Berkulis: "Sistēma bija novecojusi"

-Kāpēc piekriti piedāvājumam vadīt Latvijas biatlona izlasi?
-Šobrīd biatlonā ir bezizeja. Vislabākais variants būtu piesaistīt kādu neitrālu treneri, piemēram kādu ārzemju speciālistu, taču šī brīža finansiālajā situācijā tas nav iespējams. Piekritu šim darbam par velti, bez algas - kā treneris, kā koordinators. Galvenais ir saglābt to, kas ir, nepazaudēt tos, kuri vēl palikuši. Vienošanās par izlases vadīšanu ir uz nenoteiktu laiku, galvenais vispirms ir aizvadīt pirmo sezonu un tad jau skatīsies.

-Kādi ir būtiskākie darbi, kas jāveic biatlona sakārtošanā vēl līdz sezonas sākumam?
-Pirmkārt, jūnijā tiks aizvadīta pirmā treniņnometne, kas norisināsies no 6. līdz 23. datumam. Svarīgi, lai klāt nāktu arī juniori un jaunieši – tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Liela daļa ir beigusi sporta gaitas, bet jāskatās jau Soču virzienā. Sportistu vārdā negribas runāt, bet punktu sportam pielikuši Kristaps Lībietis, Jānis Pleikšnis, Gints Rozenbergs un Kaspars Dumbris, savukārt Jānis Bērziņš ir zem jautājuma zīmes. Jaunie biatlonisti mums ir, aicināsim viņus uz nometni un skatīsimies.

-Vai var uzskatīt, ka biatlons šobrīd sasniedzis zemāko punktu kopš neatkarības atjaunošanas?
-Grūti pateikt. Domāju, ka tik traki nav, jo bijuši jau arī citi zemie punkti. Sporta skolās joprojām ir treneri, kas strādā un turpinās strādāt. Jautājums būtībā ir vairāk par izlašu darbu – junioru, jauniešu, pieaugušo. Jaunatnes treneri savu pamatdarbu izdara, tagad mums jāizveido izlases, kas startē pasaules līmenī.

-Tu esi ne tikai treneris, bet arī uzņēmējs. Vai viena lieta netraucēs otrai un otrādi?
-Es to ļoti labi saprotu. No uzņēmējdarbības es nevaru atteikties, jo tā ir mana maize. Esošajā situācijā par palīgu man piekritis nākt Jēkabs Nākums. Jau domājam, kā plānosim treniņdarbu un strādāsim. Mans uzdevums ir koordinēt un vadīt izlases darbību, Jēkabs būs tas, kurš pagaidām vairāk ar biatlonistiem darbosies treniņos. Sadalīsim darbus un pienākumus tā, lai nemaisāmies viens otram pa kājām.

-Vai ir skaidrība arī par citiem apkalpojošā personāla pārstāvjiem izlasē?
-Svarīgi mums ir arī smērētāji. Federācijas prezidents ir runājis jau ar bijušajiem smērētājiem, taču konkrēta vienošanās vēl nav panākta. Būtisks ir arī medicīniskais personāls, kaut vai fizioterapeits. Par to turpināsim sarunas ar Latvijas Olimpisko vienību.

-Vai aptuveni zināms, ar kādiem līdzekļiem nākamajā sezonā varētu rēķināties sieviešu un vīriešu izlase?
-Tas ir pats smagākais jautājums. Pašlaik skaidrības nav, bet pie tā tiek strādāts. Visi valdes locekļi mēģina kaut kur meklēt iespējas. Sāpīgākais, ka tas draud vilkties līdz rudenim, jo uzņēmēji šobrīd tāpat nezina savas peļņas iespējas un ko viņi var atļauties dot. Tik traki, ka nebūs par ko braukt uz pasaules kausa posmiem, ceru, ka nebūs. Mēģināsim visu nodrošināt tā, lai uz pasaules kausu gan vīriešu, gan sieviešu izlase brauc pilnā sastāvā.

-Noteikti esi sekojis izlases veiksmēm un neveiksmēm. Kāds ir tavs viedoklis, kādēļ rezultātos nebija praktiski nekāda progresa?
-Negribētos nevienu vainot, taču ir kļūdas, un tās ir jāatzīst. Visi kļūdās, ir bijušas kļūdas, taču tās nav atzītas. Varbūt kādā brīdī, kad tas bijis nepieciešams, kaut kas nav bijis pamainīts. Varbūt arī pašiem sportistiem nav bijusi pareizā motivācija... Daudzus gadus darbojās viena un tā pati sistēma. Nezinu, kā strādāja izlases treneri, taču ir skaidrs, ka rezultāti nebija apmierinoši. Iespējams, ka sistēma bija pārāk novecojusi.

