Melbārdis: "Scenārijs bija līdzīgs Soču olimpiskajām spēlēm"

Gadu mijā Oskars Melbārdis izteicās, ka uz pasaules čempionātu vēlas doties ar asins garšu mutē, kas nedaudz pietrūcis pagājušajā sezonā, kurā Pasaules kausā viņš uz pjedestāla netika tikai vienos mačos. "Varētu teikt, ka asins garša mutē bija. Žēl vienīgi, ka līdz tam traucēja muguras trauma, kas ietekmēja fizisko kondīciju. Arī Daumantam bija problēmas ar celi, bet Arvis treniņā bija savainojis pirkstu. Par spīti tam šodien motivācija bija liela."

"Sanda [Prūša] iztrūkumu mačos tik būtiski neizjutām, jo ar viņu kontaktējamies tikai pēc braucieniem. Bet Sandis tāpat turēja roku uz pulsa, regulāri sazinājās ar saviem padotajiem - Olafu Kļaviņu un Jāni Ozolu. Ja esi iekšā ritmā, tad jau pats labi zini, kas jāizdara," norāda Oskars, kuru sazvanīt izdevās, kad viņš kopā ar komandu bija ceļā uz slimnīcu pie Prūša. "Arī viņš grib redzēt uzvarētāju trofeju. Tas tomēr ir vēsturisks brīdis."

Četrinieku sacensību otrajā dienā Melbārža kvartets vācieša Frančesko Frīdriha ekipāžu vinnēja par teju pussekundi (0,45). Ja piloti būtu mainītās lomās, tad teiktu, ka vācieši atkala kaut ko izdarījuši ar slidām. Oskars par šādu salīdzinājumu tikai pasmejas. "Pie slidām noteikti piedomājām, taču pie tā būs jāstrādā arī vasarā, pēc sezonas. Slidas ir viens no galvenajiem faktoriem, lai mēs varētu konkurēt ar vadošajām komandām. Uz otro dienu neko kardināli nebijām mainījuši. Slidu sagatavošanā izdarījām maksimālo darbu ar tiem pašiem līdzekļiem, kas jau bija mūsu rīcībā."

"Mūsu starta numurs bija slikts, tādēļ nebija variantu - katrā braucienā bija jābrauc pēc iespējas labāk. Vakar īsti neizdevās otrais brauciens, gribējās tikt kādu vietu augstāk, lai būtu tuvāk līderiem. Bet šodien laika apstākļi bija tieši tādi, kādus es gribēju. Laiks bija ļoti silts," secina Melbārdis. "Pēc finiša pirmais prieks bija par to, ka pārspējām šveicieti [Riko Pēteru] un mums ir vismaz sudrabs. Zinot, ka vācieši var gan labi iestumt, gan labi nobraukt, lielas cerības uz zeltu nelikām. Arī vakar viņi bija kļūdījušies, taču kamanas tāpat labi slīdēja un viņi bija priekšā."

"Pēc devītās virāžas sapratām, ka zelts būs mūsu, tomēr bija grūti sagaidīt Frīdriha finišu, jo šaubas tik un tā vēl bija. Nebijām gaidījuši, ka sacensības izvērtīsies tik veiksmīgi. Vācieši pēc finiša mūs apsveica, ar to viss ir kārtībā. Frīdrihs pats apzinājās, ka ir vainīgs, jo pieļāva kļūdu."

"Ja salīdzinu šo zelta medaļu un olimpisko sudrabu Sočos, tad jāatzīst, ka laika apstākļi bija līdzīgi. Tomēr olimpiādē atmosfēra ir citādāka. Kura godalga nāca grūtāk? Domāju, ka abas nāca vienādi grūti. Arī Sočos pēc pirmā brauciena nebijām labā pozīcijā, tomēr ar katru braucienu turpinājām vilkt klāt. Tādā ziņā pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs scenārijs bija līdzīgs," piebilda Oskars.

Par pasaules čempioniem Latvijas bobslejisti kļuva pirmoreiz vēsturē. Līdz šim zem PSRS karoga bronzas medaļas bija izcīnījuši Zintis Ekmanis un Jānis Ķipurs/Aldis Intlers. Pēc neatkarības atgūšanas 2009. gadā Jānis Miņins kopā ar Dreiškenu, Melbārdi un Intaru Dambi bija ieguvuši bronzu, bet pērn pasaules čempionātā Melbārdis/Dreiškens izcīnīja sudrabu divniekos un bronzu četriniekos (Melbārdis, Dreiškens, Vilkaste, Strenga).