Futbols smiltīs, hokejs uz dīķa: kādā vecumā lomu sāk spēlēt treniņu apstākļi?

Artūrs ZAKREŠEVSKIS, Latvijas Futbola federācijas Jaunatnes komitejas priekšsēdētājs:

"Spriežot pēc turnīru rezultātiem, līdz 12 gadu vecumam daudz nezaudējam. Taču līdz tam vecumam vēl nenotiek spēlētāju pārvilināšana, klubu apvienošanās un izlašu veidošana. Problēmas sākas no 13 gadu vecuma, kad notiek pāreja uz lielo laukumu, taču treniņi jāaizvada uz mazāka izmēra laukumiem. Turklāt to stāvoklis mēdz būt dažāds. No decembra līdz martam izkrīt pilnvērtīgs treniņu process, bet, kad laika apstākļi uzlabojas, tad lielai daļai Rīgas klubu nav finansiālu iespēju nosegt izmaksas, lai bērni varētu trenēties atbilstošos apstākļos. Tikai vasaras mēnešos laukumu var dabūt nepieciešamajā apjomā. Mazajās pilsētās vismaz daļēji atkrīt laukumu pieejamības problēma, turklāt palīdzību sniedz arī pašvaldības, kamēr Rīgā finansiāls atbalsts tiek nodrošināts tikai Rīgas Futbola skolai. Ka jābrauc uz turnīriem, tad jau var viegli paredzēt, ka pirmajā spēlē būs problēmas, otrajā mazliet labāk, bet trešajā un ceturtajā spēlē jau varēs demonstrēt sava līmeņa sniegumu. Tad varēs izmantot arī garās piespēles. Ja runājam par segumu kvalitāti, tad teikšu tā – jo sliktākas laukuma segums, jo teorētiski labāk tiek uztrenēta tehnika. Joks, kurā ir arī daļa patiesības. Dēļu grīda savā ziņā ir pat labāk nekā sintētiskais segums, jo bumba var atlēkt dažādi, tādēļ spēlētājs ir spiests tai paiet pretī. Piemēram, brazīlieši, spēlējot pludmales smiltīs, attīsta ķermeņa stabilitāti un paši ir spiesti daudz vairāk strādāt ar bumbu, nevis gaidīt, kad tā pieripos pie kājas. Kad vedu bērnus spēlēt uz pļavu, kur pats spēlēju pirms 30 gadiem, viņi ironiski vaicā, vai arī spāņi un itālieši joprojām spēlē uz šādiem laukumiem. Atbildu noliedzoši, taču piebilstu, ka Āfrikā un Dienvidamerikā, no kurienes pēdējos gados nāk arvien vairāk labu futbolistu, bērni noteikti trenējušies vēl skaudrākos apstākļos."

Artūrs PRIŽEVOITS, Latvijas Vieglatlētikas savienības Jaunatnes komisijas priekšsēdētājs:

"Šogad pats esmu izjutis, ka noteiktā vecumā treniņu apstākļi sāk ietekmēt jauniešu sportisko līmeni. Mums Ogrē apkārt zālei ir skrejceļš, taču nav kārtslēkšanas un augstlēkšanas sektoru, kas būtiski ietekmē daudzcīņnieku progresa iespējas. Līdz U16 vecumam bērni vēl var trenēties salīdzinoši pieticīgos apstākļos, lai gan arī tajā gadījumā zālē sagatavoties labā līmenī būs grūti. Tad izšķiroša nozīme ir jaunā sportista talantam. Ekipējuma un inventāra ziņā ir līdzīgi. U14 un U16 vecumā tas iet cauri, ja bērns ir talantīgs. Bet junioru un jauniešu vecumā sākas problēmas, ja nav kvalitatīva ekipējuma un inventāra. Līdz 18 gadu vecumam bērniem pietiek ar multivitamīniem un kalciju, bet medicīna lomu sāk spēlēt jau agrākā vecumā. Ogrei paveicies, ka sporta skolā uz vietas ir fizioterapeits, taču daudzās pašvaldībās tā nav, un ne visi vecāki var atļauties maksāt par individuālām nodarbībām. Tas rada situācijas, kad traumas velkas līdzi gadiem un vēlāk pat piespiež pilnībā pārtraukt sportošanu. Būtisks faktors ir arī skrejceļa segums. Tas nedrīkst būt ciets, jo tādējādi tiek traumēti ceļi, pēdas un mugura. Paši mazākie – septiņus astoņus gadus veci bērni – tālumā lec paklājos, kas var būt bīstami, jo ir bijuši gadījumi, kad tiek izmežģītas potītes. Lielie to vispār nedara, un viņiem katras sacensības sanāk kā treniņš. Jācer, ka tuvākajā laikā situācija uzlabosies un Rīgā būs manēža, lai nebūtu jātrenējas aukstās telpās, kurās visiem vietas nepietiek."