-Kā tev šķiet – vai treneru maiņai vajadzēja būt jau agrāk?
-Nevajadzēja varbūt nevienu spiest nost, taču vajadzēja paralēli vēl kādu treneri, kas strādāja pieaugušo izlasē. Ir skaidrs, ka tīri fiziski nav izdarāmi visi darbi – strādāt pie šaušanas tehnikas, slēpošanas tehnikas, trubā skatīšanās un tā tālāk. Domāju, ka nevar visā vainot vienu cilvēku. Kad biatlonam bija labie laiki, bija jābūt vēl kādam jaunam trenerim, kurš apgūtu trenera gudrības. Tas ir nokavēts.

-Kā tu izskaidro to, ka pāreja no jauniešu izlasēm uz pieaugušo izlasi notiek tik smagnēji? Tie, kas jauniešu līmenī bijuši ļoti labi, starp pieaugušajiem pazuduši, lai gan viņu vienaudži citās izlasēs turpinājuši progresēt.
-Pats esmu strādājis ar daudziem – Lībieti un citiem. Tajā laikā bija tā, ka, lai izpildītu LOV normatīvus, centāmies katru gadu parādīt [labus] rezultātus. Pasaulē bija jāieskrien sešiniekā – mēs to izdarījām! Varbūt tā ir viena no niansēm, ka mēs visu laiku pievērsām uzmanību formas forsēšanai un daudz kas tika tendēts uz junioru rezultātiem. Otra lieta, ka varbūt kaut kur citur par maz izdarījām, jo tas viss ir saistīts – vairāk gatavojāmies mačiem un par maz ielikām bāzi pieaugušo līmenim.

-Vai savu lomu nenospēlēja arī treneru maiņa – junioru līmenī bija viens, starp pieaugušajiem cits...
-Arī tas. Protams, to nevar apgalvot simtprocentīgi, taču katram trenerim ir savs redzējums. Trenerim un sportistam ir svarīgi saprasties savā starpā, tas ir ļoti būtiski. Noteicošais gan ne vienmēr ir treniņu process, nozīmīgs ir arī psiholoģiskais aspekts – gadās, ka sportists kaut kam vienkārši netiek pāri.

-Un kāda bijusi sadarbība starp jauniešu un izlases treneriem?
-Jauniešu izlasēs mums treneri pēc būtības nemaz nav bijuši un tikuši piesaistīti tikai uz pasaules čempionātiem. Kādu laiku pats biju junioru izlases treneris, braucām ar jaunajiem līdzi Vitālijam [Urbanovičam] uz treniņnometnēm, bet vēlāk tas pazuda un pēdējos četrus gadus tas nav bijis. Tagad ir treneris, kas tiek iecelts uz pasaules čempionāta laiku, bet juniori kā komanda netrenējas. Līdz ar to arī sadarbība starp treneriem nekāda īpašā nesanāk.

-Kā mums vispār šobrīd ir ar jaunajiem un perspektīvajiem biatlonistiem?
-Konkrētus uzvārdus nesaukšu, bet, protams, ir mums perspektīvi puiši, kuri piedalīsies arī nometnē. Ar viņiem ir tikai jāstrādā. Jaunajiem ik pa laikam jāsabrauc kopā, jātrenējas, un šeit nav runa par ārzemēm. Manā skatījumā ir svarīgi, lai jaunajam ir iespēja redzēt un trenēties arī kopā ar kādu pazīstamu biatlonistu, piemēram, Ilmāru Brici. Taču noteikti jābūt vienam konkrētam trenerim, kurš jauniešus un juniorus virzītu uz pasaules čempionātiem un gatavotu arī pieaugušo līmenim.

-Jau minēji, ka šobrīd tāda trenera nav, tāds būtu nepieciešams, bet vai būs?
-Jā, ir plānots un ir pat konkrēta kandidatūra – Valdis Bērziņš – viņš savulaik bijis gan mans, gan Jēkaba Nākuma treneris. Apstiprināts vēl viņš nav, taču domāju, ka tas notiks. Desmit gadus viņš bija atgājis malā, bet tik un tā ir biatlonā ar sirdi un dvēseli. Viņš nopietni nolēmis visu atsākt un, cik man zināms, visu, kas tam nepieciešams, nokārtojis.

