Brāļi Dukuri: "No kļūdām jāmācās"

"Eksperimenti ir beigušies, no kļūdām mācās un tagad esam atgriezušies pie iepriekšējām kamanām," atzina sportisti.

Šī sezona sākās ļoti veiksmīgi, Martins Dukurs vairākas reizes kāpa uz goda pjedestāla un kopvērtējumā viņš pat kādu laiku bija līderis. Neizdevies bija vien pats pēdējais posms Sanktmoricā, pēc kura Martins noslīdēja uz 4.vietu kopvērtējumā, bet Tomass - uz 16.

Tomass: "Es jau eksperimentus uzsāku agrāk par brāli. Labāk šosezon, nekā nākamgad, kad būs olimpiskās spēles. Martinam jau pašlaik iet labāk, viņam jācīnās par augstām vietām, brālim arī labāks starta ieskrējiens, kur var gūt kārtīgu paātrinājumu."

Abiem veiksmīgais sezonas sākums gan kopumā nav bijis nekāds lielais pārsteigums. Martins: "Pagājušajā sezonā jau bija jūtamas tendences, ka var labi sanākt Vinterbergā un Īglsā, par Altenbergu gan pats biju pārsteigts. Pēc pirmā brauciena biju pat līderis, domāju, ka vācieši tur būs labāki. Par Kēnigzē arī daudz maz skaidrs, testējām kamanas tur un arī Siguldā, bet Sanktmoricā tomēr tās negāja. No kļūdām mācās, eksperimenti pagaidām ir beigušies."

Brāļi gan atzina , ka tagad visā skeletona sabiedrībā sākot runāt par vāciešu brīnumu, faktiski vairāk – Franka Rommela fenomenu, līdz šim ir bijis tā, ka lielākajos mačos veiksmes gadījumā var vinnēt kādi desmit labākie sportisti, tagad vienmēr pirmais ir Rommels. Nekas dižs startā, vēl visai viduvēji rezultāti trases vidusdaļā, bet vēlāk ātrums pieaug neizskaidrojami. Kļūdās vai nē, divu braucienu summā Rommels pārējiem priekšā jau aptuveni sekundi, kas ir ļoti daudz. Par to neapmierināti jau esot arī pārējie vācieši, bet izskaidrojums tam nav rasts. Vai nu kāds ārkārtīgi revolucionārs risinājums tehnikā, vai arī krāpšanās ar slidām un to uzsildīšanu.

Raidījumā līdzjutējiem bija iespēja detalizēti iepazīties ar pašām skeletona kamanām, kaut arī no ārpuses tās visas izskatās samērā vienkāršas un līdzīgas, ir daudz dažādu nianšu. Par izgatavošanas materiāliem, katras detaļas nozīmi stāstīja abi brāļi, tāpat arī par izsvarojumu un sliecēm. "Konstrukcijas ziņā jau nav pārāk sarežģīti uztaisīt samērā normālas kamanas, bet ļoti grūti ir uztaisīt tiešām ātras. Ir jātrāpa ar materiālu. Ir pat tā, ka sanācis labs skeletons, uztaisa kopiju, bet tas otrais neiet," atzina brāļi.

Katram sportistam kamanas ir nedaudz atšķirīgas un tādas pašas var būt slieces – domātas dažādām trasēm un virāžu konfigurācijai. Martins: "Skeletona sastāvdaļas tiek savāktas no visas pasaules un tad kamanas lēnā garā saliktas. Lai pats visu izdomātu no jauna , paietu pārāk daudz laika. Šveicē nopērkam ļoti kvalitatīvus rāmjus, slidu metāls visiem ir viens, vēl šo to citur, aptecētājs mūsu."

Skeletonu kamanu jaunradē ļoti aktīvi piedalās abu tēvs Dainis Dukurs. Brāļi stāsta , ka sākumā abi parasti idejas izklāsta uz papīra, pie tēva tām jāiziet tāds kā eksāmens un ja tas tiekot izturēts, jaunā lieta tiek taisīta.

Liela vērība tika pievērsta arī kamanu stūrēšanai un to Siguldas darbnīcā demonstrēja Martins Dukurs. Tāpat izsvarojumam, jo tas var būt vairāk uz vidu, priekšu vai aizmuguri, tāpat arī slieču saskari ar ledu, ko var regulēt. Jo mazāka saskare, jo lielāks ātrums, taču novaldīt tādas kamanas arī būs grūtāk. Martins: "Viss jau ir svarīgs, arī izsvarojums, katram ir savādāks braukšanas stils. Ir tā, ka piedomā, ar neasu slidu baidās no sānslīdēm, sākumā ar augumu pabīdās uz aizmuguri, kad jau pieaugs ātrums un spiediens, atkal pabīdās uz priekšu."

Šogad galvenais mērķis pasaules meistarsacīkstes un arī apgūt jauno Vankūveras olimpisko trasi. Savulaik grupiņā Siguldā trenējušies kādi astoņi skeletonisti, nu palikuši tikai brāļi Dukuri. Sieviešu konkurencē gan nākamajā sezonā atkal atgriezīsies Undīne Vītola, kura šogad visu vērību velta mācībām. Tomass Dukurs: "Skeletons no malas jau tāds traks izskatās, mēs jau esam paši pieraduši, vairs tās emocijas tā nejūtam." Sezonas sākums gan vienmēr ir smags gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un sākumā no braukšanas sāp galva un arī kakla muskuļi. Vēlāk gan šajā ziņā viss kartībā.

Martins: "Dažreiz jau ārā ir kādi mīnus 20 grādi, tu stāvi pirms starta tajā triko un dažas sekundes salsti, bet pie tā jau arī pierod. Pēc finiša kādreiz ir tā, ka sviedrus izsit, pa to minūti ir tik daudz piedzīvojumu dažkārt..."

Raidījuma beigās brāļi Dukuri vēl stāstīja par saviem hobijiem ārpus skeletona, atzīstot, ka viņiem visvairāk no sporta spēlēm patīkot hokejs. Vasarā to paši uzspēlējot, brīvajā brīdī vērojot TV un Vankūverā arī esot doma aizskriet uz kādu "Canucks" spēli.