Daiga JANSONE, Latvijas Basketbola savienības Jaunatnes komisijas locekle:

"Pēc pieredzes spriežot, līdz 12 gadu vecumam nedz bumbas kvalitāte, nedz laukuma izmēri nav svarīgi. Taču būtiski ir tas, lai zālē būtu mazie (zemie) grozi, jo, agrā vecumā trenējoties uz lielajiem (augstajiem) groziem tiek bojāts gan metiens, gan bērna ķermenis kopumā. Vēlāk ar šīm problēmām ir grūti cīnīties. Ja zālē ir tikai lielie grozi, tad labāk strādāt ar dažādām rotaļām vai trenēt piespēles. Principā līdz minētajam vecumam pietiek, ja divas reizes nedēļā treniņi tiek aizvadīti atbilstošos apstākļos. Vēl divus treniņus var aizvadīt jebkurā citā zālē. Ja runājam par gumijas bumbām, tad tām lielākais izmērs ir piektais, turklāt tās ir ļoti kvalitatīvas un šodien vairs neatšķiras no ādas bumbām. No 13 gadu vecuma vismaz pie mums, Juglas sporta skolā bērniem reizi nedēļā tiek piedāvāti vieglatlētikas treniņi un baseins. Diemžēl vieglatlētikas treniņiem ir maza atdeve, to nozīme netiek novērtēta. Tā vietā vecāki bērnus drīzāk aizved uz kino vai pie friziera. Tagad populāri ir arī individuālie maksas treniņi, taču ir svarīgi, kādos apstākļos un pie kādiem speciālistiem tie notiek. Uzskatu, ka agrāk par 12-13 gadiem tas nav vajadzīgs, lai gan ir bērni, kurus uz individuālajiem treniņiem vadā jau deviņu desmit gadu vecumā. Šajā situācijā visu nosaka nauda, jo tie ir maksas treniņi. Šī niša tagad ir izplatīta, taču diemžēl individuālie treniņi nenotiek sadarbībā ar sporta skolas treneriem. Un tad rodas situācijas, kurās katrs māca pa savam. Vajadzīgs ir arī fizioterapeits, taču sporta skolās šāda štata vienība nav paredzēta. Par laimi, izcīnījām to, ka Juglas sporta kompleksā štatā ir pieņemta nevis medmāsiņa, bet gan fizioterapeits, kas bērniem var palīdzēt dažādākos veidos."

Daiga JUŠKA, A kategorijas tenisa trenere:

"Jo agrāk bērns apradīs ar tenisa inventāru, jo labāk. Martina Hingisa jau ar pirmajiem soļiem staigāja ar tenisa raketi un bumbiņu rokās. Mūsdienās tiek ražotas arī mazāka izmēra tenisa raketes, arī mīkstākas bumbiņas. Nedomāju, ka trenēšanas uz sporta zāles dēļu grīdas rada būtiskus defektus. Segumi pasaules tenisa kortos mainās un tāpat nākas pielāgoties. Bērnam grīda nav tik svarīga. Galvenais ir tas, lai tiktu iemācīta pareiza tehnika. Diemžēl tagad ir daudz C kategorijas treneru, kuri tenisu laikam tik vien kā redzējuši televizora ekrānos. Ja tehnika ir nepareiza, tad jācīnās ar dinamisko stereotipu – cik reizes kustību esi izpildījis nepareizi, tik reižu to jāizpilda pareizi. Tikai tad varēsi izlabot kļūdu. Svarīgi arī veikt vecumam atbilstošas fiziskas nodarbes, lai stiprinātu mazos muskulīšus. Pretējā gadījumā, pieaugot slodzēm, radīsies savainojumi. Fizioterapeita palīdzība būtu nepieciešama jau no 12 gadu vecuma, jo tad sākas pirmie lielie turnīri – piemēram, "Orange Bowl", kas ir neoficiālais pasaules čempionāts."

