Facebook
GoogleJēkabs Nākums: “Latvijai būtu pa spēkam noorganizēt PK posmu”
@MikelisO
Jēkabs Nākums ir bijušais Latvijas izlases biatlonists, kurš tikko atgriezies no Īrijas, kur dzīvoja un strādāja pāris gadus, un nu būs jaunais Latvijas biatlona federācijas ģenerālsekretārs.
Pēc pāris gadu pavadīšanas Īrijā vakar [intervija notika otrdien – aut.] Tu atgriezies Latvijā. Kādas ir Tavas pirmās sajūtas?
Darba sajūtas. Šodien uzreiz jau bija jāiet uz darbu. Jāapjauš, ar ko būs jānodarbojas jaunajā amatā.
Profesionālam sportistam tik kardināli mainīt savu dzīvesveidu bija drosmīgs solis. Kādēļ izvēlējies doties tieši uz Īriju? Vai nebija iespēja atrast darbu Latvijā?
Bija variants braukt arī uz ASV. Taču varēju arī turpināt sportot. Iespēju bija daudz. Saprotiet, ko nozīmē 18 gadus pavadīt sportā – visu laiku redzēt vienas un tās pašas sejas, runāt ar tiem pašiem cilvēkiem, katru reizi viens un tas pats režīms jāievēro, tā kā tas “piegriezās”. Turklāt vajadzēja arī kaut ko mainīt dzīvē. Varbūt, ka varēju palikt Latvijā, bet par šādu iespēju īpaši neinteresējos.
Vai nenožēlo, ka devies tieši turp?
Gan jā, gan nē. Bet, ja gadītos līdzīga situācija, tad nedotos.
Vai darbs Īrijā deva arī kādu vērtīgu dzīves pieredzi un atziņas?
[Pauze] Jā – sāku nojaust, kā pareizi būtu jārunā ar cilvēkiem.
Vai esi apmierināts ar tur pavadīto laiku?
Pārsvarā neesmu apmierināts. Finansiālajā ziņā viss bija normāli, bet psiholoģiskajā – noteikti ne.
Vai latvieši Īrijā brīvajā laikā nodarbojas ar sportu?
Reti kurš. Tā kā strādāju fitnesa centrā, zinu, ka tur bija tikai viens latvietis. Uz zāli vairāk nāca poļi, jo viņu tur ir skaitliski vairāk. Taču viņi arī aktīvi apmeklē svaru zāles utt.
Vai Tavi darba kolēģi zināja, ka esi bijušais biatlonists ar vārdu?
Vēlāk uzzināja, sākumā gan ne. Un viņu reakcija bija pavisam normāla.
Ja nav noslēpums, cik pelnīji Īrijā ar kravas auto mazgāšanu?
Neko daudz jau nepelnīju. Lielāko daļu iztērēju, jo līdzi bija ģimene. Summu gan neminēšu.
Vai, pirms tur nokļuvi, Tev jau bija plāns, ko tur darīsi?
Tikai tad, kad man atteica darbu fitnesa centros, radās ideja iegūt fitnesa instruktora izglītību. Īriem bija nepieciešams vietējais sertifikāts, citus viņi neatzīst.
Vai, esot Īrijā, uzturēji sakarus ar biatlona izlasi?
Jā, bet ne ikdienā. Sazinājāmies pēc veiksmīgām sacensībām, dzimšanas un vārda dienās. Kontakta uzturēšana bija arī tas, ka pagājušajā gadā Latvijā biju septiņas reizes.
Nesen tevi intervēja BBC. Kā viņi par Tevi uzzināja un atrada? Cik pārsteigti bija par Tavu likteni?
Es domāju, ka atrada caur “Latvijas Televīziju”. Tad brauca pie manis. Viņi varbūt bija pārsteigti, taču domāju, ka viņiem bija laba izdevība aizpildīt sižeta laiku ar kaut ko interesantu. Jebkurš žurnālists, ieraugot kādu sensāciju, uzreiz par to mēģinātu uzzināt un uzrakstīt padziļināti.
Vai esi apmierināts ar jauno darba iespēju un vai tieši LBF piedāvājums bija galvenais atgriešanās iemesls?
Vēl nezinu, vai būšu sekretārs vai ģenerālsekretārs. Par to, vai būšu apmierināts, pašlaik ir grūti spriest, jo pagājusi tikai viena diena jaunajā amatā. Bet zinu, ka darba būs daudz.
Galvenais atgriešanās iemesls bija tas, ka ļoti gribēju mājās.
Vai esi jau kārtīgi iepazinies ar savu jauno darbu, apstākļiem un cilvēkiem, ar kuriem būs jāstrādā?