-Atgriežoties pie gatavošanās nākamajai sezonai – cik sportistus plānots aicināt uz pirmo treniņnometni?
-Pirmkārt, visus tos gan vīriešu, gan sieviešu izlases dalībniekus(-ces), kuri gatavi turpināt trenēties. Ilmāram Bricim ir savs gatavošanās plāns, arī Edgars Piksons gatavosies individuāli, bet pirmajā treniņnometnē uzaicināti piedalīties četri juniori – Rolands Pužulis, Jānis Zvaigznītis, Krišjānis Meirāns un Juris Priede - kā arī Andrejs Rastorgujevs. Ilmāram viss ir skaidrs, viņš vislabāk pazīst savu organismu un viņam neko jaunu neiemācīsi, bet ar jaunajiem vēl ir daudz jāstrādā. Sieviešu izlases līdere Madara Līduma gatavosies ar visiem kopā. Neesmu runājis ar Ilmāru [Brici], bet domāju, ka [viņa meita] Anete Brice strādās pēc Ilmāra sagatavotā plāna. Pirmā nometne mums vairāk būs tāda kā iepazīšanās nometne, mēģināsim saprast, kā sportisti ir strādājuši iepriekš un kā strādāt turpmāk. Tālāk jau viss būs atkarīgs no finansēm – kur nometnes būs. Viennozīmīgi, ka lielāko daļu vasaras gatavosimies Latvijā. Centīsimies trenēties gan Alūksnē, gan Priekuļos, gan Madonā.

-Kā ar treniņu plāniem – vai kaut kas tiks ņemts no iepriekšējo treneru sastādītajiem treniņu plāniem?
-Ar Madaru Līdumu esam jau par to runājuši. Analizēsim, kas ir izdarīts iepriekš un saliksim kopā jauno programmu. Noteikti ņemsim vērā to, kā Madara ir trenējusies iepriekš. Daudz jāstrādā pie šaušanas, tā ir viena no lielākajām problēmām tieši Madarai, fiziskā kondīcija viņai vienmēr ir bijusi ļoti laba.

-Pērn labi pieaugušo līmenī iegāja jūsu audzēknis Andrejs Rastorgujevs. Īpaši veiksmīgi viņš aizvadīja sezonas pirmo pusi, otrā tik laba neizdevās...
-Pagājušo sezonu analizējot, viss bija kā plānots. Sezonas sākumā forma bija paredzēta uz pirmajiem kausiem, arī olimpiādē un sezonas beigās bija laba forma. Vislielākā problēma bija šaušana, kur viņš sevi no labākās puses neparādīja. To mēs negaidījām, jo iepriekš, lai arī Andrejs nebija stabils šāvējs, bieži vien viņš šāva labi. Šogad Andreju galvenokārt jāsagatavo labu šaušanā, fiziskajā sagatavotībā mēs jaunu riteni neizdomāsim – tur pamainīsim tikai nianses. Galvenais uzlabot šaušanu un samazināt pavadīto laiku šautuvē.

-Mūsu sportistiem vispār ir tendence šautuvē pavadīt ilgāku laiku nekā konkurentiem, tā zaudējot vērtīgas sekundes. Ar ko tas skaidrojams?
-Treniņos viss šķiet vienkārši – ieslēpo un izšauj, bet pasaules kausā tomēr ir pavisam savādāk. Vairāk tā manuprāt ir psiholoģiska problēma – gribi labāk, bet sanāk tikai sliktāk. Līdz ar to šautuvē tiek pavadīts daudz laika. Vadošo valstu sportisti ieslēpo, izšauj un aizslēpo. Viņiem, ja viens neizšaus, gan jau precīzi būs citi.

-Ar kādam cerībām gaidi jauno sezonu? Kādus mērķus izvirzi?
-Negribas neko solīt. No Andreja gribētos stabilākus rezultātus un arī progresu – lai vairākkārt ieskrien punktos. To pašu ceru sagaidīt no Edgara Piksona. Galvenais, lai puiši ir stabilāki, lai nav tā, ka vienos mačos ieskrien punktos, nākamajos ir ap astoņdesmito vietu. Lielus mērķus mēs uzreiz nevaram izvirzīt, taču vismaz stabili finišēt tuvu punktiem un labāku šaušanu gan gribētos. Par katru sportistu ir grūti pateikt, domāju par izlasēm kopumā – gan vīriešu, gan sieviešu. Kaut kādas prasības un kritēriji tiks izvirzīti, lai katram sportistam ir atbildība par savu sniegumu.