Ralfs BUKARTS, LHF Bērnu un jaunatnes hokeja attīstības komisijas priekšsēdētāja vietnieks:

"Spēlēšana uz dīķa vai masu slidotavās ir laba papildus nodarbība, taču, ja tiek izvirzīti paši augstākie mērķi, tad trenera vadībā hokejā būt jāsāk trenēties jau piecu sešu gadu vecumā. Nezinu nevienu, kurš, sākot trenēties piecu gadu vecumā, 17-18 gados būtu pazudis. Sākotnēji mazais censonis ir trenējies kopā ar vecākiem bērniem, bet pēc tam jau bijis līderis sava vecuma grupā. Ja sāk trenēties pāris gadu vēlāk, tad iespējas sasniegt virsotnes būs atkarīgas no talanta. Sākot trenēties astoņu deviņu gadu vecumā, tālāk par "Optibet" hokeja līgu nevarēs izlauzties, bet, ja uz pirmo treniņu atnāks 10-11 gadu vecumā, tad pieaugušo vecumā labākajā gadījumā varēs spēlēt laba līmeņa amatieru komandā. Piecu gadu vecumā nepieciešams vismaz viens vai divi ledus treniņi nedēļā, bet 12 gados jau vajadzēs četrus piecus ledus treniņus. Piecgadnieks mājās var mierīgi darboties ar florbola nūju un bumbiņu – tas liks rokām strādāt tikpat daudz kā hokejā. Ripa gan ir smagāka par bumbiņu, tomēr atšķirība nebūs liela un kustības iestrādāsies. Ja runājam par ekipējumu, tad ir vecāki, kuri uz naudu neskatās, tomēr klasika ir tāda, ka hokeja inventāra veikalos var atrast labas slidas, kuras bērni nemaz nevar novalkāt. Jā, par to pašu naudu "Maxima" var nopirkt pilnīgi jaunas, bet tādas drīzāk būs domātas vienreizējai lietošanai. Papildus treniņi vieglatlētikā un baseinā būs atkarīgi no vecāku maka biezuma, taču vecākiem jau tā ir grūti nosegt izmaksas par ledus treniņiem. Ja ir iespējas, tad iesaku izmēģināt jebkuru sporta veidu. Piemēram, volejbols un basketbols dabiski izstiepj augumus, bet hokejā ir vajadzīgi arī slaidi sportisti.Miks Indrašis bērnībā nebūt nebija starp garākajiem, bet tad izauga, vienlaikus saglabājot arī koordināciju, un ir kļuvis par vienu no labākajiem Latvijas hokejistiem. Hokejs tagad ir pieejams 365 dienas gadā. Varbūt ir problēmas ar regulārām nedēļas nodarbībām, taču kopumā ledus netrūkst. Pirmos secinājumus par spēlētāju var izdarīt 13 gadus vecumā, lai gan Rīgas „Dinamo” ir piemērs, kurš šajā vecumā nebūt nebija starp labākajiem. Otrs atskaites punkts ir 17 gados, kad jāsaprot, vai iesi līdz galam?"

Sergejs SVERČKOVS, Alūksnes pilsētas bērnu un jauniešu sporta skolas biatlona treneris:

"Līdz 14 gadu vecumam Latvijas mēroga sacensībām treniņu apstākļi ir apmierinoši. Tikai pirmais sniegs mums varēja būt agrāk. Kamēr Skandināvijā tas parādās jau oktobra vidū, pie mums uzsnieg tikai decembra vidū. Šos divus mēnešus mēs zaudējam treniņu procesā. Ja runājam par inventāru, tad labas kvalitātes inventāru vispār nevaram dabūt. Labākajā gadījumā nobrauktas Baibas Bendikas slēpes, taču tāpēc jau tās ir nobrauktas, ka to kvalitāte vairs nav augsta. Igaunijā no rūpnīcas gaidām pusgadu, taču joprojām neesam dabūjuši. Labas kvalitātes inventāru – slēpes un ieroci – vajag no 14 gadu vecuma. 12-14 gadu vecumā nevajag arī treniņnometnes ārzemēs. Sākot no 14 gadu vecuma pamazām var sākt domāt par augstkalnēm, bet arī tikai pamēģināšanai. Sporta skolās tiek organizēta kopīga medicīniskā pārbaude. Ja kādam iesāka pastrādāt ar fizioterapeitu, tad meklējam risinājumus. No 14 gadu vecuma tos, kas nopietni trenējas, jau sūtu uz pārbaudēm Latvijas Olimpiskajā vienībā. Bērniem esmu iemācījis pašiem apstrādāt slēpes. Līdz 14 gadu vecumam Latvijas līmenim ar to pietiek, bet 16 gados starptautiskās sacensībās jau vajag piesaistīt slēpju servisa cilvēku."