Cik nu paspēju, tik iepazinu. Apmēram nojautu, kas būs darāms. Šis darbs vairāk ir organizatorisks, bet būs arī radošs. Angliski tas labāk skan – “deal people”. Būs jātiek galā ar cilvēkiem, daudz jāstrādā ar treneriem, visādas lietas būs jānorunā, tajā skaitā būs darīšana ar funkcionāriem.
Vai skaidri redzi paveicamos darbus? Vai Gundara Upenieka [viņš līdz šim bija LBF ģenerālsekretārs – aut.] darba laikā tika pieļautas kādas kļūdas?
Vēl skaidri neredzu. Taču Gundars visu to darbību ir uzlabojis. Ir daudzi organizatoriski mīnusi, kuri “izlec” ārā tikai ar laiku.
Kādas ir Latvijas biatlona saimniecības lielākās problēmas?
Kā jau jebkuram sporta veidam – finanses. Bāžu uzturēšana, audzēkņu un treneru atalgojumi utt. Un arī ar šīm problēmām man būs jāstrādā.
Vai Tavos pienākumos jaunajā darbā ietilps arī biatlona mājaslapas aktualizēšana un veidošana? www.biatlons.lv ir visai briesmīgā līmenī...
Tas atkarīgs no LBF, cik mājaslapa ir aktuāla. Bet tas patiešām ietilps manos pienākumos un centīšos lapu pilnveidot. Es pats tur ik pa brīdim iegāju un gribējās, lai informācija parādās ja ne gluži tajā pašā dienā, tad nākamajā noteikti.
Vai Tev būs iespēja aizbraukt līdzi uz kādu PK posmu? Vai padomus jaunajiem dosi?
Domāju, ka ne. Sekretāram jāsēž mājās un jāorganizē viss tepat [smejas].
Ja kāds jaunais nāks prasīt kādu padomu, tad sveci zem pūra neturēšu. Bet domāju, ka trenera darbam biatlonā man nemaz nepietiks laika.
Kas notiek citur pasaulē ar slaveniem sportistiem, kuri beidz karjeru? Vai par viņiem rūpējas valsts?
Domāju, ka viņi rūpējas paši par sevi. Lielai daļai ir kāda izglītība, jo katrs pats izlemj savu likteni. Varbūt, ka par kādu arī rūpējas valsts, bet par tādu modeli neesmu dzirdējis. Ja kāds ir invalīds, tad par viņu būtu jārūpējas.
Biatlona sezona ir samērā īsa. Ar ko biatlonists pelna pārējā laikā?
Sacensību sezona tomēr ir pietiekami gara – decembris, janvāris, februāris un marts. Ir arī sacensības vasaras biatlonā. Ja tu esi pirmajā desmitniekā pasaules kausos, tad nopelnīt ar to var. Ja ne, tad tik, cik dzīvo no pašmāju algām. Tas tomēr nav komandas sporta veids.
Kādi ir Tavas karjeras lielākie prieka mirkļi un lielākās neveiksmes?
Prieka mirkļi ir Eiropas čempionātā, pasaules čempionātā un Olimpiskajās spēlēs iegūtās augstās vietas. Tā vienu nemaz nevar nosaukt. Nekad nepārdzīvoju, ka neesmu bijis trešais. Biju nolēmis, ka sportā gribu sasniegt augstas virsotnes, bet konkrēta mērķa nebija. 4. vieta, es uzskatu, bija maksimums, ko varēju dabūt. Pēc visām sporta analīzēm bija diezgan viduvēji rezultāti un “izšaut” vajadzīgajā brīdī arī jāmāk.
Neveiksmes – pārsvarā tās saistās ar stafetēm. Bija arī tā, ka ir ļoti laba fiziskā forma, bet neizdodas sašaut labi. Bet pārsvarā atceros labos momentus.
Kāds ir Tavs viedoklis pēdējo olimpisko spēļu ”Maļuhina lietā”?
Grūti pateikt, jo ir visādi viedokļi. [Pauze] Redzēju, ka viņš ir viens no stiprākajiem komandā un gribējās jau, lai arī komanda ir stipra. Šķiet, ka saliedētība nemainītos, ja komandā būtu arī Oļegs. Ceru, ka manu viedokli varēja saprast...
Laikā, kad biji aktīvs sportists, Latvijas biatlona stafetes izlasei (Maļuhins, Bricis, Upenieks un Nākums) allaž gadījās kādas ķibeles, kas neļāva izcīnīt godalgotu vietu PČ vai OS. Kas tieši vienmēr pietrūka?
Viens no mums parasti nebija psiholoģiski noturīgs. Nevis fiziski. Tajā brīdī, kad stafetes komanda bija laba, tad es Nagano “nolaidu ūdeņus” un Gunča [Gundars Upenieks – aut.] ar pie reizes. Citā pasaules čempionātā Ilmārs neveiksmīgi nostartēja, tā kā...
