Taču pie tā nedrīkstētu apstāties. Vakar Izglītības un zinātnes ministrijā iesniedzām budžeta pieteikumu, kurā ir paredzēta trases braucamās daļas projektēšana. Pasaulē ir divas kompānijas, kas izstrādā šādus projektus. Tas būtu pirmais solis, lai būtu zināmi aprēķini.

Bet ar trasi vien jau nepietiek. Vajag pārbūvēt arī starta māju.
Ir uzsāktas sarunas ar arhitektiem un speciālistiem, ar kuriem iepriekš esam strādājuši projektā par trases jumta uzlikšanu. Jāsaprot, kāds lifts būtu nepieciešams, vai nepieciešama pārbūve vai vecās starta mājas nojaukšana un jaunas būvniecība. To izvērtēs speciālisti. Bet, ņemot vērā, ka zaudējām cīņā par olimpiskajām spēlēm, tas varbūt nenotiks tik ātri, bet gan pa posmiem. Atkarībā no tā, cik valsts būs gatava investēt šajā projektā. Bet vismaz projektam ir jābūt gatavam, lai arī turpmāk varētu strādāt un runāt. Lai būtu projekts, ko uzlikt galdā. Tad jau varētu spriest par to, vai to realizēt gada, divu vai četru laikā, neapturot trases darbību.

Latvijas sporta līdzjutējiem un arī iedzīvotājiem kopumā noteikti interesē, par kādām izmaksām varētu būt runa?
Kad uz emocijām saucām summas, tās bija gana lielas. Gan iepriekšējā, gan šī valdība tās akceptēja. Bet pašlaik es nekādas summas nesaukšu, jo sākumā to ir jāizvērtē speciālistiem. Kad zaudējām tiesības rīkot olimpisko spēļu sacensības, mazliet nolaidām rokas un ieturējām pauzi. Bet tagad šī rekonstrukcija ir jāveic mazākos apmēros, jo olimpisko spēļu prasības bija pavisam cits līmenis. Nav vairs jānodrošina augstākais drošības līmenis, tehniskie parki un televīzijas komentētāju vietas. Varam strādāt mazākā mērogā, kas samazina arī kopīgās izmaksas. Ja vēl pratīsim šīs izmaksas sadalīt pa gadiem, tad arī slogs valsts budžetam būs mazāks.

Bet jābūt taču aptuvenai nojausmai par summu "no līdz"...
Šobrīd es nekādus skaitļus nesaukšu. To varēšu darīt tad, kad būs zināms rekonstrukcijas projekts un veikti aprēķini. Pagaidām spekulēt ar kaut kādām izmaksu summām nevēlos. Tie būs no pirksta izzīsti cipari.

Atgriežamies pie sportiskās puses. Kas mums būtu jāzina par Martinu un Tomasu šīs sezonas kontekstā? Saprotams, ka galvenie mači kā parasti būs pasaules čempionāts un Eiropas čempionāts Siguldā, bet ko varam no viņiem gaidīt?
Vairs nav tie laiki, kad mēs par katru cenu gribējām uzvarēt Pasaules kausa kopvērtējumā, kā tas bija no 2012. līdz 2015. gadam. Bet lielajos mačos joprojām centīsimies parādīt maksimāli labu rezultātu. Eiropas čempionāts notiks Siguldā, bet kļūda bija atļaut konkurentiem nedēļu pirms šīm sacensībām braukt mūsu trasē. Preses konferencē teicu, ka kļūdījāmies mēs, bet patiesībā tā bija starptautiskās federācijas kļūda. To nevajadzēja darīt. Jo īpaši tādēļ, ka mēs neesam iekļauti nākamās sezonas Pasaules kausa provizoriskajā kalendārā. Lai gan tas tika solīts. Grūti būs arī pasaules čempionātā, jo tas notiks Vācijas trasē (Altenbergā), kur no mājinieku puses būs ļoti spēcīga konkurence.

Ja Tev populārzinātniski būtu jāpaskaidro izmaiņas brāļiem sagatavotajās kamanās, par kādiem virzieniem būtu runa?
Skatīsimies, ko pie iepriekš minētajām izmaiņām slidu apstrādē, būs sapratuši vai atraduši citu valstu sportisti. Mēs vairāk būsim novērotāju lomā. Uz Ameriku ir aizsūtīti divi skeletoni, kas uz testēšanas brīdi šķita esam labākie. Taču tie nav no jaunākajiem. Vienlaikus mājās atstātās kamanas šodien treniņā sevi parādīja ļoti labi. Martins pat lūdza uztaisīt viņam dublikātu. Martins uz Ameriku aizsūtīja skeletonu, ar kuru pērn uzvarēja pasaules čempionātā, bet Tomass joprojām ir pieķēries olimpiskajām kamanām. Labi vien ir, ka neesam jau Ziemeļamerikā, bet gan mājās, kur varam turpināt testēt kamanas un strādāt estakādē. Preses konferencē tika runāts par estakādes neiekļaušanu "Daugavas" stadiona rekonstrukcijas projektā, taču, manuprāt, estakādei ir jābūt Siguldā, kur viss ir kompakti.