Vai komanda saprotoši savā starpā uztvēra, ka allaž kaut kas nebija labi, vai arī bija dzirdama ņurdoņa?
Saprotoši, protams. Katrs vēl paspējām pasmieties par to. Vēl sen atpakaļ minējām, ka katram bijis kāds “fēlers”.
Kā izskaidrojams, ka biatlonā sportistiem tik bieži un tik manāmi mainās izturība un slēpošanas ātrums? Nav runa par kritumiem vai kāpumiem sezonas laikā, bet pa sezonām kopumā. Arī mūsējiem un Tev tas bija raksturīgi – bija sezonas, kad slēpoji vienā ātrumā ar pasaules labākajiem, bet citās - pat šaujot pa nullēm, nevarēji tikt trīsdesmitniekā...
Es arī esmu par to domājis. Tas atkarīgs no tā, vai sportists bieži ir slimojis sezonas laikā, kāda treniņslodze bijusi utt.. Piemēram, kad “ātras kājas”, tad grūtāk šaut un otrādi. Grūti par to uzreiz teikt, jo sāku lēnā garā par to piemirst. Nezinu... Parasti psiholoģiski sportists netiek galā ar savu formu. Netic, ka kājas skries ātrāk nekā citreiz utt. “Salīmēt” precīzu šaušanu ar ātru slēpojumu ir jāmāk. Nav jau cilvēku, kas ar mums nodarbotos psiholoģijas jautājumā. Cik nu katrs savā “kaktā” ņemas, tik arī ir... Komandas vai individuāla noskaņošana sacensībām, manuprāt, Latvijas sportā izpaliek.
Cik daudz šaušanā traucē paātrinātā sirdsdarbība?
Man jau patīk labāk, ka ir paātrināta. Jo retāks sitiens, jo lielāka sirds kustība. Man bija tā: jo biežāk sita pulss, jo labāk varēju sašaut. Pirms šautuves pieklājības pēc gan nedaudz atvilku elpu, lai “melns gar acīm” nerādās. Taču treniņos, kad nav uztraukuma, ir pavisam savādāk.
Kad ir sacensības, tad gan ir uztraukums. Impulss nāk no acs, iet uz smadzenēm, tad uz roku un uz pirkstu. Mums māca, ka jābūt vispirms pirkstam nospiestam, pirms tu paspēj kārtīgi notēmēt. Jo, ja paspēj plecā noraustīties, tad... Es nevaru precīzi visu to procesu pastāstīt. Pāris detaļās pat negribas ieslīgt.
Kas patika labāk – šaut stāvus vai guļus?
Guļus man padevās labāk. Stāvus man vajadzēja “ar zobiem” ņemties.
Vai Latvija kādreiz vismaz teorētiski varētu sarīkot “Pasaules Kausa” izcīņas posmu? Vai mums ir tādi cilvēki, kas to spētu noorganizēt?
Domāju, ka ļoti cenšoties varētu. Bāzes lēnā garā sāk atbilst līmenim, bet cilvēku vēl nav. Vajag veselu organizatoru kopu, lai sarīkotu tādu pasākumu. Lielajās valstīs bāzes un tradīcijas jau ir, piemēram, Antholca, Oberhofa un citās, kas ir biatlona centri. Igaunijā atkal sakārtota ir tikai slēpošana, biatlons tur ir pabērna lomā.
Vai mums ir profesionāli biatlona treneri? Vai Urbanovičs ir augstas klases treneris, salīdzinot ar citiem pasaulē?
Ir. Turklāt treneri katru gadu mācās. Māris Čakars, Vitālijs Urbanovičs, Intars Berkulis – veselu kaudzi var nosaukt. Viņiem pieredze nav liela, bet pašmācības ceļā, “borējot” smadzenes krievu izlases treneriem, viņi uzzina visādas lietas un ievāc informāciju. Tādā ceļā viņi apgūst labākās treniņmetodikas.
Arī Vitālijs Urbanovičs ir augstas klases treneris, salīdzinot ar pasaules labākajiem, nepārprotami.
Kāda ir Tava attieksme pret treneriem, kam liekas, ka labāk var iemācīt, vairāk uzbļaujot nevis mēģinot atrast kompromisu un aprunājoties ar sportistu?
Tāda metode man pašam kādreiz ļoti nepatika. Ar Urbanoviču tā nekad nebija, bet padomju laikos Krievijā gan, bet man tas galīgi negāja pie sirds. Es biju tāds kā ēzelis – ja es nevarēju vai negribēju darīt, tad nedarīju. Gaidīju, kad man visas nevarēšanas pāries.