Pasaules kausa pirmā posma pārcelšana par nedēļu vēlāk no Pārksitijas uz Leikplesidu radījusi finansiālus zaudējumus.
Jā, mēs nedabūsim atpakaļ naudu par mājas īri, kas ir 3 000 ASV dolāru. Tāpat nācās mainīt lidmašīnas biļetes un auto nomas. Mēģinām runāt, lūgt un stāstīt, ka tas nav noticis mūsu vainas dēļ. Uzrunāsim arī IBSF, varbūt kāds tomēr uzņemsies atbildību. Ņemot vērā šos zaudējumus, Amerikas posmiem saīsinājām treneru sastāvu – puišiem līdzi brauks tikai Miha [Mihails Arhipovs] un Matiass [Gugenbergers]. Bet es un Jānis Krūmiņš, kurš ir menedžeris un treneris, paliksim mājās.

Un, kas būtu jāzina par jaunumiem pasaules skeletonā? Vai arī pēc divarpus gadiem Martinam būs jābaidās no kāda spēcīga mājinieku skeletonista?
Ķīnieši trenējās arī šeit, Siguldā. Viņi ir savdabīgi, interesanti, bet gan jau kādu talantu atradīs. Tāpat kā iepriekšējās trīs olimpiādēs, arī Pekinā ar mājiniekiem vajadzēs rēķināties. Taču jāatzīst, ka gan Vankūverā, gan Phjončhanā bija pašu kļūdas, no kurām varējām izvairīties.

Bet, vai tiešām nepilnu divarpus gadu laikā var parādīties kāds ķīnietis, kurš olimpiskajās spēlēs cīnīsies par medaļām?
Redzi, piemēram, biatlonā ir slēpošanas trase ar četriem kāpumiem un pieciem nobraucieniem, šautuvē vējš pārsvarā pūš no šitās vai tās puses. Bet, piemēram, Phjončhanā mūs paņēma uz ledus kvalitāti. Homologācijā un oficiālajās treniņu nedēļās tika piedāvāts mīksts, jēls ledus. Taisījām slidas, bet nekādi nevarējam uzķert īstās. Īstenībā olimpiskajās spēlēs slidai bija jābūt vēl divas pakāpes asākai nekā bijām piebraukuši treniņu nedēļās. Kad olimpiādē ieraudzījām ledu, kurā nevarēja ieskrāpēt pat ar naglu, šķita, ka tas ir stikls. Korejieši to zināja, mēs to nezinājām. Mācāmies no savām kļūdām, tādēļ līdzīgam scenārijam būs jābūt gataviem arī Ķīnā. Phjončhanā tam nebijām gatavi. Kad uzzinājām, ko viņi liek klāt un kā sagatavo ledu, bijām mazliet pārsteigti. Turklāt jāņem vērā, ka mājinieki olimpiskajā trasē var braukt jebkuros apstākļos, bet pārējie tikai tādos, kādi ir konkrētās treniņu nedēļas vai sacensību laikā. Taču tas nav nekas jauns.

Vai bez jau zināmajiem konkurentiem vēl kāds rada satraukumu?
Domāju, ka šosezon izcili labi būs vācieši. Pasaules čempionātā Vistlerā meiteņu konkurencē vācietes ieguva pirmās trīs vietas. Tas liek aizdomāties. Būs labs gan [Kristofers] Grothērs, gan [Aksels] Jungs. Britiem ļoti labs ir [Markuss] Vaiats. Kā vienmēr labi būs krievi – [Aleksandrs] Tretjakovs un [Ņikita] Tregubovs. Progresējis ir austrietis [Florians] Auers, konkurētspējīgs būs arī kāds no kanādiešiem. Nebūs viegla pastaiga. Bet īpaši spēcīgi būs vācieši, kuri ir tuvāk starptautiskās federācijas katlam.

Ņemot vērā, ka tuvojas Ziemassvētki, nevaru nepajautāt par Tavu bārdu. Martins jau stāstīja, ka mazbērni par šādu tēlu ir sajūsmā.
(Smejas) Stāsts ir tāds, ka abas Martina meitas un Tomasa jaunākais dēls vaicāja: "Opi, vai tu būsi Salavecis?" Tobrīd bārda jau bija ataugusi, tādēļ piekritu. Tad man prasīja, vai būs arī ziemeļbrieži? To gan nevarēju apsolīt.

Vai pats šajā tēlā jūties komfortabli?
Ne gluži. Kuplā bārda tomēr traucē, to ir jākopj. Taču šoreiz viss tā salikās. Pagājušajā sezonā biju uz visiem posmiem, tāpēc ļāvu bārdai ataugt arvien garākai. Ārzemēs jau visiem uz mēles bija tikai viens vārds – Santa. Daži, kuri atbrauc uz Siguldu, mani uzreiz neatpazīst. Es jau pamanu, ka cilvēks skatās virsū un šaubās, līdz beidzot tomēr pajautā, vai esmu Dainis? Bet šī bārda nav uz visiem laikiem, tas ir pārejoši.

Man gan šķiet, ka Ziemassvētku vecīša tēlā biji iejuties pagājušajā sezonā. Šobrīd bārda ir vēl garāka un drīzāk līdzinies Dainu tēvam Krišjānim Baronam.
Jā. Tautieši jau biežāk norāda uz šādām līdzībām. Bet līdz Krišjānim Baronam man vēl tālu.