Vai Tu sniega trūkumu visā Eiropā saskati kā nopietnu problēmu? Vai tas ir nopietni, ja, piemēram, Osterzundā notiek veseli divi posmi, jo citur nav sniega?
Jā, tā ir visai liela problēma. Kā var redzēt, tagad sacensības sezonas sākumā notiek arvien augstāk un augstāk kalnos. Pat Skandināvijā ir visai nestabila situācija. Bet tas, ka divi posmi notiek vienā vietā, man personīgi tikai patika. Pārbraucieni tracināja, bet, paliekot vienā trasē ilgāk, var pierast pie turienes.
Kuru valstu biatlonisti bija atsaucīgāki, kuri – augstprātīgāki?
Sabiedriskie cilvēki bija atsaucīgākie – krievi, baltkrievi, bulgāri, čehi. Elite? Sveicinās, viens ar otru ir pazīstami, bet kaut kādas “čomiskas” attiecības ar viņiem nebija. Par augstprātīgākajiem runājot – ir bijušas savulaik ar Pāvelu Rostovcevu nesaskaņas. Ne jau man, bet citiem. Viņa augstprātība arī reizēm ir “lēkusi ārā”.
Kādas ir Tavas iecienītākās trases, šautuves, treniņvietas?
Osterzunda. Tur šaušana laba, trase patika – kārtīgi varēja “pašancēt”, pēc tam atpūsties. Vairāk piemērota manai muskuļu grupai.
Kāpēc atteicies no legālajiem stimulantiem pēdējā sezonā?
Ja runa ir par astmu, tad bija tā, ka vienas sezonas laikā man pēkšņi piemetās šī slimība un lietoju pretlīdzekļus ar visām atļaujām. Bet tie man traucēja koncentrēties šaušanai – man trīcēja rokas no tām zālēm un vienmēr bija uztraukums. Tāpēc atteicos, lai gan varēju turpināt tās lietot.
Vai, Tavuprāt, Bricis arī šosezon startēs augstā līmenī un vai viņam kāds varētu piebiedroties?
Nezinu. Neesmu vēl ar viņu runājis. Domāju, ka viņš katrai sezonai gatavojas pēc labākās sirdsapziņas.
Spilgtākie talanti? Piksons noteikti, viņš liekas tāds godkārīgs. Arī Bērziņš, bet viņam vajadzētu mazliet piestrādāt pie motivācijas, kā man šķita pēc pagājušās sezonas, vērojot no malas. Par pārējiem runājot – man šķiet, ka jaunajiem vajadzētu aktīvāk socializēties, būt sabiedriskākiem. Pārāk noslēgušies sevī.
Kādas ir Tavas domas par Madaru Līdumu un viņas iespējām?
Var redzēt, ka pakāpeniski viņa kāpj augšā. Un nav jau brīnums – pašai ar motivāciju viss kārtībā, arī treneris cītīgi ar viņu strādā.
Ar ko Bjerndālens ir un bija tik īpašs?
Lieliski dabas dotumi. Viņš ir diezgan viegls svara ziņā. Visādas fiziskās īpašības kā reizi radītas ātram slēpojumam. Un pie šaušanas viņš strādā “caur asinīm”, tur jāstrādā kārtīgi.
Tavs novēlējums jaunajiem biatlonistiem!
Vairāk strādāt ar sevi, nevis ar citu salīdzināšanu! Jebkurā gadījumā katrs ir individuāls un sniegums būs savādāks.
[+] [-]
+2 [+] [-]
Vēl aizvien atceros Jēkaba uzvaru EČ (Raubiči, Baltkrievija) 10 km sprintā, 4.vietu PK posmā Oberhofā, Nagano'98 5.vietu, 6.vietu stafetē u.c. Paldies Tev, Jēkab, par šiem mirkļiem. Bet vienmēr man atmiņā paliks tas finišs Nagano stafetē - uz vienas kājas, super!
P.S.
Laba intervija, paldies eSportam!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
P.S. vai kāds var pastāstīt ko vairāk par to interviju BBC?
[+] [-]
Citāts:
Publicējis ezjux
super - paldies Jēkabam un paldies esportam par interviju! un lai veicas darbā federācijā!
P.S. vai kāds var pastāstīt ko vairāk par to interviju BBC?
http://www.youtube.com/watch
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
smiekliigi tieessaam par to IIriju
[+] [-]
Par to PK posmu Latvijā...visai svarīgs faktors ir sniegs un ar to pēdējās ziemās ir kā ir...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tādiem/ām kā Tev vajadzētu sejas iznest!
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Nav ko sendienaas dziivot, jaaskataas naakotnee
P.S. Dikti diplomaatiska runa no Naakuma... negaidiiju...